Mirdza Bendrupe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (66); Tulkotājs (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (41)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsMirdza Bendrupe
Papildu vārdiLija Mirdza Bendrupe, Lija Mirdza Skuča
KopsavilkumsMirdza Bendrupe (1910–1995), dzejniece un rakstniece. Pirmajos dzejoļu krājumos "Dzīvība" (1937) un "Pie jūras" (1939) – filozofiski dzīves jēgas meklējumi. Stāstos un novelēs "Majestāte un pērtiķis" (1938) un "Dieva viesuļi" (1942) turpinājusi modernās psiholoģiskās noveles tradīcijas, akcentējot līdzjūtību pret visu dzīvo.
Personiska informācijaDzimusi zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes (dzimusi Baltgalve) ģimenē.
Tēvs Pauls Ludviks Bendrups par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā vairākus gadus sēdējis Jelgavas cietumā.
Māte – mājskolotāja, kas jaunībā arī atdzejojusi.
1914: ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu.
1917: pēc tēva slimības un nāves māte ar abām meitām atgriežas Latvijā.
1924: beigusi pamatskolu Jelgavā.
1925–28: mācījusies Rīgas 1. ģimnāzijā, taču grūtu materiālo apstākļu dēļ viņai no pēdējās klases jāizstājas un jāpelna iztika ar dažādiem darbiem.
Strādājusi par mašīnrakstītāju un tulkotāju Latvijas Nacionālajā Operā.
1936. gada 22. novembris: laulības ar mākslinieku Jāni Skuču (1908–1998) (laulība šķirta 1939. gada 10. augustā).
1947–48: strādājusi Rīgas kinostudijā par vecāko redaktori.
Tulkojusi Rīgas kinostudijai filmu tekstus dublāžai, kādu laiku darbojusies Dubultos milicijas bērnu istabā. Visvairāk nodarbojusies ar tulkošanu.
1956: tikusi uzņemta Rakstnieku Savienībā.
1957: pirmo reizi nokļuvusi Krimā.
No 1960. gadu vidus līdz 1978: dzīvojusi galvenokārt Plaņerskā (Koktebelē), Krimā.
Profesionālā darbība1926: pirmā publikācija – dzejolis "Bij pusnakts..." laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (14. septembrī).
1940: žurnālā "Daugava" sāk, bet nepabeidz publicēt (ar 7. numuru žurnāls pārstāj iznākt) Bendrupes romānu "Trešā paaudze". Manuskripts vēlāk gājis bojā.
Pēc kara Bendrupe strādāja kinostudijā, tulkoja no krievu valodas dzejoļus, dziesmu tekstus, stāstus, bērnu grāmatas.
Nozīmīgi ir Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova darbu atdzejojumi.
Kopš 1965: atsākta dzejoļu publicēšana periodikā.

Dzeja

"Dzīvība" (1937)
"Pie jūras" (1939)

"Nerimas balss" (1967)
"Vētras acs" (1969)
"Ceļa gaita" (1970)
"Pilna krūze mēnesnīcas" (1974)
"Buramie vārdi" (1979)
"Viss ir tagad. Tepat" (1980)
"Lukturu aizdedzinātājs" (1986)
"Sirds apziņa" (1991)

Proza

"Majestāte un pērtiķis" (1938)
"Dieva viesuļi" (1942)
"Trešā paaudze" ("Daugava", 1940, 1-7) (nepabeigts romāns)
"Skudru Meistars un viņa ļaudis" (daļēji periodikā 1942-43) (līdzību cikls)

"Upe izkāpj no krastiem" (1957)
"Visskaistākais dārzs" (1960)
"Pie durvīm klauvē" (1961)
"Vilkumigas iekarotājs" (1963)
"Degošie raksti" (1963)


