Pēteris Stučka

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (5); Recepcijas persona (5)

VārdsPēteris Stučka
PseidonīmsVeterāns
Personiska informācijaPēteris Stučka dzimis 1865. gada 14. jūlijā (26. jūlijā pēc jaunā kalendāra) toreizējās Vidzemes guberņas Rīgas apriņķī, Kokneses pagasta „Vecbirzniekos”, pārtikušā zemnieku ģimenē. Stučkas tēvs Jānis Stučka jaunībā bijis plostnieks, vēlāk strādā par tautskolotāju un ķesteri, apprecoties kļūst par lielas lauku saimniecības īpašnieku. Izmantojot plostnieka darbā gūtās zināšanas, J. Stučka nodarbojas ar koktirdzniecību. Vairākus gadus J. Stučka izpildījis arī Kokneses pagasta vecākā pienākumus. P. Stučkas māte Ieva Ligere ir izglītota sieviete, kas latviešu žurnālā „Rota” raksta par jautājumiem, kas saistīti ar sieviešu stāvokli sabiedrībā. Ģimenē bez Pētera Stučkas vēl aug meitene, kura nomirst deviņu gadu vecumā.
Skolas gaitas P. Stučka uzsāk Kokneses pagasta skolā. Papildus skolā mācītajam Stučka privātstundās apgūst svešvalodas, galvenokārt vācu. 1879. gada rudenī viņš iestājas Rīgas pilsētas vācu ģimnāzijā, kur iepazīstas ar Jāni Pliekšānu.
Šajā laikā Stučka iepazīstas arī ar jaunlatviešu kustības biedru A. Kronvalda un K. Valdemāra sacerējumiem un nostādnēm, kā arī lasa Ausekļa dzeju. Stučka ir liels jaunlatviešu ideju piekritējs. Lielā mērā viņu saista tieši jautājums par vācbaltiešu muižniecību un tās stāvokli. P. Stučka savam tēvam sola atbrīvot latviešus no muižniecības jūga.
Ģimnāzijā viņš apgūst grieķu un latīņu valodu. Sevišķu interesi viņā izraisa literatūras vēsture. Tas, iespējams, saistīts arī ar šī priekšmeta pasniedzēju – interesantu personību un labu pasaules un vācu literatūras zinātāju.
Ģimnāzijas laikā Stučka izrāda interesi par tehniskajām zinātnēm, tomēr ģimnāzijas izglītība viņam neļauj turpināt studijas kādā no mācību iestādēm, tehniskās zinātnes tiek pasniegtas. Tādēļ P. Stučka un arī J. Pliekšāns izvēlas iegūt augstāko izglītību Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. 1884. gadā abi kļūst par šīs universitātes studentiem.
Studiju laikā Pliekšāns un Stučka, meklējot domubiedrus, pievienojas Pēterburgas universitātes latviešu studentu pulciņam. Pēc Doras Stučkas (dzim. Pliekšānes), Pētera Stučkas dzīvesbiedres, atmiņām, šajā pulciņā studenti iepazīstas ar Darvina teoriju par sugu izcelšanos, ar franču enciklopēdistiem Ruso un Didro, kā arī ar Kanta un Spinozas filozofiskajām idejām.
1886. gadā Stučka un Pliekšāns iestājas tolaik ļoti aktīvā latviešu sabiedriskajā organizācijā Pēterburgā „Pēterpils latviešu labdarības biedrība”.
Studiju laikā Stučka seko līdzi sabiedrībā aktuālām norisēm, iepazīstas arī ar nelegālo marksistisko literatūru. Stučka un Pliekšāns uztur kontaktus arī ar studentiem, kas noskaņoti pret valdošo režīmu un aizraujas ar marksistiskajām idejām. Viens no šādiem studentiem ir arī V. Ļeņina brālis Aleksandrs Uļjanovs. Šo kontaktu un arī citu faktoru dēļ Stučka un Pliekšāns iekļūst to nepilnu divu simtu Pēterburgas universitātes studentu sarakstā, kuru darbībai seko policija.
Paralēli norisēm Krievijā un Pēterburgā Stučka un Pliekšāns seko līdzi arī notikumiem Latvijā. Apcerot dažādo sabiedrības slāņu un grupu attiecības dzimtenē, abi studenti saraksta humoristisku un satīrisku prozas un dzejas krājumu „Mazie dunduri”. Šis krājums iznāk 1888. gada sākumā.
