Pēteris Šmits

lv
Ziņot redaktoram

 Kolekcijas (1)

Vienības: Iesūtītājs (113)

Darbi: Darba autors (9); Recepcijas persona (2)

Attēli: Attēla autors(1); Persona attēlā(1)

VārdsPēteris Šmits
Papildu vārdiPēteris Šmidts, Šmits, Smiters
PseidonīmsP. Smiters
Personiska informācijaPēteris Šmits (25.12.1869. Raunas pagasta Lisēniešu Pekša mājās - 5.06.1938. Rīgā, apbedīts Meža kapos) - valodnieks, etnogrāfs, folklorists.
Dzimis lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Raunas pagastskolā, Raunas draudzes skolā un Cēsu aprinķa skolā. Beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju 1891. gadā. Studējis slāvu valodas Maskavas universitātē (1891-1892), beidzis Pēterburgas universitātes Austrumu valodu fakultāti 1896. gadā.
Strādājis Krievijas Ārlietu ministrijas dienestā Krievijas vēstniecībā Pekinā. Papildinājies Pekinā ķīniešu filoloģijā. Pēc Pekinas universitātes nodibināšanas (1898) tur docējis krievu valodu, izpildījis atsevišķus diplomātiskus uzdevumus. No 1899. gada ķīniešu valodas un literatūras profesora v.i. Vladivostokas Tālo Austrumu institūtā.
1902. gadā ieguvis maģistra grādu Pēterburgas univeristātē par disertāciju "Mandarīnu gramatikas apcerējums", un kļuvis par Vladivostokas Tālo Austrumu institūta ārštata profesoru.
1907.-1912. gadā regulāri braucis zinātniskos nolūkos uz Mongoliju, pratis mongoļu valodu. No 1918. gada, kad institūtu pārorganizēja par universitāti, bija tās profesors un 1919.-1920. gadā arī Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns.
1920. gadā kopā ar Imantas pulku atgriezies Latvijā.
LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesors 1920. gadā, 1923.-1925. gadā fakultātes dekāns, LU prorektors studentu lietās 1922. gadā, Filologu biedrības priekšnieks (1923-1925), pēc tam tās goda biedrs. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (no 1932. gada Zinātņu komitejas) priekšnieks (1920-1930). Upsalas universitātes goda doktors 1928. gadā, LU Baltu filoloģijas goda doktors 1928. gadā, Latvijas Vēstures institūta īstenais biedrs no 1936. gada. Apbalvots ar Tēvzemes balvu zinātnē 1938. gadā.
Zinātniskās darbības sākumā pievērsies galvenokārt valodniecībai. Publicējis ievērojamus pētījumus par austrumu valodām: "Der Lautwandel im Manschu und Mongolischen" ("Skaņu mija mandžūru un mongoļu valodā" - "Journal of the Peking Oriental Society", 1898, 4); "Chinesische Elemente im Mandschu" ("Ķīniešu valodas elementi mandžūru valodā", - "Asia Major", VII-VII, Leipcigā, 1932); LU "Rakstos" publicēts - "The language of the Negidals" ("Negidalu valoda", 1923), "The language of the Olchas" ("Olču valoda"; 1923), "The language of the Oroches" ("Oroču valoda", 1927), "The language of the Samagirs" ("Samagiru valoda", 1928); grāmata "Klasiskās ķīniešu grāmatas", (Vladivostoka 1900) un citas.
Sarakstījis mācību grāmatu "Ķīniešu hrestomātija" (1902), "Mandžūru valodas mācība" (1907) un izdevis latviešu valodā "Ķīniešu pasakas" (1936).
Savā laikā Šmits bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kas apmeklējis gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis un sniedzis plašus pētījumus par šo cilšu valodām. Šmits pirmais zinātniski kvalificēja tungusu-mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi.
Dzīvojot ārpus Latvjas, Šmits interesējās par latviešu valodu, publicējās žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Austrums" un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisias rakstu krājumā. Pirmais Šmita zinātniskais darbs par latviešu valodu "Trejādi garumi latviešu valodā", Pēterburgā 1899. gadā.
Vēlāk Šmits pievērsies etnogrāfijai un folklorai. Grāmata "Latviešu mitoloģija" (1918, 1926 {2}). Viņš vērsies pret latviešu romantiķu pašsacerēto pseidoolimpu. Daļa Šmita etnogrāfisko rakstu apkopoti grāmatā "Etnogrāfsku rakstu krājums" (1-4, 1912-1937). Daudzi Šmita etnogrāfiskie raksti iespiesti R. Klaustiņa "Latvju tautas daiņās".
Šmita plašās zināšanas orientalistikā ļāva viņam salīdzināt austrumu un indoeiropiešu folkloru, risināt latviešu folkloras problēmas kopsakarā ar daudzu citu tautu folkloras problēmām.
Mūža beigu posmā Šmits pievērsies folkloras vākšanai. Šmita galvenais darbs folklorā ir "Latviešu pasakas un teikas" (1-15, 1925-1937), kas sakārtotas pēc Anti Ārnes klasifikācijas sistēmas, un savāktie 37000 "Latviešu tautas ticējumi" (1-4,1940-1941). Uz šī Šmita darba balstās visa vēlākā latviešu vēstītājas folkloras pētniecība. Šmits rediģējis arī Latviešu folkloras krātuves izdotos papildinājumus Krišjāņa Barona dainu izdevumam (1-4, 1936-1939), viņa redakcijā iznākusi grāmata "Kuršu kāpu folklora" (1933). Šmits sastādījis "Latgaliešu pasakas" (1937), publicējis brošūru "Programma tautas tradīciju krājējiem" (1923), grāmatas "Valodas kļūdas un grūtumi" (1920), "Izrunas un rakstības vadonis" (1921, 1930 {8}, kopā ar Jāni Endzelīnu).
Šmits aktīvi darbojies latviešu žurnālistikā, vadījis "Mājas Viesa Mēnešrakstā" valodniecības nodaļu, rakstījis arī literatūrkritikas un dzejoļus. Pirmais zināmais Šmita dzejolis ar virsrakstu "Dzejols" ("Sirds kāro man pēc maldīšanās") publicēts "Mājas Viesis" pielikumā 16.10.1893. Viņš arī tulkojis, galvenokārt no ķīniešu un krievu valodas.