Ārzemju autoru darbu atdzejojumi un tulkojumi

1948: Barto, Agnija. "Meitene raudule" (dzeja bērniem) (LVI).
1948: Barto, Agnija. "Pirmās klases skolniece" (LVI).
1948: Zolotovs, Vasīlijs. "Meža draugi" (LVI).
1950: Barto, Agnija. "Es dzīvoju Maskavā" (dzeja bērniem) (LVI).
1951: Ševčenko, Tarass. "Izlase" (atdzejojuši: M. Ķempe, V. Dāvids, P. Bārda, M. Bendrupe, J. Plaudis) (LVI).
1952: Sčipačovs, Stepans "Pavļiks Morozovs" (LVI).
1962: Tjutčevs, Fjodors. "Dzeja" (Kopā ar Vladimiru Kaijaku) (Liesma).
1962: Ļermantovs, Mihails. "Mciri; Bēglis" ("Mciri" atdzejojusi M. Bendrupe; "Bēglis" atdzejojis R. Egle) (LVI).
1966: Tendrjakovs, Vladimirs "Stāsti" (Liesma).
1972: Fets, Afanasijs. "Izlase" (Liesma).
1974: Puškins Aleksandrs. "Jevgeņijs Oņegins" (Liesma).
1981: Tjutčevs, Fjodors. "Lirika" (no krievu valodas atdzejojuši: Mirdza Bendrupe, Māris Čaklais, Olafs Gūtmanis, Vladimirs Kaijaks, Monta Kroma un Māra Misiņa) (Liesma).
1985: Baratašvili, Nikolozs. "Spārnotais zirgs" (no gruzīnu valodas parindeņiem atdzejojusi un pēcvārdu sarakstījusi Mirdza Bendrupe) (Liesma).
1996: "Bhagavadgītā" (Izmantojot autoritatīvus avotus vairākās valodās, tulkojusi Mirdza Bendrupe; Viktora Ivbuļa priekšvārds, zinātniskā konsultācija un glosārijs) (Jāņa sēta).
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Dzīvība" (Zemnieka Domas, 1937)

Mirdzas Bendrupes dzejoļu grāmatas lielāko daļu aizņem balādes, un jau šis apstāklis raksturo visu viņas dzeju. Ļoti oriģinālie sižeti, krāsainā, gleznām pārbagātā valoda ir apliecinājums, ka Bendrupe spēj dot mākslinieciski augsti vērtējamu dzeju. Viņa nevēlas iet iemītus, viegli staigājamus ceļus, bet ar visu sava temperamenta sparu laužas neizbrienamos biezokņos, būdama allaž ziņkārīga vērotāja un baudītāja, nevaldāmu dziņu un ugunīga prieka saucēja.

P. Ats. Straume Nr. 30, 1.02.1937

Par stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" (Valters un Rapa, 1938)

Mirdzas Bendrupes stāsti un noveles pieder nelielai, bet spožai un īpatnējai latviešu jauno stāstnieku plejādei, kuras prozas mākslu raksturo krāšņa, rūpīgi izkopta valoda, smalka psiholoģiska metode un augsta estētiska kultūra. (..) Tā ir pasaule, kurā valda Erots, kas iedvesis Mirdzā Bendrupē tādu ekstatisku dzīvības izjūtu, tādu varenu skurbumu, kāds nav nevienā citā latviešu rakstniecē. Visos viņas stāstos un novelēs izpaužas kāda asa un neremdināma jūteklība un garīgā mīla uz cilvēkiem, dzīvniekiem, stādiem, formām, krāsām un smaržām, uz visām šīs pasaules redzamām un neredzamām lietām. (..) Bendrupes stiprā puse nav viņas stāstu un noveļu fabula un kompozīcija, bet viņas skaistais, plastiskais un smalki izstrādātais stils, spilgtie, interesantie raksturu zīmējumi un psiholoģiskie sarežģījumi.

Ķempe, Mirdza. Brīvā Zeme, Nr. 96, 30.04.1938.

Par dzejoļu krājumu "Pie jūras" (Valters un Rapa, 1939)

Krājums nav liels, bet ļoti noskaņots saturā, un atsevišķie dzejoļi saistās viens ar otru kā poēmas daļas. Lasot uzteicamo apdāvinātās dzejnieces grāmatu, jāatzīst, ka latviešu jaunākajā lirikā sievietes dažkārt apliecinājušas lielāku talantu nekā vīrieši. Pie tam raksturīgi, ka šis talants ir vairāk intelektuālas un episkas, nekā liriskas dabas. "Pie jūras" uzskatāma par vienu no gatavākajām dzejoļu grāmatām, kas iznākušas 1939. gadā. Tā rāda dzejnieces lielo talantu un – galvenais – augšanu.

