Ērika Lūse

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (7); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsĒrika Lūse
Dzimtais vārdsKringele
KopsavilkumsĒrika Lūse (1910–1998) – tulkotāja. Studējusi Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes Ģermāņu valodu nodaļā (1930–1932), tulkošanai pievērsusies 50. gadu sākumā. Tulkojusi no vācu, franču un krievu valodas. Pirmais publicētais tulkojums – franču rakstnieka Anatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” (1953). Visvairāk tulkojusi no vācu valodas, starp nozīmīgākajiem tulkotajiem darbiem ir Bernharda Kellermana, E. T. A. Hofmaņa, Tomasa Manna, Ēriha Marijas Remarka, Hansa Falladas, Maksa Friša, Ervīna Štritmatera prozas latviskojumi.

Personiska informācija1910: 15. jūlijā Rīgā dzimusi Viļa (1873–1937) un Paulīnes (Anetes, 1876–1979) Kringelu ģimenē.
Strādājusi par privātskolotāju, kantoristi un grāmatvedi bankās.
1938: 29. oktobrī apprecējusies ar Eiženu Lūsi (1905–1982).
Profesionālā darbība

Tulkojumi

No franču valodas
1953: Franss, Anatols. Pingvīnu sala. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1958: Remī, Žaks. Ja cilvēki visā pasaulē. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1959: Turi, Žuža. Meitene no Francijas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1961: Kirī, Marija. Pjērs un Marija Kirī. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Kirī, Marija. Pjērs un Marija Kirī. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

1970: Pereks, Žoržs. Lietas: kāds sešdesmito gadu stāsts. Rīga: Liesma.
1973: Sagāna, Fransuāza. Mazliet saules... Rīga: Liesma.

No krievu valodas

1951: Zjukovs, Boriss. Tauta sardzē. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1952: Vasiļjevs, Isidors. Tautas balss. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1955: Hadžimarčevs, Ivans. Ganuzēns Kaļitko. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1962: Aņenkovs, Jūlijs. Patiesība ceļo bez vīzas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Ketlinska, Vera. Citādi dzīvot nav vērts. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Kočetovs, Vsevolods. Apgabala komitejas sekretārs. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

No vācu valodas
1955: Zēgerse. Anna. Mirušie mūžam jauni. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1958: Kellermans, Bernhards. Nāves deja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

1960: Štritmaters, Ervīns. Brīnumdaris. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1965: Šreiers, Volfgangs. Sātana templis. Rīga: Liesma.
1966: Kellermanis, Bernhards. Tunelis. Rīga: Liesma.
1967: Štritmaters, Ervīns. Bišu Ole. Rīga: Liesma.
1968: Kants, Hermanis. Aula. Rīga: Liesma.
1968: Zaltens, Felikss. Bembijs. Rīga: Liesma.
1969: Hofmanis, E. T. A. Laimētā līgava. Rīga: Liesma.
1970: Birgers, Gotfrīds Augusts. Minhauzens. Rīga: Liesma.
1971: Franks. Leonhards. Laupītāju banda; Oksenfurtas vīru kvartets; No trim miljoniem trīs. Rīga: Liesma.

