Kristīne Želve
Kristīne Želve (1970) – kinorežisore, rakstniece. Stāstu krājuma "Meitene, kas man nogrieza matus" (2011) un romāna "Grosvaldi" (2021) autore. Režisore filmām "Fedja" (par latviešu izcelsmes somu režisoru Teuvo Tulio, 2012), "Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks" (2016), "Mērijas ceļojums" (2018). Piedalījusies dažādu kultūras pasākumu veidošanā un kūrēšanā, kā arī izstāžu kūrēšanā. Publicē rakstus par kino.
Dzimšanas laiks/vieta
17.03.1970
Rīga
Profesionālā darbība
2003: pirmā literārā publikācija – stāsti "Kaimiņiene" un "Dzejnieces drēbes" žurnālā "Karogs" (nr. 1).
2011: stāsts "Subrete dienas" kopkrājumā "Mēs. XX gadsimts" (Dienas Grāmata).
Stāstu publikācijas žurnālos “Domuzīme”, “Jaunā Gaita”, vietnēs Punctumagazine, Satori.
Publicējusi rakstus presē un elektroniskajos medijos (Kino Raksti, Satori, Punctummagazine u.c.)
Kopš 1994: publicē rakstus par kino.
2012: režisore dokumentālajai filmai par latviešu
izcelsmes somu režisoru Teuvo Tulio "Fedja".
2012: piedalījusies izstādē Survival Kit ar videodarbu "Atstāstījums".
2013: krājuma "Fedja. Teodors. Tulio" sastādītāja (Mansards).
2016: režisore filmai "Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks".
2018: režisore filmai"Mērijas ceļojums".
2012–17: scenārija autore Latvijas sabiedriskā medija gada balvas "Kilograms kultūras" ceremonijai.
2018: scenārija autore XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Atklāšanas koncertam.
Piedalījusies dažādu kultūras pasākumu veidošanā un kūrēšanā, kā arī izstāžu kūrēšanā:
2010: pirmā LKA Studentu izrāžu festivāla "Patriarha rudens" kūrēšana.
2011: urbānās kultūras pasākums "Pur4ik 4ever" Purvciemā Mūsdienu kultūras foruma "Baltā nakts" ietvaros kuratore.
2013: izstāde-videoinstalācija “Purva bridējs. Atstāstījums” Rakstniecības un mūzikas muzejā.
2014: mākslas un kultūras festivāla Rīgas mikrorajonos "Urbānie pilsētstāsti" kūrēšana.
2014: "Sarkandaugava. Dārzs" Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centrā.
2019: "Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
PROZA
2011: Meitene, kas nogrieza man matus (Mansards)
2021: Grosvaldi (Neputns)
DARBU TULKOJUMI CITĀS VALODĀS
2013: "Kaimiņiene" un "Likvidators, Trakā cilvēka brālis" tulkojums vācu valodā, tulkotāja Nicole Nau.2014: stāstu izlase "Meitene, kas nogriez man matus" igauņu valodā "Juukselõikaja-tüdruk" Hanness Korjus tulkojumā.
2014:"Aktieri" tulkojums horvātu un angļu valodā (Ieva Lešinska) īso stāstu festivālam Zagrebā.
2018: stāstu izlase "The Book of Riga" (Comma Press).
Citātu galerija
Par stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus" (Mansards, 2011)
"Pirmais iespaids, kādu rada Kristīnes Želves proza, – tas ir tieši šis dzīvīgums un vieglums, kas mazliet ietonēts ar nostalģiju un (paš)ironiju. Autore līdz ausīm iekšā deviņdesmito gadu realitātē (retumis pakāpjoties atpakaļ arī līdz astoņdesmitajiem) (..) Noprotams, ka stāsti nav rakstīti, domājot par to apkopošanu grāmatā vai vismaz ciklā, tomēr dīvainā kārtā tie veido, neteiksim, pabeigtu, bet vienotu ainavu, kas jau pati par sevi vēsta par autores izkopto poētiku. Vēstītājas personība – visi stāsti sarakstīti no pirmās personas skatpunkta – būtībā ir tikai papildus elements, kas šo vienotības efektu pastiprina. Ainavas priekšplānā, protams, dzīvesprieks un nostalģija komplektā ar deviņdesmito gadu Rīgas sadzīves bildēm: joprojām pastāvošajiem komunālajiem dzīvokļiem, dzelzceļa staciju bufetēm, videokasešu nomām, šņabi diennakts kioskos un tukšām importa dzērienu pudelēm, ar kurām lepni tiek dekorēti dzīvokļi."
Guntis Berelis. Kristīnes Želves stāsts un mīts. Kultūras Diena, 10.02.2012
""Skaidra kā stikliņš", kāda Želves stāsta varoņa vārdiem runājot, ir krājuma galvenās varones un vienīgās vēstītājas tagadnības apziņa, kas pievēršas retrospektīvajai jaunībai (ir arī jaunība vispār). Rodas iespaids, ka pagātne jau ir izanalizēta un stāsti par gadījumiem iz dzīves nākuši nedaudz novēloti, personīgo mitoloģiju apvienojot ar ļoti ievērojamu prozistes talantu, ko gribētos uzslavēt galvenokārt par formas un satura vieglumu. (..) Jau multimākslinieka Hardija Lediņa zināmākā projekta nosaukums "Nebijušu sajūtu restraurēšanas darbnīca" kļūst par Želves stāstu atslēgu un raksturo to varones atmiņās saglabājušos līmeni, kas atrodas starp sirrealitāti un dokumentalitāti. Nedaudz uzkavējusies varoņu pļāpāšanā, autore prozā ļauj ieplūst tai pašai brīvībai un mākslinieciskajam avantūrismam, kas bija pamatā Lediņa un domubiedru rīkoto performanču un hepeningu kultūrai."
Jūlija Dibovska. Sieviete, kas man uzrakstījusi stāstus. Latvju Teksti, Nr. 6, 2011, 41.–42. lpp.
Nodarbes
Dalība organizācijās
Izglītība
1977–1981
Ropažu vidusskola
Ropaži
1981–1985
Carnikavas pamatskola
Nākotnes ielā 1, Carnikava
1985–1988
Rīgas 3. vidusskola
Grēcinieku iela 10, Rīga
1989–1990
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Teātra fakultāte
1992–1997
Latvijas Kultūras akadēmija
Ludzas iela 24, Rīga
Audiovizuālo mākslu nodaļa, kino režijas specialitāte, BA mākslā.
2009–2011
Latvijas Kultūras akadēmija
Ludzas iela 24, Rīga
Kultūras menedžmenta specialitāte,Mag Artis mākslās.
Darbavieta
1995
TV3 kino programmas Sapņu Fabrika veidotāja un vadītāja.
1996–2000
Starptautiskā filmu forums Arsenāls preses centra darbiniece, kataloga redaktore.
2003–2004
Laikraksts "Kultūras Forums"
Dzirnavu iela 71, Rīga
Žurnāliste, Kino nodaļas redaktore.
2005–2019
Latvijas Televīzija
Zaķusalas krastmala 33, Rīga
Kultūras raidījumu redakcija.Vadījusi kultūras raidījumus "100g kultūras", "Nacionālie dārgumi", "100g kultūras. Diskusija", kā arī veidojusi raidījumus, portretfilmas un programmas kā režisore, redaktore, scenāriju autore.
Apbalvojumi
Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par darbu "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus".
Debija
2012