Dziesma, Fricis. Sējējs, Nr. 2, 1.02.1940

Par stāstu un noveļu krājumu "Dieva viesuļi" (K. Rasiņa apgāds, 1942)

Līdzīgi tam, kā Bendrupe no vienas puses pieķērusies zemei un cilvēkiem, no otras – skatās tiem pāri un aiziet reliģiskos meklējumos, viņas darbos gleznainība un fantāzija cīnās ar reliģisko un filozofisko domu, jeb pareizāk – tās tur viena otru līdzsvarā. Bez šīs domas viņas darbi zaudētu daudz no sava dziļuma, bet kailā doma varētu pārvērst mākslinieci sludinātājā. Bendrupei svešs ir sauss, lietišķs stāstījums. Viņas stilam, kā jau minēts, raksturīga gleznainība un tēlainība. Visas lietas viņa skata pirmreizējā gaismā, un visniecīgākajām no tām viņa piešķir nozīmību ar oriģināla salīdzinājuma, epiteta vai metaforas palīdzību. Sevišķi šī gleznainība izpaužas dabas tēlojumos, kur, apvienodamās ar spilgti izteikto ritmu, tā ienes darbā spēcīgu lirismu.

Sproģere, Otīlija. Latvju Mēnešraksts, Nr. 2, 1.01.1943
SaiknesVladimirs Kaijaks - Bijušais vīrs
Lija Bendrupe - Māte
Jānis Skučs - Bijušais vīrs
Nodarbesdzejniece
tulkotāja
rakstniece
Dzimšanas laiks/vieta23.10.1910
Čūkšļi
Līvbērzes pagasts, Jelgavas novads
Dzīvesvieta1914–1918
Maskava
Moscow, Russia

1965–1976 (Datums nav precīzs)
Krima
Crimea, Ukraine

Plaņerska, Krima


1978
Rīga
Rīga
Izglītība1924
Jelgava
Jelgava

Mācījusies pamatskolā Jelgavā.


1925–1928
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Rīga
Rīga
Darbavieta1937–1939
Latvijas Nacionālā opera un balets
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050

Tulkotāja.


1947
Rīgas kinostudija

Vecākā redaktore. Vēlāk tulko filmu tekstus dublāžai.

Dalība organizācijās1956
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Emigrē1914–1917
Maskava
Moscow, Russia

Ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu. Pēc tēva nāves atgriežas Latvijā.

Miršanas laiks/vieta30.07.1995
Rīga
Rīga
Apglabāts14.09.1995
Apšuciems
Apšuciems, Engures pagasts, Engures novads

Pelni izkaisīti Baltijas jūrā pie Apšuciema.

ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Pie jūras
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Pie jūras".
Literatūra
1940

Dzejas dienu balva
Viss ir tagad. Tepat
Balva piešķirta par krājumu "Viss ir tagad. Tepat".
Dzeja
1981

Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par Mihaila Ļermontova poēmu jauniem atdzejojumiem Kopotos rakstos.
Atdzeja
1985



Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Čūkšļi
(Līvbērzes pagasts, Jelgavas novads)
23.10.1910Ēka, māja
2Krima
(Crimea, Ukraine)
1965 - 1976Reģions, apgabals
3Rīga
(Rīga)
1978Pilsēta
4Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1918Pilsēta
5Rīga
(Rīga)
30.07.1995Pilsēta
6Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917Pilsēta
7Apšuciems
(Apšuciems, Engures pagasts, Engures novads)
14.09.1995Ciems
8Jelgava
(Jelgava)
1924Pilsēta
9Rīga
(Rīga)
1925 - 1928Pilsēta
10Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
1937 - 1939Ēka, māja
Dzejniece, rakstniece, atdzejotāja Mirdza Bendrupe dzimusi 1910. gada 23. oktobrī, Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagasta “Čūkšļos”, zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes (dzimusi Baltgalve) ģimenē. Rakstnieces dzīves ceļš noslēdzas 1995. gada 30. jūnijā Rīgā, un viņas pelni saskaņā ar novēlējumu izkaisīti Baltijas jūrā pie Apšuciema. Bet starp šiem gadskaitļiem – gara un piepildīta dzīve, kuras laikā literatūrā izdodas debitēt pat divreiz.

