Andrejs Grāpis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (47); Sastādītājs (6); Līdzautors (1); Komentāra autors (8); Recepcijas persona (18)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsAndrejs Grāpis
KopsavilkumsAndrejs Grāpis (1960–2020) – literatūrzinātnieks, kritiķis. Publicējis rakstus un grāmatas par izglītības un kultūras mecenātu Augustu Dombrovski, skolotāju un muzeju darbinieku Jāni Gresti, bijušo kultūras ministru un muzejnieku Voldemāru Kalpiņu un žurnālisti un literāti Veru Kacenu, rakstnieku Vili Lāci un citiem. Sarakstījis literatūras teorijas grāmatas pamatskolai un vidusskolai, darbojies literatūras kritikā (raksti "Literatūrā un Mākslā", "Karogā", "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā"). Strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju un Rakstniecības un mūzikas muzejā par kolekcijas kuratoru.
Profesionālā darbība1977: pirmā publikācija – dzejolis "Rudens skaņās klausoties" laikrakstā "Pionieris" 8. martā.
1980: piedalījies Latvijas Padomju rakstnieku savienības jauno autoru seminārā dramaturģijas grupā.

1987–1991: literārais redaktors Latvijas republikāniskā neklātinlauksaimniecības tehnikuma izdevniecībā.
1991–1995: latviešu valodas un literatūras skolotājs Rīgas 94. vidusskolā.
1995–2006: latviešu valodas un literatūras skolotājs Ziemeļvalstu ģimnāzijā.
2006–2007: galvenais arhivārs Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu saglabāšanas daļā.
2006–2009: galvenais speciālists Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Rakstniecības nodaļā.
2009–2017: mākslas eksperts Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Grāmatas
1996: "Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolai" (Zvaigzne ABC).
1996: "Pērs un Solveiga", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2001: "Literatūrteorija vidusskolai" (Zvaigzne ABC).
2006: "Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums" (INDEX-i).
2010: "Bezrūpju kauss", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2011: "Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks", sakārtojums un pēcvārds (Pils).
2011: Elza Ķezbere "Gliemežvāks dzied...", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2014: Jānis Medenis "Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947–1955", sakārtojums un pēcvārds (Mansards).
2017: "Jānis Greste. Fotostāsts", sakārtojums un pēcvārds (Mansards).

Priekšvārdi grāmatām
2008: priekšvārds 20. gadsimta latviešu dzejas antoloģijai "Антология на съвременната латвийска поезия" (Sofija: Foundation of Bulgarian Literature).
2012: "Iepazīsimies – Vera Kacena" grāmatā: Vera Kacena "Kājāmgājējs karā" (Mansards).
2014: "Vilis Lācis. Cenzūra un pašcenzūra" grāmatā: Vilis Lācis "Ceļojums uz Norieta pilsētu" (Divpadsmits).
2015
: "Kārlis Dziļleja un latviešu biogrāfiskā romāna sākotne" grāmatā: Kārlis Dziļleja "Garlībs Merķelis" (Mansards).

Nozīmīgākie raksti periodikā
1981: "Kluso kāpu valstībā" (Par kultūras vēsturi Vecmīlgrāvī Rīgā) (Literatūra un Māksla, 20.02.–13.03.).
2011: "Atgriežieties dzimtenē! Okupētās Latvijas un trimdas kultūras sakaru aizsākumi" (Jaunā Gaita, Nr. 2 (265)).
2018: "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme" (par Līvijas Volkovas grāmatu "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros") (Domuzīme, Nr. 1).
2019: "Nepopulāras domas: ideālkomunisti Padomju Latvijas rakstniecībā starp ilūzijām un realitāti" (Domuzīme, Nr. 1).

