Irma Liepsala

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (10); Recepcijas persona (11)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsIrma Liepsala
PseidonīmsAlise Sēja
Dzimtais vārdsIrmgarde Austra Grandberga
KopsavilkumsIrma Liepsala (īst. v. Irmgarde Grandberga, prec. Čulīte; 1910–1989) – rakstniece. Pirmās literārās publikācijas 1931. gadā ar pseidonīmu Alise Sēja. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1951. gadā izceļoja uz ASV, vēlāk dzīvoja Kanādā. Stāstu krājumos "Burvestība" (1943) un "Sumpurņu laiks" (1955) iezīmēti neparasti raksturi, ārkārtējas situācijas ar mistikas elementu ievijumu.
Personiska informācijaTēvs ir Krišjānis Grandbergs, zemgalietis; tā veidojusies rakstnieces lauku dzīves izpratne un mīlestība, ar kādu viņa to notēlo, viņas spēks un bajāriskais lepnums; māte – rīdziniece, no viņas meita mantojusi dzejas dāvanas.
Irmai Liepsalai tuva arī tēlotāja māksla (glezniecība) un mūzika, privāti apguvusi klavierspēli.


1951: izceļojusi uz ASV, vēlāk dzīvojusi Kanādā.
1979: apprecējusies ar žurnālistu Maksi Čulīti.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1931: pirmā publikācija – stāsts "Pārsteigums" laikrakstā "Pēdējā Brīdī"15. novembrī ar pseidonīmu Alise Sēja.
1932: stāsts "Jaunās asinis" laikrakstā "Pēdējā Brīdī" 28. aug.–4. sept. arī ar pseidonīmu Alise Sēja.
1936: apcere "Pa Kurzemes ceļiem" laikrakstā "Madonas Ziņas" 25. februārī publicēta ar Irmas Liepsalas vārdu.
1936: stāsts "Kristus bērns" laikrakstā "Latgales Vēstnesis" (un vienlaikus vairākos novadu laikrakstos) 23. decembrī.
1937: dzejolis "Vakara dziesmiņa Arnim" žurnāla "Mazie draugi" 5. numurā.
1937: minēts ienākšana literatūrā ar stāstu "Klāva nāve", kas publicēta mēnešrakstā "Daugava".
No 1938: īsprozas publikācijas mēnešrakstā "Daugava", "Latvju Mēnešraksts", laikrakstos "Daugavas Vēstnesis", "Tēvija", "Rēzeknes Ziņas",

1943: vasarā laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" rodama ziņa, ka strādā pie pirmā romāna.

Nometņu laikā Vācijā publicēja apceres un literāros darbus laikrakstā "Dzintarzeme", mēnešrakstā, "Laiks", piedalījās literāros sarīkojumos.

Literārie darbi

1943: stāstu krājums "Burvestība".
1955: stāstu krājums "Sumpurņu laiks".

1941–1944: laikraksta "Tēvija" redakcijā.
1945–1946: Kēningsbronnas latviešu bēgļu nometnes laikraksta "Dzintarzeme" redakcijas locekle; šeit turpinājumos publicēts fragments no romāna "Sieviete mēnesī"; laikraksts beidza iznākt, romāns publikācijas nav pabeigta.
Citātu galerija

Par īsprozas krājumu "Burvestība" (J. Kadiļa apgāds, 1943)

"Irma Liepsala savos darbos nerisina nekādu īpašu - ne psiholoģisku, ne ētisku vai nacionālu problēmu. Daļai no tiem gan veselīga tendence – tie pauž atgriešanos pie zemes (Strazda dziesma) un dzīvības slavināšanu (Stiprā sirds, Sastapšanās), bet tieši tie liekas esam vairāk gadījuma darbi, un tanīs autore vismazāk parāda savu īpatību. Īstā Irmas Liepsalas pasaule ir spēcīgu kaislību un zemes smaržas apdvesta, kurā iestrāvo tikko jaušams misticisms. Un cilvēki, kas tanī darbojas, ir stipri un viengabalaini, reizēm primitīvi un ugunīgi raksturi, kurus neplosa nekādi sarežģīti dvēseles konflikti, bet kuru rīcību nosaka asiņu un zemes balss."
Sproģere, Ofēlija. Irmas Liepsas Burvestība. Latvju Mēnešraksts, Nr. 5, 1943.

