Jēkabs Jansons-Saiva

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (9); Recepcijas persona (8)

Attēli: Persona attēlā(6)

VārdsJēkabs Jansons-Saiva
PseidonīmsŽans Žaks, Jēkabs Saiva
KopsavilkumsJēkabs Jansons-Saiva (1890–1953) – dzejnieks un tulkotājs. Ražīgākais daiļrades posms ir 20. gadsimta 20. un 30. gadi, kad tapusi poēma “Grizildis” (1924” un dzejoļu krājums “Harlekina vēstules” (1926). 30. gados pievērsies Latvijas senvēstures avotu – seno hroniku – studijām. Tajās rasta iecere plašam episkam dzejojumam, poēmu triloģijai “Kuršu ķēniņš Ulvis”. Dzejnieks uzraksta tikai pirmās divas daļas: “Vilku lauks” (pirmpublicējums žurnālā “Daugava”, 1935) stāsta ar kuršu sirojumiem Dānijā, bet “Birkas baloži” (pirmpublicējums žurnālā “Aizsargs”, 1937) – par kuršiem Svensku zemē – Zviedrijā. Nepabeigta palikusi trešā daļa – “Ugunskrusts Brū kalnā”. 1996. gadā izdota dzejas un poēmu izlase “Vilku lauks”.
Jēkabs Jansons-Saiva pazīstams arī kā brāļu Laivinieku dziesmu tekstu autors.
30. gados Jēkabs Jansons-Saiva pievēršas tulkojumiem, nozīmīgākie latviskojumi – vecfranču eposs “Rolanda dziesma” (1934) un no vācu valodas atdzejotā Ditleba Alnpekes “Atskaņu hronika” (1936).
Personiska informācija1890: 29. jūnijā dzimis lauku skroderu Jēkaba un Trūdes Jansonu ģimenē. 1895. gadā piedzimst brālis Fricis, kurš kritis strēlnieka gaitās.
1924: apprecas ar Irmu Purmali (mirusi 1945. gada Ziemsvētkos), gimenē piedzimst meitas Daila un Aija un dēls Aivars.
Profesionālā darbība1911: laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēti pirmie liriskie dzejoļi.
No 1919: vairākas sezonas dziedājis Nacionālā teātra korī un uzstājies ar sīkākām lomiņām.
20. gados: īpaši strādājot Nacionālajā teātrī, sacerējis un publicējis kuplejas ar pseidonīmu Žans Žaks. Šīs kuplejas, izmantojot jau zināmas melodijas, savā repertuārā uzņēma un izpildīja pazīstamais duets – brāļi Laivinieki.
30. gados: pievērsies Latvijas senvēstures avotu – seno hroniku studijām. Tajās radis ieceri plašam episkam dzejojumam, poēmu triloģijai "Kuršu ķēniņš Ulvis". Triloģijas 1. un 2. daļa vēstī par seno kuršu sirojumiem Dānijā – "Vilku lauks" (Daugava, 1935, Nr. 2) un Zviedrijā "Birkas baloži" (Aizsargs, 1937, Nr. 3–6). Nepabeigta palikusi triloģijas 3. daļa "Ugunskrusts Brū kalnā". Leģendas par Kandavas bruņinieku pils celšanu izmantotas poēmā "Dzīvais akmens" (Daugava, 1939, Nr. 2). Poēmas "Vilku lauks", "Birkas baloži" un "Dzīvais akmens" pirmoreiz grāmatā publicētas Jēkaba Jansona-Saivas dzeju un poēmu krājumā "Vilku lauks" (1996).
1939: sarakstījis poēmu "Cilvēkbērns un Meža māte" (fragments publicēts laikrakstā "Izglītība" (1990). Rokrakstā palicis garāks dzejojums "Arkls un arājs".
1940: pēc Otrā pasaules kara sākšanās Jēkabs Jansons-Saiva oriģināldarbus vairs neraksta.
1997: Jēkaba Jansona-Saivas dēls Aivars Jansons dzejnieka arhīvu nodod glabāšanai Tukuma muzejā.

