Skaidrīte Sirsone

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1) Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (140); Sastādītājs (2); Komentāra autors (8); Recepcijas persona (12)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsSkaidrīte Sirsone
KopsavilkumsSkaidrīte Sirsone (1920–1998) – literatūrzinātniece, kritiķe un bibliogrāfe. Zinātnisko interešu lokā ir bijuši literatūras teorijas jautājumi, īpaši dzejas teorija. Kopā ar literatūrzinātnieci Margrietu Dombrovsku uzrakstījusi monogrāfiju “Latviešu dzeja. Valoda. Ritmika, Kompozīcija. Žanri” (1966), pētījusi arī balādes žanru, latviešu literatūras (Jānis Sudrabkalns) un cittautu literatūras sakarus. No 60. gadiem sekojusi jaunākās literatūras procesiem, rakstījusi recenzijas par latviešu dzejnieku dzejas krājumiem. 60. gadu otrajā pusē, kļūstot par bibliogrāfi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (tolaik Viļa Lāča Valsts bibliotēka), sastādījusi vairākus bibliogrāfiskus izdevumus (“Eduards Veidenbaums”, 1978; “Latviešu padomju literatūras zinātne un kritika”, 1984–1987), veidojusi bibliogrāfiskos rādītājus literatūras un zinātniskiem izdevumiem, daudzu grāmatu priekšvārdu un pēcvārdu autore, arī sakārtotāja.
1951. gadā tiesāta čekas safabricētajā, tā sauktajā franču grupas lietā. No piespriestajiem desmit gadiem Kazahstānā, Kargandā stingra režīma labošanas darba iestādē pavadījusi sešus gadus. 1956. gadā amnestēta, 1990. gadā reabilitēta.

Personiska informācija1920: 5. aprīlī dzimusi strādnieka ģimenē.
1921: ģimene atgriežas Latvijā pēc bēgļu gaitām.
1934: nomirst māte.
1964: Skaidrīte Sirsone vērsās Rīgas pilsētas partijas komitejā ar lūgumu palīdzēt panākt viņas reabilitāciju. LPSR VDK priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča 1964. gada 20. augustā parakstītajā atbildē bija teikts, ka reabilitācijai nav pamata, jo S. Sirsonei ieslodzījuma termiņš ir bijis tikai samazināts uz pusi.https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2017_files/4numurs/D_Bleiere_Francu_LVIZ_2017_4.pdf
1994: 12. oktobrī dokumentālās filmas "Sods par sapni" (režisors Andris Rozenbergs) pirmizrāde, kas stāsta par tā saukto franču grupu, vienu no pirmajām čekas akcijām pret inteliģenci. 1951. gada notikušā tiesas procesa rezultātā tiek notiesāti 12 cilvēki, viņu vidū arī Skaidrīte Sirsone. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/diea1994n238|article:DIVL239|query:Skaidr%C4%ABte%20Sirsone|issueType:P
Profesionālā darbība1944: 19. maijā laikrakstā "Tēvija" publicēts Skaidrītes Sirsones dzejolis "Dziesma sapnim".
1946: 23. augustā laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēts raksts "Latviešu valodas un literatūras piecgade".

Literatūrzinātniskais darbs
1966: Latviešu dzeja: Valoda. Ritmika. Kompozīcija. Žanri. (Kopā ar Margrietu Dombrovsku.)
Sākot no 60. gadiem presē, galvenokārt žurnālā "Karogs", rakstījusi par literatūras teorijas jautājumiem, apceres par dzejniekiem un recenzijas par jauniznākušajiem dzejoļu krājumiem.

Skaidrītes Sirsones veidotie bibliogrāfijas rādītāji
1977: Latvijas PSR devītajā piecgadē: Literatūras rādītājs, 1971–1975 (kopā ar Olgu Straumīti). Rīga: Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēka.
1978: Eduards Veidenbaums, 1867–1892 (priekšvārda autore – Skaidrīte Sirsone). Rīga Valsts bibliotēka.
1984–1987: Latviešu padomju literatūras zinātne un kritika. 1. sējuma 1.–3. daļa. Rīga: V. Lāča LPSR Valsts bibliotēka. Letonikas nodaļa.
1986: Sešos gados, 1980–1985: grāmatas : oriģināldarbi un tulkojumi. Rīga: Latvijas Padomju rakstnieku savienība.

