Anda Līce

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (54); Sastādītājs (2); Komentāra autors (4); Recepcijas persona (41)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsAnda Līce
KopsavilkumsAnda Līce (1941) – dzejniece, publiciste. 1949–56 kopā ar ģimeni atrodas izsūtījumā Amūras apgabalā. Viena no dzejas tematiskajām dominantēm – cilvēka attiecības ar laiku, ar laikmetu. Sākot ar 1990. gadiem, aktīvi darbojusies arī publicistikā. Presē publicējusi rakstus par sociālētiskiem jautājumiem, esejas, recenzijas u.c. Sastādījusi staļinisma upuru liecību – atmiņu, dzejas un prozas grāmatas "Via dolorosa" (1–4, 1990–95). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995).
Personiska informācijaDzimusi agronomes un inženiera mežkopja ģimenē.
1949–56: kopā ar māti un vecvecākiem izsūtījumā Amūras apgabalā.
Profesionālā darbība1967: pirmā publikācija – dzejolis "Gadi, klupdami steigā..." laikrakstā "Padomju Jaunatne" (8. martā).

Dzeja

"Uzvilkti pulksteņi" (1977)
"Šai mūžīgā spēlē" (1982)
"Ar zaļiem krustdūrieniem" (1985)
"Es saradojos ar tevi" (1989)
"Bet tagad par sauli" (1992)
"Tev – debesīs..." (1992)
"Un Tev – uz zemes..." (1992)
"Iesēt starp puķēm" (1994)
"Un pārvērsties ziedputeksnī" (1994)
"Mana ziema ir beigusies" (1997)
"Uzziedināšanas vārdi" (izlase, 1999).
"Un pārvēršas putnos vārdi" (dzeja un esejas, 2004)
"Tik tuvu pie..." (kopā ar Elīnu Līci, 2008)
"Šovakar" (2012)

Esejas

"Vēstules bez pasta zīmoga" (2 grāmatas, 1992–93)
"Vai plīvo?" (1994)
"Citāda gaisma" (2001) (dzeja un eseja)

Liriski monologi, publicistiskas pārdomas, redzējumi, autobiogrāfiskā proza

"Dzīvesstāsts un 33 nepublicēti dzejoļi" (1996)
"Mūžīgie līdumnieki" (2000) (liriski monologi, esejas, publicistiskas pārdomas)
"No sniega uz ziediem" (2004) (redzējumi)
"Mūsu mirdzēšanas laiks" (2007) (redzējumi)
"Esmu" (2009) (redzējumi un dzejoļi)
"Pateikt un pateikties" (2011) (autobiogrāfiskā proza)
"Lielais lakats" (2014) (redzējumi)
"Paldies, ka uzmodināji!" (2017) (redzējumi un dzejoļi)
"Viss sākas šorīt" (2018) (liriski monologi, dzeja, esejas un publicistiskas pārdomas)

1990–1995: sastādījusi staļinisma upuru liecību – atmiņu, dzejas un prozas grāmatas "Vis dolorosa" (1–4).
1991: sakārtojusi krājumu "Atmiņu lauskas".
Sakārtojusi vairākas represēto literātu grāmatas (Vilis Veldre "Top mani vārdi klusi", 1995).
Piedalījusies grāmatu sērijas "Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata" veidošanā.
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Uzvilkti pulksteņi" (Liesma, 1977)

"Andas Līces populārākie tēli un priekšstati ir šādi: zvaigznes, zeme, sirds, bailes, sāpes, saule, tumsa, gaisma, spārni, putns, akmens, nakts, vējš, uguns etc. Vairumā gadījumu tie kārtojas pienācīgos pāros, piemēram, tumsa – gaisma, zieds – puteklis etc. (..) Autorei piemīt lieliska dabas izjūta (varbūt organiska –daiļdārzniecei). Tieši šajā saskares punktā rodas krājuma labākie dzejoli (..) Personifikācijas ir A. Līces stiprā puse, ar tām izdodas uzspodrināt arī vienu otru "nodeldētu monētu". (..) Andas Līces pirmais krājums pelna ievērību, jo dzejniece iet grūtu ceļu. Tā ir balansēšana uz robežas starp ietilpīgāku izteiksmi un konstrukciju. Kā jau iepriekš minēju, katrs no šiem izsenis lietotajiem dzejas tēliem ir ārkārtīgi daudzslāņains. Ja izdodas saskanot savu iekšējo izjūtu ar kādu no šiem slāņiem, tad ieskanas arī pārējie."


Jānis Lejiņš. Tas vārds vēl uz mēles. Karogs, Nr. 5, 1.05.1978.

