Roberts Eidemanis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (67); Recepcijas persona (37)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsRoberts Eidemanis
PseidonīmsIndriķis Priede, Roberts Lejgalietis, Malēnietis
Kopsavilkums

Roberts Eidemanis (1895–1937) – rakstnieks un padomju militārais darbinieks. Beidzis Valkas reālskolu (1914), mācījies Petrogradas Mežu institūtā (1914–1916), iesaukts cariskās Krievijas armijā, nosūtīts uz Kijevas karaskolu. Pilsoņu kara laikā Sarkanās armijas divīzijas un armijas komandieris, vadījis cīņas pret čehoslovāku korpusu Sibīrijā, pret Deņikina un Vrangeļa armiju. Vēlāk ieņēmis atbildīgus amatus PSRS bruņotajos spēkos, bijis Frunzes Kara akadēmijas un Osoaviahima priekšnieks. 1937. gadā arestēts, tiesāts un nošauts.

Roberts Eidemanis rakstījis dzeju, prozu (stāsti, romāns) un lugas. 20. gadsimta otrajā desmitgadē (1912–1914) tapušie literārie darbi mākslinieciskā ziņā vēl negatavi, dzeju caurstrāvo romantisks nemiers, prozā un lugā ieskanas sociālie motīvi. Lielākā daļa daiļdarbu tapuši 20. un 30. gados Padomju Savienībā, tajos dominē padomju cilvēka, sociālistiskās iekārtas, Oktobra apvērsuma un komunistiskās partijas slavināšana, romantisko pasaules skatījumu, kas nedaudz saglabājies dzejā, pārmāc klišejisks patoss un lozungi. Izvērsta arī Pilsoņu kara tēma, tēloti 1905. gada notikumi, kolektivizācija, personisko interešu pakļaušana boļševisma ideāliem, nežēlīga, bezkompromisa cīņa pret šķiras ienaidniekiem.

Personiska informācija1895: 9. maijā dzimis tautskolotāja Pētera un viņa sievas Karlīnes Eidemaņu deviņu bērnu ģimenē kā septītais bērns. Māsas – Zigrīda, Anita, brāļi – Hermanis (vecākais, pēc tēva nāves 1907. gadā strādājis par skolotāju Lejasciema draudzes skolā, Ādolfs un Fēlikss bijuši inženieri, reperesēti 1938. gadā, Verners, Haralds. Roberta Eidemaņa tēva māsa ir Linarda Laicena māte.
1913: Valkā iepazīstas ar ģimnāzisti Olgu Krilovu, savu nākamo sievu.
Dēli Gunārs un Arnolds.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1908: pirmā publikācija – dzejolis "Kaisli skūpstot vējiņš mazs..." laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā (Nr. 20).
1911: iepazīstas ar Augustu Saulieti un Andreju Upīti.

Roberta Eidemaņa darbi

Dzeja
1910: Straumē
1912: Uz saules taka
1920: Uguns un ziedi (kopkrājums ar Pēteri Sviri un Alvilu Cepli)
1924: Zeme un maize smaržo
1925: Neapturams gājiens (poēmas)
1930: Ejam tālāk uzbrukumā
1934: Vārdi un gadi (izlase)
1936: Ar paceltu galvu
1970: Trokšņainā saule (izlase)

Proza
Stāsti
1912: Svešā malā
1926: Miestiņa stāsti
1926: Pienākums; Mežā; Pavārs Kolguškins
1929: Akmeņu sacelšanās
1929: Vaskis
1933: Ap saules lēktu
1935: Pirms vētras (ietverta arī luga)
1958: Izlase
1961: Izlase (kopā ar Augustu Arāju-Bērci, Ernestu Efertu-Kluso, Linardu Laicenu)
1964: Izlase (kopā ar Augustu Arāju-Bērci, Ernestu Efertu-Kluso, Linardu Laicenu)
1965: Akmeņu sacelšanās
1985: Divkauja (izlase)

