Kārlis Ieviņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (58); Mākslinieks (1); Recepcijas persona (10)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsKārlis Ieviņš
PseidonīmsIeviņš
Dzimtais vārdsKārlis Viktors Paķulis
KopsavilkumsDžūkstē dzimušais un izglītību pašmācībā galvenokārt ieguvušais rakstnieks Kārlis Ieviņš par sevi teicis: „Es mūžīgs meklētājs esmu – jau ilgi es meklējis. / – Ar ilgu ugunīm sirdī no šūpļa es izkāpis." Kā spilgtākās rakstura un daiļrades iezīmes Jānis Grīns atzīmējis savrupību, ideālismu, romantisko iedabu dzejā un skarbo reālismu, pat naturālismu prozā. 20. gadsimta 30. gados Kārlis Ieviņš dēvēts par tautas rakstnieku.
Kārlis Ieviņš ienāca rakstniecībā kā dzejnieks; publicētas divas dzejoļu grāmatas un izlase ("Meklētāja dziesmas", "Latvijas vasara" un "Apskaidrošanās"), 20. gadu otrajā pusē pievērsās prozas rakstniecībai – izdoti vairāki stāstu un noveļu krājumi, vairāki romāni, tapa vairākas lugas, kas pieredzēja pirmizrādes uz lielajām Latvijas teātru skatuvēm, gan bija iecienītas arī mazpilsētu amatieru pulciņu vidū, īpaši komēdija "Putras Dauķa precības" (1927). Plašu popularitāti iemantoja viņa romāns divās daļās "Putras Dauķis" (1929). Pēteris Ērmanis rakstīja: "leviņa romāns jau kļuvis tautā mīļš un pazīstams, un viņa varoņa vārds jau plaši lietāts kā sugas vārds. Kā zināmu lauku dzīves parādību spilgts ietvērums Putras Dauķa tēls paliks mūsu rakstniecībā uz laiku laikiem."
Pēc 1921. gada Kārlis Ieviņš bieži ceļoja, kā laikraksta "Jaunākās Ziņas" korespondents publicēja aprakstus, apceres, tostarp par skandināvu literatūru. Periodikā, radio, priekšlasījumos u. tml. popularizējis latviešu rakstniecību, mākslu un kultūra zviedru vidē, kā arī informējis latviešu lasītājus par zviedru autoriem, mākslas izstādēm, teātri un citiem notikumiem, nevien Zviedrijā, bet arī Skandināvijā kopumā. Viņa romāni un īsprozas grāmatas pieredzēja atkārtotus izdevumus gan Latvijā, gan trimdā, tostarp arī pirmpublicējumus grāmatās.
Kopš 1940. gada dzīvoja Zviedrijā, vairāk pievērsdamies gleznošanai un vijoļbūvniecībai.
"Kārlis Ieviņš ir latviešu zemes un latviešu dabas dzejnieks; tas viņa literārās darbības Credo," raksta Līgotņu Jēkabs 1938. gadā.
Personiska informācijaDzimis namdara ģimenē. Tēvs Jānis Paķulis bijis liels grāmatnieks un dziedātājs, sacerējis epigrammas un romances. Māte – Lizete (Anlīzete) Paķulis (dzim. Kronberga) cēlusies no Grenču pagasta.
Kārlis Ieviņš 14 gadu vecumā zaudēja tēvu, tālab izglītību turpinaja pašmācības ceļā, iegūstot tautskolotāja tiesības un apgūstot vijoļspēli, vēlāk arī vijoļbūvi.

Dzīvodams Zviedrijā patstāvīgi kopš 1940. gada, maz pievērsies literārai jaunradei.
Profesionālā darbībaDzeju rakstījis kopš 13 gadu vecuma (apmēram, 1901. gada), tomēr lielu daļu no apmēram 200 dzejoļiem 16 gadu vecumā iznīcinājis.

