Eduards Salenieks

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (121); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (82)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsEduards Salenieks
PseidonīmsEnāds, Phe, Salinīks Jonis, Salinīku Dzedeņš, Vaivariņš
KopsavilkumsEduards Salenieks (1900–1977) – rakstnieks, žurnālists. Dzimis Baltkrievijā latviešu izceļotāju kolonijā. No 1934. līdz 1937. gadam strādāja latviešu literatūras apgādā "Prometejs" Maskavā. Salenieks ir viens no retajiem latviešu kultūras darbiniekiem 30. gadu Krievijā, kurš Staļina "tīrīšanu" laikā paliek dzīvs. 1937. gadā represēts un izsūtīts uz Kolimu, 1946. gadā atbrīvots. 1947. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, dzīvojis Jēkabpils apriņķī un Rīgā. 1956. gadā reabilitēts. Nozīmīgākie darbi: romāns "Roberts Zalāns" (1958), atmiņas par latviešu rakstniekiem Padomju Savienībā 20.–30. gados "Tā viņi strādāja" (1967, 1969) un autobiogrāfisko romānu virkne "Mētelis, šūts no ielāpiem" (1967),"Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (1969), "Neskrej ugunī!" (1972), "Neizlaid airus no rokām!" (1975), "Vēstures ratu griez arī tu!" (1978). Rakstījis arī pasakas un stāstus bērniem.
Personiska informācijaDzimis zemnieku ģimenē Baltkrievijā, Mogiļevas guberņas Oršas apriņķa Puščas latviešu kolonijā.
1910–1913: mācījies zemstes pirmmācības skolā Zaborjē.
1913–1918: mācījies Neruša zēnu privātģimnāzijā Vitebskā.
1919: brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, dienējis Vitebskas kara hospitālī.
1920–1921: strādājis par rakstvedi Kokočinas kara komisariātā.
1922: strādājis par skolotāju Jarošinas pagastskolā.
1923–1929: strādājis par skolotāju Lašņevas septiņgadīgajā skolā.
1929–1930: strādājis par skolotāju Ernesta Eferta-Klusā vārdā nosauktā kolhoza skolā Veļikije Luku rajonā.
1934: bijis laikraksta "Komunāru Cīņa" literārais redaktors Maskavā.
1934–1937: bijis Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors izdevniecībā "Prometejs" Maskavā.
1937–1946: represēts, bijis izsūtījumā Kolimā.
1947: pārcēlies uz dzīvi Latvijā.
1947–1949: strādājis par rēķinvedi Mežzemes septiņgadīgajā skolā Jēkabpils apriņķī.
1956: reabilitēts.
1960–1977: dzīvojis Rīgā.
Profesionālā darbībaNo 1917: publikācijas krievu valodā.
1921: pirmā publikācija latviešu valodā – dzejolis "Vētra pa pasauli drīzi sāk plosīties" Petrogradas laikrakstā "Komunists", 29. aprīlī.
1934–1937: bijis Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors izdevniecībā "Prometejs" Maskavā.
50. gadu beigās: vadījis Jēlabpils novada jauno autoru apvienību.
Eduarda Salenieka darbi tulkoti krievu, armēņu, moldāvu, kirgīzu un ukraiņu valodā.

Stāsti un tēlojumi
1924: "Rudzu puķes".
1930: "Cilvēku ceplis" (Maskava: Prometejs).
1931: "Nesalaužamie" (Maskava: Prometejs).
1934: "Jautrais rudens" (Maskava: Prometejs).
1935: "Līvijas stāsti" (Maskava: Prometejs).
1949: "Dzegužmala" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1957: "Atbalsis skan" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1970: "Kā nu kurš" (Liesma).

Stāstu cikls par Robertu Zalānu, vēlāk stāsti apvienoti romānā "Roberts Zalāns" (1958):
1935: "Knislis" (Maskava: Prometejs).
1936: "Vilcēns" (Maskava: Prometejs).
1949: "Viņās dienās" (Latvijas Valsts izdevniecība) – grāmatu veido iepriekš publicētie stāsti "Knislis" un "Vilcēns"; romāna "Roberts Zalāns" 1. grāmata.
1952: "Soli pa solim" (Latvijas Valsts izdevniecība); romāna "Roberts Zalāns" 2. grāmata.

Atmiņas
1967, 1969: "Tā viņi strādāja" (atmiņas par latviešu rakstniekiem Padomju Savienībā 20.–30. gados) (Liesma; periodikā 1964–1968).