Citātu galerija

Par Andreja Grāpja personību

"Andrejam patika izaicinājumi, aizliegto augļu saldums. Tā pēc grandiozajiem Jāņiem Brakos 1976. gadā, Andrejs no rīta lepni paziņoja, ka saullēktā abi ar Jāni Ķirškalnu Braku kalnā nodziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tāpat viņš varēja ierasties Teātra muzejā un 70. gadu nogalē man pēc sarīkojuma pasniegt sarkanbaltsarkanas neļķes, kam pievienota kartīte ar K. Ulmaņa citātu. Tādas spēles viņam sagādāja jautrību. Neko vairāk.
Ievēroju vēlākos gados, kad Andrejs jau strādāja muzejā, ka viņš pieturējās pie klasiskām vērtībām. Viņu neaizrāva ne jaunākā dzeja, ne meklējumi muzeoloģijas laukā. Sarunās viņš iesaistījās ar tiem, ar kuriem sarunāties viņam šķita interesanti un kur arī pats varēja uzzināt kaut ko jaunu. Tā rezultātā jaunie kolēģi dažkārt baidījās viņam tuvoties. Sastapies ar nezināšanu, viņš varēja būt ironisks vai vienkārši aiziet."

Eņģele, Māra (muzeja speciāliste, Andreja Grāpja kolēģe Rakstniecības un mūzikas muzejā)

"Pirmais, kas nāk atmiņā, ir Andreja Grāpja skaļie, aizrautīgie smiekli. Vairs pat neatceros, kas tos izraisīja. Varbūt paša Andreja stāsts par kāda literāta dzīves kuriozu. Visdrīzāk tas. Andrejs bija cilvēks ar daudzām šķautnēm. Dažas no tām varēja būt krietni asas. Dažas, šķiet, auga uz iekšu. Liekuļot viņš neliekuļoja. Tomēr Andrejs varēja būt arī ļoti smalkjūtīgs kolēģis. Pateikt it kā nevilšus kādu labu vārdu tā, ka tu saproti – tas ir pa īstam. Jā, smiekli. Tajos bija kaut kas no tiešuma un arī personības vēriena. Tā bija tā pati emocionālā amplitūda, kāda bija viņa paaudzei. Mēs pazīstam dzejniekus Pēteru Brūveri, Māri Melgalvu. Andrejs bija no viņu loka. Visi skolas gados gājuši kopā Līvijas Volkovas muzejnieku pulciņā. Temperamenta ziņā Andrejs bija tikpat bravūrīgs, vienlaikus sirsnīgs un bērnišķīgi ievainojams. Savā jomā tikpat aizrautīgi erudīts. Un tikpat nepiemērots praktiskai dzīvei. Andrejs tiešām bija dzimis muzejnieks, kurš ar īstu pētnieka degsmi un neatlaidību veidoja neaizmirstamās grāmatas par Augustu Dombrovski (“Ziemeļblāzma” bija viņa otrā mīlestība pēc muzeja), Voldemāru Kalpiņu, Jāni Gresti – arī liela mēroga un vēriena cilvēkiem... Manuprāt, nenovērtējams ir viņa veidotais Jāņa Medeņa rakstu pirmais sējums. Andrejs turēja godā tradīcijas stiprākās un spožākās virsotnes un pret mūsdienu literatūras parādībām bija vērtējoši skeptisks. Savu pozīciju spoži mācēja paust uzstāšanās reizēs ar referātiem, vadot literārus sarīkojumus muzejā, rakstot recenzijas, kas pēdējos gados aizvien biežāk parādījās “Jaunajā Gaitā”."

Rižijs, Marians (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts)

"Viņa pētniecisko interešu lokā bija Viļa Lāča pretrunīgā personība, kurā viņš atrada jaunus, līdz šim nezināmus aspektus, piemēram, Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas 1930. gados izrakstītu draudzes piederības zīmi, veikli “paslēptu” zem rakstnieka otra vārda “Jānis”. Ar lielu aizrautību Andrejs pētīja kultūras mecenāta Augusta Dombrovska darbību, pārzināja arī Vecmīlgrāvja vēsturi. Viņš sarīkoja kolēģiem divas interesantas ekskursijas uz Dombrovska izveidoto “Ziemeļblāzmas” kultūras pili, tās parku, Burtnieku namu un apkaimi – pirmo 2007. gadā, vēl pirms šī kompleksa atjaunošanas, otro 2013. gadā. Viņu interesēja arī plašākai sabiedrībai mazāk zināmas personības, piemēram, Alfrēds Sausne Sibīrijas ceļos. Andrejam bija savas idejas par topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju, tapa pat alternatīvs tās koncepcijas uzmetums, kas tika nodots kolēģu apspriešanai un papildināšanai. Tas gan palika nerealizēts. Andrejs bieži sēdēja muzejā līdz vēlam vakaram, atpūtas brīžos austiņās klausījās aizgājušo gadu dziesmas, īpaši Zāras Leanderes balsi, dažkārt pat aizrautīgi dziedāja līdzi. Ar viņa aiziešanu ir noslēdzies zināms posms muzeja vēsturē, jo viņš bija cilvēks, kuru nevarēja nepamanīt."

