Andris Vējāns

Dzejnieks, rakstnieks un publicits, darbojies arī literatūrkritikā, recenzējis grāmatas, kārtojis citu autoru darbus, rakstījis ievadus un pēcvārdus, portretējis rakstniekus. Jauns posms Andra Vējāna daiļradē iezzīmējas 20. gadsimta 80.-90. g. mijā, kad viņš padziļināti pievēršas dzimtās puses vēstures un cilvēku likteņgaitām. Ceļojumu iespaidi un atziņas atspoguļoti tēlojumu ciklā par Kubu "Zaļā ķirzaciņa" (1966), publicistikas krājumā "Vulkāns un asara" (1987).

"Andra Vējāna dzejai raksturīgs romantiski emocionāls, aprakstoši gleznains stils, pantu izveidē lietotas klasiskas dzejas formas (soneti, trioleti, rondo u.c.). Daudz rakstījis par dzimto Latgali un pārējo Latviju salīdzinājumā ar citos kontinentos redzēto, dzejā ievijis dažādu zemju un tautu savstarpējās saprašanās motīvus, paudis humānisma idejas." (M. Ābola)

Ābola, M. Andris Vējāns. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, . lpp.

"Latgales motīvi dzejnieka daiļradē pastiprinājušies tieši pēdējos gados, varbūt intensīvāk jau pat ar dzejoļu krājumu “Stundenieks vestes kabatā” (1984), kas veltīts tēva piemiņai, kur vēstījumus par ārpasauli spēcīgi caurstrāvo silta atmiņu un emociju vienotība. Vispār A. Vējāna dzejai piemīt meditatīvi tēlojošs, gleznains stils. Viņa dzejai raksturīgā romantiski pacilātā tonalitāte strāvo arī vienā no viņa populārākajiem dzejoļiem, kas A. Žilinska komponēts, izgājis tautā. [..] A. Vējāna liriskās meditācijas norit ciešā saistībā ar ārpasauli, appasauli — ar dabu un citiem cilvēkiem, viņu likteņiem. Tos pārdzīvojot kā daļu no savas dzīves, rodas viņa dzejas humānais strāvojums un spēks — gan tajā dzejā, kas biedrojas ar dabu, gan arī tajā, kas ietiecas sadzīves norisēs. Daba un sadzīve ir trauki, kuros ietveras liriskā pašatklāsme. Iespaidīga ieprojicēšanās spēja appasaulē." (Vitolds Valeinis)