1902
: pirmais iespiestais dzejolis "Dzīve" laikrakstā "Latviešu Avīzes" (17.IX).
1909: saņēmis Rīgas Latviešu biedrības Literatūras fonda godalgu dzejas kopu "Meklētāja dziesmas".
1921: kopš šī laika darbojies tikai žurnālistikā un rakstniecībā; daudz ceļojis, regulāri informējis Latvijas lasītājus par zviedru sadzīves tradīcijām, kultūru, vēsturi, skandināvu literatūru, bijis personīgi pazīstams ar zviedru rakstnieci Selmu Lagerlēvu, rakstīja arī piemiņas rakstu, viņai aizejot mūžībā.
1923: publicējis plašu apceri par zviedru literatūru, rakstījis periodikā par skandināvu literatūru, tostarp par Selmu Lāgerlēvu, tulkojis viņas darbus.
1924: pirmās prozas publikācijas periodikā.

Darbība žurnālistikā

Laikraksta "Jaunākās Ziņas" ārzemju korespondents un regulāri informējis Latvijas lasītājus par zviedru sadzīves tradīcijām, kultūru, skolu sistēmu, vēsturi, skandināvu literatūru, bijis personīgi pazīstams ar zviedru rakstnieci Selmu Lagerlēvu.
Strādāja žurnāla "Atpūta" redkolēģijā; žurnālā turpinājumos publicēti viņa romāni "Pie teiksmotā ezera", "Medulājs", "Māja ezermalā" un citi.

Latvijā publicējies izdevumos "Ritums", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Latvis", "Ilustrēts Žurnāls", "Burtnieks", "Piesaule", "Jaunākās Ziņas", "Daugava", "Jaunākās Ziņas", "Mūsu Mājas Viesis", Zviedrijā – žurnālos "Daugava", "Labietis", laikrakstā "Latvju Ziņas".

Lugu iestudējumi Latvijas teātros

1927: 2. februārī pirmizrāde Latvijas Nacionālā teātrī komēdijai "Putras Dauķa precības" Alekša Mierlauka režijā. ".. komēdijas joki dibinās uz šaržētiem tipiem, burleskas situācijām, valodas prastībām. Cik leviņš bija ēteriski dzidrs, romantiski maigs savās liriskās dzejās,tik te viņš ir naturalistiski skarbs, rupji tiešs, kariķētājs un šaržētajs." (Jānis Veselis. Ārpusskolas Izglītība, 1927, Nr. 2.)
1927: 27. februārī pirmizrāde Jelgavas latviešu teātrī lugai "Putras Dauķa precības" Jēkaba Zaķa režijā.
1927: 20. martā pirmizrāde Valmieras dramatiskajā teātrī lugai "Putras Dauķa precības" Frīdriha Dombrovska-Dumbrāja režijā.
1927: 27. martā pirmizrāde Ventspils latviešu teātrī lugai "Putras Dauķa precības" J. Stakles režijā.
1927: 24. aprīlī pirmizrāde Jaunajā teātrī Liepājā lugai "Putras Dauķa precības" Alfrēda Zommera režijā.
1927: 27. aprīlī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī lugai "Māte un meitas" Alekša Mierlauka režijā.
1928: 1. aprīlī pirmizrāde Dailes teātrī lugai "Mežābeles koka kastīte" Eduarda Smiļģa režijā.
1929: 19. maijā pirmizrāde Liepājas Jaunajā teātrī lugai "Māte un meitas" F. Rodes režijā.
1929: 3. novembrī pirmizrāde Dailes teātrī lugai "Zilās salas" Eduarda Smiļģa režijā.
1931: 11. oktobrī pirmizrāde Ventspils latviešu teātrī lugai "Māte un meitas" J. Stakles režijā.
1931: 17. oktobrī pirmizrāde Jelgavas latviešu teātrī lugai "Māte un meitas" Žaņa Kopštāla režijā.
1933: 20. janvārī pirmizrāde Tautas teātrī lugai "Olga un Mēnestiņš" Tija Bangas režijā.
1934: 29. septembrī pirmizrāde Latgales teātrī Rēzeknē lugai "Māte un meitas" Ernesta Feldmaņa režijā.
1935: 14. septembrī pirmizrāde Jelgavas latviešu teātrī lugai "Mežābeles koka kastīte" Jēkaba Zaķa režijā.