Romāni
1958: "Roberts Zalāns" (Latvijas Valsts izdevniecība).

Autobiogrāfisku romānu virkne:
1967: "Mētelis, šūts no ielāpiem" (Liesma).
1969: "Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (Liesma).
1972: "Neskrej ugunī!" (Liesma).
1975: "Neizlaid airus no rokām!" (Liesma).
1978: "Vēstures ratu griez arī tu!" (Liesma).

Grāmatas bērniem
1954: "Zilās podziņas" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1958: "Grābeklītis" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: "Piektais ritenis" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1967: "Vāverīte Edīte" (Liesma; periodikā 1963).
1970: "Pasaulē brīnumu daudz" (Liesma).

Dzeja
1927: "Pirmdienas gaitā" (Ļeņingrada: Ļeņingradas proletārisko rakstnieku asociācijas latvju sekcija).

Lugas
1928: "Sarkanais patērētājs" (Maskava: Prometejs).
1929: "Fronte bez ložberiem" (Minska: SPRS Tautu centrālā izdevniecība).
1934: "Neticami, bet fakts".
1950: "Mežā" (bērnu luga; žurnālā "Bērnība", Nr. 8).
1959: "Bet zeme griežas" (publicēta "Izlasē", Latvijas valsts izdevniecība, 1960).
1964: "To prasa vēsture" (nepublicēta).


Izlases
1960: "Izlase" 2 sējumos (Latvijas Valsts izdevniecība).
Citātu galerija
Par Eduarda Salenieka daiļradi
"Pieredzēto un pārdzīvoto gan jaunībā Puščā un ģimnāzijā Vitebskā, gan skolotāja un žurnālista gaitās, gan Maskavā redakciju darbā Salenieks prata skatīt ciešā saistībā ar laikmeta sabiedriski politiskām norisēm, prata individuālo, autobiogrāfisko pacelt mākslinieciska vispārinājuma līmenī. (..) Skarba dzīves patiesība, saliedēta ar latviešu kolonijas sadzīves kolorītu un autora personīgo izjūtu konkrētību, piešķir Salenieka daiļradei savdabīgu pievilcību.
Mūža pēdējo cēlienu (..) raksturo pievēršanās aktuālām pēckara gadu sabiedriskām parādībām, piemēram, kolektivizācijai, un memuārliteratūrai. Šķiet, neizsmeļams ir Salenieka jaunības dienu atmiņu pūrs. Nāk klajā interesantas, dzīvi un tēlaini uzrakstītas grāmatas: "Tā viņi strādāja" (1967), "Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (1969), "Neskrej ugunī!" (1972). Tajās rakstnieks attēlo gan savu bērnību un jaunību Baltkrievijā, gan dalās iespaidos par 20.–30. gadu kolēģiem – Padomju Savienībā strādājošiem latviešu rakstniekiem L. Laicenu, E. Efertu-Kluso, R. Eidemani, O. Rihteru, J. Eiduku, Sudrabu Edžu un citiem.
Eduards Salenieks stāsta vienkārši, pārliecinoši. Viņa darbi saista ar reālistisku tiešumu, vēsturisku konkrētību, stila krāsainību. Tajos kā pašā dzīvē ir skarbi traģiski toņi, ir veselīgs humors, dzirkstošas asprātības, neparasti, bet trāpīgi salīdzinājumi, savdabīgas autora piebildes, sulīgi tautas izteicieni. Tur ir sāpes un prieki, gaiši un ēnaini brīži, labi un slikti cilvēki. Taču labo, gaišo brīžu un ļaužu ir vairāk, un tie palīdz veidot dzīvi."

Gudriķe Biruta. Eduarda Salenieka piemiņai. Rīgas Balss, 1980. gada 6. jūnijs.