1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš. Bendrupu ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu. 1917. gadā pēc tēva slimības un nāves māte ar abām meitām atgriežas Latvijā. 1924. gadā Mirdza Bendrupe beidz pamatskolu Jelgavā, un no 1925. līdz 1928. gadam turpina mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, taču grūto materiālo apstākļu dēļ viņai no pēdējās klases jāizstājas un jāpelna iztika ar dažādiem darbiem – arī strādājot par mašīnrakstītāju un tulkotāju Latvijas Nacionālajā Operā.

Pirmais dzejolis “Bij pusnakts...” ar Mirdzas Bendrupes vārdu publicēts jau 16 gadu vecumā, 1926. gadā, laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. Taču pirmā dzejas grāmata “Dzīvība” nāk klajā tikai pēc 11 gadiem, un to dzejniece pati vērtē ļoti kritiski. Tikai nākamo – 1939. gadā iznākušo krājumu “Pie jūras” – viņa atzīst par pietiekami labu.

Taču jaunās Mirdzas Bendrupes talants neaprobežojas ar dzeju. Tas izlaužas arī prozā. 1928. gadā žurnālā “Zeltene” tiek publicēts pirmais stāsts “Jaunība”. 20. gadsimta 20. gadu nogalē un 30. gadu sākumā Bendrupes vārds aizvien biežāk parādās dažādos izdevumos. 1938. gadā tiek izdots stāstu krājums “Majestāte un pērtiķis”. Tam jau kara gados seko “Dieva viesuļi” (1942) un romāns “Trešā paaudze”, kurš tiek publicēts mēnešrakstā “Daugava” 1940. gadā no 1. līdz 7. numuram. Jūlijā, pēc Latvijas okupācijas, žurnāla iznākšana apstājas, redakcijā palikušo turpinājumu vācu okupācijas laikā izdevējs pazaudē. Līdz Padomju armijas ienākšanai Latvijas teritorijā paspēj iznākt līdzību cikls “Skudru Meistars un viņa ļaudis” (daļēji periodikā 1942–43).

Bendrupes pirmā ienākšana literatūrā notiek laimīgā brīdī, proti, kopā ar vairākiem jauniem dzejniekiem un rakstniekiem, kuru daiļrade manāmi atšķīrās no visas iepriekšējās latviešu literatūras – Veroniku Strēlerti, Rūtu Skujiņu, Vili Cedriņu, Frici Dziesmu, Anšlavu Eglīti, Andreju Eglīti u. c.

Dzejnieces pirmais dzejas krājums “Dzīvība” tiek pamanīts un kritiķu atzīts. Recenzenti atzīmē, ka Bendrupes temperaments atsauc atmiņā Aspazijas lirisko varoni “Sarkanajās puķēs”. Taču Bendrupe iemiesojas dzejas varoņos, kuru jutekliskās un garīgās alkas mīlēt un uzminēt dzīvības noslēpumu ir izteiktas konkrētos, sensitīvos dzejas tēlos. Kā atzīmē literatūras pētniece Ieva E. Kalniņa, krājuma “Dzīvība” “telpiski lielāko daļu tad arī aizņem balādes. Liekas, M. Bendrupi balādēs saista gan žanriskās iespējas (balādes varētu dēvēt arī par lirikas novelēm, jo tajās nozīmīgu vietu ieņem konflikts, kura atrisinājums nav domājams bez traģiska iznākuma), gan vilinošā izdevība objektivizētās, no dzejnieces pašas atsvešinātās personās izdzīvot dažādas situācijas. Labākās dramatisma, pat traģisma piesātinātās balādes ir “Dziesma par siržu trijotni”, “Sludinātājs”, “Dieva meklētājs””.[1]