1927: 30. aprīlī luga "Putras Dauķa precības" iestudēta Aizputes Latviešu teātrī, 24. jūlijā Vandzenes teātra biedrībā, jūlijā Mārkalne kultūras biedrībā "Blāzma", rudenī Latviešu Dramatisko kursu trupā Zeltmata režijā;
Lugas, tostarp lauku komēdija "Nevaldāmā meitene" un "Spodrais pavasaris", 20. gs. 30. gadu otrajā pusē iestudētas arī teātru kopās, dažādu biedrību un organizāciju amatierkopās.

Profesionālā darbība citās nozarēs – glezniecība un vijoļbūve

Zviedrijā pazīstams kā gleznotājs (kopskaitā ap 600 eļļas gleznu) un vijoļbūvētājs. Gleznojis dzimtās zemes ainavas, Viduszviedrijas skatus, kā arī – jau pirmskara gados – Eiropas zemes, kuras viņš apmeklējis kā tūrists. Visvecākā no Kārļa leviņa gleznām ir "Skats uz Romu" (1922), visjaunākā (1977) palikusi nepabeigta. Pa vidu daudz Itālijas, Latvijas, Zviedrijas u. c. skatu, arī "Kastaņola" (1936). Ražīgākie periodi gleznošanā bijuši 1935., 1940., 1950. un 1960. gads.
Vijoļbūvi apguvis pašmācībā, konsultējies pie zviedru meistariem E. Lindholma, Heimera u. c. kā arī pie latviešu vijoļbūves meistariem D. Knospes, Augusta Dombrovska un Mārtiņa Roberta Zemīša. Latvijā Kārlis Ieviņš uzbūvējis 10, bet Zviedrijā ap150 vijoles, kuras dāvājis jaunajiem mūziķiem. Gandrīz katru gadu viņš apmeklējis pasaulslaveno vijoļbūves centru Mitenvaldē, Dienvidvācijā, kur iepircis visu nepieciešamo vijoļu būvei. Veicis daudzus eksperimentus vijoles formas un lakas jomā, 1940. gados vijoļbūvei izmantojis Zviedrijas kļavu un Latvijas egli, bet par labāko atzinis ķirša koku. Vijoļu lakai izmantojis lavandas, rozmarīna un terpentīneļļu. Divas viņa darinātās vijoles atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā Rīgā. Spēlējis vijoli amatieru ansamblī.

No zviedru valodas tulkojis zviedru autora Franca Hedberga lugu "Kāzas Ulvosā", kas 1930. gada 27. novembrī iestudēta Nacionālajā teātrī.
Zviedru valodā tulkojis ap 20 latviešu tautasdziesmu, tās lasītas Zviedrijas radio, publicētas par nāves literārajā gadagrāmatā "Zari-85" ar valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas komentāriem: "Kārļa Ieviņa tulkotās tautasdziesmas nav mehāniski vārdu pārcēlumi, bet veikli atdzejojumi; aiz tiem jūt dzejnieku, kas labi pazīst mūsu folkloras īpatnības. Viscaur ieturēts raksturīgais trohaja ritms. [..] Vairākās vietās zviedru tulkojumā var konstatēt zināmas formālas novirzes no oriģinālteksta, kas īstenībā tomēr liecina par dziļu faktiskā satura izpratni."

Kārļa Ieviņa atsevišķus dzejoļus – "Zilie sapņu kalni" (Leonīds Slaucītājs, Arvīds Žilinskis, Jāzeps Mediņš), "Dievam – atsvabinātājam" (Jāzeps Vītols), "Meitene aiz mirtēm" (Lauma Reinholde).
Citātu galerija"Ieviņa prozā savdabīgs reālisma un romantisma savijums. Viņa darbu galvenā tēma – cilvēka dabiskuma saglabāšana, garīgi bagātas individualitātes izkopšana. Ieviņa romāni konceptuāli izstrādāti, tomēr mākslinieciski nevienmērīgi. Nozīmīgs ir Ieviņa devums novelistikā, veidojot psiholoģiski dziļus cilvēku likteņu zīmējumus."

Treimane, Inese. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

"Sirsnīgais Latvijas lauku dabas liriķis leviņš pēdējos pārs gados parādījis zināmu produktivitāti stāstu rakstniecībā. Viņa stils vienkāršs, bet glīts un jau diezgan izkopts, tikai šur tur vēl gadās pa banālam izteicienam un viena otra glezna reizēm pārāk bieži atkārtojas."

