Leons Paegle

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (114); Tulkotājs (1); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (51)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsLeons Paegle
PseidonīmsJuni, Justus, Arlekīns, Sarkanais Arlekins
Kopsavilkums

Leons Paegle (1890–1926) – rakstnieks un pedagogs. Beidzis Valmieras skolotāju semināru (1910) un Šaņavska universitāti Maskavā (1917). Pirmā pasaules kara laikā dzīvoja Maskavā, šajā laikā izveidojas Paegles marksistiskais pasaules uzskats, kas izpausmi guva gan viņa dzejā (piecos dzejoļu krājumos), gan prozā – trijos romānos un stāstos – un dramatiskajos darbos. 1917. gadā iestājies Krievijas komunistiskajā (boļševiku) partijā. 1919. gadā atgriezies Latvijā, kā kreiso arodnieku kandidāts ievēlēts Rīgas domē (1922, 1925), kandidējis uz ievēlēšanu Saeimā. Par darbošanos Latvijas Komunistiskajā partijā, kā arī par nelegālās literatūras glabāšanu un centieniem gāzt pastāvošo valsts iekārtu vairākkārt apcietināts (1921, 1922–1923, 1925).

Leona Paegles lirikā vērojama latviešu romantiskās dzejas (Friča Bārdas, Aspazijas, Raiņa) ietekme. Izteiksmes amplitūda mainās no rotaļīgi liriskas, maigas līdz asi ekspresīvai, pat naturālistiskai. Darbos spēcīgs cilvēka gara brīvības un varmācības kontrastējums. Prozā mākslinieciski pārliecinošākie tā sauktie jaunatnes stāsti – "Ceļā", "Rej, rej, Krancīt!", "Pieci rubļi" u. c., kuros izteikts protests pret cilvēka pašcieņas pazemojumiem, atspoguļojas asa sociālās netaisnības izjūta. Sarakstījis ap 20 lugu, daļa no tām veidota publicistiski politiskā teātra ievirzē, rakstījis skatuves šarādes par aktuāliem politiskiem jautājumiem, arī lugas bērniem, no kurām populārākās – pasaku lugas "Ugunsputns" (1925) un "Runga, iz maisa!" (1926).

Personiska informācija1890: 10. jūnijā dzimis kalēja Mārtiņa un viņa sievas Matildes (1866–1957) Paegļu ģimenē. Tēvs no Lauču saimnieka rentē dažas pūrvietas zemes un nelielu smēdi. Māte ir sīkzemnieka meita, kuras tēvs nespēdams savu saimniecību noturēt, aiziet uz pilsētu par fabrikas strādnieku, un viņa paliek pie bagātajiem radiem, Lauču saimniekiem, par audžumeitu. Paegļu ģimenē ir četri bērni: Leons, Augusts, Milda un Olga.
1905: vasarā aculiecinieks notikumiem Vidrižu kapsētā, kur baroni nošauj vairākus cilvēkus. "1905. gada vasarā biju aculiecinieks satricinošiem notikumiem Vidrižu kapsētā, kur baroni nošāva vairākus cilvēkus. Šos notikumus esmu aprakstījis stāstā "Asinis uz akmens". Manī pirmo reizi tika pamodināts revolucionārs". (Paegle, Leons. Kopoti raksti. 5. sējums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958, 277. lpp.)
1906–1910: Valmieras skolotāju seminārā mācās kopā ar Jāni Ezeriņu, Kārli Kārkliņu, Vili Knoriņu, Hermani Aplociņu
1912: vasarā apprecas ar Ainu Kalniņu, kas beigusi Natālijas Draudziņas ģimnāziju.
1917: maijā Maskavā iestājas boļševiku partijā.
1926: 28. janvārī miris Rīgā, Sarkanā Krusta slimnīcā.