"Tanī ietilpst 9 noveles un tām visām piemīt viena loti simpātiska īpašība - tās ir spriegas un koncentrētas, nekur nenovirzoties no drāmatiskā pavediena. Jaunā rakstniece prot lasītāju pārliecināt un zīmīgi parādīt savu pilnasinīgo varoņa vaibstus tā, ka tie paliek prātā. [..] Irmai Liepsalai ir laba prozaiķes skola un tas liek cerēt, ka no viņas nākotnē sagaidīsim noveles, kas varēs mēroties ar ievērojamākajiem mūsu noveles paraugiem."
Raisters, Ēriks. Kultūras un mākslas dzīve. Daugavas Vanagi, 1943, 7. maijs.


Par stāstu krājumu "Sumpurņu laiks" (V. Štāla apgāds, 1955)

"Stāstu krājumam par virsrakstu likts - Sumpurņu laiks, tā tad ļauns laiks. Tāds laiks arī tēlots visā Liepsalas grāmatā, gan ne tik daudz ārējo apstākļu dēļ, kā atsevišķu personu pārdzīvojumu dēļ: sumpurņu laiku uz saviem kamiešiem sajūt vai visi Liepsalas stāstu cilvēki: sešos stāstos tēlotās personas saduras ar nāvi un tajos ir vismaz pa vienam mirušam, pārējos divi stāstos darba varoņi cīnās ar smagiem dvēseles pārdzīvojumiem. [..] tās raksturīgākā iezīme ir liktens nežēlīgās varas rādīšana cilvēku dzīvē. Gribētu arī teikt, ka šajā stāstu krājumā, kas parasti nemēdz būt trimdas stāstos, ļoti delikāti, rūpīgi un mērķtiecīgi iekombinēti daudzi sīki notikumu kriksīši, kas paši par sevi šķiet maznozīmīgi fabulas risinājumā, bet kas stāstiem piešķir lielu loģisku ticamību un psiholoģiski detaļētu kompozīcijas šemu, dažu Liepsalas stāstu uzbūve liek par sevi domāt pat pēc to izlasīšanas."
Šterns, I. Jauna stāstu grāmata. Austrālijas Latvietis, 1956, 18. aug.

SaiknesMārtiņš Derums - Vīrs
Nodarbesrakstniece
Dzimšanas laiks/vieta17.10.1910
Rīga
Rīga

IzglītībaRīga
Rīga
Privāti apguvusi klavierspēli pie Vīgneres.

Latvijas Tautas universitāte
Rīga
Rīga
Apmeklējusi žurnālistu kursus.

Rīga
Rīga
Beigusi bibliotekāru kursus.

1929
Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010

1929: beigusi mācības.


1942–1943
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē baltu filoloģijā.

DarbavietaRīga
Rīga
Tūliņ pēc ģimnāzijas beigšanas sākusi strādāt - Rīgas pilsētas bibliotēkā.

Laikraksts "Tēvija" (1941–1945)
Rīga
Rīga
Strādājusi redakcijā.

1935–1940
Latvijas Telegrāfa aģentūra LETA
Rīga
Rīga

Emigrē00.02.1951
Amerikas Savienotās Valstis
United States
Miršanas laiks/vieta06.12.1989
Ontario
Ontario, Canada
Mirusi Sidrabenē.



Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
17.10.1910Pilsēta
2Ontario
(Ontario, Canada)
06.12.1989Novads
3Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
01.02.1951Valsts
4Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010)
1929Ēka, māja
5Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1942 - 1943Ēka, māja
6Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
7Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
8Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
9Rīga
(Rīga)
1935 - 1940Pilsēta
10Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
11Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
Irma Liepsala (īstajā vārdā Irmgarde Grandberga, precējusies Čulīte; 1910–1989) dzimusi Rīgā, taču tēvs Krišjānis Grandbergs ir zemgalietis; no viņas veidojusies rakstnieces lauku dzīves izpratne un mīlestība, ar kādu viņa to notēlo, viņas spēks un bajāriskais lepnums; māte ir rīdziniece, no viņas meita mantojusi dzejas dāvanas.

Irmai Liepsalai tuva bijusi arī tēlotāja māksla (glezniecība) un mūzika, privāti apguvusi klavierspēli

Beigusi ģimnāziju, bijusi ierēdne, strādājusi telegrāfa aģentūrā “Leta” (1935–1940),20. gs. 40. gadu sākumā strādājusi laikrakstā “Tēvija”.