Dzejas krājumi

1924: Grizildis (poēma)
1926: Harlekina vēstules
1996: Vilku lauks (izlase)

Tulkojumi un atdzejojumi

No angļu valodas
1940: Volpols, Hjū. Klaiņotājs. (1. daļa.) Rīga, Jelgava: Biogrāfiskā arhīva apgāds.

No franču valodas
1934: Rolanda dziesma. Rīga: Valters un Rapa.
1937–1938: Dimā, Aleksandrs. Izmeklēti rāksti (2. sējums: Dāma ar samta apkakli; Riekstkodis; 3.sējums: Katordznieka dēls; Gabriēls Lamberts; 4. sējums: Kaislību princese; 7. sējums: Korsikāņu brāļi; Nakts Florencē; Strēlnieks Otons; 9. sējums: Karalienes kakla rota (1. daļa). Rīga: Grāmatu Draugs.
1939: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Rīga: Grāmatu Draugs.

1940: Emons, Luī. Marija Šapdelēna. Rīga: Grāmatu Draugs.
1961: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Bruklina: Grāmatu Draugs.
1993: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Rīga: Liesma.

No krievu valodas
1910: Andrejs, Leonīds. Gaudeamus. Rīga: Rih. Millers.
1937: Turgeņevs, Ivans. Kopoti raksti. (6., 8., 9., 10. sējumā tulkojis stāstus.) Rīga: Grāmatu zieds.
2009: Rustaveli, Šota. Bruņinieks tīģera ādā. (Kopā ar Arvīdu Skalbi.) Rīga: Pilgrāfijas infocentrs.

No vācu valodas
1936: Atskaņu hronika. Rīga: Valters un Rapa.
1960: Atskaņu hronika, Nebraska: Pils.
1961: Molnārs, Francis. Pāvilielas zēni. Bruklina: Grāmatu Draugs.
1993: Atskaņu hronika. Rīga: Kopa.

Pēc Otrā pasaules gada: Jēkabs Jansons-Saiva tulkojis mācību grāmatas, piedalījies arī Vladimira Ļeņina darbu izlases latviskošanā, kā pirmais atdzejojis atsevišķus fragmentus no gruzīnu klasiķa Šotas Rustaveli eposa “Bruņinieks tīģera ādā”, kā arī Demjana Bednija un Džambula vārsmas.
Citātu galerija

Par Jēkabu Jansonu-Saivu

"J. Jansons panācs lielu efektu ar savu poēmu skandēšanu – lasīšanu kokles pavadībā un gandrīz vai dziedāšanu. Pāris sarīkojumos viņš ieguva necerētus panākumus. Tērpies pelēkos, garos svārkos, grimējies par vecu vīru ar sirmu parūku, vietām strinkšķinot kokli, viņš puslasīja, pusteica no galvas. Tas nu bija senais burtnieks. Lēnām, soli pa solim viņa episkais dziedājums ievadīja darbībā, vai tas bija "Vilku laukā" vai "Dzīvajā akmenī". Stāstījums kļuva par dzīvu patiesību, psiholoģiski ticamu un tēlaini redzamu. Kokles pavadībā klausītāju ievilka teiksmu pasaulē."

Alfrēds Goba. Citēts pēc: Jansons-Saiva, Jēkabs. Vilku lauks. Rīga: [b. i.], 1996. 110.–111. lpp.

"Par tēvu [Jēkabu Jansonu-Saivu] kā cilvēku viņa laikabiedri uzsvēruši trīs momentus: saiešanās viņš allaž bijis “sabiedrības dvēsele”, kas ar humoru un dziesmām saistījis visus. Viņš pratis labi uzturēt un saglabāt kontaktus garus gadus. Skolēni uzsver viņa spēju improvizēt ārpus mācību vielas. Daža atmiņu druska liecina par tēva kontaktiem mākslas pasaulē. Reiz, ievedis mani Drāmas teātra aizkulisēs Frīdriha Šillera lugas “Mīla un viltus” izrādes laikā, viņš dzīvi sarunājās ar Ludmilu Špīlbergu, Jāni Osi, Kirilu Martinsonu, citkārt tikās ar Elīnu Zālīti un Kārli Freinbergu. Atceros, ka, ierodoties Kārļa Egles dzīvoklī Miera ielā, mani arvien sagaidīja druvēniešu velkošajā runā sacītais: “Ak, tad tas mazais Jansons atnācis.” No citiem literātiem tēvam tuvi bijuši Augusts Mežsēts un Kārlis Štrāls (laikam jau no strēlnieku laikiem), kā arī novadnieks Ernests Birznieks-Upītis. Vecos papīros reiz atradu Birznieku Sofijas viņam rakstītu vēstuli, sakarā ar dzeju krājuma “Saule un sirds” izdevumu. Raiņa literatūras un vēstures muzejā Aspazijas fondā uzgāju grāmatu, kurā tēvs ierakstījis veltījumu dzejniecei. Uz kāda viņam dāvāta fotoattēla no strēlnieku laikiem 1919. gadā parakstījies Linards Laicens, uz cita – Antona Bārdas veltījums. Tie ir tikai atsevišķi signāli – zīmes par plašākiem literāriem sakariem ar sava laika sabiedrību."