1972: Velskopfa-Henriha, Līzelote. Harka – virsaiša dēls. Rīga: Liesma.
1973: Kellermans, Bernhards. Anatolas pilsēta. Rīga: Liesma.
1974: Velskopfa-Henriha, Līzelote. Izraidīto ceļš. Rīga: Liesma.
1974: Šmits, Ērihs. Jautrā grāmata. Rīga: Liesma.
1975: Šillers, Frīdrihs. Laupītāji. Rīga: Liesma.
1976: Manns, Tomass. Burvju kalns. Rīga: Liesma.
1978: Frišs, Makss. Homo faber; Saukšu sevi par Gantenbeinu. Rīga: Liesma.
1979: Fallada, Hanss. Tolaik mūsu mājās. Rīga: Liesma.
1982: Kellers, Gotfrīds. Zaļais Indriķis. Rīga: Liesma.
1983: Remarks, Ērihs. Marija. Triumfa arka. Rīga: Liesma.
1985: Remarks, Ērihs Marija. Ēnas paradīzē. Rīga: Liesma.
1987: Fallada, Hanss. Dzērājs. Rīga: Liesma.
1990: Lobe, Mira. Omīte ābelē. Rīga: Sprīdītis.
1995: Rozena, Samanta. Patrona dēls. Rīga: Artava.
1996: Konzaliks, Heincs K. Par nāvi stiprāka. Rīga: Artava.
1996: Zaltens, Felikss. Bembijs. Rīga: bez izdevniecības.
1998: Birgers, Gotfrīds Augusts. Minhauzens. Rīga: Sprīdītis.
1997: Johansena, Hanna. Felikss, Felikss. Rīga: Preses nams.
2000: Šillers, Frīdrihs. Laupītāji. Rīga: Zvaigzne ABC.
2003: Remarks, Ērihs Marija. Ēnas paradīzē. Rīga: Jumava.
2003: Remarks, Ērihs. Marija. Triumfa arka. Rīga: Jumava.
2004: Frišs, Makss. Saukšu tevi par Gantenbeinu. Rīga: Jumava.
2005: Zimmels, Johanness Mario. Atbildi zina tikai vējš. Rīga: Jumava.
2011: Manns, Tomass. Burvju kalns. Rīga: Zvaigzne ABC.
Citātu galerija

Par prozas tulkotāja darbu

"Ja man brīnumainā veidā pēkšņi rastos iespēja sākt dzīvi no gala, piedāvātu izvēlēties profesiju, tad es nešaubīdamās ņemtu to pašu – reizēm slavēto, biežāk gan pelto, saldsūro tulkotājas daļu. [..]
Man un maniem biedriem, kas Rakstnieku savienības durvis sākām reizē virināt piecdesmitajos gados, pirmie skolotāji un padomdevēji bija Anna Bauga un Jānis Ozols; viņi sniedza mums pirmās iemaņas, atgādināja arī vispārpieņemto atziņu, ka radoša darba darītājiem nepieciešami desmit procenti talanta un pārējais tad nu ir darbs un vēlreiz darbs. Talants? Varbūt to varētu saukt arī par nojausmu, intuīciju, tādu kā apskaidrību, prasmi “ielīst” citas tautas prozaiķa ādā, romāna autora, kam reizēm ir mūsu uztverei sveša mentalitāte, atšķirīga humora izjūta. It īpaši tā. Humors var arī būt tikai nojaušams un tulkojumā palikt neatklāts. Tulkotājs ir nemanīs, ka noplicinājis oriģinālu.
Gadās stundām, dienām ilgi gudrot, meklēt, konsultēties – lai, dievs nedod, ka romāna varonis smilgas vietā noplūktu vārpatu, kaut arī tā būtu autoram pagadījusies bez kādas īpašas nozīmes. Svarīgākais un mazāk svarīgais. Arī stils.
Nekas gan neveicina darbu tā kā tiešs kontakts ar oriģināla autoru, iespēja iepazīt vidi, cilvēkus, starp kuriem autors dzīvo un par kuriem raksta. Diemžēl tādas iespējas ir ļoti retas.
Uzdrošinos apgalvot, ka tulkotāji vairāk nekā citu nozaru literāti cenšas kopt valodu, to valodu, kurā tulko. Arī šai ziņā iznāk sadurties ar neikdienišķām grūtībām, jo, bagātinot valodu, jāpatur prātā oriģināla izteiksmes veids, jāsargās dižoties ar īpaši sameklētiem vārdiem. Lai būtu materiāls, ko likt lietā ar sev tuva autora darba tulkojumu, nepieciešama dzīves pieredze, tāpēc daiļliteratūras tulkotāju vidū nav daudz tādu, kas jau savos jaunajos gados ir spējīgi pildīt šī darba prasības. Daudz nav, bet tādi ir."