1931. gada 15. novembrī pirmā publikācija – stāsts “Pārsteigums” publicēts laikrakstā “Pēdējā Brīdī” ar pseidonīmu Alise Sēja. Pirmais ar Irma Liepsalas vārdu publicētais darbs ir 1936. gada 25. februārī laikrakstā “Madonas Ziņas” publicētā apcere “Pa Kurzemes ceļiem”.

1944. gadā Irma Liepsala devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Nometņu laikā Vācijā publicēja apceres un literāros darbus laikrakstā “Dzintarzeme”, mēnešrakstā, “Laiks”, piedalījās literāros sarīkojumos.

1951. gadā izceļoja uz ASV, dzīvoja Konektikutā, kur sāka mācīties keramiku un skulptūru, vēlāk – pārceļoties uz Toronto – viņa turpināja izkopt šo māku pie tēlnieka Zigfrīda Jurševska. “Maz pazīstams, taču ne mazāk izteikts bija Irmas Liepsalas talants skulptūrā, arī tajā atbalsojot savas rakstura īpašības – līdzsvarotību, vienkāršību, saskaņu. Skulptūras viņa veidoja mālā, tīrās līnijās, it kā apglāstāmās gan reālu, gan abstraktu motīvu formās, kurās vienlīdz pārliecinoši spēja ietvert mieru vai izmisuma kliedzienu. Viņai patika veidot putnus – ne sīkos, parastos, bet tādus lielākus, smagākus, kuri it kā negribētu vai nevarētu palidot,” rakstīja Indra Gubiņa / Latvija Amerikā, 1990, 13. janv. /

1979. gadā Irma Liepsala apprecējās ar žurnālistu Maksi Čulīti, kurš publicējās arī ar Mārtiņa Deruma vārdu.

Irmas Liepsalas devums literatūrā ir divi stāstu krājumi – “Burvestība” (1943) un “Sumpurņu laiks” (1955) iezīmēti neparasti raksturi, ārkārtējas situācijas ar mistikas elementu ievijumu. 1943. gada vasarā laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” rodama ziņa, ka Irma Liepsala strādā pie pirmā romāna, tomēr šo darbu gan nav izdevies atrast precīzākas ziņas, taču, iespējams, ka tas ir tas pats turpinājumos publicētais fragments no romāna “Sieviete mēnesī”, kas publicēts Kēningsbronnas latviešu bēgļu nometnes laikrakstā “Dzintarzeme” (1945–1946), taču šī publikācija apstājas līdz laikraksta darbības laika beigām.

Par īsprozas krājumu “Burvestība” (1943) kritiķe Ofēlijas Sproģere rakstīja: “Irma Liepsala savos darbos nerisina nekādu īpašu – ne psiholoģisku, ne ētisku vai nacionālu problēmu. Daļai no tiem gan veselīga tendence – tie pauž atgriešanos pie zemes (Strazda dziesma) un dzīvības slavināšanu (Stiprā sirds, Sastapšanās), bet tieši tie liekas esam vairāk gadījuma darbi, un tanīs autore vismazāk parāda savu īpatību. Īstā Irmas Liepsalas pasaule ir spēcīgu kaislību un zemes smaržas apdvesta, kurā iestrāvo tikko jaušams misticisms. Un cilvēki, kas tanī darbojas, ir stipri un viengabalaini, reizēm primitīvi un ugunīgi raksturi, kurus neplosa nekādi sarežģīti dvēseles konflikti, bet kuru rīcību nosaka asiņu un zemes balss.” / Latvju Mēnešraksts, Nr. 5, 1943. /