Ērmanis, Pēteris. Kārļa Ieviņa stāsti. Latvju Grāmata, 1926, Nr. 2.

"Līriski-romantiskais Kārlis leviņš ir viens no pēdējā laika raženākiem prozaiķiem un ar katru jaunu darbu arvien vairāk iemanto sabiedrības, it sevišķi jaunatnes simpātijas. leviņš ir platoniķis, un kā tāds, par spīti zemo instinktu pilnai ikdienai, redz tikai ideālo, skaidro un neliekuļoto. Daba, mīla un dvēseles skaidrība ir viņa neizsīkstošais temats. Sveša viņam ir baudas un izpriecu pilnā dzīve."

Gaitis, Vitauts. Jaunā Balss, 1926. Nr. 23/24.


"Kārlis leviņš pēdējos gados ieguvis diezgan lielu ievērību ar saviem stāstiem, kuros atspoguļojas gan jaunu tikumības ideālu meklējumi, gan latvju zemniecības dzīve. Stāstiem dažāda vērtība, tāpat kā leviņa liriskai dzejai, ar kuru viņš iesāka savas rakstnieka
Viņa literariskais gājiens zīmējas šādi: dzejols – stāsts – luga. Bet nevienā no šiem veidiem leviņš nav centies pēc galējās pilnības, ne arī to kur sasniedzis; nav veidojis savu personību līdz ar savu darbu, bet ļāvies spēcīgai iekšējai jūsmai, kas dažreiz viņu tiešām iznesusi spožā mākslas saulē. "

Veselis. Jānis. Ārpusskolas Izglītība, 1927, Nr. 2.

"Runājot par leviņa darbu formālo pusi, jāliecina, ka viņš attīstās par vienkāršu un labu stāstītāju – epiķi, kuram netrūkst arī humoristiska smaida, lai gan tas diezgan maz vēl jūtams. leviņš prot stāstīt rāmi, gausi, bet saistoši, vienkārši un gaiši. [..] Kārļa leviņa mērķis prozā noteikts un skaidrs: viņš cenšas atdzemdināt-atjaunot tā saukto tautas stāstu, kurš šķita izbeidzies. [..] Bet nelaime tā, ka latvietis nekad netiek vaļā no vienpusīgām pārmērībām, no naivas idealizacijas: jūsmojām, jūsmojām par pilsētu, līdz nu atkal viss pilsētnieciskais – nejauks un slikts, bet viss laucinieciskais jauks un labs. Bet par sintēzi tik retais domā."

Ērmanis, Pēteris. Kārļa Ieviņa jaunākie stāsti. Latvju Grāmata, 1927, Nr. 4/5.

"Kārļa Ieviņa zvaigzne ir ar mainīgu lielumu: Viņa dzejoļi ir godalgoti, kad vēl nav iespiesti, bet grāmatā iznākuši tie nerada sevišķas ievērības. Ir tādi gadi, kad Kārļa Ieviņa vārdu daudzina vairāk par visiem mūsu zemē, un viņš ir it kā visievērojamākais rakstnieks. [..]
Ieviņš publicējis divas dzejoļu grāmatas, kur stipri dabas, sapņu un ilgu motivi, bet ar šīm dziesmām viņš nav iekarojis pat ne savu Jaunpili vai Džūksti. Ieviņš ir sarakstījis vairākas lugas, arī dramatizējot savus stāstus. Šīs lugas ir komēdijas vai tautas skati, bet maz sniedzas cilvēka dvēselē, tāpēc viņas ir gan rādītas, bet palikušas maz ievērotas. Daudz vairāk Ieviņš sasniedzis ar saviem stāstiem un romāniem. Viņa tēlotais Putras Dauķis, bez šaubām, nav reāls tēlojums, bet tuvs karikatūrai. Viņā Ieviņš tēlojis parlamentārisma laikmeta sabiedrību. Dauķa tips tika populārs partiju cīņu dēļ, bet sim darbam nav paliekošas vērtības. [..] Grūti pateikt, kur ir īsti ieviniskais, dvēseliskais. Viņš kā norvēģu trolis redz šķeltām acīm. Kārlis Ieviņš mīl vientulību, sapņus, ēnainus mežus un ezerus."

Lapiņš, Jānis. Kārlis Ieviņš – jubilārs. Brīvā Zeme, 1938, 11. marts.