Par dzejoļu krājumu " Šai mūžīgā spēlē" (Liesma, 1982)

"Jau analizējot Andas Līces pirmo krājumu "Uzvilkti pulksteņi", Jolanta Mackova rakstīja (LM 1978, 3. 8.), ka A. Līcei laiks ir cilvēka liktenis, viņa uzveicamā da|a. Atzīmēts tika arī tas, ka liriskais "es" "jūtas vājš laika un senču priekšā, viņam bail no laika, kas, mirstīga cilvēka mūžam skrienot, gūst aizvien lielāku paātrinājumu, līdz ar kuru pieaug nepiepildīta, vējā izkaisīta laika smagums, kas nenovēršami un liktenīgi gulst uz cilvēku". Arī jaunajā krājuma autore cenšas izprast laiku, to īso nogriezni mūžībā, kurā lemts uzdzirkstīt kā dzirkstelei un vēl izdzīvot pilnu mūžu. (..) "Šai mūžīgā spēlē" drīzāk uzskatāms kā mēģinājums krāt sirds pieredzi, veidojot sev tuvo cilvēku dārzu un cenšoties izdzīt no turienes svešumu, saltumu. Dzejnieces izvēlētā estētiskā telpa nav plaša, tā ir pārredzama, tāpēc tajā jo vairāk tiek gaidīts, lai uz ārpusi neizšķiestā sirdsdedze tiktu atdota mīļajiem un ka ik brīdi ceļoties, ejot un gulstoties ar domām par tuviniekiem, krātos sievietes cilvēciskais kodols, tāds kodols, kuram vēlēšanās ir stipra diezgan, lai uzsāktu bezvārdu karu ar ielavījušos saltumu viņas dārzā. Grāmatā nav gluži tā, ka izvēlētā telpa tiktu pilnībā apdzīvota, ka tuvo cilvēku prieks vai sāpe tieši atbalsotos liriskajā "es" kā pašas sāpe vai gaviles – vienmēr viņai pietrūkst kāda minūte, laika nogrieznis, kas traucē "labiem šai dzīvē būt". (..) Savā otrajā grāmalā A. Līce pilnībā nav tikusi galā ar precizitāti, kaut centieni apgūt, piemēram, soneta domāšanas veidu liecina, ka ce|š uz to tiek meklēts. Cerēsim, ka trešajā grāmatā tas būs arī atrasts un mākslinieciski pārliecinošāk atklāsies liriskais "es" savā laikā: gan zaudējumos, savus dzīvības spēkus izniekojot, gan guvumos, sevī vācot un krājot cilvēcisko kodolu."

Anda Kubuliņa. Cilvēks savā laikā. Karogs, Nr. 1, 1.01.1983.

Par dzejoļu krājumu "Ar zaļiem krustdūrieniem" (Liesma, 1985)

"Andas Līces pirmos divus krājumus "Uzvilkti pulksteņi" (1977) un "Šai mūžīgā spēlē" (1982) kritika vērtēja kā pārāk atturīgus, pat emocionāli atsvešinātā tonī skanošus, pārmeta pārāk šauru problemātiku, apcerīguma, "pēcnoskaņu" dominanti – šai brīdī un šai vietā notiekoša prieka vai sāpju izvirduma vietā. Tagad ir iznācis trešais – "Ar zajiem krustdūrieniem" (1985). Tā ir mierīga, atturīgi sievišķīga pasaule, tie ir Laimdotas, ne Spīdolas vārdi, kas A. Līces mutē skan vispatiesāk un pakāpeniski no krājuma krājumā arī apjoma ziņā ieņem lielāku vietu. (..) Tēli, ko izvēlas A. Līce, un situācijas, kādās tie dzīvo, vairumā gadījumu jau paši par sevi ir ar visai blīvu tradicionālu nozīmju un to pārnesumu slāni apauguši – ozols, kam ar zibeņiem pilnas rokas, godaprāts, ko nedrīkst aizmirst mājās, koks, kas redzams pa pilsētas dzīvokļa logu. Salīdzinot ar iepriekšējiem, šajā Andas Līces krājumā pirmkārt ir palielinājies subjektīvā momenta īpatsvars, saglabājot tomēr dzejniecei raksturīgo atturīgo intonāciju. Interesantākās pašlaik ir šīs asociāciju saspēles starp dzejoļiem, šīs kustības un vibrācijas."

Rota Goldšteina. Pieklājīgi un gaumīgi. Karogs, Nr. 9, 1.09.1985.