Jansons, Aivars. Tam, kas nevar aiziet. Karogs, 1980, Nr. 6.
SaiknesAivars Jansons-Saiva - Dēls
Nodarbesdzejnieks
tulkotājs
Dzimšanas laiks/vieta29.06.1890
Pūre
Pūre, Pūres pagasts, Tukuma novads
Dzimis Pūres pagasta "Birzniekos".

Izglītojies1899–1903 (Datums nav precīzs)
Kandava
Kandava, Kandavas novads

Kandavas pilsētas skola


1904–1906 (Datums nav precīzs)
Talsi
Talsi, Talsu novads

Talsu pilsētas skola


1911
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Nolicis mājskolotāja eksāmenus


1921–1924
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju profils: pedagoģija.

DarbavietaRīgas pilsētas 14. pamatskola
Slokas iela 65, Rīga
Slokas iela 65, Rīga, LV-1007
Skolotājs

Rīgas pilsētas 46. pamatskola
Kandavas iela 4/6, Rīga
Kandavas iela 4, Rīga, LV-1083

Skolotājs


Rīgas pilsētas 3. vakara pamatskola
Lapu iela 17, Rīga
Lapu iela 17, Rīga, LV-1002
Skolotājs

Rīgas pilsētas 40. pamatskola
Mēness iela 4, Rīga
Mēness iela 4, Rīga, LV-1013
Agrāk – Debesbraukšanas iela.
Skolotājs

Rīgas 5. vidusskola
Āgenskalna iela 21a, Rīga
Āgenskalna iela 21A, Rīga, LV-1048
Skolotājs

1911–1914
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Strādā par skolotāju vācu skolās.


1919–1922 (Datums nav precīzs)
Latvijas Nacionālais teātris
Rīga
Rīga
Bass teātra korī, izpilda arī nelielas lomas uzvedumos.
Dienests1914–1918 (Datums nav precīzs)
Krievijas Impērijas armija

1918–1919
Latvijas armija
Miršanas laiks/vieta21.08.1953
Rīga
Rīga
Apglabāts00.08.1953
Rīga
Rīga
Apbedīts Ziepniekkalna kapos.






Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Pūre
(Pūre, Pūres pagasts, Tukuma novads)
29.06.1890Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Kandava
(Kandava, Kandavas novads)
1899 - 1903IzglītojiesPilsēta
3Talsi
(Talsi, Talsu novads)
1904 - 1906IzglītojiesPilsēta
4Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1911IzglītojiesPilsēta
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1911 - 1914DarbavietaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1919 - 1922DarbavietaPilsēta
7Slokas iela 65, Rīga
(Slokas iela 65, Rīga, LV-1007)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
8Kandavas iela 4/6, Rīga
(Kandavas iela 4, Rīga, LV-1083)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
9Lapu iela 17, Rīga
(Lapu iela 17, Rīga, LV-1002)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
10Mēness iela 4, Rīga
(Mēness iela 4, Rīga, LV-1013)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
11Āgenskalna iela 21a, Rīga
(Āgenskalna iela 21A, Rīga, LV-1048)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
12Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1921 - 1924IzglītojiesĒka, māja
13Rīga
(Rīga)
01.08.1953ApglabātsPilsēta
14Rīga
(Rīga)
21.08.1953Miršanas laiks/vietaPilsēta
Dzejnieka un tulkotāja Jēkaba Jansona-Saivas (1890–1953) vārds varētu šķist pasvešs, taču patiesībā viņš ir vairāk klātesošs, nekā domājam. Viktora Lapčenoka dziedātajā dziesmā “Atnāk jauka vasariņa”, daudzās brāļu Laivinieku izpildītajās dziesmās – tie ir Jansona-Saivas teksti; arī, kad sniedzamies pēc “Atskaņu hronikas” vai gribam ieskatīties vecfranču eposā “Rolanda dziesma” vai gruzīnu dzejnieka Šotas Rustaveli poēmā “Bruņinieks tīģera ādā” – tās tulkojis Jansons-Saiva. 1996. gadā ar dzejnieka dēla literatūras pētnieka Aivara Jansona gādību iznākusi dzejas un poēmu izlase “Vilku lauks”, kam lietpratīgu pēcvārdu uzrakstījusi Janīna Kursīte.