Miezīte, Ilona (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte)

Par grāmatu "Pieci soļi: literatūrteorija pamatskolai"

"Autoram ir viegla valoda un skaidra izteiksme; tas, līdz ar asprātīgajām ilustrācijām .., dara šo tradicionāli drausmīgo mācību priekšmetu saprotamu un pat interesantu. (..) Pārejot uz kritiskām piebildēm, gribu uzsvērt, ka tā būs tikai šķendēšanās par to, ka šī grāmata nav ideāla – tāpēc ka tā ir vislabākā literatūrteorijas mācību grāmata, kādu man nācies turēt rokās, desmit gadus interesējoties par literatūru. (..) A. Grāpis, atšķirībā no teorētiķu vairākuma, prot izteikties tā, ka arī rakstnieki var viņu saprast, un teorētiski viņam nav izdevies atrisināt tikai neatrisināmo dzejas formulēšanas dilemmu, kā arī radīt lasītājos skaidrību par dažiem terminiem, piem. vārsma un motīvs. (..) Piekasīties varētu vēl šur un tur, tomēr vēlos uzsvērt, ka šīs darvas pilītes ir gaužām niecīgas, salīdzinot ar lielo informācijas daudzumu, kas ir tik pārskatāms un labi izklāstīts, ka kļuvis par gardu un barojošu medus podu ne tikai pamatskolniekiem un viņu skolotājiem, bet arī filoloģijas studentiem un (cerams) jaunajiem literātiem."

Ramba (Elsbergs), Jānis. Plaši, bet pārskatāmi. "Literatūra. Māksla. Mēs" 06.06.1996.
Nodarbesskolotājs
literatūrzinātnieks
muzeja darbinieks
Dzimšanas laiks/vieta24.10.1960
Rīga
Rīga
DzīvesvietaEnkura iela 6A - 1B, Rīga
Enkura iela 6A - 1B, Rīga, LV-1048
Izglītība1979
Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskola
Rīga
Rīga
Beidzis Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskolu, bijis skolas muzeja padomes priekšsēdētājs.

1980–1987
Latvijas Universitāte
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050

Mācījies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (studijas nepabeigtas).


1996–1996 (Datums nav precīzs)
Latvijas Universitāte
Visvalža iela 4a, Rīga
Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050

Atsācis studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (?–1996, studijas nepabeigtas).


2001–2006
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija
Imantas 7. līnija 1, Rīga
Imantas 7. līnija 1, Rīga, LV-1083

Mācījies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Vadības un ekonomikas fakultātes Izglītības darba vadības nodaļā (studijas nepabeigtas).

Darbavieta1987–1991
Latvijas republikāniskais neklātienes lauksaimniecības tehnikums
Latvijas republikāniskā neklātienes lauksaimniecības tehnikuma izdevniecības literārais redaktors

1991–1995
Rīgas 94. vidusskola
Rīga
Rīga

latviešu valodas un literatūras skolotājs


1995–2006
Ziemeļvalstu ģimnāzija
Rīga
Rīga
latviešu valodas un literatūras skolotājs

13.11.2006–04.07.2007
Latvijas Valsts arhīvs
Rīga
Rīga

Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu saglabāšanas daļas galvenais arhivārs


16.07.2007–30.09.2009
Rakstniecības un mūzikas muzejs
Pils laukums 2, Rīga
Pils laukums 2, Rīga, LV-1050
Rakstniecības nodaļas galvenais speciālists

01.10.2009–30.01.2017
Rakstniecības un mūzikas muzejs
Pils laukums 2, Rīga
Pils laukums 2, Rīga, LV-1050

mākslas eksperts


2017–2018 (Datums nav precīzs)
Bulduru dārzkopības tehnikums
Viestura iela 6, Jūrmala
Viestura iela 6, Jūrmala, LV-2010
latviešu valodas un literatūras skolotājs
Dalība organizācijāsLatvijas Kultūras fonds