Romāns
1925: Ielenktie

Lugas
1913: Kalnāju dzimta
1918: Atkalredzēšanās
1935: Atkalredzēšanās
1989: Ceļa cirtēji (kopkrājums, publicēta luga “Atkalredzēšanās”)

Militārā darbība

1917: oktobrī tiek ievēlēts Padomju Sibīrijas Centrālās izpildkomitejas valdē un kļūst par tās priekšsēdētāja biedru.
1917: decembrī Irkustskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā.
1918: maijā Omskas rajonā vadīja cīņu pret čehoslovāku korpusu, vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas.
1919: gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku.
1920: Eidemanis komandēja 13. armijas kaujās pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķiroša nozīme Kahovkas placdarmu aizstāvēšanā.
1920: 13. martā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni par nopelniem Pilsoņu kara frontēs.
1921: iecelts par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā.
1924: pēc pilsoņu kara, iecelts par Sibīrijas kara apgabala komandieri.
1924: 6. maijā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni par nopelniem Pilsoņu kara frontēs.
1925–1932: Frunzes vārdā nosauktās Kara akadēmijas priekšnieks un komisārs.
1932: Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas Centrālās padomes priekšsēdētājs.
1934: 15. janvārī apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni par Sarlanās armijas jauno virsnieku audzināšanu.
1935: 20. novembrī piešķirta korpusa komandiera pakāpe,
1937: 22. maijā arestēts, spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā.
1937: 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē Eidemanim piesprieda nāves sodu
1937: 12. jūnijā sods izpildīts. Līķis slepeni kremēts Maskavas Donas kapsētā un apglabāts masu kapā.

Citātu galerija

Roberts Eidemanis par savu dzeju

"Par sirsnību un skaidrību manās dzejās man pirmām kārtām ir jāpateicas manas dzejas audzinātājai, kādai Lejasciema ravētājai un dziedātājai vecajai Caunes mātei. Viņa man lika atrast vārdus daudzām dziesmām, kuras abi kopā dziedājām.
Nenoliedzot to, ka jaunībā esmu centies mācīties no agrā Skalbes, Raiņa, Plūdoņa, Saulieša, izcilus vieta manām jaunībā rakstītajām dzejām tomēr pieder Caunes mātei. Es apzinīgi esmu sev stādījis par uzdevumu rakstīt skaidrāk, vienkāršāk, nevulgarizējot teikto, pateikt viņu no sirds."

Eidemanis, Roberts. Celtniecības darbs iejūsmo. Komunāru Cīņa, 1934, 17. aprīlī.

Par Roberta Eidemaņa daiļradi

"Bet kas bija Eidemanis? Karavadonis, kas dzejoja? Vai dzejnieks, kas karoja? Vai nebija tā, ka aiz Eidemaņa "karavadoņa" muguras visai droši jutās visa "latviešu padomju literatūra" Krievijā? Un kā notika visai romantiski noskaņotā jaunā cilvēka kļūšana par "komkoru", kuram nebija vēl ne trīsdesmit, kad viņš rīkojās ar tūkstošu un tūkstošu dzīvībām, kad viņam domās bija jāaptver Sibīrijas un Ukrainas karalauku plašumi? Un ko jaunajam dzejniekam deva saskare ar Jāni Kārsteni, Augustu Saulieti, ko – ar brālēnu Linardu Laicenu? Un vēlāk – viņa nonākšana Krievijas militāro darbinieku augstākajās aprindās? Kāda nozīme viņa dzīvē bija draudzībai ar sava laika krievu literātiem, Borisu Piļņaku, piemēram, kas nebūt nebija tik "vienādi domājošs" ar "varas virsotnēm"? Tie ir jautājumi nākotnei, kas varētu līdzēt Eidemani vairāk ierakstīt sava laika kontekstā – gan literārajā, gan sabiedriskajā. Līdz ar to saprast 20. un 30. gadu latviešu sabiedrības dzīvi Padomju Krievijā, kas visai nelabvēlīgos apstākļos veidoja savdabīgu kultūrvidi. [..]
Viss R. Eidemaņa sarakstītais, šķiet, satilptu vienā lielā sējumā. Nevarētu teikt, ka tas būtu daudz, taču viņa sarakstītais ir interesanta liecība par Krievijā palikušajiem rakstniekiem, kuri atbilstoši saviem politiskajiem uzskatiem mēģināja veidots "savu" literatūru, atrodoties savdabīgās attiecībās gan ar "pagātnē palikušo" latviešu literatūru, gan "tagadnes" (t. i., 20.–30. gadu) krievu literatūru. Tādēļ īpašas uzmanības vērts ir šis sākuma posms, kad literatūra vēl neatrodas kanonu varā un kad vēl nav iezīmējusies "vienotās padomju literatūras" viennozīmība un vienbalsība, kas sastindzina 30. gadu literatūru. Šajā laikā – 20. gados un 30. gadu sākumā – vēl iezīmējas meklējumi, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai, kura nonākusi jaunā situācijā, tās mēģinājumi izveidot savas attieksmes pret pasauli kā dzīvē, tā literatūrā."