Sastādītais krājums
1994: I Rīgas valsts ģimnāzija: 1920–1944: atmiņu krājums (kopā ar Eiženu Rauhvargeru). Rīga: Zinātne.

Tulkojumi no vācu valodas
1948: Heine, Heinrihs. Izlase. 1. sējums: Dzeja. (Kopā ar citiem.) Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1958: Šreiers, Volfgangs. Kapteiņa Loja sapnis. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1967: Jobsts, Herberts. Atradenis; Audzēknis: Ādama Probsta dramatiskais mūža gājums. Rīga: Liesma.

Citātu galerijaPar Skaidrīti Sirsoni
"1965. gadā, kad S. Sirsoni uzņēma Rakstnieku savienībā, rekomendētāja Mirdza Ķempe viņu raksturoja ar vārdiem – erudīcija, iejūtība, augsta kultūra, sirsnīgs, krietns cilvēks. S. Sirsone šķietami sauso bibliogrāfes darbu kompensēja ar rakstiem par dzeju un dzejniekiem, bija daudzu Dzejas dienu dalībniece. Bet nekad viņai negribējās kaut kā izcelties, viņas personības valdzinājums bija klusināta kautrība. Bijušais nežēlīgais laikmets atklātību nepieņēma, tāpēc S. Sirsone nevarēja daudzko izstāstīt. Arī viņa taču bija brīdināta turēt mēli aiz zobiem par notikumiem arestā un nometnē Karagandā. Stāstītais palīdzēja manai paaudzei izprast dzīvi, īpaši latviskuma jēdzienu. Visu mūžu S. Sirsone bija mašīnrakstītāja, un šis pacietīgais darbs viņai iemācījis dzelžainu disciplīnu. Bet tas vairojis arī šarmu – brīvsolī Skaidrīte it kā atraisījās, nāca tev, cilvēk, pretī ar siltu smaidu."

Bērsons, Ilgonis. Apklususi klusā literatūras strādniece. Literatūra. Māksla. Mēs, 1998, 15. janvārī.

Skaidrīte Sirsone par savu dalību tā sauktajā franču grupā
"Kā vēlāk dzirdējām, čekisti domājuši atklājam veselu ideoloģisku pagrīdi, kas darbojusies pret padomju varu. Šīs viņu ilūzijas izmeklēšanas laikā gan pagaisa, taču kaut ko "pretpadomisku" varēja sameklēt katram. Un, tā kā bijām cits ar citu tikušies, tātad "grupējušies", tad arī grupa iznāca. Kas tad bija šī inteliģences kopa, vēlāk dēvēta par "franču grupu", un ko tā darīja? Tā nebija nekāda īpaši organizēta vienība, ne pulciņš, tikai savstarpēji pazīstamu cilvēku neregulāra kopā sanākšana, lai padalītos domās un iespaidos par kādu retāku grāmatu, par redzētu izrādi vai mākslas izstādi. Šīs kopā sanākšanas notika drīz pēc kara beigām, kad savā darbā un ikdienā bijām saistīti ar tādām kultūras dzīves parādībām, kas mums bija svešas un grūti pieņemamas. Tad kā zināma garīga veldze šķita tāda kopā pasēdēšana, kur atklājās cienījamu un tuvu cilvēku domas, nereti aizejot arī spraigākā disputā. [..]
Tā nu bija sagadījies, ka lielākā šo savstarpēji pazīstamo cilvēku daļa bija gan pēc savām interesēm, gan arī nodarbošanās saistīta ar franču literatūru un mākslu. Savā ziņā arī es, kaut gan studēju un tai laikā drīz arī beidzu latviešu literatūras nodaļu, taču no vidusskolas laika itin viss, kam sakars ar Franciju, man bija kļuvis tuvs. Mācījos 1. Rīgas valsts ģimnāzijā, kur franču valodai piegrieza lielu vērību. Arī universitātē klausījos gan franču valodas, gan literatūras kursus. Te arī sadraudzējos ar Maiju Silmali, kura arī nāca no tās pašas ģimnāzijas, un tuvināja mūs tieši mīlestība uz visu francisko. Kādu laiku šīs savstarpējās tikšanās – gan šaurākā lokā – noritēja gan pie dzejnieces Elzas Stērstes, gan Maijas Silmales, vēlāk savu dzīvokli laipni atvēlēja Arnolds Stubavs."