Padomju okupācijas laikā Leona Paegles piemiņa tika iemūžināta, piešķirot viņa vārdu skolai (Rīgas Leona Paegles 1. vidusskola, tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), teātrim (Leona Paegles Valsts Valmieras drāmas teātris (1953–1991, tagad Valmieras Drāmas teātris), kolhoziem, saldētājtralerim, ielām Rīgā (1994. gadā atjaunots Antonijas ielas nosaukums), Jelgavā (tagad Filozofu iela), Cēsīs, Kuldīgā, Liepājā, Ludzā, Saulkrastos, Slokā.
Profesionālā darbība1904–1906: pēdējos divos mācību gados Lēdurgas draudzes skolā Paeglem rodas literāras intereses un viņš sāk rakstīt dzejoļu.
1908: pirmā publikācija – dzejolis "Audējai" laikrakstā "Latvija"1./14. novembrī.

Dzejoļu krājumi

1921: Jauno vanagu sasaukšanās
1922: Karogi
1922: Spārni
1923: Cietumi nelīdz
1923: Leons Paegle dzejo intīmi

Romāni

1923: Kurš mani mīl?
1924: Nāves cilpa (nepabeigts)
1926: Izpostītie

Stāstu krājumi

1922: Darba bērni
1922: Pār sāpju slieksni
1926: Kas atsēdēs?

Lugas

1912: Kurš mani mīl (Gāju putni)
1914: Biezā Pietera bēdu liktenis
1914: Dievi un cilvēki
1917: Laikmijos
1919: Augšāmcelšanās
1921: Āzis un maskas (viencēliens bērniem)
1921: Gadsimtu sejas
1922: Iela
1923: Par un pret
1923: Kurš mani mīl?
1924: Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi
1924: Nāves kalējs
1924: 9. janvāris
1925: Sastapšanās
1925: Runga, iz maisa!
1925: Uguns putns
1925: Zemes sāls
1926: Runga, iz maisa!
1928: Karš karam
1970: Dievi un cilvēki. Rīga: Liesma.
20. gados:

Tulkojumi

No krievu valodas
Bez gada: Petrovs, Grigorijs. Nepareizi sākts. Valmiera: P. Liepas apgāds.
1908: Krosbi, Ernests. Ļ. N. Tolstojs kā pirmmācības skolotājs. Valmiera; P. Liepas apgāds.
1909: Lačinovs, Vladimirs. Mīmikas māksla. Rīga: Müllers.
191?: Vipers, Roberts. Vidus laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
1914: Golovinskis, Matvejs. Briesmu dienas Kališā. Rīga: J. A. Kukurs.
1914: Golovinskis, Matvejs. Melnā grāmata. Rīga: J. A. Kukurs.
19?: Lačinovs, Vladimirs. Mīmikas māksla. Rīga: Müllers.
19?: Vipers, Roberts. Jauno laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
19?: Vipers, Roberts. Seno laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
1921: Losinskis, Samuils.Darba vēsture. Rīga: Komanditsabiedrības "Daile un Darbs" apgādībā.
1923: Bloks, Aleksandrs. Divpadsmit; Skiti. Rīga: Jaunā kultūra.
1925: Kvapila, Jaroslavs. Pasaka par princesi Pienenīti. Rīga: Daile un darbs.
1925: Zajackijs, Sergejs. Strēlnieks Tells. Rīga: Daile un Darbs.
1980: Bloks, Aleksandrs. Lirika. (Starp citiem atdzejotājiem.) Rīga: Liesma.

No vācu valodas
Bez gada: Vēdekinds, Franks. Bērnu traģēdija. Valmiera: P. Liepas apgāds.
1909: Ibsens, Henriks. Heda Gabler. (Jaunajā Rīgas teātrī 1909. gadā.)
1918: Hauptmanis, Gerharts. Audēji. Rīga: A. Gulbja apgāds.
1926: Lehmanis, Šellijs. Vasaras atvadīšanās. Valmiera, Cēsis: K. Dūnis.

