Ronalds Briedis

Dzejnieks un dramaturgs Ronalds Briedis dzimis 1980. gadā Aizkrauklē. Pēc Jēkabpils Valsts ģimnāzijas absolvēšanas studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1999-2005), kur arī strādājis par bibliotekāru (2003-2004). Organizē Jauno un iesācēju autoru semināru un vada kultūrizglītības programmu "Literārā Akadēmija". Kopš 2010. gada strādā par Latvijas Rakstnieku savienības lietvedi. Latviešu literatūrā pilntiesīgi ienācis 2004. gadā ar dzejoļu "Asaru gāze", par ko saņēmis Dzejas dienu balvu (2004) un Gada balvu literatūrā par spilgtāko debiju (2004). Iznākuši vēl divi krājumi – "Karaoke" (2008), kas ieguvis Ojāra Vācieša prēmiju, un "Zāles pret nemirstību" (2016), kas tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. Ronalda Brieža krājumus raksturo postmodernās ironijas noteikta iedziļināšanās Rietumu un Austrumu kultūras kodos apvienojumā ar nevainojamu klasisko dzejas formu pārvaldīšanu. Dzejoļi tulkoti angļu, vācu, krievu, spāņu, franču, ungāru un maķedoniešu valodā. Ronalds Briedis atdzejojis Josifa Brodska un Semjona Haņina darbus. Atsevišķā grāmatā izdota luga "Lielās paslēpes".

"Tomēr Oroboro (simbols pasaules cikliskumam un mūžīgai pārdzimšanai) savas attīstības laikā Brieža krājumos ir sasniedzis kādu augstāku progresa posmu, proti, niansētāka ir kļuvusi autora attieksme pret galveno savas dzejas instrumentu, t. i., ironiju: „Tagad es lietoju jēdzienu postironija. Tas ir skatupunkts, kurā tu vērsies ar ironijas līdzekļiem pret pašu ironiju un rezultātā nojauc robežu starp ironisku un nopietnu attieksmi pret aprakstīto parādību.” Paradokss un asprātīgas pretrunas [..] autoram jaunajā krājumā vairs nav pašmērķis, bet gan veids, kā neizprotamajā un savādajā (postmodernisms? post-postmodernisms? metamodernisms?) 21. gadsimtā pateikt, ka dažādu kultūru centrā ir viens sasodīti apjucis cilvēks."

Ķirķis, Raimonds. Post-Briedis? Punctum, 21.04.2016.

"Brieža dzejai, manuprāt, savas paaudzes ietvaros nav līdzinieku, jā, šis tas sasaucas ar, piemēram, Vērdiņa dzejas koķetēriju ar kultūras zīmēm vai Manfeldes reliģisko pasaules uztveri, jā, jūtama vecāko kolēģu ietekme – Rokpeļņa poētikai raksturīgā sakrālā un profānā sastatīšana, tomēr gan tas, kā autors raksta, gan tas, ko raksta, rada anahronisma iespaidu, it kā rindas par pravieti, kas nodibina rokgrupu, būtu rakstījis kāds, kurš, no vienas puses, dzīvo šeit un tagad, taču, no otras, viņa pasaules uztvere šķiet raksturīgāka kādam citam laikam, daudz senākam. [..] Nedomāju, ka tas Brieža dzeju padara mazāk vērtīgu, drīzāk tā ir viena no tās savdabīgajām kvalitātēm."

"Dzejnieks daudz izmanto reminiscences, alūzijas, kultūras simbolus – gatavas, atpazīstamas valodas un poētiskās domāšanas formulas. Briedi saista lingvistiskie paņēmieni, kas balstīti uz valodas elementu skanisko līdzību, bet jēdzieniskām atšķirībām, piemēram, homonīmija, polisēmija, paronomāze. [..] Valodas vienības Ronalds Briedis ierauga, uztver it kā no iekšpuses. It kā "uzšķērž", attin vaļā pārakmeņojušos tēlus, ikdienišķotas metaforas, idiomas, parunas, atklāj to loģisko nesaderību, atgriežas līdz sākotnējai konkrētai nozīmei, atsedzot iekšējo formu. Un vienā dzejolī blakus nostājas vairākas nozīmes."