Ingrīda Kiršentāle

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (97); Sastādītājs (4); Redaktors (4); Komentāra autors (22); Fotogrāfs (1); Recepcijas persona (15)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsIngrīda Kiršentāle
KopsavilkumsLiteratūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle (1925–1991) ir piecu zinātnisku monogrāfiju autore, to vidū ir grāmatas par Annu Saksi un Ernestu Efertu-Kluso. Nozīmīgs ir pētījums “Latviešu romāns” (1979), kurā pirmoreiz izsekots žanra attīstībai no latviešu romāna pirmsākumiem līdz 1940. gadam, kā arī nodaļas par romānu un garo stāstu kolektīvajā monogrāfijā “Prozas žanri” (1991). 80. gados sekmējusi daudzu latviešu romānu atgriešanos literatūras apritē. Sagatavojusi izdošanai, sarakstījusi priekšvārdu vai pēcvārdu un komentārus vairāk nekā 20 grāmatām, to vidū vairākām Annas Sakses grāmatām, Mārtiņa Krieviņa "Taurupē – viss kā Latvijā" (1978) un "Taurupes romāns" (1988), Anša Leitāna "Autobiogrāfija" (1980), 1940./41. gada dzejas izlasei "Pāri slieksnim" (1980), Andreja Upīša "Laikmetu griežos" (1984) un "Zaļā zeme" (1987), Kārļa Zariņa "Kaugurieši" (1985) un "Cirka mākslinieks" (1990), Jura Dauges "Turaidas jumprava" (1987), V. J. Gregri "Latvijas karalis", Aleksandra Grīna "Nameja gredzens" un "Tobago" (visas 1989). Rūpīga avotu izpēte, literārā teksta sasaiste ar vēstures un rakstnieka biogrāfijas faktiem Ingrīdas Kiršentāles darbos apvienota ar analītisku un argumentētu vērtējumu. Ap 250 rakstu un recenziju autore.
Personiska informācija1925: 12. jūnijā dzimusi ierēdņa un vēstures skolotājas Irmas Behmanes (1895–1988, dzimusi Riekstiņa) ģimenē.
Profesionālā darbība1952: 15. maijā pirmā publikācija – recenzija par Annas Sakses romānu "Dzirksteles naktī" laikrakstā "Padomju Jaunatne".
1954: ieguvusi filolģijas zinātņu kandidāta grādu par darbu "Annas Sakses romāni".
1984: 30. maijā ieguvusi filoloģijas doktora grādu par pētījumu "Latviešu romāns. Žanra tapšana un attīstība līdz 1940. gadam".
1990: piešķirts Nopelniem bagātās zinātnes darbinieces nosaukums.

Monogrāfijas

1955: Anna Sakse
1962: Ernests Eferts-Klusais
1975: Dzīve un pasaka
1979: Annas Sakses dzīve un personība
1979: Latviešu romāns: Žanra attīstība līdz 1940. gadam
1985: Анна Саксе
1991: Prozas žanri (kopā ar Benitu Smilktiņu un Dzidru Vārdauni)

Izdevumi par rakstnieku dzīves un darba vietām

1961: Ernesta Eferta-Klusā dzīves un darba vietas
1979: Annas Sakses dzīves un darba vietas
Citātu galerija

Par Ingrīdu Kiršentāli

"Viņas [Ingrīdas Kiršentāles] rakstos parasti vispirms iezīmēts plašāks konteksts, kurā ieskicētas vairākas problēmas vai izpētes virzieni, laikmeta fons vai darbības apstākļi. Tad tiek pateikts, kuru no šiem aspektiem un kāpēc apskatīs konkrētais topošais raksts, kāda ir šī aspekta vieta plašajā kontekstā. Seko tēmas izvērsums – stingri plānveidīgs, secīgs, ar dominējošu vienu līniju un ar nereti sniegru skaidru vispārinājumu, par ko liecina jaunatklātās vērtības, ko mums dod to zināšana. Faktu dominente bija vienlaikus iespēja izvairīties no tukšām frāzēm un arī laikmeta uzspiests rakstības veids, jo, kā atzina I. Kiršentāle, "... tanī laikā jau nekādas esejas nevarēja rakstīt. Eseja bija subjektīvisms, un nekādu subjektivitāti mums nevajadzēja vispār. Mums vajadzēja objektīvus vērtējumus: marksistiskus un objektīvus. Nekādu marksismu jūs ar savām esejām nevarat pamatot!""