Par trimdā izdoto īsprozas grāmatu “Sumpurņu laiks” lasām: “Stāstu krājumam par virsrakstu likts – Sumpurņu laiks, tā tad ļauns laiks. Tāds laiks arī tēlots visā Liepsalas grāmatā, gan ne tik daudz ārējo apstākļu dēļ, kā atsevišķu personu pārdzīvojumu dēļ: sumpurņu laiku uz saviem kamiešiem sajūt vai visi Liepsalas stāstu cilvēki: sešos stāstos tēlotās personas saduras ar nāvi un tajos ir vismaz pa vienam mirušam, pārējos divi stāstos darba varoņi cīnās ar smagiem dvēseles pārdzīvojumiem. [..] tās raksturīgākā iezīme ir liktens nežēlīgās varas rādīšana cilvēku dzīvē. Gribētu arī teikt, ka šajā stāstu krājumā, kas parasti nemēdz būt trimdas stāstos, ļoti delikāti, rūpīgi un mērķtiecīgi iekombinēti daudzi sīki notikumu kriksīši, kas paši par sevi šķiet maznozīmīgi fabulas risinājumā, bet, kas stāstiem piešķir lielu loģisku ticamību un psiholoģiski detalizētu kompozīcijas šemu, dažu Liepsalas stāstu uzbūve liek par sevi domāt pat pēc to izlasīšanas.” / Austrālijas Latvietis, 1956, 18. aug. /

Dzīvojot Kanādā, Irma Liepsala rakstīja maz un reti publicējās, bija kautri atturīga. Rakstniece un dzejniece Indra Gubiņa, ielūkojoties viņas personībā, rakstīja: “Pati par sevi Irma Liepsala rakstījusi izdevumā Trimdas rakstnieki (111, 1947). Senči – no tēva puses esot zemgalieši, bet māte jau dzimusi rīdziniece, kaut viņas radu raksti saistoties ar Alūksnes pusi, ar Martas Skavaronskas, vēlākās Katrīnas I radu līniju. Lai nu būtu kā būdams, Irmelīna sevi uzskatīja par īstu rīdzinieci, jo tur augusi, tur – skolās gājusi. Pamatskolas laikā sapņojusi kļūt par aktrisi vai dzejnieci, vidusskolas laikā – par juristi, lai aizstāvētu sievietes tiesības, tomēr vēlāk izšķīrusies par mākslas vēsturi, kuru pēc ilgākiem darba gadiem varēja sākt studēt Latvijā tikai pēdējos kara gados. Līdz tam laikam dzīvošanai un studijām līdzekļus pelnījusi dažādos darbos. Beigusi bibliotekāru kursus un 5 gadus strādājusi bibliotēkās, bijusi arī telefoniste, sekretāre, archivāre un grāmatu pārdevēja. Tad apmeklējusi Tautas Universitātē žurnālistu kursus, kurus beidzot kļuvusi par Latvijas Telegrāfa Aģentūras (LETA) foto korespondenti un reportieri. Tur sākās Irmas Liepsalas žurnālistes darbs, kas vēlāk turpinājās dienas avīzē Tēvija.” / Latvija Amerikā, 1990, 13. janv. /

1989. gada 6. decembrī aizgājusi mūžībā.

Rīga visa mūža garumā bija Irmas Liepsalas pilsēta.
Latviešu literatūrā spilgti patvērusies Aleksandra Čaka Rīga, Andreja Johansona kultūrvēsturiskā un ļoti personiskā Rīga, Anšlava Eglīša mākslinieciskā Rīgā, Gunara Janovska Pārdaugavas neaizmirstais valdzinājums un vilinājums. Lūk, kā atmiņu ainā “Mana Rīga” to atklājusi Irma Liepsala. Lasīdami un, iespējams, arī pēcāk, mēs varam arī paši šo maršrutu izstaigāt:

“Rīgā es vienmēr atgriežos tad, kad liepas zied. Un tad man tā lieka visskaistākā. Mana Rīga. Šeit esmu piedzimusi un uzaugusi. Šeit mani soļi minuši skolas un darba gaitas, šeit esmu mīlējusi un, varbūt, varbūt, Dievs vēlēs man te kādreiz arī nomirt un klusēt kapu liepu ēnā, turpat, kur dus mans tēvs un mīļā māte.

Jaunības viesuļi un laikam no tēva mantotās Zemgales zemnieku asinis Latvijas vasaras karstajās dienās mani vienmēr aiztrenkušas laukos, kad bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pametu pilsētniecisko jūrmalu visā tās krāsu un saules ņirbumā un mazo māju kāpu priedēs, un apmainīju to pret zilo Vidzemes kalnāju vientulību vai Kurzemes zaļi dzelteno druvu līdzenumu. Bet, kad sāka ziedēt liepas, es vienmēr atgriezos Rīgā, kaut uz dažām dienām.