Par dzejoļu krājumu "Es saradojos ar tevi" (Liesma, 1989)

"Vairāk nekā dzejascilvēks (kas biežāk gan tiek dēvēts par lirisko varoni) Andas Līces jaunajā krājumā šobrīd var interesēt autores paštēls (aktieru un rakstnieces Regīnas Ezeras lietots apzīmējums). Autora radītie tēli parasti ir tikai daļa no viņa personiskās pieredzes, no cilvēciskās būtības un dvēseles kolīzijām; paštēls ir kopsaucējs, ar kuru viss pārējais tiek salīdzināts. Andai Līcei visa pamats ir apzināties savu dvēselisko pienākumu šai pasaulē. (..) Andas Līces būtībai raksturīga ir nevis iekšēja vētra, bet gan līdzsvars. (..) Daudzu dzejnieču lirikā (piemēram, Vizmas Belševicas dzejā) prasīgums pret vistuvāko cilvēku, ja tas nepieciešams viņa paša labā, var izpausties arī kā spīvums. "Un tomēr es gribu stāvēt / pret tevi ar gaišo pusi..." (27. lpp.) saka Anda Līce, tā apliecinot savu galveno credo "otru ņemt gaismas aplī". Skaudrums Andas Līces darbos parādās vienīgi tur, kur dzejniece runā par savas tautas ciešanām, par sakropļotiem likteņiem. Tieši to dēļ "spārnu" vietā "rudzu maiss uz kumbra". Sievietei. Mātei. Pašai saudzējamai. Jo šīs sievietes tautu piemeklējis tas, par ko kliedz viens no visspēcīgākajiem Līces dzejoļiem "Pēc līvu dumpja". Grāmatas koptonis ir mierīgs, bet paskumjš. Autore kopj mierīgu, vēstījošu stilu, un brīžam uz lasītāju, brīžam sevī, brīžam tālumā vērstajā monologā ir gan sadzīviski, gan poetizēti tēli un atribūtika. Līces individualitāte ir ikdienišķu situāciju savdabīgs poētisks redzējums. Traucē tēliska tradicionaiitāte, kas vispār ir hroniska kaite mūsdienu latviešu dzejai."

Esgars Bražis. "Redzi, kā satek no dvēseles delnā..." Literatūra un Māksla, Nr. 23, 16.06.1990.

Par dzejoļu krājumu "Bet tagad par sauli" (Liesma, 1992)

"Jā, tieši sāpes – šauri personiskas, bet visas tautas sāpes, kas to plosījušas pusgadsimta garumā un gājušās cauri dzejnieces sirdij, devušas galveno domu un pārdzīvojumu pamatu šai grāmatai. Tā ir pati skaudrākā un sāpīgāka Andas Līces līdzšinējā dzejnieces ceļā. Reizē jāteic, ka pārdzīvojumu intensitāte un blīvums guvuši labu adekvātu izpausmi. Dzejas tēli nes katrs savu iekšējo slodzi, dzejas frāze kļuvusi iespējami lakoniska un reizē piepildīta Šī ir Andas Līces piektā dzejas grāmata, un katrā no tām redzējām viņu citādā rakursā. Līdztekus pirmajiem romantiskajiem un vispārpoētiskajiem dzejas tēliem bija vērojama pietveršanās dzīves realitātei, kas palaikam uzvēdī smagas, smeldzīgas izjūtas. Tieši tajās redzami aizmetņi tām līnijām, kas vēlāk kļūst par dominējošām. Latviešu tautas smagie un traģiskie likteņgrieži tiešāk vai netiešāk skāruši visus mūsu dzejniekus, bet pēc šā Andas Līces krājuma vedas secināt, ka viņa patlaban ir viena no spēcīgākiem šo domu un pārdzīvojumu paudējiem mūsu lirikā. "


Skaidrīte Sirsone. Auglīgās sāpes. Literatūra un Māksla, 10.04.1992.

Par dzejoļu krājumu "Iesēt starp puķēm" (Teātra anekdotes, 1994)

"Andas Līces "lesēt starp puķēm" ir kā maigs pārsteigums šajos netīro putu laikos – tā ir mīlas lirika, gaišu noskaņu dzeja. Tas, ka dzejoļi ir rokrakstā, piešķir krājumam īpašu intimitāti, tādi paši maigi un japāniski ir mākslinieces Lailas Hercbergas tušas zīmējumi. Andu Līci šis atmodas laiks ir atraisījis, varētu sacīt, viņa ir atradusi savu būtību. Raksta brīvi un viegli, viņai ir savs atbalsta punkts šajā juku pasaulē – varbūt tā ir
ticība, bet varbūt izbristā likteņa (gan sava, gan citu represēto, – Anda Līce sakārtojusi atmiņu krājumus "Via dolorosa") atziņu gaisma, šai dzejai nepiemīt kāds īpašs spožums, tā ir ikdienišķa, ar vieglu poētisma iekrāsojumu, tā ir kā pļava rasā."