Briedis, Raimonds. Tēraudvēju aizrautais (Robertam Eidemanim – 100). Varavīksne 1995. Rīga: Liesma, 1995, 160., 174. lpp.

Par dzejoļu krājumu "Ejam tālāk uzbrukumā" (1930)

"[..] Eidemanis viens no apdāvinātākiem [latviešu dzejniekiem Padomju Savienībā]; ne tik daudz nododas formas meklējumiem kā vielas izlasei. Krājumā 58 dzejoli, lielā daļa gan uzrakstīta ar tendenci, it kā uz pasūtījumu, tomēr nezaudē ne spraigumā, ne ritma sajūtā. Tas pierāda, ka dzejnieks ar nolūku var, izvēloties tēmas, negaidot tā saucamās "iedvesmes". Ne tikai Eidemanis ir lietojis šo metodi, bet gandrīz visi tagad rakstošie Padomju Savienības rakstnieki dara tāpat. Lai mēs piekrītam vai nepiekrītam zināmas ideoloģijas pausmei, tomēr mēs te varam daudz mācīties."

V. Br. [Branks, Voldemārs.] Roberts Eidemanis. "Ejam tālāk uzbrukumā". Literatūras Avīze, 1932, 15. aprīlis.
SaiknesLinards Laicens - Brālēns
Verners Eidemanis - Brālis
Nodarbesdzejnieks
rakstnieks
dramaturgs
militārists
Dzimšanas laiks/vieta09.05.1895
Lejasciems
Lejasciems, Lejasciema pagasts, Gulbenes novads
Dzīvesvieta1921–1924 (Datums nav precīzs)
Harkova
Kharkiv, Kharkiv Oblast, Ukraine

Puškina iela 82


1925–1937 (Datums nav precīzs)
Tverskaya St, 109 Moskva

Agrākā Gorkija iela 109, dz. 2.
Izglītojies1903–1908
Lejasciema draudzes skola
Lejasciems
Lejasciems, Lejasciema pagasts, Gulbenes novads

Liela nozīme Roberta Eidemaņa iekšējās pasaules veidošanā bija bibliogrāfam Jānim Misiņam, kurš tolaik dzīvoja Lejasciemā.


1908–1914
Valkas reālskola
Valkas novads
Valkas novads

1914–1916
Petrogradas mežu institūts
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

1916–00.10.1916
Kijeva
Kyiv, Ukraine

Nikolaja kara skola (Николаевское военное училище)

Darbavieta00.02.1925–00.03.1932
Maskava
Moscow, Russia

M. Frunzes Kara akadēmijas priekšnieks un komisārs


1932–1937
Maskava
Moscow, Russia
Žurnāla "Война и революция" redaktors

00.04.1932–1937
Osoaviahims
Maskava
Moscow, Russia
Osoaviahima Centrālās padomes priekšsēdētājs

22.11.1934–22.05.1937
Maskava
Moscow, Russia
Aizsardzības Tautas komisariāta Kara padomes loceklis
Dalība organizācijās1917–1918
Sociālistu revolucionāru partija (Партия социалистов-революционеров, saīsināti – eseri).