Sirsone, Skaidrīte. Kas bija “franču grupa”? Universitas, 1992, Nr. 69.
Nodarbestulkotāja
literatūrzinātniece
literatūrkritiķe
bibliogrāfe
Dzimšanas laiks/vieta05.04.1920
Manturova
Manturovo, Kostroma Oblast, Russia
Dzīvesvieta1921–1925
Mālpils
Mālpils, Mālpils novads

1925–1998
Rīga
Rīga
Izglītojies1927–1928
Rīgas pilsētas 18. pamatskola
Lībekas iela 27, Rīga
Lībekas iela 27, Rīga, LV-1014

1928–1933
Rīgas pilsētas 8. pamatskola
Bruņinieku iela 24A, Rīga
Bruņinieku iela 24A, Rīga, LV-1001

1933–1938
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050

1938–1946
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga

Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļa

Darbavieta1938–1944
Audēju iela 16, Rīga
Audēju iela 16, Rīga, LV-1050
Armijas ekonomiskais veikals, mašīnrakstītāja

1945–1951
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga

Zinātniskā sekretāre


1946–1951
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Rīga
Rīga
Filoloģijas fakultāte, lektore

1948–1948
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Direktora vietniece zinātniskajā darbā

1957–1963
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga

Zinātniskā līdzstrādniece

1963. gadā atlaista no darba it kā štatu samazināšanas dēl.


1963–1975
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Rīga
Rīga

Toreizējā Viļa Lāča Valsts bibliotēka, Grāmatu palāta (tagad Bibliogrāfijas institūts), vecākā bibliogrāfe


1975–1990
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Rīga
Rīga
Toreizējā Viļa Lāča Valsts bibliotēkas Letonikas nodaļa, galvenā bibliogrāfe
Dalība organizācijās1938
Studenšu korporācija "Daugaviete"
Rīga
Rīga

1965
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Apcietinājums18.01.1951–1956
Karaghandi
Karagandy 100000, Kazakhstan

Par dalību tā sauktajā franču grupā notiesāta uz 10 gadiem izsūtījumā stingra režīma labošanas darbu nometnē. Atbrīvota pēc sešiem gadiem. Amnestēta 1956. gadā, reabilitēta 1990. gadā,

Miršanas laiks/vieta10.01.1998
Rīga
Rīga
Apglabāts17.01.1998
Mālpils kapi
Klusā iela, Mālpils, Mālpils novads


Tiek rādīti ieraksti 1-19 no 19.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Manturova
(Manturovo, Kostroma Oblast, Russia)
05.04.1920(nav uzstādīts)Pilsēta
2Mālpils
(Mālpils, Mālpils novads)
1921 - 1925(nav uzstādīts)Ciems
3Rīga
(Rīga)
1925 - 1998(nav uzstādīts)Pilsēta
4Rīga
(Rīga)
10.01.1998(nav uzstādīts)Pilsēta
5Mālpils kapi
(Klusā iela, Mālpils, Mālpils novads)
17.01.1998(nav uzstādīts)Kapsēta
6Lībekas iela 27, Rīga
(Lībekas iela 27, Rīga, LV-1014)
1927 - 1928(nav uzstādīts)Ēka, māja
7Bruņinieku iela 24A, Rīga
(Bruņinieku iela 24A, Rīga, LV-1001)
1928 - 1933(nav uzstādīts)Ēka, māja
8Raiņa bulvāris 8, Rīga
(Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050)
1933 - 1938(nav uzstādīts)Ēka, māja
9Rīga
(Rīga)
1938 - 1946(nav uzstādīts)Pilsēta
10Audēju iela 16, Rīga
(Audēju iela 16, Rīga, LV-1050)
1938 - 1944(nav uzstādīts)Ēka, māja
11Rīga
(Rīga)
1945 - 1951(nav uzstādīts)Pilsēta
12Rīga
(Rīga)
1948 - 1948(nav uzstādīts)Pilsēta
13Rīga
(Rīga)
1946 - 1951(nav uzstādīts)Pilsēta
14Rīga
(Rīga)
1957 - 1963(nav uzstādīts)Pilsēta
15Rīga
(Rīga)
1963 - 1975(nav uzstādīts)Pilsēta
16Rīga
(Rīga)
1975 - 1990(nav uzstādīts)Pilsēta
17Karaghandi
(Karagandy 100000, Kazakhstan)
18.01.1951 - 1956(nav uzstādīts)Pilsēta
18Rīga
(Rīga)
1965(nav uzstādīts)Pilsēta
19Rīga
(Rīga)
1938(nav uzstādīts)Pilsēta