Recenzijā par trīs gadus vēlāk izdoto nelielo, bet stilistiski noslīpēto krājumu “Pie jūras” Fricis Dziesma raksta: “Krājums nav liels, bet ļoti noskaņots saturā, un atsevišķie dzejoļi saistās viens ar otru kā poēmas daļas. Lasot uzteicamo apdāvinātās dzejnieces grāmatu, jāatzīst, ka latviešu jaunākajā lirikā sievietes dažkārt apliecinājušas lielāku talantu nekā vīrieši. Pie tam raksturīgi, ka šis talants ir vairāk intelektuālas un episkas, nekā liriskas dabas. (..) “Pie jūras” uzskatāma par vienu no gatavākām dzejoļu grāmatām, kas iznākušas 1939. gadā. Tā rāda dzejnieces lielu talantu un – galvenais – augšanu.”[2]

Tomēr par spožāko virsotni Mirdzas Bendrupes daiļradē kļūst viņas 20. gadsimta 30. un 40. gados tapušie stāsti, kas kopā ar Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Knuta Lesiņa, Aleksandra Čaka prozu paceļ jaunā pakāpē latviešu stāstniecības tradīciju, kuru 20. gs. 20. gados aizsāka Jānis Ezeriņš un Kārlis Zariņš. Turklāt viņu radītā proza apliecina, ka literārā teksta pašvērtība un tā izteiksmes līdzekļi paši kļūst par stāsta virzītājspēku un iezīmē autora radītās pasaules neatkarību no empīriskās realitātes. Un tas nav nejauši. Gan Bendrupe, gan Ādamsons, gan daiļrades sākumā arī Anšlavs Eglītis, būdami arī dzejnieki, dzejas atradumus – spilgtu, barokālu tēlainību, sižeta poētisko loģiku, radikālu subjektīvismu – prasmīgi ieauž prozas audumā. Savā ziņā stāsta, noveles žanrs ļāva Bendrupei pat pilnīgāk realizēt tās potences, kas bija jaušamas viņas liroepiskajos dzejojumos.

Bendrupes stāstu varoņi ir īpatņi, kuros apslēpta kaislība, apsēstība bieži vien kādā neparedzētā brīdī izlaužas ārup, lai varoņu dzīves apgrieztu kājām gaisā vai pat pārvērstu katastrofā. Taču sižeta traģisko vai traģikomisko atrisinājumu līdzsvaro visaptverošs pašas dzīvības spēka apliecinājums, kura iekšienē kultūras un cilvēka iedibinātais ētiskā/neētiskā, atļautā/neatļautā, skaistā/neglītā nošķīrums tiek atcelts. Šādā kontekstā nav nejauša Bendrupes aizraušanās kopš ar Austrumu un indiešu filozofiskajām mācībām, jogas praktizēšanu. 60. gadu vidū līdz ar dzejnieci Mirdzu Ķempi, rakstnieci Alisi Eku, arhitekti Maiju Grotusi u. c. inteliģences pārstāvjiem dzejniece darbojas Indijas garīgā skolotāja Satjas Sai Babas darbu studiju grupā, kurai padomju režīma apstākļos vajadzēja būt slepenai.[3]

Diemžēl pēc kara jaunajā sociālistiskā reālisma doktrīnā tik radikāla prozas ekstravagance netiek pieļauta un var būt pat bīstama pašam rakstniekam. Laikmeta grieži, kas pārrāva uz pusēm vai pat uz mūžiem aprāva vairāku spožu Bendrupes laikabiedru dzīves un daiļrades gaitas, atstāj neizdzēšamu nospiedumu arī uz dzejnieces daiļradi. Lai arī Bendrupe turpina rakstīt prozu un tiek izdoti vairāki stāstu krājumi bērniem un pieaugušajiem – “Upe izkāpj no krastiem” (1957), “Visskaistākais dārzs” (1960), “Pie durvīm klauvē” (1961), “Vilkumigas iekarotājs” (1963), “Degošie raksti” (1963) un “Tracis ap Valentīnu” (1965) –, tie ir visai viduvēji. Arī pati rakstniece tos nevērtē augstu, izņemot vienīgi pasaku grāmatu “Visskaistākais dārzs”.

Pēc kara Bendrupe strādā kinostudijā, tulko no krievu valodas dzejoļus, dziesmu tekstus, stāstus, bērnu grāmatas. Top nozīmīgi Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova darbu atdzejojumi.