1918–1925
Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija (1918–1925)

1924–1937
Padomju Savienības Latviešu rakstnieku centrālbirojs
Maskava
Moscow, Russia

Priekšsēdētājs


1925–1937
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)

1934–1937
Padomju Savienības rakstnieku savienība
Maskava
Moscow, Russia
Latviešu sekcijas priekšsēdētājs
Dienests19.04.1916
Krievijas Impērijas armija

00.10.1916–00.02.1917
Kanska
Kansk, Krasnoyarsk Krai, Russia
16. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulks

1918
Sarkanā armija
Ceļojums1927
Vācija
Germany

Sarkanās armijas komandieru grupas sastāvā komandējumā Vācijā, kur iepazīstas ar militāro apmācību karaskolās.


1936
Turcija
Turkey

Kā Osoviahima delegācijas loceklis apmeklēja Turciju.

Apcietinājums22.05.1937–11.06.1937
Maskava
Moscow, Russia

Apsūdzēts par sazvērestību pret padomju varu.

Reabilitēts 1957. gada 31. janvārī.

Miršanas laiks/vieta12.06.1937
Maskava
Moscow, Russia
Apglabāts
Apbedīts Donas klostera kapsētā.
Piemiņas vietas29.10.1967
Valka
Valka, Valkas novads

Piemineklis uzstādīts skvērā starp Rīgas, Emīla Dārziņa un Semināra ielu.
Tēlniece: Marta Lange.















Tiek rādīti ieraksti 1-19 no 19.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Lejasciems
(Lejasciems, Lejasciema pagasts, Gulbenes novads)
09.05.1895Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Lejasciems
(Lejasciems, Lejasciema pagasts, Gulbenes novads)
1903 - 1908IzglītojiesCiems
3Valkas novads1908 - 1914IzglītojiesNovads
4Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1914 - 1916IzglītojiesPilsēta
5Kijeva
(Kyiv, Ukraine)
1916 - 01.10.1916IzglītojiesPilsēta
6Kanska
(Kansk, Krasnoyarsk Krai, Russia)
01.10.1916 - 01.02.1917DienestsPilsēta
7Harkova
(Kharkiv, Kharkiv Oblast, Ukraine)
1921 - 1924DzīvesvietaPilsēta
8Maskava
(Moscow, Russia)
1924 - 1937Dalība organizācijāsPilsēta
9Tverskaya St, 109 Moskva1925 - 1937DzīvesvietaĒka, māja
10Maskava
(Moscow, Russia)
01.02.1925 - 01.03.1932DarbavietaPilsēta
11Vācija
(Germany)
1927CeļojumsValsts
12Maskava
(Moscow, Russia)
1932 - 1937DarbavietaPilsēta
13Maskava
(Moscow, Russia)
01.04.1932 - 1937DarbavietaPilsēta
14Maskava
(Moscow, Russia)
1934 - 1937Dalība organizācijāsPilsēta
15Maskava
(Moscow, Russia)
22.11.1934 - 22.05.1937DarbavietaPilsēta
16Turcija
(Turkey)
1936CeļojumsValsts
17Maskava
(Moscow, Russia)
22.05.1937 - 11.06.1937ApcietinājumsPilsēta
18Maskava
(Moscow, Russia)
12.06.1937Miršanas laiks/vietaPilsēta
19Valka
(Valka, Valkas novads)
29.10.1967Piemiņas vietasPilsēta
Roberts Eidemanis (1895–1937) dzimis Lejasciemā, beidzis Valkas reālskolu (1914) un iestājies Petrogradas Mežu institūtā, kur mācījies tikai divus gadus, jo 1916. gadā iesaukts dienestā cariskās Krievijas armijā un nosūtīts mācīties uz Kijevas karaskolu. Tas arī radikāli izmainīja viņa likteni, un dažos turpmākajos gados viņš kļuva par pārliecinātu cīnītāju par padomju varu, kāpjot arvien augstāk padomju izpildvaras un militārajos amatos un kļūstot par Sarkanās armijas komandieri. Oktobra apvērsums jeb padomju terminoloģijā – Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija viņu pārsteidza Sibīrijā, kur viņš bija nonācis armijas gaitās. Tur viņš iestājās boļševiku partijā, vadīja cīņas pret tā sauktajiem baltgvardiem, apspieda čehoslovāku dumpi, vēlāk vadīja kaujas pret Deņikina un Vrangeļa armiju Donas frontē un Krimas placdarmā. 1921. gadā viņu iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku, kur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā. Pēc Pilsoņu kara viņu iecēla par Sibīrijas kara apgabala komandieri. Arī 20. un 30. gados militārā karjera iet augšup – Frunzes Kara akadēmijas priekšnieks (1925–1932), 1924. gadā iecelts par Sibīrijas kara apgabala komandieri, tad Revolucionārās kara padomes loceklis (1932–1937) un Aviācijas ķīmijas jeb tā sauktā Osoaviahima Centrālās padomes priekšsēdētājs (1932–1937). Korpusa komandieris (komkors), cilvēks, kurš palīdz veidot un stiprināt padomju armiju, izstrādā tās stratēģiju, audzina jaunos militāros kadrus. Cilvēks, kurš saņēmis augstākos padomju apbalvojumus. Cilvēks, kura rokās ir milzīga vara. Viss apraujas 1937. gadā. Roberts Eidemanis tiek apsūdzēts valsts nodevībā un kopā ar citiem ievērojamiem padomju militāriem darbiniekiem sodīts ar nāvi 1937. gada 12. jūnijā, slepeni kremēts un apglabāts masu kapā Maskavas Donas kapsētā.