Skaidrīte Sirsone savu ceļu literatūra iesāk ar dzejoļu rakstīšanu – pirmais dzejolis publicēts laikrakstā “Tēvija” 1944. gada 19. maijā. Turpmākie gadi neattālina no dzejas – viņa kļūst par dzejas pētnieci gan teorētiskā, gan literatūrvēsturiskā, gan kritikas aspektā un apgūst jaunu darba jomu – bibliogrāfiju. Taču 20. gadsimta skarbums ielaužas arī viņas dzīvē – nacistiskās un padomju okupācijas laiks, čekas akcija pret latviešu inteliģenci 1951. gadā, tā sauktajā franču grupas lietā, skāra arī viņu. Bet liktenis ļāva piedzīvot Atmodu un sekojošos desmit gadus.

Skaidrīte Sirsone dzimusi 1920. gada 5. aprīlī Krievijā, Kostromas apgabala Manturovas ciemā. 1921. gadā ģimene no bēgļu gaitām atgriežas Latvijā un apmetas Mālpilī, bet 1925. gadā pārceļas uz Rīgu. Beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju (1938), tajā pašā gadā iestājusies Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā un, lai iegūtu materiālos līdzekļus, nākas strādāt Armijas ekonomiskajā veikalā (tagadējā Galerija “Centrs”) par mašīnrakstītāju. Apgūtā mašīnrakstīšana lieti noderēs arī padomju laikā, kad, pārrakstot rakstus, varēs piepelnīties. Šī tīri tehniskā nodarbe izkopj precizitāti, tik noderīgu īpašību vēlākajā bibliogrāfes darbā.

Kādā rakstā Skaidrīte Sirsone smalkjūtīgi vaicā: “Kā es atnācu pie tevis, dzeja?” Un atbilde ir stāstījums par studijām universitātē: “[..] apzināta tuvošanās dzejas pasaulei nāca ar vidusskolas beigu posmu un studiju uzsākšanu Filoloģijas fakultātē. Noteiktāku pavērsienu studiju sākumā deva Kārļa Kārkliņa lekcijas un semināri latviešu lirikā. Ja vien studentam bija kāda dziļāka interese par dzeju, tad prof. Kārkliņa stāstījums šo interesi katrā ziņā veicināja. Viņa priekšnesumu palaikam caurstrāvoja liela jūsma, kas gan ārēji diez ko nebija manāma, un tajā ar spožu oreolu tika apvīti daudzi pagājušā gadsimta nogales un šā gadsimta sākuma posma latviešu dzejnieki un viņu darbi. Tagad man šķiet, ka būtu bijusi nepieciešama dziļāka atsevišķo autoru un viņu dzejas analīze, bet toreiz pēc diezgan stereotipām literatūras stundām ģimnāzijā šīs lekcijas šķita kā no citas pasaules.” (Karogs, 1980, Nr. 4)

Ka tieši literatūrzinātne un kritika kļūs par nākamo Skaidrītes Sirsones profesiju, noskaidrojas studiju gados pēc Otrā pasaules kara, klausoties dzejas un poētikas kursus pie Rūdolfa Egles: “Viņa erudīcija un dziļais dzejas formas analītiskums pavēra man šajā jomā pavisam citu, daudz plašāku un dziļāku skatījumu.”