"Meklētāja dziesmas" (1912)

"[..] galvenie motīvi bij jaunromantiska nemiera tieksmes pēc labākas dzīves, pēc īsta, jauna daiļuma, mūžīga "degšana ilgu ugunīs" un, blakus šām nemierīgām tieksmēm, skaisti dzimtenes pavasara, vasaras un rudens apdziedājumi; ziemas poēziju leviņš līdz šim nav ievērojis."

Ērmanis, Pēteris. Latvju Grāmata, 1924, Nr. 2.

"Latvijas vasara" (1923)

"Šī ir viena no grāmatām, kas sludina atgriešanos laukos. [..] Temats ir poētisks, bet trūkst pašas dzejas."

Sūna, Edgars. Kārlis Ieviņš. Latvijas vasara. Ritums, 1924, Nr. 2.

"Daži pārmet leviņam, ka ar Latvijas vasaru viņš tagad esot atteicies no sava meklētāja nemiera un apmierinājies lauku dzīves pieticībā. Tā nu tas gan nebūs. Latvijas vasara ir tikai intermecco dzejnieka darbības gaita, skaists zieds, ko viņš dzimtenei sniedz kā balvu par laimīgi pavadītu brīdi pēc ilgiem svešuma gadiem. Bet mūžīgais meklētāja gars viņā tādēļ nebūt nav rimis."

Ērmanis, Pēteris. Latvju Grāmata, 1924, Nr. 2.

"Guntis un Daila" (1926)

"Kārlis leviņš viena no raksturīgākām parādībām mūsu jaunākā literatūrā. Viņš iezīmē zināmu idejisku novirzienu tagadnes dvēseliskos noskaņojumos, kuru vadošais sauciens: „Projām no pilsētas samaitātās dzīves! Atpakaļ pie dabas, uz laukiem!" Šis novirziens leviņa darbos gan neizteicas pilnīgi skaidri, ideālā tīrībā, bet ir tomēr pietiekoši raksturīgs tāpēc, ka viņā atkārtojas kādi pēc būtības radniecīgi motīvi, kuri parādījušies dažādās kultūrās un laikmetos. [..] Ieviņa stāsta vērtība pastāv iekš tam, ka autors ne tik vien uztvēris vienu raksturīgu noskaņu mūsu tagadējā sabiedrībā, dzīšanos atpakaļ pie dabas, bet ari pieskāries dziļam cilvēka būtības problēmām,
problēmām par pirmo mīlas mošanos un devis to īpatnējā apgaismojumā."

Veselis, Jānis. Piezīmes par Kārļa Ieviņa stāstu "Guntis un Daila". Latvju Grāmata, 1927, Nr. 2.

"Svarīgi, ka rakstniekam ir izdevies divus galvenos stāsta elementus (abu jauniešu mīlas līniju un skarbās kara laiku realitātes tēlojumu) organiski savienot ar trešo elementu – krāšņajiem dabas aprakstiem. Gunta un Dailas jūtu dzīves notēlojums allaž – gan Kurzemes skatos, gan Krievijas dienvidos – norisinās uz dabas fona, mežā, kalnos. Tas piešķir centrālo varoņu eksistencei idilliski romantisku raksturu.

Čākurs, Jānis. Kārlis Ieviņš. Karogs, 1988, Nr. 3.

"Putras Dauķis" (1929)

"Viena otra sirdīga balss par putrasdauķisma ieviešanos mūsu literatūrā lika sevi dzirdēt jau tūliņ, tikko leviņš šo romānu bija sācis iespiest «Jaunākās Ziņās". Toreiz vēl Putras Dauķis dzīvoja savas varas augstumos, un viņa tāļākie likteņi vēl nebija zināmi. Tagad, kad romāns jau iznācis atsevišķās grāmatās, un kad tas jau uz ātru roku paspējis kļūt populārs, viņam netrūkst savu draugu un aizstāvju. Droši var teikt, ka viņš pašlaik ir mūsu populārākais orīģinālromāns. [..] No jūsmojošā romantiķa leviņš te izvērties par reālistu, dažuviet pat par naturālistu."

Anševics, Ernests. Kārlis Ieviņš. Putras Dauķis. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 2.