“[Eduards Salenieks] dzimis 1900. gadā Baltkrievijā, Mogiļevas guberņā, Puščas latviešu kolonijā, kur, zemi un laimi meklēdami, 19. gadsimta otrajā pusē bija aizceļojuši vecvecāki, pēc izcelsmes elksnieši un saucieši. Eduarda Salenieka visai raibo un reizē traģisko dzīvi varam skatīt viņa autobiogrāfiskajos darbos, sevišķi tādos kā “Mētelis, šūts no ielāpiem”, “Otrais mētelis, šūts no ielāpiem”, “Neskrej ugunī”, “Neizlaid airus no rokām”. Asprātīgā, it kā fragmentārā un tomēr cieši sasaistītā stāstījumā atspoguļojas mūžs: grūtais ceļš pie izglītības, jaunekļa gaitas pilsoņkarā Sarkanajā Armijā, skolotāja darbs Ernesta Eferta kolhoznieku jaunatnes skolā. Tāpat arī tas laiks, kas veltīts latviešu avīžniecībai un grāmatizdošanai Maskavā (“Prometeja” izdevniecībā). Desmit gadi Eduarda Salenieka dzīvē ir visgrūtākie, jo viņš tiek netaisnīgi represēts. Taču 1947. gadā viņš, ticīgs dzīvei, atnāk uz savu senču dzimteni Augšzemē, lai sāktu iekarot vietu literatūrā atkal no jauna. Top viņa pirmais lielākais darbs “Roberts Zalāns”. Tieši Jēkabpilī dzīvojot, Eduards Salenieks atgūst rakstnieka vārdu un kļūst plašāk pazīstams. Vēlu gan – viņam jau sešdesmit gadu. Un tomēr – nav nokavēts: top darbi, kas latviešu literatūrā paliks nezūdoši. Cits pēc cita tiek uzšūti tradicionālie “mēteļi”. Tajos izlietota īpatnēja daiļrades metode: dialogs starp rakstnieku Eduardu un viņa dubultnieku Čaro. Abi nemitīgi sarunājas – atceras, strīdas. Vārdu sakot, izcilā kopīgo mūžu pa strēmelēm vien, izvērtē un tad kopā šuj.”

Ķuzāne Lūcija. Sarunas ar Čaro. Cīņa, 1987. gada 29. janvāris.
SaiknesMirdza Osīte - Dzīvesbiedre
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta06.06.1900
Mogiļevas apgabals
Mogilev Region, Belarus
Mogiļevas guberņas Oršas apriņķa Puščas latviešu kolonijā
Dzīvesvieta1900–1929
Baltkrievija
Belarus

1929–1937
Krievija
Russia

1934–1937
Maskava
Moscow, Russia

1947–1949
Elkšņu pagasts
Elkšņu pagasts, Viesītes novads

1949–1960
Jēkabpils
Jēkabpils

1960–1977
Rīga
Rīga
Izglītojies1910–1913
Zaborje, Vitebskas apgabals, Baltkrievija
Заборье, Пальминский сельский Совет, Городокский район, Витебская область, Беларусь

mācījies zemstes pirmmācības skolā Zaborjē.


1913–1918
Neruša zēnu privātģimnāzija
Vitebska
Viciebsk, Belarus
Darbavieta1920–1921
Kokočinas kara komisariāts
Baltkrievija
Belarus

rakstvedis


1922
Jarošinas pagastskola
Baltkrievija
Belarus

skolotājs


1923–1929
Lašņevas septiņgadīgā skola
Visočani
Vysochany, Belarus

skolotājs


1929–1930
Ernesta Eferta-Klusā vārdā nosauktā kolhoza skola
Veļikije Luki
Velikiye Luki, Pskov Oblast, Russia

skolotājs


1934–1934
Laikraksts "Komunāru Cīņa"
Maskava
Moscow, Russia

literārais redaktors


1934–1937
Prometejs
Maskava
Moscow, Russia

Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors


1947–1949
Mežzemes skola
Elkšņi
Elkšņi, Elkšņu pagasts, Viesītes novads

rēķinvedis

Dalība organizācijās1953–1977
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

1958–1959 (Datums nav precīzs)
Jēkabpils novada jauno autoru apvienība
Jēkabpils
Jēkabpils
Vadītājs
Dienests1919
Sarkanā armija
Vitebska
Viciebsk, Belarus
Brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, dienējis Vitebskas kara hospitālī.
Apcietinājums1937–1946
Kolima, Krievija
Колыма, Среднеканский городской округ, Магаданская область, Дальневосточный федеральный округ, 686222, Россия

Represēts, bijis izsūtījumā Kolimā, reabilitēts 1956. gadā.