Darbojies Latvijas Kultūras fonda “Ziemeļblāzmas” grupā


Kārļa Dziļlejas fonds

Skolu muzeju biedrība

Vecmīlgrāvja attīstības biedrība
Miršanas laiks/vieta27.08.2020
Rīga
Rīga
Atvadīšanās notikusi 2020. gada 2. septembrī plkst. 14.00 Jaunajā krematorijā Rīgā, Jēkabpils ielā 28.


Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
24.10.1960Pilsēta
2Enkura iela 6A - 1B, Rīga
(Enkura iela 6A - 1B, Rīga, LV-1048)
(Nav norādīts)Ēka, māja
3Rīga
(Rīga)
27.08.2020Pilsēta
4Rīga
(Rīga)
1979Pilsēta
5Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
1980 - 1987Ēka, māja
6Visvalža iela 4a, Rīga
(Visvalža iela 4A, Rīga, LV-1050)
1996 - 1996Ēka, māja
7Imantas 7. līnija 1, Rīga
(Imantas 7. līnija 1, Rīga, LV-1083)
2001 - 2006Ēka, māja
8Pils laukums 2, Rīga
(Pils laukums 2, Rīga, LV-1050)
01.10.2009 - 30.01.2017Ēka, māja
9Pils laukums 2, Rīga
(Pils laukums 2, Rīga, LV-1050)
16.07.2007 - 30.09.2009Ēka, māja
10Rīga
(Rīga)
13.11.2006 - 04.07.2007Pilsēta
11Rīga
(Rīga)
1995 - 2006Pilsēta
12Rīga
(Rīga)
1991 - 1995Pilsēta
13Viestura iela 6, Jūrmala
(Viestura iela 6, Jūrmala, LV-2010)
2017 - 2018Ēka, māja
24. oktobrī literatūrzinātniekam ANDREJAM GRĀPIM – 60

Literatūrzinātnieks, kritiķis, skolotājs un muzeja darbinieks Andrejs Grāpis (1960–2020) publicējis rakstus un grāmatas par izglītības un kultūras mecenātu Augustu Dombrovski, skolotāju un muzeju darbinieku Jāni Gresti, bijušo kultūras ministru un muzejnieku Voldemāru Kalpiņu un žurnālisti un literāti Veru Kacenu, rakstnieku Vili Lāci un citiem. Sarakstījis literatūras teorijas grāmatas pamatskolai un vidusskolai, darbojies literatūras kritikā. Strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju un Rakstniecības un mūzikas muzejā par kolekcijas kuratoru.

Andreja Grāpja personības izveidē liela loma bijusi literatūrvēsturniecei, tolaik Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbiniecei Līvijai Volkovai un viņas vadītajam muzejnieku pulciņam, kurā 20. gadsimta 70. gadu vidū darbojas nākamie dzejnieki Māri Melgalvs, Pēters Brūveris un citi jaunieši. Līvijas Volkovas un Voldemāra Kalpiņa (tolaik viņš ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors) personības rosināja lūkoties pāri padomju ikdienai pagātnē un vēsturē, modināja interesi par kultūras vērtībām, literatūras vēsturi, skolotāju un muzejnieku Jāni Gresti un citām personībām.

Andreja Grāpja neparastais un asais raksturs, ko atmiņās piemin laikabiedri, izpaudies jau agrā jaunībā. Viņš bijis spiests vairākkārt mainīt skolas, taču pēc iepazīšanās ar Voldemāru Kalpiņu nokļuvis tolaik Viļa Lāča vārdā nosauktajā 31. vidusskolā Vecmīlgrāvī. Skolas atmosfēra un skolotāji palīdzējuši jaunajam puisim, viņš kļuvis par Voldemāra Kalpiņa un Veras Kacenas aizbilstamo, aizrāvies ar Vecmīlgrāvja un “Ziemeļblāzmas” vēsturi, sācis pētīt mecenāta Augusta Dombrovska un rakstnieka Viļa Lāča biogrāfijas.