Mācību grāmatu autors un sastādītājs

1915: Krievu valodas skolotājs: grāmata pašmācībai vēstulēs
192?: Seno austrumu literatūras vēsture (lekcijas)
1921: Seno laiku vēstures hrestomātija
1920: Ievads vēsturē: jaunākām klasēm un pašmācībai (pārlabots un papildināts izdevums atkārtoti izdots 1921., 1922., 1924., 1925., 1991. gadā).
192?: Vālodzīte: bilžu ābece (sastādījis Leons Paegle)
1921: Введение в историю (Ievads vēsturē)
1921: Грамматика латышского языка (Latviešu valoda gramatika)
1921: Самоучитель латышского языка (Latviešu valodas skolotājs)
1923: Vālodzes šūpulis grāmata lasīšanai, rotaļām un darbam
1924: Свободная речь (ābece un lasāmgrāmata pēc ābeces apgūšanas)
1925: Vālodzes šūpulī: lasīšana, rotaļas un darbs pirmskolā un pamatskolas 1. klasē (sastādījis Leons Paegle)
1925: Vālodzes šūpulis: ābece mājām un skolām (pārstrādāts un pārlabots izdevums)
1925: Vōlyudzes šyupuļs: abece mōjom un školom
1928: Krievu-latviešu vārdnīca lasāmai grāmatai "Свободная речь 1"

Lugu iestudējumi teātrī

1915: 8. aprīlī "Dievi un cilvēki" Rīgas Latviešu teātrī (Interimteātris) (režisors Reinholds Veics).
1917: 24. septembrī "Augšāmcelšanā" (izrāda ar nosaukumu "Par brīvību") Pēterpils Jaunajā Latviešu teātrī (režiors Alfreds Amtmanis-Briedītis).
1917: 26. novembrī "Augšāmcelšanās" Maskavas Latviešu strādnieku teātrī (režisors Fr. Grunte, mūziku komponējis Ernests Vīgners).
1918: 17. martā "Augšāmcelšanās" Harkovas latviešu strādnieku klubā "Darbs" (režisors Gustavs Žibalts).
1919: "Augšāmcelšanās" Strādnieku teātrī (režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis).
1919: martā "Dievi un cilvēki" Liepājas strādnieku klubā "3. Internacionāle".
1921: 5. jūnijā "Gadsimtu sejas" Tautas augstskolas Dramatiskajā studijā (režisore Anna Lācis).
1922: 10. jūnijā "Iela" Tautas augstskolas Dramatiskā studija (režisors Vilis Segliņš).
1924: 10. februārī "Par un pret" Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroja kluba Dramatiskajā sekcijā (režisors Gustavs Žibalts).
1925: "Iela" Ventspils teātrī (režisors Maksis Stūris).
1925: 20. decembrī Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroja klubā (režisore Anna Lācis).
1927: "Runga, iz maisa!" Jelgavas Latviešu teātrī (režisors Jānis Kļava).
1928: "Karš karam" Strādnieku teātrī (režisors Jānis Zariņš).
1928: "Par un pret" Valmieras Dramatiskajā teātrī.
1930: "Runga, iz maisa!" Dailes teātrī (režisors. Eduards Smiļģis).
1930: "Runga, iz maisa!" Ventspils Latviešu teātrī (režisors Kārlis Čakars).
1940: "Dievi un cilvēki" Jelgavas Drāmas teātrī (režisors Herberts Zommers).
1941: "Runga, iz maisa!" Jelgavas Drāmas teātrī (režisore Zinaīda Avotiņa).
1948: "Runga, iz maisa!" Valmieras Leona Paegles Drāmas teātrī (režisors Žanis Vīndedzis).
1952: "Uguns putns" Ļeņina komjaunatnes Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī (režisors Boriss Praudiņš).
1956: "Runga, iz maisa!" Valmieras Leona Paegles Drāmas teātrī (režisore Anna Lācis).
1968: "Runga, iz maisa!" Valsts Akadēmiskajā Drāmas teātrī (režisors Oļģerts Šalkonis).
1981: "Iela" Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī (režisori Alfreds Jaunušanas, Mihails Kublinskis).
2007: "Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi" Jūrmalas teātrī (režisors Aigars Balulis).