Miršanas laiks/vieta06.05.1977
Rīga
Rīga
Apglabāts12.05.1977
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026














Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 22.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Baltkrievija
(Belarus)
1900 - 1929DzīvesvietaValsts
2Baltkrievija
(Belarus)
1920 - 1921DarbavietaValsts
3Baltkrievija
(Belarus)
1922DarbavietaValsts
4Elkšņi
(Elkšņi, Elkšņu pagasts, Viesītes novads)
1947 - 1949DarbavietaCiems
5Elkšņu pagasts
(Elkšņu pagasts, Viesītes novads)
1947 - 1949DzīvesvietaPagasts
6Jēkabpils
(Jēkabpils)
1949 - 1960DzīvesvietaPilsēta
7Jēkabpils
(Jēkabpils)
1958 - 1959Dalība organizācijāsPilsēta
8Kolima, Krievija
(Колыма, Среднеканский городской округ, Магаданская область, Дальневосточный федеральный округ, 686222, Россия)
1937 - 1946ApcietinājumsNovads
9Krievija
(Russia)
1929 - 1937DzīvesvietaValsts
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1953 - 1977Dalība organizācijāsĒka, māja
11Maskava
(Moscow, Russia)
1934 - 1937DzīvesvietaPilsēta
12Maskava
(Moscow, Russia)
1934 - 1934DarbavietaPilsēta
13Maskava
(Moscow, Russia)
1934 - 1937DarbavietaPilsēta
14Mogiļevas apgabals
(Mogilev Region, Belarus)
06.06.1900Dzimšanas laiks/vietaNovads
15Rīga
(Rīga)
1960 - 1977DzīvesvietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
06.05.1977Miršanas laiks/vietaPilsēta
17Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
12.05.1977ApglabātsKapsēta
18Veļikije Luki
(Velikiye Luki, Pskov Oblast, Russia)
1929 - 1930DarbavietaPilsēta
19Visočani
(Vysochany, Belarus)
1923 - 1929DarbavietaReģions, apgabals
20Vitebska
(Viciebsk, Belarus)
1913 - 1918IzglītojiesPilsēta

6. jūnijā rakstniekam EDUARDAM SALENIEKAM – 120

“– Ak tad nosali gan, vientuļš staigādams! – nejauši klāt pienācis, saka padrukns vīrs. Iesirms. Mugurā te neredzēts vatenis bez pogām un apkakles. Svešais slēpj rokas piedurknēs un reizē tura vateņa malas, lai vējš tās neraustītu.
Satrūkstos, jo Daugavmalā ir tukši un pienācējs izskatās tāds drūms. It kā uzminējis manas šaubas, svešais iesmejas.
– Nebaidies vis! Neapzagšu un neaptīrīšu! Savā mūžā neko neesmu zadzis, izņemot velnam dienas. Bet to es darīju aiz niknuma, un nelabais jau īpaši apzagts nejutās. Pēc Dzejas dienu burzmas esi atnācis šinī pilsētā uz Daugavmalu izvēdināt galvu?

– Vai tu mani pazīsti un esam kaut kur tikušies?
– Var teikt, ka pazīstu. Bet tas nav svarīgi. Esmu tevi šad tad pavērojis. Dažu labu no tevis brīdinājis esmu. Vai tad klausa! Nu redzu – tu staigā viens pa šo Piedaugavas bulvāri, kas šite pret veco parku ne visai labi izskatās. (..) Mans draugs vairākus gadus nodzīvoja tur tajā mājā blakus sarkanajam mūrim. Tie divi ir viņa logi. Viņš mīlēja šo pilsētu un varbūt būtu pelnījis, ka Daugavmalas ielu nosauc viņa vārdā...

– Daudzi dzīvojuši ar mīlestību šajā krastā. Kāpēc īpaši tavs draugs pieminams?
– Redzi, viņš bija skroderis un šuva mēteļus, kas ilgi nenoplīst. Un tieši tādēļ jau es ar tevi Dzejas dienu nogalē tērgavāju, lai parunātu par kārtīga meistara darbu. Nāc dziļāk parkā, apsēdīsimies pie Strūves akmens, kur soliņi nesalauzti! (..)

– Kas tad galu galā ir tavs draugs? Vai es viņu pazīstu?
– Varbūt pazīsti, varbūt ne! Nav jau man vairs izdevības jūs abus kopā savest. Pirms gadiem sešiem vēl varētu... Bet nu vairs nav laika ilgāk muldēt. Man vējš pūš cauri ribām, tev pēc minūtēm piecpadsmit atiet autobuss. Tagad pasacīšu iemeslu, kāpēc tev piestāju. Pa ausu galam dzirdēju: tu Dzejas dienās pie Raiņa kapa esot mūs abus pieminējis. Mani un manu draugu arī. Es tev atgādināšu tās rindas: “Krīt Edžus, dzīvs vēl Čaro...” Zini, es arī tagad vairāk klausos to, ko par mums abiem labu runā. Nu, tad paliec sveiks... (..)” – Tā atmiņās par Eduardu Salenieku un iedomātu tikšanos ar viņa ‘alter ego’ Čaro Jēkabpilī 1982. gadā raksta Aleksandrs Pelēcis.