Rožkalne, Anita. Ingrīdas Kiršentāles devums latviešu literatūrzinātnē. Materiāli par radošajiem meklējumiem 20. gadsimta latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 1996. 82.–83. lpp.
Nodarbesliteratūrzinātniece
Dzimšanas laiks/vieta12.06.1925
Rīga
Rīga
Dzīvesvieta00.10.1944–00.12.1944
Ugāle
Ugāle, Ugāles pagasts, Ventspils novads

00.01.1945–00.09.1945
Ventspils
Ventspils
Strādājusi par ierēdni.
Izglītība1944
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Rīga
Rīga

1945–1950
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Rīga
Rīga

Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa.

Darbavieta00.01.1945–08.05.1945
Ventspils
Ventspils
Karavīru ietērpes daļa, kantoriste

00.05.1945–00.09.1945
Ventspils
Ventspils
Strādājusi dažādās padomju iestādēs

01.06.1950–1990
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga

Vecākā zinātniskā līdzstrādniece

Dalība organizācijās1976
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Miršanas laiks/vieta11.09.1991
Rīga
Rīga
ApglabātsRīga
Rīga

Meža kapi

ApbalvojumiAndreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par pēdējo piecu gadu devumu literatūras zinātnē un kritikā.
1987



Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
12.06.1925Pilsēta
2Ugāle
(Ugāle, Ugāles pagasts, Ventspils novads)
01.10.1944 - 01.12.1944Ciems
3Ventspils
(Ventspils)
01.01.1945 - 01.09.1945Pilsēta
4Rīga
(Rīga)
11.09.1991Pilsēta
5Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
6Rīga
(Rīga)
1944Pilsēta
7Rīga
(Rīga)
1945 - 1950Pilsēta
8Rīga
(Rīga)
01.06.1950 - 1990Pilsēta
9Ventspils
(Ventspils)
01.01.1945 - 08.05.1945Pilsēta
10Ventspils
(Ventspils)
01.05.1945 - 01.09.1945Pilsēta
11Rīga
(Rīga)
1976Pilsēta

Literatūrzinātnieces Ingrīdas Kiršentāles (1925–1991) trīs monogrāfiskie darbi veltīti rakstnieces Annas Sakses daiļrades izpētei (public.1955, 1979) un viņas “Pasakām par ziediem” (public. 1975), uzmanības lokā bijis arī rakstnieks Ernests Eferts-Klusais (1962). 1979. gadā tapis pētījums “Latviešu romāns: Žanra attīstība līdz 1940. gadam”, kam sava laika kontekstā bija nepārvērtējama nozīme, jo tajā runāts par romāniem, kuru ilgus gadus vienkārši nebija latviešu literatūrā. Romānu “iedabūšana” grāmatā nebija ne viegla, ne vienkārša – kopā ar izdevniecības “Zinātne” redaktoriem nācās virināt daudzas durvis, dot lasīt grāmatas ierēdņiem un funkcionāriem un skaidrot, ka tajās nav nekā pret padomju varu. Nācās arī piekāpties, pakļauties padomju frazeoloģijai, taču galvenais bija sasniegts – rakstnieku vārdi un darbu nosaukumu atgriezās. Un – kas ir svarīgi – pētījums bija radījis pamatojumu tam, lai aktualizētu literāro mantojumu un darbus izdotu no jauna. Ingrīda Kiršentāle atteicās no savu grāmatu rakstīšanas (pieminamas vēl viņas nodaļas teorētiskajā kolektīvajā monogrāfijā “Prozas žanri” (1991) par romānu un garo stāstu) un pilnībā nodevās prozas tekstu sagatavošanai izdošanai, priekšvārdu un pēcvārdu, komentāru rakstīšanai, komentārus izkopjot kā pētniecības “žanru”. 1985. gadā tika izveidota sērija “Romāns – pagātnes liecinieks”, Kiršentāle bija tās redakcijas locekle. Ar viņas gādību latviešu literatūrā kā stāstnieks atgriezās Kārlis Zariņš (izlase “Cirka mākslinieks”, 1990), tika izdots nepublicētais Jāņa Plauža romāns “Sila runcis” (sar. 1942–1944, 1989), atkal varēja lasīt Aleksandra Grīna romānus “Nameja gredzens” un “Tobago” (abi 1989), uzzināt, kas ir V. J. Gregri (“Latvijas karalis” (1989). Un šie ir tikai nedaudzi piemēri Ingrīdas Kiršentāles sarūpētajam.