Jēkabs Jansons-Saiva dzimis Pūres “Birzniekos”. Tā kā vecāki nodarbojušies ar šūšanu, daudz mainījuši dzīvesvietas Kandavas apkaimē, un Kandavai vienmēr bijusi īpaša vieta dzejnieka sirdī. Viņš mācās Kandavas pilsētas skolā, pašmācības ceļā apgūst vācu un franču valodu un tad dodas uz Pēterburgu, kur nokārto mājskolotāja eksāmenus un vairākus gadus strādā tur par skolotāju vācu skolās. Nodomu turpināt mācības izjauc Pirmais pasaules karš, sākas strēlnieka gaitas, kas uz mūžu satuvina ar vēlāko rakstnieku, tulkotāju un grāmatizdevēju Augustu Mežsētu un rakstnieku Kārli Štrālu.

Pēc bermontiešu padzīšanas no Rīgas 1919. gada beigās Jansons-Saiva sāk dziedāt Nacionālā teātra korī un arī spēlē pa kādai mazai lomiņai uzvedumos. Tieši teātrī pavadītajos gados uzplaukst Jansona-Saivas kupletista talants, viņš mīlējis pasēdēt pie klavierēm un pazīstamām melodijām pats piemeklēt (sacerēt) vārdus. Kā kupletists bijis pazīstams ar vārdu Žans Žaks. Reiz Kārlis Bedriņš, viens no brāļiem Laiviniekiem, iegriezies teātrī, kur pie kāda konsultējies par kupleju rakstīšanu. “Konsultants” bijis saslimis, un tad nu ieteikuši parunāt ar Žani Žaku. Tā arī sākusies Jansona-Saivas sadarbība ar dziedošo duetu – brāļiem Laiviniekiem.

20. gadu sākumā Jansons-Saiva īsteno sapni par izglītību un iegūst Latvijas Universitātes diplomu. Līdz mūža beigām viņš strādā par skolotāju dažādās Rīgas skolas, mācot vēsturi un reizēm latviešu valodu un literatūru.

Jēkaba Jansona-Saivas pirmie dzejoļi publicēti, sākot ar 1911. gadu, taču intensīvi dzejradei viņš nodevies 20. un 30. gados, kad klajā nākusi poēma “Grizildis” (1924) un dzejoļu krājums “Harlekina vēstules” (1926). Literatūrzinātniece Janīna Kursīte raksta: “Jēkaba Jansona-Saivas liriskā dzeja nevar mēroties spēkiem ar redzamu 20. gadsimta pirmās puses latviešu dzejnieku liriku. Dzejnieka vienīgais dzejoļu krājums “Arlekīna vēstules” (1926) ietver tehniski nevainojamu, romantizētu dzeju, ne sliktāku, ne labāku kā daudzos citos divdesmito gadu dzejas krājumos. Taču – pati vērtīgākā un neapšaubāmi interesantākā darba daļa ir citur – tas ir dzejnieka poēmas.” (Kursīte J. Jēkaba Jansona-Saivas dzeja. Jansons-Saiva J. Vilku lauks. Rīga: [b. i.], 1996. 112. lpp.) Pirmo dzejnieka poēmu, jau minēto “Grizildis” literatūras pētniece uzskata gan vēl tikai par ceļa meklējumiem. Īstais ceļš tiek atrasts 30. gados, kad Jansons-Saiva pievēršas Latvijas senvēstures avotu – seno hroniku – studijām. Tajās viņš rod ieceri plašam episkam dzejojumam, poēmu triloģijai “Kuršu ķēniņš Ulvis” un tieši tolaik arī pieņem pseidonīmu “Saiva”, ar kuru paraksta savus liroepiskos darbus. Iespaidus dziesminieka tēlam dzejojumos esot guvis no Raiņa “Daugavas” iestudējuma, no Teodora Valdšmita ubaga tēla. Nav noliedzami arī Ausekļa dzejā esošo “eposa aizmetņu” (Janīna Kursīte) impulsi, taču atšķirībā no citiem latviešu dzejniekiem, kas centienos veidot nacionālo eposu smēlās no tautas teiku, pasaku un tautasdziesmu materiāla, Jansonu-Saivu nesalīdzināmi vairāk ietekmējusi skandināvu episkā dzeja.