Rakstnieks un žurnālists Eduards Salenieks (1900–1977) dzimis Baltkrievijā, Mogiļevas guberņas Oršas apriņķa Puščas latviešu kolonijā, uz kurieni, zemi un laimi meklēdami, 19. gadsimta otrajā pusē bija aizceļojuši viņa vecvecāki, cēlušies no Elkšņu un Saukas pagasta Viesītes novadā.

Eduards Salenieks mācījies zemstes pirmmācības skolā Zaborjē un Neruša zēnu privātģimnāzijā Vitebskā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, dienējis Vitebskas kara hospitālī, strādājis par rakstvedi Kokočinas kara komisariātā. 1922. gadā sākas viņa skolotāja gaitas – Salenieks strādājis par skolotāju Jarošinas pagastskolā, no 1923. līdz 1929. gadam – Lašņevas septiņgadīgajā skolā, 1929. un 1930. gadā – Ernesta Eferta-Klusā vārdā nosauktā kolhoza skolā Veļikije Luku rajonā.

Salenieka literārā darbība sākas 1917. gadā ar publikācijām krievu valodā. 1921. gada 29. aprīlī iespiests pirmais darbs latviešu valodā – dzejolis “Vētra pa pasauli drīzi sāk plosīties” Petrogradas laikrakstā “Komunists”.

1924. gadā latviešu literatūras apgāds “Prometejs” Maskavā izdod Salenieka pirmo grāmatu “Rudzu puķes”, kurai autors devis apakšvirsrakstu “tēlojumu krājums iz virknes “Kolonisti””. Līdzās stāstu krājumiem “Cilvēku ceplis” (1930), “Nesalaužamie” (1931), “Jautrais rudens” (1934), “Līvijas stāsti” (1935) un pirmajiem stāstiem ciklā par Robertu Zalānu “Knislis” (1935) un “Vilcēns” (1936) Salenieks izmēģina spēkus arī dzejā – 1927. gadā Ļeņingradas proletārisko rakstnieku asociācijas latvju sekcija izdod Salenieka dzejoļu krājumu “Pirmdienas gaitā” – un dramaturģijā (luga “Sarkanais patērētājs” (1928) un “šodienu sadursmes 3 cēlienos” “Fronte bez ložberiem” (1929)).

Visas Salenieka 20. un 30. gadu grāmatas iznākušas Krievijā. No 1930. līdz 1934. gadam Salenieks nododas pilnas slodzes literārajam darbam, taču 1934. gadā kļūst par Maskavas laikraksta “Komunāru Cīņa” literāro redaktoru. No 1934. līdz 1937. gadam viņš ir Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors izdevniecībā “Prometejs” Maskavā un ir viens no retajiem latviešu kultūras darbiniekiem 30. gadu Krievijā, kurš Staļina “tīrīšanu” laikā paliek dzīvs. 1937. gadā Salenieks tiek represēts un izsūtīts uz Kolimu, 1946. gadā atbrīvots.

1947. gadā Eduards Salenieks pārceļas uz dzīvi Latvijā, savu vecvecāku novadā, dzīvo Jēkabpils apriņķī, strādā Mežzemes skolā par rēķinvedi. 50. gadu beigās Salenieks vada jauno autoru apvienību Jēkabpilī – viņa audzēkņu vidū ir skolotāja un vēlākā rakstniece Lūcija Ķuzāne. 1956. gadā Salenieku reabilitē, un 1960. gadā viņš pārceļas uz dzīvi Rīgā.

Kopš 40. gadu beigām Salenieka grāmatas iznāk Latvijā: stāstu krājums“Dzegužmala” (1949), autobiogrāfiskie stāsti “Viņās dienās” (1949, grāmatu veido 30. gados Maskavā izdotie stāsti “Knislis” un “Vilcēns”) un “Soli pa solim” (1952), kas 1958. gadā iznāk vienos vākos kā romāns ar nosaukumu “Roberts Zalāns”. Kopā ar dzīvesbiedri skolotāju Mirdzu Osīti Salenieks publicējis arī pasakas un stāstus bērniem: “Zilās podziņas” (1954), “Grābeklītis” (1958) un “Piektais ritenis” (1964).