1979. gada 9. februārī (togad Andrejs Grāpis pabeidz vidusskolu) “Padomju Jaunatne” raksta par Viļa Lāča 75 gadu jubilejas ieskaņu viņa vārdā nosauktajā skolā un publicē fotogrāfiju ar šādu parakstu: “Muzeja sabiedriskajam direktoram V. Kalpiņam, muzeja padomes priekšsēdētājam A. Grāpim, direktorei Z. Soboļevai un vēstures skolotājai O. Ziemelei vēl daudz kopīgu ieceru.”

Vidusskolas laiku un tur satiktos skolotājus Andrejs Grāpis ar pateicību atcerējās visu mūžu. 2006. gadā izdotās Andreja Grāpja grāmatas “Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums” priekštitulā rakstīts: “Veltīju Vecmīlgrāvja skolotājas Olgas Ziemeles piemiņai.”

Skolas gados Andrejs Grāpis darbojies literatūrā, viņa pirmā publikācija ir dzejolis “Rudens skaņās klausoties” laikrakstā “Pionieris” 1977. gada 8. martā. Savukārt 1980. gada pavasarī viņš piedalījies Latvijas Padomju rakstnieku savienības jauno autoru seminārā dramaturģijas grupā (kopā ar Elitu Evarti un Aivaru Tarvidu). Šajā seminārā piedalās daudzi Andreja Grāpja paaudzes biedri, pazīstami literāti, tulkotāji un sabiedriskie darbinieki: dzejas grupā Anna Rancāne, Uģis Segliņš, Irēna Auziņa, Normunds Beļskis, Dainis Īvāns, Jānis Baltauss, prozā – Aija Vālodze, Vilnis Purēns, Valda Melgalve, kritikā – Anita Rožkalne, atdzejā Klāvs Elsbergs, Valda Melgalve, Juris Boiko, Amanda Aizpuriete un Inese Paklone.

1981. gada februārī un martā “Literatūrā un Mākslā” ar laikraksta prozas nodaļas vadītāja Andra Jakubāna ievadu trīs turpinājumos publicēts plašs Andreja Grāpja apraksts par Vecmīlgrāvi un tā vēsturi “Kluso kāpu valstībā”. 80. gados aizsākas arī Andreja Grāpja literatūras kritiķa gaitas – “Karogā” un “Literatūrā un Mākslā” publicētas viņa recenzijas. Viņš rakstījis par Vizmas Belševicas, Olgas Lisovskas, Martas Bārbales, Lijas Brīdakas, Eināra Pelša u.c. autoru grāmatām, jauno autoru kopkrājumu “Acis” (1987), vecākās paaudzes rakstnieku Jāņa Niedres un Mārtiņa Krieviņa prozas grāmatām un citiem darbiem.

Pēc vidusskolas Andrejs Grāpis iestājies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, mācījies līdz 1987. gadam, taču studijas nav nepabeidzis. Šajā laikā Andrejs Grāpis sadarbojies ar Valsts Drošības komiteju, kā liecina 1983. gada 2. novembrī noformētā kartīte LPSR VDK dokumentu arhīvā.

No 1987. līdz 1991. gadam viņš strādājis Latvijas republikāniskā neklātienes lauksaimniecības tehnikuma izdevniecībā par literāro redaktoru.

1991. gadā sākas Andreja Grāpja skolotāja gaitas, turpmākos gadus viņš strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Rīgas 94. vidusskolā (1991–1995) un Ziemeļvalstu ģimnāzijā (1995–2006). 1994. gadā Andrejs Grāpis veidojis literatūras stundu programmu 5.–9. klasei. Šajā laikā, teorētiskās zināšanas pārbaudot praksē, top mācību līdzekļi “Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolai” (1996) un “Literatūrteorija vidusskolai” (2001).