Universitāti Stučka absolvē 1888. gadā, 31. maijā viņš saņem atļauju iesniegt savu disertāciju. 1889. gada 12. jūlijā Pēterburgas universitātes valde apstiprina Stučku par juridisko zinātņu kandidātu.
1888. gadā Stučka atgriežas Rīgā. Tā kā latviešu demokrātiskā laikraksta „Dienas Lapa” redaktors F. Bergmanis no avīzes aiziet, viņš piedāvā redaktora pienākumus uzņemties Stučkam. Šajā amatā Stučka ir no 1888. g. 18. oktobra.
Sākotnēji „Dienas Lapa” pauž jaunlatviešu pozīciju pret sabiedrībā aktuālām problēmām, bet drīz Stučkas vadībā tā kļūst par marksismam simpatizējošu izdevumu un kalpo Jaunās strāvas ideju popularizēšanai. „Dienas Lapa” iepazīstina lasītājus ar tolaik jaunajām idejām par dabas un sabiedrības attīstību un tās likumiem, progresu, ar sabiedrības šķiru skaidrojumu un raksturojumu, strādnieku tiesībām, revolūcijas ideju u. c. Stučka ne vien vada laikrakstu, bet ļoti aktīvi tajā pats publicējas, pievēršoties visdažādākajiem jautājumiem – tieslietām, ekonomikai, kultūrai, literatūrai, kā arī atsevišķām sabiedrībā aktuālām problēmām un notikumiem.
1891. gadā Stučkas vietā „Dienas Lapas” galvenā redaktora vietu ieņem J. Pliekšāns. Stučka turpina aktīvi publicēties „Dienas Lapā”, bet iztiku nopelna advokāta praksē. 1895. gadā Stučku apstiprina zvērināta advokāta palīga amatā, un viņš otro reizi ieņem „Dienas Lapas” galvenā redaktora vietu, aizstājot Pliekšānu, kuram ir radies konflikts ar avīzes cenzoru, tāpēc laikraksta finansētājam – vienam no Rīgas amatnieku krājaizdevumu vadītājiem P. Biseniekam – ir radušās bažas par savu līdzekļu zaudēšanu, ja laikraksts tiktu slēgts. Stučka, stājoties amatā, laikrakstā iegulda arī privāto finansējumu.
Deviņdesmito gadu sākumā Stučka aktīvi lasa aizliegto literatūru par komunisma un sociālisma idejām, to iespaids vērojams vairākos „Dienas Lapas” numuros publicētajā darbā „Par tautas saimniecības mācības attīstīšanos”. Stučka arī aktīvi tiekas ar domu biedriem, apspriežot sociālistisko ideju izplatīšanu Latvijas strādnieku vidū, kā arī piedalās Rīgas strādnieku kultūras biedrību pasākumos.
1896. gadā Stučka apprecas ar J. Pliekšāna māsu Doru. Viņa tolaik ir viena no retajām sievietēm, kas studējusi ārzemju augstskolā, arī viņa ir iepazinusies ar sociālisma idejām un tās atbalsta.
1896./1897. gadā norisinās vairāki impērijas idejisko pretinieku aresti, tostarp tiek apcietināti arī aktīvākie Jaunās strāvas dalībnieki. 1897. gada 21. jūnijā uz 8 mēnešiem tiek slēgta „Dienas Lapa”, bet 8. jūlijā apcietina Stučku. Policija par Stučkas darbību ir informēta jau ilgāku laiku, 1897. gadā kāds policijas darbinieks ziņojumā norāda, ka Stučka nodarbojies ar aktīvu sociālisma aģitāciju uzturējis saikni ar pret valdošo režīmu noskaņotajām grupām gan tagadējā Latvijas teritorijā, gan Krievijā, kā arī 1896. gada vasarā izsniedzis materiālu pabalstu Liepājas Tīlica fabrikas streikojošajiem strādniekiem.