Vēl no literatūrzinātnieces paveiktā minami ap 250 rakstu, recenziju, šķirkļu dažādās enciklopēdijās, starp tiem arī raksti daudzos kopkrājumos un “Latviešu literatūras vēsturē” (1959–1963), lekcijas un tikšanās skolās, kultūras namos un bibliotēkās, jauno zinātnieku audzināšana, ne tikai vadot disertāciju izstrādi, bet esot arī viņu grāmatu zinātniskā redaktore, pamudinot pievērsties kāda rakstnieka izpētei. Spilgts piemērs Anitas Rožkalnes monogrāfija par Kārli Zariņu. Iespējams, tā nekad nebūtu tapusi, ja ne Ingrīda Kiršentāle, kas stāstīja, ka ir tāds interesants rakstnieks, maz pētīts, ar bagātīgu arhīvu un ne tikai padomju akceptētā romāna “Kaugurieši” autors…

Ingrīda Kiršentāle par sevi teikusi: “Zinātne – tā ir mana dzīve”, allaž arī piebilstot, ka pret dzīves sarežģījumiem, bēdām vislabākais palīgs ir darbs – balta papīra lapa, pie kuras piesēžoties viss pamazām nostājas savās vietās.

Ingrīda Kiršentāle ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Natālijas Draudziņas vidusskolā, kur viņas attieksmi pret literatūru lielā mērā veidojusi latviešu valodas skolotāja dzejniece Zinaīda Lazda: “Zinaīdas Lazdas skola manī saglabājusi kaut kādu vajadzību pēc [..] literatūras kā mākslas izpratnes. Viņa parādīja, ka tā ir liela māksla ar lieliem, vispārcilvēciskiem ideāliem.” (Rožkalne, A. Ingrīdas Kiršentāles devums latviešu literatūrzinātnē. Materiāli par radošajiem meklējumiem 20. gadsimta latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 1996. 77. lpp.)