Taču atgriezīsimies Roberta Eidemaņa agrīnās jaunības laikā, gados, kad dzīve varēja iegriezties arī citās sliedēs. Tiesa, padomju laika raksti visi kā viens apgalvo, ka ar marksismu viņš iepazinies jau Valkas reālskolā, darbojoties nelegālā jauniešu pulciņā, un tas, kā arī 1905. gada revolūcijas notikumu pieredzējums (tajos piedalījies arī viņa tēvs) bijis tik spēcīgs impulss, ka tālākais dzīves ceļš nemaz citādāks nav varējis būt. Tāda ir padomju laika interpretācija. Taču var runāt vēl par kādu spēcīgu iespaidu – Eidemaņa draudzību ar rakstnieku Augustu Saulieti. Roberta Eidemaņa vēstules viņam atklāj jaunieti, kurš intensīvi meklē dzīves jēgu, domā par savas dzīves mērķi un ideāliem, apcer jautājumus par dvēseli un noteikti grib saistīt savu dzīvi ar rakstniecību. Tikai pateicoties vecākā brāļa un Augusta Saulieša materiālajam atbalstam, viņš var mācīties Pēterburga Mežu institūtā. Draudzība ar Augustu Saulieti, iesākusies 1911. gadā (sarakste vēl agrāk), pārtrūkst 1917. gadā.

Intensīva garīgā dzīve izlaužas agrīni rakstītā dzejā (pirmais dzejoļu krājums iznāk, kad Eidemanim ir 15 gadu) un prozā, un pat lugā. Darbi gan vēl ir literāru mēģinājumu līmenī un nav sasnieguši māksliniecisku briedumu, taču, kā atzīmējis Andrejs Upīts, tie ir pirmie asni, kas liecina, ka autoram piemīt gan liriķa, gan stāstnieka vērotāja spējas, taču tās prasa izkopšanu, cītīgu darbu.