Recenzijā par grāmatu “Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolai” Jānis Ramba (Elsbergs) raksta: “Autoram ir viegla valoda un skaidra izteiksme; tas, līdz ar asprātīgajām ilustrācijām .., dara šo tradicionāli drausmīgo mācību priekšmetu saprotamu un pat interesantu. (..) Pārejot uz kritiskām piebildēm, gribu uzsvērt, ka tā būs tikai šķendēšanās par to, ka šī grāmata nav ideāla – tāpēc ka tā ir vislabākā literatūrteorijas mācību grāmata, kādu man nācies turēt rokās, desmit gadus interesējoties par literatūru. (..) A. Grāpis, atšķirībā no teorētiķu vairākuma, prot izteikties tā, ka arī rakstnieki var viņu saprast, un teorētiski viņam nav izdevies atrisināt tikai neatrisināmo dzejas formulēšanas dilemmu, kā arī radīt lasītājos skaidrību par dažiem terminiem, piem. vārsma un motīvs. (..) Piekasīties varētu vēl šur un tur, tomēr vēlos uzsvērt, ka šīs darvas pilītes ir gaužām niecīgas, salīdzinot ar lielo informācijas daudzumu, kas ir tik pārskatāms un labi izklāstīts, ka kļuvis par gardu un barojošu medus podu ne tikai pamatskolniekiem un viņu skolotājiem, bet arī filoloģijas studentiem un (cerams) jaunajiem literātiem.” (“Literatūra. Māksla. Mēs”, 06.06.1996.)

No 2006. gada novembra līdz 2007. gada jūlijam Andrejs Grāpis strādā Latvijas valsts vēstures arhīvā par galveno arhivāru, no 2007. gada jūlija – Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Rakstniecības nodaļā par galveno speciālistu (vēlāk mākslas ekspertu). Turpmākajos gados iznāk nozīmīgākās Andreja Grāpja veidotās grāmatas: “Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums” (2006), atmiņu krājums “Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks” un Jāņa Medeņa dzejas un vēstuļu kopojums “Dieva dārzs. Putnu ceļš 1947–1955” (2014), viņš uzstājas konferencēs un priekšlasījumos.

Andrejs Grāpis ir aktīvs sabiedriskais darbinieks. 20. gadsimta 80. gadu beigās viņš darbojas Latvijas Kultūras fonda “Ziemeļblāzmas” grupā, vēlāk un līdz pat mūža beigām – Vecmīlgrāvja attīstības biedrībā, Skolu muzeju biedrībā, Kārļa Dziļlejas fondā un citās organizācijās.

2017. gada 30. janvārī Andreju Grāpi no darba muzejā atbrīvo. Pēc tam uz neilgu laiku viņš atgriežas skolotāja darbā un strādā Bulduru dārzkopības tehnikumā.

Mūža pēdējos gados top grāmata “Jānis Greste. Fotostāsts” (2017), raksti un recenzijas, tika iecerēta grāmata par Vecmīlgrāvja vēsturi. Nozīmīga ir viena no pēdējām Andreja Grāpja publikācijām – raksts “Nepopulāras domas: ideālkomunisti Padomju Latvijas rakstniecībā starp ilūzijām un realitāti” žurnālā “Domuzīme” (2019, 1).

Aiziešana no Rakstniecības un mūzikas muzeja, kā arī VDK aģentu kartīšu publiskošana un tai sekojusī publikācija portālā “Delfi” zināmā mērā bija izšķiroša viņa mūža gājumā. Cīņa ar veselības problēmām un finansiālajiem apstākļiem, par spīti laikabiedru palīdzībai, viņu pieveic, un 2020. gada 27. augustā Andrejs Grāpis dodas mūžībā.

*

Māra Eņģele, muzeja speciāliste, Andreja Grāpja kolēģe Rakstniecības un mūzikas muzejā:

“Kad es iedomājos Andreju Grāpi, es vispirms dzirdu viņa varenos smieklus. Sākumā tā klusi kā tikko iedarbināts traktors, viņš pēc brīža jau smējās pilnā spēkā. Visbiežāk šie smiekli nodārdēja kā izskaņa viņa paša izstāstītam atgadījumam no dzīves vai kultūras vēstures. Tā tas bija arī mūsu pēdējā tikšanās reizē pērnajā ziemā. Uz manu jautājumu, kā viņam klājas, Andrejs atbildēja: “Es, kā smejies, tagad dzīvoju zem Tā Kunga spārniem.” Izsmējies viņš paskaidroja, ka tagad dzīvo Ķīpsalā kaimiņos katoļu klosterim, kura iemītnieces izrādot rūpi arī par viņu.