Recepcija mūzikā

  • Pēc Leona Paegles lugas veidots Jāņa Mediņa operas "Dievi un cilvēki" librets (1922, 23 maijs).
  • Dziesmas ar Leona Paegles dzeju komponējuši Pauls Dambis, Lūcija Garūta, Edmunds Goldšteins, Romualds Kalsons, Jāzeps Mediņš, Jānis Ozoliņš, Ģederts Ramans, Lauma Reinholde, Jānis Rijnieks, Jānis Zālītis, Marģeris Zariņš, Arvīds Žilinskis
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Spārni" (1922)

"Pēc satura grāmatiņa iedalīta trīs daļās: daba, mīla, darbs. Ja ar diviem pirmiem sižetiem autors vēl puslīdz tiek galā, tad viņam pilnīgi nav pa spēkam trešais – darba dziesmas. [..] Pirmā dzīve – patiesa un intīma ir tā, kura atrodas individuālistiskās “romantikas zilos maldos”. Tās ir zemnieku dēla inteliģenta tradicionelās tieksmes pēc drusciņ sapņiem, pēc drusciņ pilsoniskā komforta. Bet nav jau viņa «zilais laimes putns” tālu meklējams: tas dzied tepat tuvu ģimenes dzīves «mīlas dārzos", kur staigā “sapņu karaliena” – dzejnieka sieva. Un pie pilsoniskā komforta pieder tās “smalkās lina drānas", ar kurām mirrēm svaidītā sapņu karaliena guļ zem “zilās zīda apsegas” ar “sarkanu rožu ziedu vāzē” uz guļamistaba loga, kurp “kāzas svinēt” ceļo mūsu “piligrims”. Par visu to jūsmo dzejnieks ar aizkustinošu naivitāti.
Bet Leonam Paeglem gribējās palikt par revolucionāru strādniecības dziesminieku. Kļūt vaļā no romantikas ziliem maldiem. Un nu viņš sāk apdziedat “Raktuves”, “Sirmo strādnieku”, “Darba uzvaru”, sarkanos karogus, pagrabu dzīvokļus. Bez šaubām, arī tas ir dzejas cienīgs temats. Tika Paegļa baltās rokas ir par sievišķīgi vārgām, lai veidotu šo cieto, skarbo metālu. Tamdēļ arī viņa darba dziesmas liecina par dzejiskās izjūtas un tēlojuma vārgumu un nevarību. Es nezinu, kāds iespaids paliktu angļu ogļracim no Paegles pantojuma “Raktuvēs” un okeāna kuģa matrozim no viņa “Daugavas laivinieka”, kur lasām šādas tautiskā laikmeta rīmes: “Uz jūru svabadie tvaikoņi brauc, tur debesu plašums un brīve!” Var jau būt ka Paeglem kādreiz izdosies kļūt par strādniecības ideologu mākslā, lai to gan grūti gaidīt pēc smalkas veļas un zīda segu apdziedājumiem “Spārnos”. Bet pirms tam viņam ilgi jāmācās pie Vakareiropas labākiem proletāriskiem un sociālistiskiem dzejniekiem."

Švābe, Arveds. Leons Paegle. "Spārni". Ritums, 1922, Nr. 2.

Par romānu "Izpostītie" (1926)

"Viens ir jāatzīst: romāns var ieinteresēt lasītāju. Gribas sekot romāna pavedienam, gribas vērot, kā galu galā tas viss atrisināsies. Tātad tipi nostādīti interesantās attiecībās. Uz vienu jautājumu atbildot, autors jau tūlīt uzstāda nākošo. Tā nerodas tukšums un apsīkuma momenti. Šis īpašības dēļ romānam būs daudz lasītāju. Citādi – būtu daudz ko iebilst. Jau vispirms tas, ka izpostīto dzīvi autors drīz vien pamet nomaļā, lai galveno vērību piegrieztu mīlestības stāstam. Pēc tam pāriet pat uz pilsētu, kas vēl tāļāk no romāna sākumā sāktās domas. Lai arī kara sekas visur redzamas, bet tās, teiksim, sociālā netaisnība pilsētās, stāv par daudz vaļīgi no lauku izpostīto dzīves. Pašu šo izpostīto dzīvi Paegle laikam gan nav visai pazinis. Un vispār lauku apstākļiem, cik vērojams, viņš jau stipri vien atsvešinājies. Kad šo pašu romānu lasa zemnieks, pie tam vēl no izpostīto vidus, viņam krīt acis paviršības, pat nesamērības lauku darbu aprakstos. Ticamāks, arī teicamāks autors ir tīri psiholoģisku momentu zīmēšanā, tāpat dažos pilsētas dzīves skatos. Vēl jāsaka, ka tēlotie notikumi bieži vien par daudz kaili, kinematogrāfiski, fragmentāri."