Līdz 1898. gada janvārim Stučka atrodas ieslodzījumā Vidzemes guberņas cietumā Rīgā. Pēc tam viņš tiek izsūtīts uz Vitebsku. Sodīti un izsūtīti tiek arī vairāki citi Jaunās strāvas dalībnieki, tostarp J. Pliekšāns, F. Roziņš, E. Rolavs, ar kuriem Stučka turpina uzturēt kontaktus. Izsūtījumā Vitebskā viņš turpina advokāta praksi. 1899. gadā no Vitebskas viņš dodas uz Slobodsku Vjatkas guberņā, kur ir arī Pliekšāns. Trimdā Stučka turpina izglītoties (viņš apgūst angļu un franču valodu), kā arī publicējas „Latviešu strādniekā” (redaktors F. Roziņš) un „Sociāldemokrātā” (to 1900. gadā Londonā sāk izdot F. Roziņš).
1903. gadā Stučkam tiek atļauts atstāt Vjatkas guberņu, tomēr viņš nedrīkst atgriezties Latvijā, kā arī nedrīkst apmesties uz dzīvi Krievijas lielajās un universitāšu pilsētās. Tādēļ Stučka dodas uz Vitebsku un no turienes aktīvi turpina sekot notikumiem Latvijā un Krievijā. Ar Stučkas atbalstu (viņam vairākkārt nelegāli apmeklējot Latviju) 1903. gadā tiek nodibināta Baltijas latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku organizācija, bet 1904. gadā – Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP).
1905. gadā, revolūcijas laikā, Stučka atrodas Vitebskā un no turienes aktīvi seko revolūcijas gaitai. 1930. gadā, izdevuma „Cīņas Biedrs” publikācijā, viens no aktīvākajiem sociālisma un komunisma ideju paudējiem Latvijā J. Bērziņš (Ziemelis) uzsver, ka Stučkas klātbūtne būtu mainījusi revolūcijas norisi Latvijā un „pietuvinājusi” to revolūcijas norisei Krievijā. Šajā publikācijā Ziemelis nosauc Stučku par lielinieku. Šeit jāuzsver, ka, izciešot trimdu Vitebskā un Vjatkā, mainās arī Stučkas uzskati, proti, sākotnējo nacionālo nostāju nomaina izteikti kreisa orientācija un aizrautība ar revolūcijas ideju. Taču revolūcijas laikā Stučka nav lielinieku piekritējs, viņš ir Rietumeiropas sociālistiskās kustības atbalstītājs, sociāldemokrāts. Par lielinieku piekritēju Stučka kļūst pēc revolūcijas sakāves.
1906. gadā, kad plašumā plešas Soda ekspedīcijas, Stučka atgriežas Rīgā. Šajā pašā gadā Stokholmā notiek Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongress, kurā tiek lemts arī par LSDSP apvienošanu ar KSDSP. Pirms kongresa Stučka uz neilgu laiku apmeklē Pēterburgu, kur tiekas un iepazīstas ar V. Ļeņinu. 1907. gadā Stučka pārceļas uz dzīvi Pēterburgā. Ceļā uz Pēterburgu Stučka īsu laiku uzturas Teriokos (Somijā), kur tajā pašā laikā ir arī Ļeņins.
Viņiem bieži tiekoties, Ļeņina ietekme uz Stučku pieaug. Stučkas idejiskā pozīcija kļūst radikālāka, uzturoties Pēterburgā no 1907.  līdz 1918. gadam, viņš atmet salīdzinoši mēreno sociāldemokrātisko nostāju, kļūstot par lielinieku darboni un vienu no tuvākajiem Ļeņina līdzgaitniekiem. Sevišķi aizrautīgi Stučka aizstāv revolūcijas ideju, kas viņa skatījumā paredz nepieciešamu vardarbīgu pārejas posmu starp veco un jauno sabiedrības iekārtu, kurā pretēji kapitālismam attiecības starp cilvēkiem ir labākas un morāli tīrākas.
Pēterburgā 1907. gadā Stučka sāk izdot marksismu popularizējošu žurnālu latviešu valodā (žurnālam vairākkārt mainās nosaukumi – „Atvases”, Jaunais Pūrs”, „Dzirkstele”, „Ciba” u. c.). Stučka pats publicē apcerējumus par plašu tēmu loku, īpaši pievēršas nacionālajam jautājumam, izskatot to marksisma ideju kontekstā, kā arī agrārajam un zemniecības jautājumam, minot, ka nepieciešama pāreja uz jaunu zemes apstrādāšanas organizācijas formu – kopsaimniecību.
1917. gada oktobra apvērsuma laikā Stučka aktīvi aizstāv boļševiku partijas intereses. Viņš tāpat kā boļševiku vadoņi tic, ka revolūcija Krievijā izraisīs revolūciju Eiropā (nodibināsies Eiropas sociālistisko valstu savienība) un visā pasaulē.