Par Bendrupes pēckara daiļradi Ofēlija Sproģere raksta: “Sevi izteikt un piepildīt dzejniece varējusi vienīgi dzejā.”[4] Pēc 26 gadus ilga klusuma, sākot ar 1965. gadu, periodikā sāk parādīties jauni dzejoļi, kas pārsteidz ar savu atraisītību. Šo brīdi var uzskatīt par dzejnieces otrreizējo debiju literatūrā. Lielā mērā šim radošajam pacēlumam labvēlīgs impulss ir bijusi dzejnieces dzīve t. s. “Krimas periods”. 1957. gadā Bendrupe pirmo reizi nokļūst Krimā. Vairākus gadus turpinās “izlūkbraucieni”, līdz 60. gadu vidū viņa apmetas Plaņerskā (Koktebelē) un ārpus Latvijas (Krimā, pāris gadu Kijevā) nodzīvo līdz 1978. gadam. Tas, iespējams, bijis laimīgākais laiks dzejnieces mūžā. 1967. gadā iznāk dzejas krājums “Nerimas balss”. Tam seko “Vētras acs” (1969) un vēl seši krājumi: “Ceļa gaita” (1970), “Pilna krūze mēnesnīcas” (1974), “Buramie vārdi” (1979), “Viss ir tagad. Tepat” (1980), “Lukturu aizdedzinātājs” (1986), “Sirds apziņa” (1991). Jau pēc dzejnieces nāves iznāk viņas atdzejotā senindiešu poēma “Bhagavadgīta” (1996), un dzejas krājums “Aiz” (1996). Saglabājot pirmajos krājumos pieteikto tēmu loku un meistarīgi izmantojot konvencionālās poētikas iespējas Bendrupe paplašina tās robežas, ietiecoties dzīvības, dabas un esamības mistērijas apjausmā. Cieņpilni un klusi viņas daiļrade un personība kļūst par tiltu starp pirmskara laika un tobrīd jau socreālisma kanonā neietilpināmo dzejas paaudzi. Viņas dzeju augstu vērtē jaunāko paaudžu kolēģi – Māris Čaklais, Imants Auziņš, Knuts Skujenieks, Leons Briedis.

Par pēdējo, jau pēc dzejnieces nāves iznākušo krājumu “Aiz” kritiķis Mārtiņš Lasmanis “Jaunajā gaitā” raksta zīmīgus vārdus: “(..) galavārdu grāmata ir spriegāka nekā viens otrs no dzejnieces agrākiem krājumiem. (..) Tas ir neparasts vēlīna dzejiska spēka izpaudums.”[5]

Aprakstu sagatavoja Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts

[1] Kalniņa, I. Dzeja. Latviešu literatūras vēsture. 2. daļa. 284.lpp.
[2] Dziesma, Fr. Mirdza Bendrupe – Pie jūras. 1940.02.01 Sējējs
[3] https://enciklopedija.lv/skirklis/62879-Mirdza-Ben...
[4] Ofēlija Sproģere. Trauksmainā nemierniece. Jaunā Gaita nr. 171, februāris 1989. https://jaunagaita.net/jg171/JG171_Sprogere.htm

[5] Mārtiņš Lasmanis. Par Mirdzas Bendrupes dzeju. Jaunā Gaita nr. 216, marts 1999. http://www.zagarins.net/jg/jg216/JG216_Lasmanis-pa...



Mirdzas Bendrupes kolekcijas priekšmeti RMM

Mirdzas Bendrupes kolekcija Rakstniecības un mūzikas muzejā ir apjomīga – tajā ir vairāk nekā 1000 priekšmetu, kas sniedz samērā plašu ieskatu rakstnieces dzīvē un daiļradē. Kolekcija iedalāma 9 kategorijās.

Dokumenti

Kolekcijā pieejama Bendrupes dzimšanas apliecība, komandējuma apliecības, darba, tulkošanas, grāmatu izdošanas līgumi, testaments u. c. dokumenti

Fotoattēli

Šī priekšmetu kategorija plaši un detalizēti dokumentē rakstnieci dažādos dzīves posmos, viņas profesionālo darbību, kā arī Bendrupes tuvākos radiniekus un cilvēkus, ar kuriem viņu saistījusi draudzība, mīlestība un koleģiālas attiecības literatūras un kultūras jomā.