Goba, Alfrēds. Leons Paegle. "Izpostītie". Latvju Grāmata, 1926, Nr. 6.
SaiknesOlga Frankevica–Paegle - Māsa
Nodarbesdzejnieks
rakstnieks
pedagogs
Dzimšanas laiks/vieta10.06.1890
Lauči
"Lauči", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013
Dzīvesvieta1911–05.08.1914
Burtnieku nams
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015

1914–1918
Maskava
Moscow, Russia

1920–1926 (Datums nav precīzs)
Matīsa 65, Rīga
Matīsa iela 65, Rīga, LV-1009
Izglītojies1899–1903
Vidrižu pagastskola
Vidriži
Vidriži, Vidrižu pagasts, Limbažu novads

1903–1906
Lēdurgas draudzes skola
Lēdurga
Lēdurga, Lēdurgas pagasts, Krimuldas novads

Klasesbiedrene ir vēlākā aktrise Paula Baltābola.


1906–1910
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera
Leona Paegles iela 40, Valmiera

Mācoties Valmieras Skolotāju seminārā, piepelnījies, pasniedzot stundas un vācot sludinājumus kalendāriem.


1912
Rīga
Rīga

Ieguva mājskolotāja tiesības vēstures un krievu valodas pasniegšanai.


1914–1917
A. Šaņavska Maskavas Tautas universitāte
Maskava
Moscow, Russia

Vēstures un filozofijas fakultāte

Darbavieta1910–1911
Krimuldas pagastskola
Krimulda
Sigulda, Siguldas novads

1911–05.08.1914
A. Dombrovska fabrikas strādnieku bērnu skola
Vecmīlgrāvis
Vecmīlgrāvis, Rīga

Augusta Dombrovska bērnudārza skolotājs. Ar Paegles līdzdalību biedrībā tiek nodibināta bibliotēka un sporta sekcija, viņš lasa arī lekcijas.


1914–1917 (Datums nav precīzs)
Darbojies Latviešu palīdzības biedrībā.

1914–1917
Maskava
Moscow, Russia
Darbojies Kultūras birojā,

1914–1918
Maskava
Moscow, Russia
Strādājis par skolotāju.

1915
Maskava
Moscow, Russia

Vsevoloda Kaščenko privātskolā-sanatorijā skolotājs.
Skola dibināta 1908. gadā un bija domāta bērniem ar attīstības un uzvedības traucējumiem.


1915–1917
Maskava
Moscow, Russia
Latviešu palīdzības biedrības valdes loceklis

1915–1917
Maskava
Moscow, Russia
Kultūras birojs, Pedagoģijas nodaļas sekretārs

1917
Maskava
Moscow, Russia
Latviešu skolu padomes priekšsēdētājs

1919
Rīgas 1. vidusskola
Rīga
Rīga
Pārzinis

1920–1922
Rīgas Tautas augstskola
Gaiziņa iela 3, Rīga
Gaiziņa iela 3, Rīga, LV-1050

Lasa lekcijas par seno austrumu literatūru, vada semināru par jaunāko latviešu literatūru.


1922
Rīgas dome
Rīga
Rīga
Ievēlēts Rīgas pilsētas domē
Ceļojums00.08.1923–00.09.1923
Nauheima, Vācija

Ārstējas sirds slimnieku sanatorijā.


00.04.1924–00.06.1924
Itālija
Italy

Apskata Romu (dzīvo pie mākslinieka Niklāva Strunkes, kurš tajā laikā uzturas Itālijaā), Milānu, Neapoli, Florenci, Venēciju. Ceļo kopā ar savu skolasbiedreni aktrisi Paulu Baltābolu.

Apcietinājums1921
Rīga
Rīga
Apcietināts par darbošanos Latvijas komunistiskajā partijā. Pēc atbrīvošanas līdz lēmuma atcelšanai par izsūtīšanu no Latvijas dzīvoja nelegāli.