Taču 1916. gada aprīlī Roberts Eidemanis tiek mobilizēts armijā…

Tālākais? Retos vaļas brīžos rakstīta dzeja, stāsti, romāns un lugas, kas iekļaujas padomju literatūras gultnē, bet, godīgi sakot, liek arī uzdot jautājumus un problematizēt Eidemaņa vietu latviešu literatūras vēsturē. To precīzi uztvēris literatūras pētnieks Raimonds Briedis, kurš raksta:

“Bet kas bija Eidemanis? Karavadonis, kas dzejoja? Vai dzejnieks, kas karoja? Vai nebija tā, ka aiz Eidemaņa “karavadoņa” muguras visai droši jutās visa “latviešu padomju literatūra” Krievijā? Un kā notika visai romantiski noskaņotā jaunā cilvēka kļūšana par “komkoru”, kuram nebija vēl ne trīsdesmit, kad viņš rīkojās ar tūkstošu un tūkstošu dzīvībām, kad viņam domās bija jāaptver Sibīrijas un Ukrainas karalauku plašumi? Un ko jaunajam dzejniekam deva saskare ar Jāni Kārsteni, Augustu Saulieti, ko – ar brālēnu Linardu Laicenu? Un vēlāk – viņa nonākšana Krievijas militāro darbinieku augstākajās aprindās? Kāda nozīme viņa dzīvē bija draudzībai ar sava laika krievu literātiem, Borisu Piļņaku, piemēram, kas nebūt nebija tik “vienādi domājošs” ar “varas virsotnēm”? Tie ir jautājumi nākotnei, kas varētu līdzēt Eidemani vairāk ierakstīt sava laika kontekstā – gan literārajā, gan sabiedriskajā. Līdz ar to saprast 20. un 30. gadu latviešu sabiedrības dzīvi Padomju Krievijā, kas visai nelabvēlīgos apstākļos veidoja savdabīgu kultūrvidi. [..]

Viss R. Eidemaņa sarakstītais, šķiet, satilptu vienā lielā sējumā. Nevarētu teikt, ka tas būtu daudz, taču viņa sarakstītais ir interesanta liecība par Krievijā palikušajiem rakstniekiem, kuri atbilstoši saviem politiskajiem uzskatiem mēģināja veidot “savu” literatūru, atrodoties savdabīgās attiecībās gan ar “pagātnē palikušo” latviešu literatūru, gan “tagadnes” (t. i., 20.–30. gadu) krievu literatūru. Tādēļ īpašas uzmanības vērts ir šis sākuma posms, kad literatūra vēl neatrodas kanonu varā un kad vēl nav iezīmējusies “vienotās padomju literatūras” viennozīmība un vienbalsība, kas sastindzina 30. gadu literatūru. Šajā laikā – 20. gados un 30. gadu sākumā – vēl iezīmējas meklējumi, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai, kura nonākusi jaunā situācijā, tās mēģinājumi izveidot savas attieksmes pret pasauli kā dzīvē, tā literatūrā.” (Briedis R. Tēraudvēju aizrautais. Varavīksne 1995. Rīga: Liesma, 1995, 160., 174. lpp.)

Iz cikla “Liriski starpbrīži”

Ar tevi un ar zvaigznēm runādamies,
es stundās aizejošās nemanīju,
ka logi dzisa, naktī grima nami,
un trokšņus pēdējos jau tramvajs
stiepa
caur pilsētu
gar mums,
gar bulvārliepām!
Nu, kas par to, ja deniņi jau sirmo? –
Vai mazums moku kauju gadiem dots! –
Sirds karsta vēl kā mīlestībā pirmā,
un katris muskuls spēka uzbangots.
Par to es arī, mīļā, biju kāvies,
par to es arī, mīļā, biju nīdis,
lai maigs un mīlošs šonakt brīdi
ar tevi varētu zem zvaigznēm stāvēt
un mierīgs rītu pat
par parītu iet nāvē.

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (09.05.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.