Kad 1946. gadā tiek dibināts Valodas un literatūras institūts, ievērojot Skaidrītes Sirsones interesi par literatūras teorijas jautājumiem, viņu uzaicina strādāt jaunajā institūtā, viņa veic zinātniskās sekretāres pienākumus. Institūta direktors ir Andrejs Upīts, un, tā kā institūtam vēl nav savu telpu, sanāksmes notiek Upīša dzīvoklī, viņa kabinetā. Par Upīti kā vadītāju Sirsone teikusi atzinīgus vārdus – viņš ievadījis zinātniskajā un organizatoriskajā darbā, bijis iejūtīgs un saprotošs. Taču zinātne, ar kuru sāk nodarboties Skaidrīte Sirsone, ir padomju literatūrzinātne ar visu no tā izrietošo – ideoloģisko uzstādījumu, latviešu literatūras traktējumu, neminamiem un aizliegtiem autoriem… Dzīvei pietrūka krāsu un brīvības elpas. Bet to varēju atgūt, pulcējoties ar domubiedriem, pārspriežot Rietumeiropas kultūru un literatūru, to, kas lasīts un redzēts agrāk, izvēloties tēmas, par kurām runāt. Aktieris Arnolds Stubaus sanākšanām piedāvāja savu dzīvokli, un tā nu pirmdienās, kad teātrī nebija izrāžu, tur pulcējās Elza Stērste, Maija Silmale, Mirdza Ersa, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, pats dzīvokļa saimnieks ar sievu Irinu, Alfreds un Eleonora Sausnes, Ieva Lase, Milda Grīnfelde, Skaidrīte Sirsone, kura vēlāk rakstīs: “Tā nu bija sagadījies, ka lielākā šo savstarpēji pazīstamo cilvēku daļa bija gan pēc savām interesēm, gan arī nodarbošanās saistīta ar franču literatūru un mākslu. Savā ziņā arī es, kaut gan studēju un tai laikā drīz arī beidzu latviešu literatūras nodaļu, taču no vidusskolas laika itin viss, kam sakars ar Franciju, man bija kļuvis tuvs. Mācījos 1. Rīgas valsts ģimnāzijā, kur franču valodai piegrieza lielu vērību. Arī universitātē klausījos gan franču valodas, gan literatūras kursus. Te arī sadraudzējos ar Maiju Silmali, kura arī nāca no tās pašas ģimnāzijas, un tuvināja mūs tieši mīlestība uz visu francisko.” (Sirsone S. Kas bija “franču grupa”? Universitas, 1992, Nr. 69)

Pulcēšanās notika 1945. un 1946. gadā, bet krimināllietu safabricēja 1951. gadā, kad apcietināja un notiesāja divpadsmit cilvēkus. Tas viss iekļāvās Berijas izstrādātajā “nācijas daļas izolēšanas plānā”, un jāsāk bija tieši ar nācijas “bīstamāko” daļu – inteliģenci. Skaidrīte Sirsone tiek izsūtīta uz Karagandu Kazahstānā, uz stingra režīma darbu nometni, kur pavada sešus gadus. 1956. gadā tiek amnestēta, bet reabilitēta tikai 1990. gadā.

Pēc atgriešanās Latvijā Skaidrīte Sirsone atkal strādā Valodas un literatūras institūtā (1957–1963), pēta dzejas teorijas jautājumus un kopā ar kolēģi Margrietu Dombrovsku uzraksta pētījumu “Latviešu dzeja. Valoda. Ritmika. Kompozīcija. Žanri” (1966). Iespējams, izpratne par to, ka pagātnes “grēku” dēļ viņai būs liegta iespēja rakstīt pašai savas grāmatas, liek meklēt citas darba iespējas, un turpat trīsdesmit gadus viņa nostrādā Viļa Lāča Valsts bibliotēkā (tagad – Latvijas Nacionālā bibliotēka) par bibliogrāfi un sagatavo vairākus bibliogrāfijas izdevumus. Dzejas teorētiskā izpēte atvirzās tālākā plānā, pievēršoties jaunākās dzejas grāmatu recenzēšanai un izsverot tās mierīgi, apcerīgi un analītiski.

Latvijas valstiskuma atjaunošana it kā sasien iepriekšējo agrās jaunības gadus ar mūža nogali – tiek atjaunota piederība studenšu korporācijai “Daugaviete”, ir iespēja satikt senus draugus un paziņas, kas mūžu pavadījuši trimdā, rakstīt var pilnīgi brīvi, neapsverot katru vārdu…


Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (05.04.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.