00.05.1922–00.08.1923
Rīga
Rīga

1925–00.05.1925
Rīga
Rīga

Slimības dēļ pret drošības naudu atbrīvots.

Miršanas laiks/vieta28.01.1926
Rīga
Rīga
Apglabāts07.02.1926
Otrie Meža kapi
Gaujas iela 12B, Rīga, LV-1026

1960. gadā atklāts kapa piemineklis, kuru veidojis tēlnieks Alberts Terpilovskis

Piemiņas vietas1959–2011
Lauči
"Lauči", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013

Bijušais muzejs "Lauči" saglabāts kā piemiņas vieta, muzeja krājums nodots Emiļa Melngaiļa muzejam.

Muzeji1959–2011
Lauči
"Lauči", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013
ApbalvojumiLĻKJS prēmija
(pēc nāves) Prēmija piešķirta par "ieguldījumu latviešu revolucionārās dzejas attīstībā, par darbiem, kas aicinājuši darba jaunatni cīņā par sociālisma uzvaru un iedvesmo mūsdienu jaunatni svēti glabāt revolucionārās cīņas ideālus, turpināt strādnieku šķiras un Komunistiskās partijas kaujinieciskās tradīcijas."
Literatūrā, mākslā, žurnālistikā un arhitektūrā
1970



Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 29.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Lauči
("Lauči", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013)
10.06.1890(nav uzstādīts)Viensēta
2Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1918(nav uzstādīts)Pilsēta
3Matīsa 65, Rīga
(Matīsa iela 65, Rīga, LV-1009)
1920 - 1926(nav uzstādīts)Ēka, māja
4Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
(Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015)
1911 - 05.08.1914(nav uzstādīts)Ēka, māja
5Rīga
(Rīga)
28.01.1926(nav uzstādīts)Pilsēta
6Otrie Meža kapi
(Gaujas iela 12B, Rīga, LV-1026)
07.02.1926(nav uzstādīts)Kapsēta
7Vidriži
(Vidriži, Vidrižu pagasts, Limbažu novads)
1899 - 1903(nav uzstādīts)Ciems
8Lēdurga
(Lēdurga, Lēdurgas pagasts, Krimuldas novads)
1903 - 1906(nav uzstādīts)Ciems
9Leona Paegles iela 40, Valmiera1906 - 1910(nav uzstādīts)Ēka, māja
10Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917(nav uzstādīts)Pilsēta
11Rīga
(Rīga)
1912(nav uzstādīts)Pilsēta
12Krimulda
(Sigulda, Siguldas novads)
1910 - 1911(nav uzstādīts)Pilsētas daļa
13Vecmīlgrāvis
(Vecmīlgrāvis, Rīga)
1911 - 05.08.1914(nav uzstādīts)Pilsētas daļa
14Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1918(nav uzstādīts)Pilsēta
15Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917(nav uzstādīts)Pilsēta
16Maskava
(Moscow, Russia)
1917(nav uzstādīts)Pilsēta
17Rīga
(Rīga)
1919(nav uzstādīts)Pilsēta
18Maskava
(Moscow, Russia)
1915(nav uzstādīts)Pilsēta
19Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1917(nav uzstādīts)Pilsēta
20Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1917(nav uzstādīts)Pilsēta