Literatūra
Straubergs Kārlis. Profesors Pēteris Šmits // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1938, 3;
Pijols I. Vairs un vēl nezināmais // Skolotāju Av., 1988, 20.I;
Ambainis Ojārs. Valodniekam, etnogrāfam, folkloristam Pēterim Šmitam 25. decembrī - 120 // Dabas un vēstures kalendārs 1989. gadam. Rīga, 1988, 68.-71. lpp.;
Zeids Teodors. Cilvēks, kuru neaizmirst // Izglītība, 1990, 10.I;
Staburova J. Viņš devās ceļā īstajā laikā un pareizajā virzienā // Grāmata, 1990, 2;
Rozenbergs Jānis. Folklorista, etnogrāfa un valodnieka Pētera Šmita atcerei // Letonica, 1998, 2.

Nodarbesfolkloras pētnieks
valodnieks
etnogrāfs
Dzimšanas vieta25.12.1869
Izglītojies
citi izglītības veidi
papildinājies Pekinā ķīniešu filoloģijā

mācījies
Raunas pagastskolā

mācījies
Raunas draudzes skolā

mācījies
Cēsu apriņķa skolā

1891
mācījies
beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju

1896
studējis
beidzis Pēterburgas universitātes Austrumu valodu fakultāti

1891–1892
studējis
slāvu valodas Maskavas universitātē

1902
mācījies doktorantūrā
ieguvis maģistra grādu Pēterburgas universitātē par disertāciju "Opit mandarinskoj gramatiki"("Mandarīnu gramatikas apcerējums")

1907–1912
citi izglītības veidi
zinātniskos nolūkos braucis uz Mongoliju
Miršanas vieta05.06.1938
Rīga
Rīga
Apglabāts
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Latviešu pasakas un teikas" (I).
Zinātne
1926

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstiem "Kristības", "Ļaužu šķiras jeb kārtas".
1929

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstu "Tautas gara mantas prozā".
1936

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Latviešu pasakas un teikas".
Zinātne
1938

Tēvzemes balva
1938

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.