1953. gadā Salenieku uzņem Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. 1970. gadā Saleniekam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.

1967. gadā iznāk autobiogrāfisko romānu virknes “Tā viņi strādāja” (1967–1978) pirmais romāns “Mētelis, šūts no ielāpiem”, kam seko cikla romāni “Otrais mētelis, šūts no ielāpiem” (1969), “Neskrej ugunī!” (1972), “Neizlaid airus no rokām!” (1975) un pēc nāves publicētais “Vēstures ratu griez arī tu!” (1978).

Romāns “Roberts Zalāns” un cikls “Tā viņi strādāja” ir Salenieka nozīmīgākie darbi, kuros rakstnieks tēlo bērnību un jaunību, dzīvi Baltkrievijā un Krievijā, darbu latviešu avīžniecībā un grāmatniecībā Maskavā, savus kolēģus – Padomju Savienībā strādājošos latviešu rakstniekus Linardu Laicenu, Ernestu Efertu-Kluso, Robertu Eidemani, Oskaru Rihteru, Jāni Eiduku, Sudrabu Edžu un citus.

Salenieka novadniece Lūcija Ķuzāne atmiņām par rakstnieku 1987. gadā devusi nosaukumu “Sarunas ar Čaro”. Čaro ir rakstnieka dubultnieks, un sarunas starp Eduardu un viņa dubultnieku Čaro norit cikla “Tā viņi strādāja” romānos. “Abi nemitīgi sarunājas – atceras, strīdas. Vārdu sakot, izcilā kopīgo mūžu pa strēmelēm vien, izvērtē un tad kopā šuj,” raksta Lūcija Ķuzāne un, līdzīgi kā Aleksandrs Pelēcis, sarunājas ar Čaro, atceroties pirmos iespaidus par Salenieka darbiem:

“Kā, vecs būdams, var jauneklīgi uzrakstīt? Nu gan vairs tā nedomātu, kad pašai pat vairāk gadu nekā Saleniekam tolaik. Tagad zinu: novecošana nekad nav no ārpuses. Čaro, manī klausīdamies, smīn.
– Tavai paaudzei maz iznāca pērties pa dubļu ķīseļa ceļiem, tāpēc laika tecējumu jūs īsti neapjēdzat. Vai saskaitīji, cikreiz Edžum vajadzēja no miroņiem piecelties, lai dzīvi un rakstīšanu atsāktu no gala? Vēl šobrīd tu netiec skaidrībā, kāpēc savus “mēteļus”, veselus piecus, viņš šuj tikai no agrīno gadu
ielāpiem, kādēļ aulēkšiem nesteidzas uz priekšu, labi zinādams, ka sestdienas vakars jau tuvu. Atceries, kā viņš sacīja: “Pavisam kopā man ir simt piecdesmit gadu.” Tikai pie jaunības pavediena turoties, iemācījies smieties un reizēm pat uz vienas kājas dancot, viņš aizbiedēja ģilteni.”

Literatūrzinātniece Biruta Gudriķe 1980. gadā rakstījusi: “Pieredzēto un pārdzīvoto gan jaunībā Puščā un ģimnāzijā Vitebskā, gan skolotāja un žurnālista gaitās, gan Maskavā redakciju darbā Salenieks prata skatīt ciešā saistībā ar laikmeta sabiedriski politiskām norisēm, prata individuālo, autobiogrāfisko pacelt mākslinieciska vispārinājuma līmenī. (..) Skarba dzīves patiesība, saliedēta ar latviešu kolonijas sadzīves kolorītu un autora personīgo izjūtu konkrētību, piešķir Salenieka daiļradei savdabīgu pievilcību. (..) Eduards Salenieks stāsta vienkārši, pārliecinoši. Viņa darbi saista ar reālistisku tiešumu, vēsturisku konkrētību, stila krāsainību. Tajos kā pašā dzīvē ir skarbi traģiski toņi, ir veselīgs humors, dzirkstošas asprātības, neparasti, bet trāpīgi salīdzinājumi, savdabīgas autora piebildes, sulīgi tautas izteicieni. Tur ir sāpes un prieki, gaiši un ēnaini brīži, labi un slikti cilvēki. Taču labo, gaišo brīžu un ļaužu ir vairāk, un tie palīdz veidot dzīvi.”

Informāciju sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482), 06.06.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.