Kārļa Egles sakārtotajā latviešu rakstnieku autobiogrāfiju krājumā “Atziņas” Leons Paegle (1890–1926) rakstījis: “Dzīvot ir cīnīties. Par eksistenci, izglītību, tiesībām, taisnību ideāliem. Pret dabu gadījumu, sociālo netaisnību. Jo aktīvāks cilvēks, jo intensīvāka cīņa. Aktīvam būt arvienu esmu uzskatījis par cilvēka pienākumu.” (Atziņas. 3. d. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 335. lpp.) Šie Leona Paegles vārdi padomju laikā bieži citēti, un padomju skolasbērniem tos nācās pat mācīties no galvas. Revolucionārais rakstnieks tika iekļauts latviešu padomju literatūras kanonā, līdz ar to arī skolu literatūras programmās, un padomju pedagoģijas nolūkiem audzināt “vanagcilti” šo vārdu lakonismā ietvertais gribas moments, mērķa skaidrība un nelokāmība noderēja kā audzināšanas instruments. Apmēram 50 gadus Leona Paegles vārds bija “aktīvs” padomju kultūrtelpā – viņa vārdā bija nosaukta skola Rīgā un teātris Valmierā, kolhozi, arī ielas Latvijas pilsētās un pat saldētājtraleris, nerunājot nemaz par pionieru vienībām un pulciņiem, un memoriālo muzeju. Kopš 90. gadiem – pilnīga aizmirstība un izzušana no literatūras telpas. Vienīgo potenciālu uzrāda Paegles dzeja – pa kādam dzejolim nodrukāts tematiskajos kopkrājumos, un izdevniecība “Liels un mazs” “Biki buka 100 bērnu dzejoļu izlasē” izdevusi dzejoli “Vilnītis Rūķītis” (2017).

Leons Paegle dzimis Vidrižu pagasta Lauču mājās kalēja ģimenē. Tēvs no radiem, Lauču saimniekiem, rentē dažas pūrvietas zemes un mazu kalēja mājiņu. Ģimene ir trūcīga, taču visvairāk nākamajam rakstniekam pie sirds ķeras saimnieku izrādītais pārākums: sak’, kalpu bērni nav līdzīgi saimnieku bērniem, un kam gan tiem iet skolās, jo kurš tad strādās? Leons Paegle ir apdāvināts un zinātkārs bērns – agri iemācās lasīt, un lasīšana, kā pats raksta, attīstījusi fantāziju. Pēc Vidrižu pagastskolas un Lēdurgas draudzes skola beigšanas alkas mācīties ir tik lielas, ka dodas uz Valmieras skolotāju semināru (1906–1910), tiek gan uzņemts, bet bez cerētās stipendijas. Divus gadus jāizlūdzas skolas nauda tēvam: “Cik grūti tēvam nācās šo naudu sadabūt, redzams manā stāstā “Apsolītā zeme”.” (op. ct., 339. lpp.) Paegles kursā ir arī nākamais rakstnieks Jānis Ezeriņš, literatūras vēsturnieks Kārlis Kārkliņš, kritiķis Vilis Knoriņš, gleznotājs Hermanis Aplociņš. Semināra laikā viņš aktīvi pievēršas literārām nodarbēm – dzejo, tulko un kopā ar Jāni Ezeriņu sastāda vairākus krājumus bērniem (iekļauti arī pašu oriģināldarbi), kurus, tāpat kā Paegles pirmos tulkojumus, izdod P. Liepa Valmierā.

Jaunajā Paeglē jau kopš bērnības izveidojusies sociālās netaisnības izjūta, taču, kā pats atzīst, “manī pirmo reizi tika pamodināts revolucionārs”, kad viņš kļūst par aculiecinieku tam, kā 1905. gadā Vidrižu kapsētā tiek nošauti vairāki cilvēki.