Pēc studijām Latvijas Valsts universitātē – vienīgā darbavieta no 1950. gada līdz mūža beigām ir Valodas un literatūras institūts. Ingrīdas Kiršentāles kā literatūras pētnieces rokraksts veidojies pamazām – viņa atzinusi, ka nepieciešami vismaz desmit gadi, kuru laikā tiek uzkrātas zināšanas, apzināts konteksts, iegūta arī dzīve pieredze. Viņai bija plašas un dziļas zināšanas latviešu literatūras (lai uzrakstītu pētījumu par romānu, izlasīti piecsimt latviešu romānu) un pasaules literatūras vēsturē, sirdij tuva bija vēsture (viņas māte bija vēstures skolotāja), īpaši latviešu tautas vēsture un tās traģiskuma apziņa. Piemēram, uz Anitas Rožkalnes jautājumu, kāpēc viņa izvēlējusies rakstīt par Efertu-Kluso un latviešu literatūru Padomju Savienība, atbilde skan: “Man Eferts no laika gala ir ārkārtīgi simpātisks ar savu pašaizliedzību. [..] Man tādi cilvēki vienmēr patikuši, kas kādai idejai dzīvo. Gribējās parādīt, ka ir tādi cilvēki, kas vispār ir šausmīgi godīgi bijuši. Neviens negāja partijā, lai kaut ko izpelnītos, gluži otrādi – visi viņi bija ar mieru arī, tā teikt, iet frontē un cīnīties, un krist, ja vajadzīgs.” (Rožkalne, A. Par divām dienām un dzīvi: Versija par Ingrīdu Kiršentāli. Karogs, 1990, Nr. 7) Pētnieci vadījusi vēlme izprast 20. gadsimta traģisko nesaskaņu starp ideālu, cīņas mērķi un reālo guvumu, faktisko cīņas iznākumu un arī iespēja rakstīt par tiem, kuru faktiski literatūras vēsturē nebija, jo 1937. vai 1938. gads izdzēsa ne tikai dzīvības bet uz ilgu laiku (līdz Hruščova “atkusnim” vismaz) izsvītroja arī no literatūras.

Padomju laiks lielai daļai literatūrzinātnieku nebija viegls, pirmām kārtām jau tāpēc, ka nevarēja rakstīt par visiem rakstniekiem, bija jāpakļaujas diktātam un par priotāriem jāpadara tie, kas tādi nepavisam nebija, netaisni vārdi jāsaka par tiem, kas bija tā sauktie buržuāziskie rakstnieki un jāizliekas, ka nav trimdā aizbraukušo. Nebija un nav joprojām viegli atzīt, ka tā bija. Taču Ingrīda Kiršentāle par to ir runājusi:

“Sakropļotas ir dzīves un biogrāfijas, nerunājot nemaz par cilvēku psihi. Lielai tiesai, no mums ir daudz kas tāds, par ko vispār negribas ne atcerēties, ne runāt. Pašlaik jau ir pilnas avīzes, pilns radio, televīzija ar to patiesību, kas mums patīk, ko mēs varam pretstatīt oficiālajai politikai un ideoloģijai. Bet ka mēs paši esam bijuši iekšā tai oficiālajā ideoloģijā un liela daļa oficiālajā politikā, par to mēs gribam tagad klusēt. Mēs neviens neesam izgājuši tam laikam baltās drēbītēs cauri, runa ir tikai par to, vai viens gāja, tā teikt, pakļaudamies oficiālajai ideoloģijai, kā es, piemēram, par sevi uzskatu. (Es runāju arī to, ko vajadzēja, jo citādāk es nevarēju runāt nemaz. Tomēr bija kaut kāda iespēja rakstīt arī par tādu literatūru, ko tu cieni un kur nevajadzēja runāt aplamības.) Bet ko lai saka par tiem cilvēkiem, kuri ir sevi sasaistījuši politiski un aiz karjerisma? Redziet, es uzskatu, ka es esmu gājusi, laikmeta spiesta, cauri visiem tiem literatūras nepareiziem vērtējumiem; bet viņi arī uzskata, ka ir laikmeta upuri; ja no viņiem tas nebūtu prasīts, ja viņiem nebūtu varbūt draudēts, ja viņi nebūtu šantažēti, viņi arī nebūtu gājuši to ceļu. Vesela paaudze klusēs par tiem kompromisiem, kuriem bija jāiziet cauri šais gadu desmitos; un labi būtu, ja kompromisiem vien.” (“Bet patiesība ir tik sarežģīta…” / Anitas Rožkalnes saruna ar Ingrīdu Kiršentāli. Literatūra un Māksla, 1990, 19. janv.)

Ne tikai par paveikto literatūras vēstures un teorētiskajos pētījumos, bet arī par drosmi atzīt un runāt par neērto un nepatīkamo Ingrīda Kiršentāle ir godājama un atmiņā paturama.


Informāciju sagatavoja pētniece Ieva Kalniņa (06.06.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.