Andreju atceros no tālajiem 70. gadiem, kad viņš garajā, no tēva mantotajā mētelī parādījās Līvijas Volkovas vadītajā muzejnieku pulciņā. Tāds mazliet senlaicīgs, bet ātri vien pamanāms ar savu zinātkāri. Viņš lieliski iederējās tajā “klubiņā”, kur līdzās darbojās gan tolaik perfektais paraugzēns Māris Melgalvs, gan atraktīvais Pēters Brūvers, gan daudzi citi interesanti jaunieši. Aizgājis mācīties uz Viļa Lāča vārdā nosaukto vidusskolu Vecmīlgrāvī, Andrejs ātri aizrāvās gan ar Vili Lāci, gan Vecmīlgrāvja vēsturi un Augustu Dombrovski.

Ja Andrejs gribēja noskaidrot kādu jautājumu, viņš neapstājās nevienu durvju priekšā. Visi priecājās par interesanto jaunekli. Tā Pēteris Pētersons deva viņam lasīt grāmatas no savas bibliotēkas, bet pie Voldemāra Kalpiņa un Veras Kacenas viņš ciemojās mājās. Dzēra tēju. Mēs, muzejā strādājošie, lai cik labas arī bija mūsu attiecības ar Kalpiņu, apmeklēt viņu mājās – to nevarējām iedomāties.

Andrejam patika izaicinājumi, aizliegto augļu saldums. Tā pēc grandiozajiem Jāņiem Brakos 1976. gadā Andrejs no rīta lepni paziņoja, ka saullēktā abi ar Jāni Ķirškalnu Braku kalnā nodziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tāpat viņš varēja ierasties Teātra muzejā un 70. gadu nogalē man pēc sarīkojuma pasniegt sarkanbaltsarkanas neļķes, kam pievienota kartīte ar K. Ulmaņa citātu. Tādas spēles viņam sagādāja jautrību. Neko vairāk.

Ievēroju vēlākos gados, kad Andrejs jau strādāja muzejā, ka viņš pieturējās pie klasiskām vērtībām. Viņu neaizrāva ne jaunākā dzeja, ne meklējumi muzeoloģijas laukā. Sarunās viņš iesaistījās ar tiem, ar kuriem sarunāties viņam šķita interesanti un kur arī pats varēja uzzināt kaut ko jaunu. Tā rezultātā jaunie kolēģi dažkārt baidījās viņam tuvoties. Sastapies ar nezināšanu, viņš varēja būt ironisks vai vienkārši aiziet.

Viens, ko Andrejs neprata, – risināt dzīves praktisko pusi. Pēc mammas nāves viņš nonāca kredītu valgos, bija spiests pirms algas regulāri aizņemties. Varam tikai iedomāties, ko Andrejs būtu varējis izdarīt, ja līdzās būtu cilvēki, kuri no viņa pleciem noņemtu visas šīs rūpes.”

*

Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts:

“Pirmais, kas nāk atmiņā, ir Andreja Grāpja skaļie, aizrautīgie smiekli. Vairs pat neatceros, kas tos izraisīja. Varbūt paša Andreja stāsts par kāda literāta dzīves kuriozu. Visdrīzāk tas. Andrejs bija cilvēks ar daudzām šķautnēm. Dažas no tām varēja būt krietni asas. Dažas, šķiet, auga uz iekšu. Liekuļot viņš neliekuļoja. Tomēr Andrejs varēja būt arī ļoti smalkjūtīgs kolēģis. Pateikt it kā nevilšus kādu labu vārdu tā, ka tu saproti – tas ir pa īstam.