Pēc skolotāju semināra beigšanas Paegle ir skolotājs Krimuldā (1910–1911) un tad pārceļas uz Vecmīlgrāvi, uz Augusta Dombrovska Burtnieku māju, kurā tolaik dzīvo Krišjānis Barons, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, lai strādātu par skolotāju Dombrovska fabrikas strādnieku bērnu skolā. Paegle ir pedagogs, kas apveltīts ar iniciatīvu – ar viņa līdzdalību tiek izveidota bibliotēka un nodibināta sporta sekcija, viņš uzstājas ar priekšlasījumiem un šajos gados (1911–1914) intensīvi arī raksta dzeju un prozu. Pēc Paegles vārdiem, “Mīlgrāvī jau pašā sākumā nostājos opozīcijā pret kārkluvācietību un garīgo mietpilsonību, kas valdīja ap mecenātu A. Dombrovski”, īpaši netīkamas viņas ir “dāmas, kas šādā vai tādā ceļā bija pratušas iegūt mecenāta labvēlību un turēja savās rokās Dombrovska mācības iestādes [..] Cīņa vilkās pāris gadus un beigās pieņēma ļoti asu raksturu.. Kad, paša Dombrovska izaicināti, mēs .. atklājām nebūšanas, kas notiek “Ziemeļblāzmā” un proģimnāzijā, mūs atlaida no vietas.” Dombrovska pētnieks Andrejs Grāpis gan apšauba, ka jelkāds konflikts bijis un, ja bijis, tad gluži cita iemesla dēļ, taču padomju mītā par Paegli tas iegūla gluži labi, radot stāstu par gaišā taisnības cīnītāja un “kapitālista-asinssūcēja” (Emma Andersone) sadursmi.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Leons Paegle aizbrauc uz Maskavu, iestājas A. Šaņavska universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Maskavas periodam ir būtiska nozīme Paegles pedagoģisko uzskatu veidošanā – strādājot vairākās skolās un vērojot darbu ar audzēkņiem, viņš iegūst pārliecību, ka mācību un audzināšanas darba pamatā jāliek darba skolas principi, cieši saistot apmācību ar praksi – darbu laboratorijās, dabā, skolēnu praktiskajās nodarbībās, ekskursijās, pulciņos, attīstot skolēnu muzikālo, literāro dramatisko pašdarbību. No mūsdienu viedokļa Paegles pedagoģiskie uzskati un darbība tiek vērtēti kā demokrātiski (Baiba Kaļķe). Taču tieši Maskavā Paegles uzskati iegūst galīgo “noformējumu”, viņš iepazīstas ar marksismu un 1917. gadā iestājas boļševiku partijā, un turpmāk komunista pārliecība par nepieciešamību pārveidot pasauli revolucionārā ceļā, ceļot sociālismu un komunismu un veidot jaunu sociālistisku lieratūru, kļūst par viņa dzinējspēku… un pāragrās nāves iemeslu.

1919. gadā Leons Paegle atgriežas Latvijā un padomju varas piecos mēnešos ir Rīgas 1. vidusskolas pārzinis un viens no skolu sistēmas reformatoriem. Par darbību Latvijas Komunistiskajā partijā 1921. gadā tiek apcietināts, pēc atbrīvošanas līdz lēmuma atcelšanai par izsūtīšanu no Latvijas dzīvo nelegāli. 1922. un 1925. gadā kā kreiso arodbiedrību (tās darbojās nelegālās komunistiskās partijas vadībā) pārstāvis tiek ievēlēts Rīgas pilsētas domē un kandidē uz iekļūšanu Saeimā, bet atkal tiek apcietināts (1923–1924), cietumā nelaimīgā kritienā iemanto sarkomu, kas arī kļūst par viņa nāves cēloni 1926. gada 28. janvārī.

Leons Paegle rakstījis gan dzeju, gan prozu (stāsti un romāni), gan dramatiskus darbus (tiecies veidot jaunu iestudējumu tipu, tā saukto kolektīvo teātri, izvedot to no telpām brīvā dabā un iesaistot uzvedumā arī skatītājus, rakstījis arī skatuves šarādes par aktuāliem politiskie jautājumiem). Dzejoļu krājumu virsraksti “Jauno vanagu sasaukšanās” (1921), “Spārni”, “Karogi” (abi 1922), “Cietumi nelīdz”, “Leons Paegle dzejo intīmi” (abi 1923) jau raksturo to ievirzi – tā ir cīņas dzeja, ekspresīva, ar jūtamu latviešu romantiskās dzejas (Fricis Bārda, Aspazija, Rainis) ietekmi. Prozā par mākslinieciski pārliecinošākiem uzskatāmi tā sauktie jaunatnes stāsti “Ceļā”, “Rej, rej, Krancīt”, “Pieci rubļi” un citi, kuros skan protests pret cilvēka pašcieņas pazemojumu un asa sociālās netaisnības izjūta. Romānos “Kurš mani mīl?” (1923), “Izpostītie” (1926) un nepabeigtajā “Nāves cilpa” tiecies raksturot pēckara lauku dzīvi un Pirmo pasaules karu.


Informāciju sagatavoja pētniece Ieva Kalniņa (10.06.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.