"leviņa romāns jau kļuvis tautā mīļš un pazīstams, un viņa varoņa vārds jau plaši lietāts kā sugas vārds. Kā zināmu lauku dzīves parādību spilgts ietvērums Putras Dauķa tēls paliks mūsu rakstniecībā uz laiku laikiem."

Ērmanis, Pēteris. Kārlis Ieviņš. Putras Dauķis. Daugava, 1930, Nr. 3.

"Apskaidrošanās" (1937)

"Ar šo grāmatas ieskaņas pantu Ieviņš ļoti labi izteicis savu dzejnieka būtību. Viņš – trauksmīgs, nervozs šolaiku cilvēks, bieži ceļotājs pa svešām zemēm un īpaši pa iemīļoto Zviedriju, kas viņam it kā otrā dzimtene, – īstenībā vienmēr ilgojies dzirdēt vālodzi un dzilnu, lai atsvabinātos no sīka lepnuma, rūgtuma, naida. Dabas skatījumos radušies krājuma labākie dzejoļi, [..] Staigājot pa Ieviņa dzejas klajumiem, tīkami dzirdēt Latvijas biržu šalkšanu, bišu sanešanu, maigo vēju zuzēšanu, izjust mēnešaino nakšu burvību un dienu saulaino tvlksmi. Traucē vienīgi Ieviņa zināma nevērība pret formu un pantmēru, jo viņš paļaujas savai dzejiskai jūsmai, kas ne ikreiz tērpjas patiesā dzejas veidolā."

Veselis, Jānis. Apskaidrošanās. Jaunākās Ziņas, 1938, 5. marts.
Nodarbesgleznotājs
dzejnieks
rakstnieks
mūzikas instrumentu meistars
Dzimšanas vieta08.03.1888
Džūkste
Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads
Dzimis Džūkstes pagasta Paķuļu "Ieviņās", kā literāro pseidonīmu pieņēmis mājvārdu. Šajā sakarā Jānis Grīns rakstīja: "leviņa brunetums, viņa personības pievilcīgais kaislais rūgtenums, viņa baltās skaidrības alkas tiešām atsauc atmiņā simpātisko ievas koku, kas rādās kaut kur dzimtenes upmalā. Kārlis leviņš ir konsekvents sava ceļa gājējs." (Latvju Ziņas, 1948. 10. marts)


Dzīvesvieta1915
īslaicīgi uzturas Latvijā

00.11.1915–1916
caur Berlīni atgriežas Kurzemē

1916
atgriežas Zviedrijā

1921–1940

atgriežas uz dzīvi Latvijā; turpmāk vasaras pavadīja Latvijā, bet ziemas - Zviedrijā vai ceļodams pa Eiropu.


1940–1956
Vretorpa, Zviedrija

1956–1977

Nerke, Zviedrija

Izglītojies

mācījies Džūkstes-Pienavas pagastskolā, skolotājs bija Roberts Bērziņš (1968–1935).


1907

pašmācības ceļā kā eksterns nokārtoja eksāmenu un ieguva tautskolotāja tiesības

Darbavieta1907–1914
Jaunpils
Jaunpils, Jaunpils pagasts, Jaunpils novads
otrais skolotājs Jaunpils skolā

1916–1921
strādā Stokholmā Latviešu Informācijas birojā, vēlākajā Latvijas pārstāvniecībā.
Emigrē1914–1915
atrodas bēgļu gaitās Kaukāzā, Melnās jūras piekrastē, Ukrainas stepēs, Ferganā, Buhārā.

1915

uzturas Somijā un Zviedrijā

Ceļojums1957
apceļoja Itāliju

00.08.1974
apceļoja Šveici
Miršanas vieta18.11.1977
Zviedrija
Sweden
apbedīts Tongerosas kapsētā

ApbalvojumiRīgas Latviešu biedrības prēmija
1909

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
#VietaDatumsVeidsVietas tipsTeksta fragments
   
1Džūkste
(Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads)
08.03.1888Dzimšanas vietaCiems
2Jaunpils
(Jaunpils, Jaunpils pagasts, Jaunpils novads)
1907 - 1914DarbavietaCiems
3Zviedrija
(Sweden)
18.11.1977Miršanas vietaValsts

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.