Jā, smiekli. Tajos bija kaut kas no tiešuma un arī personības vēriena. Tā bija tā pati emocionālā amplitūda, kāda bija viņa paaudzei. Mēs pazīstam dzejniekus Pēteru Brūveri, Māri Melgalvu. Andrejs bija no viņu loka. Visi skolas gados gājuši kopā Līvijas Volkovas muzejnieku pulciņā. Temperamenta ziņā Andrejs bija tikpat bravūrīgs, vienlaikus sirsnīgs un bērnišķīgi ievainojams. Savā jomā tikpat aizrautīgi erudīts. Un tikpat nepiemērots praktiskai dzīvei. Andrejs tiešām bija dzimis muzejnieks, kurš ar īstu pētnieka degsmi un neatlaidību veidoja neaizmirstamās grāmatas par Augustu Dombrovski (“Ziemeļblāzma” bija viņa otrā mīlestība pēc muzeja), Voldemāru Kalpiņu, Jāni Gresti – arī liela mēroga un vēriena cilvēkiem... Manuprāt, nenovērtējams ir viņa veidotais Jāņa Medeņa Rakstu pirmais sējums. Andrejs turēja godā tradīcijas stiprākās un spožākās virsotnes un pret mūsdienu literatūras parādībām bija vērtējoši skeptisks. Savu pozīciju spoži mācēja paust uzstāšanās reizēs ar referātiem, vadot literārus sarīkojumus muzejā, rakstot recenzijas, kas pēdējos gados aizvien biežāk parādījās “Jaunajā Gaitā”.

Andrejs nemācēja iespiest sevi rāmjos. Tāpat savu veselību netaupīja. Un nu viņš ir tur, kur to vairs nevajag darīt. Un gan jau viņam tur ir kas pārrunājams ar Piču un Māri – kaut vai par dzejas formas lietām, kuras Andrejs smalki pārzināja.”

*

Ilona Miezīte, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte:

“Andrejs Grāpis kolēģiem Rakstniecības un mūzikas muzejā paliks atmiņā ar savu plašo erudīciju literatūras vēstures jautājumos. Viņš pārzināja mūsu klasisko literatūru un prata citēt no galvas daudzas latviešu klasiķu dzejas rindas. Andrejs nemīlēja vienmuļu, tehnisku darbu, materiālu apstrāde nebija viņa stiprā puse. Viņam patika radoša iniciatīva, arvien radās jaunas idejas pētniecības jomā. Vairākas no tām realizējās grāmatās: plašs atmiņu krājums par kādreizējo muzeja direktoru Voldemāru Kalpiņu, apjomīgs Jāņa Medeņa dzejas izdevums, kurā ietverti daudzi nepublicēti dzejoļi no muzeja krājuma, Elzas Ķezberes lirikas izlase u. c. Viņa pētniecisko interešu lokā bija Viļa Lāča pretrunīgā personība, kurā viņš atrada jaunus, līdz šim nezināmus aspektus, piemēram, Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas 1930. gados izrakstītu draudzes piederības zīmi, veikli “paslēptu” zem rakstnieka otra vārda “Jānis”. Ar lielu aizrautību Andrejs pētīja kultūras mecenāta Augusta Dombrovska darbību, pārzināja arī Vecmīlgrāvja vēsturi. Viņš sarīkoja kolēģiem divas interesantas ekskursijas uz Dombrovska izveidoto “Ziemeļblāzmas” kultūras pili, tās parku, Burtnieku namu un apkaimi – pirmo 2007. gadā, vēl pirms šī kompleksa atjaunošanas, otro 2013. gadā. Viņu interesēja arī plašākai sabiedrībai mazāk zināmas personības, piemēram, Alfrēds Sausne Sibīrijas ceļos. Andrejam bija savas idejas par topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju, tapa pat alternatīvs tās koncepcijas uzmetums, kas tika nodots kolēģu apspriešanai un papildināšanai. Tas gan palika nerealizēts. Andrejs bieži sēdēja muzejā līdz vēlam vakaram, atpūtas brīžos austiņās klausījās aizgājušo gadu dziesmas, īpaši Zāras Leanderes balsi, dažkārt pat aizrautīgi dziedāja līdzi. Ar viņa aiziešanu ir noslēdzies zināms posms muzeja vēsturē, jo viņš bija cilvēks, kuru nevarēja nepamanīt.”

Informāciju sagatavoja pētnieks Jānis Oga. Aicinām iepazīties ar Andreja Grāpja profilu: http://literatura.lv/lv/person/Andrejs-Grapis/1012399

Paldies par sadarbību Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertiem Ilonai Miezītei, Rutai Kurpniecei, Marianam Rižijam un muzejniecei Mārai Eņģelei.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.