1918. gadā Latvijā tiek nodibināta padomju vara. Stučka paraksta 1918. 17. decembra manifestu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Padomju Latvijas valdības vadīšana tiek uzticēta Stučkam, viņš ir arī viens no LKP CK vadītājiem. Stučka un līdzgaitnieki cer Latvijā un visā Baltijā izveidot spēcīgu komunisma bastionu, lai revolūcijai atbrīvotu ceļu uz Eiropu. 1920. gadā padomju vara Latvijā beidz pastāvēt, tomēr Stučka neatkāpjas no savas pārliecības un uzskata, ka Latvijas attīstība iespējama, tikai ejot kopsolī ar Padomju Krieviju.
Stučka turpina aktīvi publicēties un daudzus rakstus šajā periodā viņš velta Rainim, aizstāvot dzejieku pret dažu LKP vadošu darbinieku un citiem politiska rakstura uzbrukumiem: "Rainis kā proletariāta dzejnieks" (1919), ""Tomēr" proletariāta dzejnieks" (1920). Raksts "Lielajam dzejniekam Rainim uz viņa jubileju" ("Produkts", 1921) tapis sakarā ar 30. gadadienu, kopš Rainis kļuva par "Dienas Lapas" redaktoru.
20. gs. 20. gados un 30. gadu sākumā Stučka aktīvi darbojas tiesību jomā, viņš ir Padomju Krievijas tiesību sistēmas pašā virsotnē. 20. gadu sākumā viņš ir KSFPR Tieslietu tautas komisāra vietnieks, bet no 1923. gada Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Mūža nogalē viņš ir civiltiesību profesors un katedras vadītājs Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē un padomju tiesību institūta direktors. Kopā ar lietuvieti Eiženu Pašukāni Stučka izstrādā padomju sociālistisko tiesību teorētisko koncepciju. 1924. gadā Stučka piedalās PSRS konstitūcijas izstrādāšanā.
Šajā laikā viņš publicē arī daudzus tiesību teorijai veltītus rakstus, Stučka raksta par vispārējo valsts un tiesību teoriju, civiltiesībām, krimināltiesībām, tiesu praksi utt. 1920. gados top darbi „Tiesību un valsts revolucionārā loma”, „Mācība par padomju valsti un tās konstitūciju”, „Valsts teorija un padomju konstitūcija”, „Šķiru valsts un civiltiesības”, „Padomju civiltiesību kurss” (trīs sējumi), „Padomju tiesību revolucionārā loma”, „Tautas tiesa jautājumos un atbildēs”, „Ļeņinisms un valsts”, „Padomju konstitūcija jautājumos un atbildēs” u. c. Rakstu krājumā „Trīspadsmit gadu cīņas par revolucionāri marksistisku tiesību teoriju”, kurā ievietoti Stučkas raksti tiesību jomā, kas publicēti periodiskajos izdevumos laikā no 1917. līdz 1930. gadam, Stučka no 1925. līdz 1926. gadam rediģē „Tiesību un valsts enciklopēdiju”.
Jāpiemin Stučkas, tiesību teorētiķa un arī praktizējoša tieslietu darbinieka, nostāja pret terora izmantošanu cīņā par komunisma nostiprināšanu. Stučka atzīst teroru komunistu cīņā ar to idejiskajiem pretiniekiem, bet noliedz to kā komunistu savstarpējo izrēķināšanās praksi. Viņš uzskata, ka, nostiprinoties padomju varai, nepieciešamība pēc terora zudīs. Pie varas nākot Staļinam, šīs Stučkas idejas nerod piekrišanu valdošajās aprindās, gluži pretēji – pret Stučku tiek vērsta kritika un nosodījums, viņš tiek atstumts no varas instancēm. Stučka mirst 1932. gada 25. janvārī un ir apbedīts pie Kremļa sienas.
 
SaiknesPaula Balode - Radiniece
Pauls Dauge - Draugs
Dora Stučka - Sieva
Nodarbeszinātnieks
publicists
politiķis
Dzimšanas vieta26.07.1865
Izglītojies
mācījies
Kokneses pagastskolā

1879–1883
mācījies
Rīgas pilsētas ģimnāzijā

1884–1888
studējis
Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē
Miršanas vieta25.01.1932
Apglabāts

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.