Un kā šodien man liekas, - es stāvu zem liepu tumšzaļās, ēnainās lapotnes Brīvības bulvārī, kur tā visbiezākā – starp Raiņa un Kalpaka bulvāriem – un gaiss pludina pār mani medus smaržu. Rīgā liepas zied, un visi dārzi pilni bišu saldās skaņas. Kā milzīgs strops liekas pilsēta pati, auklēdama sevi smaržas kūpošus ziedu laukus, birzis, gatves zāļu klajumus, un starp tiem lepnus un priecīgus ļaudis, kas visi kaut kur steidzas, kustas, darbojas.

Kad no savas svešuma trimdas domās apciemoju Rīgu, es vienmēr stāvu zem bulvāra liepām kā vairīdamās spilgto sauli, kas, dienvidus pusē mirdzēdama, staro pāri Daugavai pret Brīvības pieminekļa obelisku.

Pirms aizstaigāju tālāk, apmetu acis gaišajam laukumam Tur – kolonādes kiosks, skaistais nams ar Švarca kafejnīcu, pretī Lunas gludi, balsinātā fasāde, un starp šiem kafijas un kūku perēkļiem dzīva upe – dārglietu, mežģīņu un zīda krastu vidū – Kaļķu iela, kas nerimtā tecējumā plūst šurp un turp, līdz pašai Daugavas malai un atpakaļ, cilvēks aiz cilvēka. Pa kreisi, pāri kanālim, skats paliek kā piekalts, kur rakstains ziedu paklājs ved uz Balto namu – Nacionālo operu. Kā Atēnu akropole tā stāv, kā pašu dievu templis, ar jumta dzegu, no kuras stūru vāzēm kūp debesīs neredzams, salds upuru vīrāks. Sapnī vai nomodā, šim namam vienmēr šalc pāri kādas spārnu vēdas. Vēl dienu pirms aizbraukšanas no Rīgas es vēlā pēcpusdienā sarunājos ar strūklakas nimfas baložiem. Kāpēc toreiz viņiem nepajautāju, kad atkal atgriezīšos tanī pašā vietā?

Kad pagriežu skatu uz pilsētas ziemeļaustrumiem, pa labi rindā aizsoļo kuplas liepas līdz pašai stacijai, tikai ceļā mazliet apstādamās pretī universitātes pelēkajam stingrajam portālam. Pa kreisi Raiņa bulvāra perspektīvo nav tik tāla. Un kopš viņiem laikiem, kad latviešu valoda ir varējusi Rīgā brīvi un droši skanēt, šo pusi kā jaunu zaļu krūzi ar medainu burbuļojošu dziru pielējušas jaunatnes čalas uz skolu ejot un nākot. Te ir 1. pilsētas ģimnāzijas ēka, kā mazliet zemē iegrimusi, lieliem logiem, bet tālāk, pa kreisi, pa šķērsu taku cauri rožu puduriem var iziet uz 3. meiteņu ģimnāziju. Bet tieši pretim tai, Valdemāra ielas otrā pusē, pilsētas 2. ģimnāzija, kur mācījās zēni un meitenes kopā, un kur “randiņus” varēja norunāt turpat, skolas gaitenī.