Lūse, Ērika. Pārdomas par prozas tulkotāju darbu. Karogs, 1980, Nr. 7.
Nodarbestulkotāja
Dzimšanas laiks/vieta15.07.1910
Rīga
Rīga
Izglītojies1919–1923
M. Beķeres meiteņu privātģimnāzija
Rīga
Rīga

1923–1930
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Rīga
Rīga

1930–1932 (Datums nav precīzs)
Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte
Rīga
Rīga

Studējusi Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes Ģermāņu valodu nodaļā.

Dalība organizācijās1963–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga

1990–1998
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Miršanas laiks/vieta16.08.1998
Rīga
Rīga
ApglabātsOtrie Meža kapi
Gaujas iela 12B, Rīga, LV-1026




Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
15.07.1910Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
1919 - 1923IzglītojiesPilsēta
3Rīga
(Rīga)
1923 - 1930IzglītojiesPilsēta
4Rīga
(Rīga)
1930 - 1932IzglītojiesPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1963 - 1990Dalība organizācijāsPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1990 - 1998Dalība organizācijāsPilsēta
7Rīga
(Rīga)
16.08.1998Miršanas laiks/vietaPilsēta
8Otrie Meža kapi
(Gaujas iela 12B, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta

“Ja man brīnumainā veidā pēkšņi rastos iespēja sākt dzīvi no gala, piedāvātu izvēlēties profesiju, tad es nešaubīdamās ņemtu to pašu – reizēm slavēto, biežāk gan pelto, saldsūro tulkotājas daļu,” – tā savulaik rakstījusi tulkotāja Ērika Lūse (1910–1998).

“Saldsūrā” tulkotājas darba augļi ir ap piecdesmit tulkotu grāmatu no franču, krievu un vācu valodas. Pirmais publicētais tulkojums ir franču rakstnieka Anatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” (1953). Ar viņas gādību popularitāti Latvijā iemantoja arī Fransuāza Sagāna – 1973. gadā klajā nāca romāns “Mazliet saules…”. Tomēr visvairāk ir tulkojumu no vācu valodas. To, cik plašas bija iespējas pašam tulkotājam izvēlēties tulkojamo autoru un cik to noteica tulkošanas politika PSRS, izsvērt būtu nākotnes pētnieku uzdevums. Ērikas Lūses 50. gadu otrajā pusē un 60. gados tulkotie autori – Anna Zēgerse, Ervīns Štritmaters, Bernhards Kellermans, Hermanis Kants, arī citi – bija Padomju Savienībai un komunistiskajai ideoloģijai lojāli vācu rakstnieki. Tulkoto darbu vidū ir arī Frīdriha Šillera “Laupītāji” (1975), Tomasa Manna “Burvju kalns” (1976), šveiciešu rakstnieka Maksa Friša “Homo faber; Saukšu sevi par Gantenbeinu” (1978), Gotfrīda Kellera “Zaļais Indriķis” (1982), Ēriha Marijas Remarka romāni “Triumfa arka” (1983) un “Ēnas paradīzē” (1985) un daudzi citi.

Par saviem tulkošanas darba skolotājiem Ērika Lūse uzskatījusi Annu Baugu un Jāni Ozolu, kas snieguši pirmās iemaņas šajā arodā un mācījuši, ka panākumus sniedz 90 procenti darba un tikai tie desmit ir atkarīgi no tā, ko Dievs devis. Un pat tie veidojas no pieredzes, kas attīsta tulkotāja intuīciju, kura tad arī palīdz tā īsti, kā Lūse raksta, “ielīst” citas tautas prozaiķa ādā, iejusties citā mentalitātē. Par svarīgu Ērika Lūses uzskatījusi arī stila izjūtu un… latviešu valodas prasmi, stundām un dienām meklējot atbilstīgo vārdu un, pēc viņas domām, vairāk par citiem literatūras darbiniekiem kopjot dzimto valodu.

Rīdziniece Ērika Lūse beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju (1930), mācījusies Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Ģermāņu valodu nodaļā (1930–1932). 1963. gadā uzņemta par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedri, vairākus gadus vadījusi Rakstnieku savienības Tulkotāju sekciju.


Apskatu sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (15.07.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.