No iecerētas poēmu triloģijas, kuras centrā ir kuršu ķēniņdēls Ulvis, dzejnieks uzraksta tikai pirmās divas daļas: “Vilku lauks” (pirmpublic. 1935. gadā žurnālā “Daugava”) stāsta ar kuršu sirojumiem Dānijā, bet “Birkas baloži” (pirmpublic. žurnālā “Aizsargs” 1937. gadā) aizved kuršus uz Svensku zemi – Zviedriju. Nepabeigta palikusi trešā daļa – “Ugunskrusts Brū kalnā”. Janīnas Kursīte vērtējumā: “Jansonam-Saivam [..] pārliecinoši izdevies radīt senās episkās poēmas garu, kurā nav moralizēšanas, notikumi netiek autora (dziedoņa-koklētāja) izvērtēti. Varoņi nav tikai labi vai slikti. Līdzīgi kā sāgās, arī poēmās par ķēniņdēlu Ulvi nemaz netiek cilāts jautājums – kāds ir varonis. Mūsu skatījumā Ulvis bieži rīkojas nežēlīgi. [..] Ulvja ļaudis abās poēmās ir uzbrucēji, sirotāji. [..] Ulvis rīkojas pēc tā laika priekšstatiem par godu.” (Op. cit., 117. lpp.)

Bez jau minētajām Jēkabs Jansons-Saiva sacerējis arī poēmu par Kandavas pils celšanu “Dzīvais akmens” (publicē. Izlasē “Vilku lauks”), kā arī “Cilvēkbērns un Meža māte” un “Arkls un arājs”.

30. gados Jēkabs Jansons-Saiva pievēršas tulkojumiem, līdztekus franču romānu latviskojumiem jānosauc vecfranču eposs “Rolanda dziesma” (1934) un no vācu valodas atdzejotā Ditleba Alnpekes “Atskaņu hronika” (1936).

Dzejnieka mūžs apraujas 1953. gadā, viņš guldīts Rīgā, Ziepniekkalna kapos.

Ieskatam poēmā “Vilku lauks” sniedzam “Ieskaņas” fragmentu.

Celšos es un paklanīšos savai dzimtai zemei Kursai,
Pāri jostai pieri liekšu, saukšu māti to un mīļo.
Viss mans veids no viņas veida, viss mans spēks no viņas spēka,
Mātes piena sīkā lāsē aizgūts kuslām bērna lūpām.
Celšos es un paklanīšos kapos nokāpušām ciltīm:
Viņu asins manī spīgo, mana ģints ir viņām rada.
Ņemšu kokli tad un likšu pirkstus virsup stīgu klāsta;
Ļaušu staigāt savām domām seno kuršu vaidu takas.
Godu došu labiem ļaudīm, dzedri runāšu ar sīviem.
Skarbu vārdu aso ērkšķi negantniekam pametīšu.
Ņemšu kokli tad un likšu pirkstus virsup stīgu klāsta;
Dainošu tad senu teiku, tūkstošgadīgu jums teikšu.

Informāciju sagatavoja pētniece Ieva Kalniņa (23.06.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.