Krišjāņa Valdemāra iela... Tās stilu un īpatnību, liekas, noteic gaužām nopietnais un svinīgais ārlietu ministrijas nams ar slaido papeļu ķerubiem katrā pusē un fasādes rakstu: Res parves concordia crescunt. Labajā pusē pilsētas mākslas muzeja kupols un skaistās, neparastās kāpnes. Cita nekā ievērojama šajā ielā nav. Tā ir liela un ērta, bet tajā, salīdzinot ar pārējām maģistrālēm, ir vismazāk gājēju un braucēju. Tramvaju tur nav, un pa gludo ielas vidu bieži aizvirzās gan mazāk ievērojamu, gan prominentu personu bēru gājieni. Taisni tāpēc es šo ielu nemīlu. Izdevīga tā vienīgi ir pastaigām divatā, kad aprīļa novakaros vakara blāzma pāri Mīlgrāvja un hipodroma klajumiem pa mazajām sāņu ieliņām pārsviež savu zaļo padebesi, kas ļoti ātri pārmainās vijolīšu zilganā krāsā un drīz satumst, atstādams ielu spraugās bāla oranža driskas. Nākošā lielā taka – Brīvības iela, šķiet, ir Rīgas dzīvākais un vibrējošākais nervs. Tā jau ir lielpilsēta, kas šeit kūsā un dārd. Auto, tramvaji, autobusi, bagāti veikali, grezni ļaudis. – Vakaros žilbinoši apgaismoti skatu logi un jaunākās modes parādes svētdienās. Ja Valdemāra ielu var saukt par aristokrātu un diplomātu ielu, Brīvības iela pieder bagātniekiem, ļaudīm ar augstiem darījumiem un plašu žestu, dzīves alcējiem un baudītājiem, nejaušību meklētājiem, kas viņus aizved tālāk uz Meierovica un Aspazijas bulvāru pusi, vai ieslidina Kaļķu ielā, kas savukārt tos izdala iekšpilsētas noslēpumainajām un līkumainām ieliņām. Rudzītis, Sīrons, Baiže... šie nosaukumi, vesela rinda iebraucamo vietu, Vidzemes tirgus – un jūs tūliņ jūtat, ka atrodaties Tērbatai ielā. Šai ielai ir veca, mazliet saburzītos vadmalas svārkos tērpta, bet pilsētnieciski noskūta zemnieka seja. Agros rītos, kad kaltos akmeņus rībina lauku zirģeļu jaunie pakavi un reizi pa reizei aizdūc Zvaigžņu-Daugavpils ielas autobuss, gaist sāk smaržot pēc svaigas baltmaizes, eļļas raušiem un pastalu ādas. Desmit, divdesmit gadu skrejā gandrīz visas Rīgas ielas mainījušas savu izskatu un garu, tik brīnums, cik sīksti turas šis vecais Tērbatas ielas raugs, ieķēries lielo bagāto namu dzegās un pažobelēs, vecu iebraucamo vietu vārtu stabos un mazās dziju, tiku precu un dzelzs bodītes. Varbūt pat patveries vecās saimnieces villaines stūrī, ko tā, piesargādama no pilsētas neveselīgā gaisa, rīta stundā uzmetusi pleciem. Krišjāņa Barona iela pieder ierēdņiem, studentiem un visai priecīgai jaunatnei. Tā ir nepārtraukta šo ļaužu skate, kas, no pusastoņiem rītā līdz ceturksni pirms deviņiem plūst Vērmanes dārza virzienā, tikai daļai dodoties taisni, bet pārējie steidz šķērsot parku un izšķiras pie Merķeļa un Brīvības bulvāra stūra, lai atkal pēcpusdienā, zināmā stundā, kā tad sīki strauti saplūstu straumē un virzītos atpakaļ. [..] Te ir Gulbja, Rozes, Raņķa un universitātes lielie grāmatu veikali un izdevniecības, Baumaņa klusā un intīmā kafejnīca ar izslavētiem mājas cepumiem, bet pats galvenais, kas šai ielai piedod tās diženumu – Latvijas konservatorija dzeltenais nams, kas ar savu fasādes krāsu man vienmēr atgādina svaigu ceptu biskvītu.

Īsts ņudzeklis ir Marijas iela, no vienas vietas izraibināta bodēm un bodelēm, visdažādāko šķiru un tautību ļaudīm, kas ieplūst gan no “smalkās pilsētas puses”, gan no Latgales priekšpilsētas. Šeit liekas, visvairāk var arī sastapt nerīdzniekus, kas nāk no stacijas vai steidzas uz to. Šī ir vislētākā iela kā drēbēm, tā mīlestībai, ko te pārdod, nešķirojot ne sezonas, ne diennakts laikus. Te tiek slēgti daudz tumši darījumi, un pārdots daudz aizliegtu augļu, un gandrīz ik namā var dabūt mēbelētu istabu uz stundu, dienu, ja Jums patīk, nakti, vai arī ilgāk.

Tā nu esmu nostaigājusi piecas garas Rīgas ielas, un pa Marijas ielu tālāk uz Zemitānu pusi es varētu iegriezties kādā šķērsielā Grīziņkalna pusē, kur kādreiz atradās mana tēva nams, un uz kurieni, svešniecībā būdama, ik sapnī iegriezos. Šo pašu ceļu es varētu iet aizmiegtām acīm, nomodā būdama. No akmens uz akmeni, zinu, manas kājas nepiedauzītos ne aiz sīkākā oļa, tik labi es pazīstu savu Rīgu.