Grāmatas

Kolekcijā pārstāvētas Bendrupei piederējušas grāmatas, tai skaitā viņas darbu izdevumi, to tulkojumi citās valodās, kā arī citu autoru (Ādamsona, Ķempes u. c.) darbi ar veltījuma ierakstiem dzejniecei.

Iespieddarbi

Šajā priekšmetu kategorijā iekļautas afišas ar Bendrupes piedalīšanos dažādos pasākumos, laikrakstu un žurnālu izgriezumi ar autores oriģināldarbu un atdzejojumu publikācijām, kā arī raksti par viņas daiļradi.

Korespondence

Šī priekšmetu kategorija bagātīgi dokumentē rakstnieces plašo un ilggadīgo saraksti ar lielu skaitu cilvēku, tai skaitā radiniekiem, kā arī literātiem – Eriku Ādamsonu, Vizmu Belševicu, Leonu Briedi, Kārli Egli, Regīnu Ezeru, Kurtu Fridrihsonu, Gundaru Godiņu, Anatolu Imermani, Margitu Gūtmani, Aleksandru Pelēci, Annu Rancāni, Jāni Rokpelni, Ievu Rozi, Zigmundu Skujiņu, Imantu Ziedoni u. c. Kolekcijā atrodas arī Antonio Comas ar 1964. gada 29. augustu datētā vēstule no Barselonas par Bendrupes iekļaušanu Universālajā literatūras Enciklopēdijā.

Mākslas darbi

Krājumā glabājas vairāki Fridrihsona gleznoti Bendrupes portreti, kā arī pašas dzejnieces zīmējumi – šarži, ilustrācijas stāstiņiem.

Piemiņas lietas

Kolekcijā pieejamas vairākas piemiņas lietas, tai skaitā Bendrupes pelnu urna, dzejnieces vīra Dmitrija Kostecka veidotās rotaslietu skices, kā arī dekoratīvs šķīvis – balva Bendrupei 1985. gada Dzejas dienās.

Rokraksti

Krājumā glabājas apjomīga rokrakstu kolekcija. Tajā rodami gan atsevišķi Mirdzas Bendrupes dzejoļu rokraksti, krājumu manuskripti, piezīmju klades ar dzejoļiem, stāstu un nepabeigtā romāna “Parīze, asiņu pilsēta” (par Mirdzu Ķempi un Eriku Ādamsonu) rokraksti. Pētnieku interesi varētu raisīt nepublicēti dzejoļi: “Aiziešana” (veltījums Ādamsonam), “Nelaimes diena” (veltījums Belševicai), kā arī kopā ar Aleksandru Pelēci un Vladimiru Kaijaku sarakstītie darbi. Līdzās tiem – Bendrupes rakstītā dzeja krievu valodā un pašas radītie parindeņi latviešu dzejoļiem krieviski.

Atsevišķa rokrakstu kopa ir saistīta ar Bendrupes vaļaspriekiem un aizraušanos ar Austrumu filozofiskajām mācībām – tās ir piezīmes par budisma filozofiju, ēdienu receptes, padomi dažādu slimību ārstēšanai, piezīmes par Nostradamu, maģiju, okultismu. Arī Bendrupes horoskops un dzejnieces sastādītais Margitas Gūtmanes horoskops.

Līdzās pašas dzejnieces tīrrakstiem un melnrakstiem kolekcijā var iepazīties ar citu personu rokrakstiem, t. sk. Ādamsona dzejoli “Palaidnīgais riteņbraucējs” un Fridrihsona veltījuma dzejoli Bendrupei.

Audio un video ieraksti

Šajā kategorijā atrodami vairāki magnetofona ieraksti – Bendrupei veltīts vakars 1986. gadā un Rotas Glodšteinas sarunu ieraksti ar dzejnieces radiniekiem. Tostarp arī videoieraksts – Andras Konstes 1991. gada ierakstīta saruna ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi.

Informāciju sagatavoja Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.