Bet šodien es esmu nogurusi. Un šajā nogurumā Dievs man liek meklēt jaunas takas jaunām mājām. Mājām? Bet varbūt vienīgi ceļmalas akmeni, uz kā brīdi nolikt galvu un atpūsties, lai kādā liepu ziedēšanas laikā es atkal varētu atgriezties Rīgā?”
/ Latvija, Nr. 83, 1949, 17. aug. /

Informāciju 2020. gada 17. oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Materiāli Rakstniecības un mūzikas muzejā

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā rakstnieces Irmas Liepsalas kolekcija ir ļoti maza – tajā ir astoņi priekšmeti četrās priekšmetu grupās: četras fotogrāfijas, kas atspoguļo laika posmu no 1945. līdz 1970. gadam, viens iespieddarbs, paziņojums par rakstnieces aiziešanu mūžībā (1989. gada janvāris), viņas īsprozas krājumi “Burvestība” (1943) un “Sumpurņu laiks” (1955), kā arī stāsts “Klāva nāve” rokrakstā.

Plašāku ieskatu Irmas Liepsalas dzīves gaitās un literārajā darbībā sniedz priekšmeti saistītajās kolekcijās. Fotogrāfiju klāstu papildina rakstnieces portreti no dažādiem laika posmiem Annas Dagdas, Valentīnes Lasmanes un Zigurda Ritmaņa kolekcijās, kā arī citās saistītajās kolekcijās atrodamie grupas foto, piemēram, no literāriem pasākumiem ASV 50., 60. gados kopā ar “Elles ķēķa” dalībniekiem un Eslingenā, 1946. gadā, Preses biedrības sarīkojumā un Rakstnieku dienās. Rakstniece, cik iespējams, savā dzīvē izmantojusi iespēju ceļot – to apliecina ne vien fotogrāfijas, bet arī viņas sarakste ar Ernu Geistauti un Pāvilu Klānu, kurus Irma Liepsala apciemoja viņu mītnes zemē Zviedrijā.

Priekšmeti Irmas Liepsalas draudzenes Valentīnes Lasmanes kolekcijā atklāj svarīgus faktus par viņas dzīves pavērsieniem un savdabīgo personību. Tā rokrakstu sadaļā – saistošas atmiņas par rakstnieci, kas tapušas 2010. gada augustā, Stokholmā. No teksta uzzinām, ka Irmelīna (šajā vārdā viņai labpaticis tikt sauktai) laikā, kad dzīvojusi Latvijā un vēl nebija devusies bēgļu gaitās, piedzīvojusi ne mazums dramatisku brīžu: “Viņa bija slēpusi ilgu laiku savā dzīvoklī Letas darbabiedru VEINBERGU, žīdu, ar laiku viņu nogādājot pie paziņām laukos, kur viņš tomēr neizturēja un devās pašnāvībā. (..) Šai pašā laikā Irmelīna bija satikusi savu lielo mīlestību – augsta militāra ranga vācieti, kas bija katolis un kura sieva Vācijā bija grūta invalīde. Šie abi pretpoli vienā laikā…” Saistoša ir arī viņas sarakste ar Valentīni Lasmani, jo sevišķi dzīves nogalē tapušās vēstules. “Nekad man dzīvē nav klājies tik labi kā tagad. Pasaule man netīk, tā ir nežēlīga un slikta. Bet es mīlu savu dzīvi, dzīvi, kas divu cilvēku starpā ir vislielākā saskaņā un atdevībā. Nekad nezināju, ka tas tā var būt.” (1987. gada 19. oktobris), vēstulē ilggadējai draudzenei viņa stāsta par savām attiecībām ar vīru Maksi Čulīti. Savukārt mākslas cienītājus un pētniekus varētu interesēt mākslas darbu sadaļā esošais Sigismunda Vidberga radītais Liepsalas ekslibris (1947. gads).

Jāmin, ka pieejami arī divi rakstnieces balss ieraksti – viņas stāsts “Mana tēva māja” un viņas lasīts tēlojums “Dienasvidus” no pasākuma “Dzeja un tēja” Toronto, 1980. gadā.

Informāciju sagatavoja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.