Laima Līvena. Trīs dažādi rokraksti. Literatūra un Māksla, Nr. 29, 22.07.1994.

"Viena no Andas Līces dzejas tematiskajām dominantēm – cilvēka attiecības ar laiku, ar laikmetu. Dzeja krājumos "Uzvilkti pulksteņi" (1977), "Šai mūžīgā spēlē" (1982) sievišķīgi atturīga, krājumos "Ar zaļiem krustdūrieniem" (1985), "Es saradojos ar tevi" (1989) šo attiecību risinājums distancēts, emocionāli atturīgs. 1990. gados Andas Līces daiļradē aizsākas radoši aktīvāks un intensīvāks posms. Dzejoļu krājumi "Bet tagad par sauli" ,"Tev – debesīs..." (abi 1992) – emocionālāki, apcerīgāki, priekšplānā izvirzīts reliģiski ētisks ideāls. Tā meklējumu ceļu konkretizē gan laikmeta vērojumi, gan nobriedušas dvēseles kolīziju atklāsme spilgtos mīlas dzejoļos, kas apkopoti krājumos "Un Tev – uz zemes..." (1992), "Iesēt starp puķēm", "Un pārvērsties ziedputeksnī" (abi 1994), "Uzziedināšanas vārdi" (1999, izlase). Grāmatā "Citāda gaisma" (2001), formā sapludinot dzeju un eseju, izteiktāk iezīmējas garīgās pilnveides ceļa neviennozīmība un daudzšķautņainība."

Inguna Sekste. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
SaiknesElīna Līce - Meita
Nodarbesdzejniece
publiciste
pedagoģe
prozaiķe
sabiedriskā darbiniece
Dzimšanas vieta27.04.1941
Liepnieki
"Liepnieki", Sarkaņu pagasts, Madonas novads, LV-4870
DzīvesvietaCeļadomas
"Vidus Mačkrieviņi", Sarkaņu pagasts, Madonas novads, LV-4870

Pēc aiziešanas pensijā dzīvo "Ceļadomās".

Izglītojies1961
Cesvaines vidusskola, ģimnāzija
Cesvaine
Cesvaine, Cesvaines novads

1963–1964
Latvijas Valsts universitāte
Rīga
Rīga

Vēstures un filoloģijas fakultāte


1964–1967
Bulduru dārzkopības tehnikums
Bulduri
Jūrmala

1967–1971
Latvijas Lauksaimniecības akadēmija
Studējusi mežsaimniecību, pēc tam dārzkopību.
Darbavieta1961–1962
Cesvaine
Cesvaine, Cesvaines novads
Strādājusi padomju saimniecībā "Cesvaine".

1962–1963
Rīga
Rīga
Strādājusi fabrikā "17. jūnijs".

1964–1968
Krimulda
Sigulda, Siguldas novads
Strādājusi par daiļdārznieci ZP saimniecībā "Krimulda".

1968–1981
Bulduru dārzkopības tehnikums
Bulduri
Jūrmala
Pasniedzēja.

1981–1983
Sētniece.

1984–1992
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Konsultante referente.

1992–1993
Izdevniecība "Svētdienas rīts"
Rīga
Rīga

Redaktore.


1993–1995
Latvijas Radio un TV padome.
Valodas speciāliste.

1995
Latvijas Okupācijas muzejs
Rīga
Rīga
Literārā konsultante.
Deportē1949–1956
Amūras apgabals
Amur Oblast, Russia

Kopā ar māti un vecvecākiem atrodas izsūtījumā Amūras apgabalā, Mazanovas rajona Aļeksejevkas sādžā.

ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1995. gada 12. aprīļa lēmumu.
IV šķira
1995

Aspazijas prēmija
2005

Latvijas Republikas Ministru kabineta balva
Balva piešķirta par ieguldīto mūža darbu un izcilu devumu Latvijas kultūrā, veicinot okupācijas seku pārvarēšanu un Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu.
2012

Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
#VietaDatumsVeidsVietas tipsTeksta fragments
   
1Liepnieki
("Liepnieki", Sarkaņu pagasts, Madonas novads, LV-4870)
27.04.1941Dzimšanas vietaViensēta
2Ceļadomas
("Vidus Mačkrieviņi", Sarkaņu pagasts, Madonas novads, LV-4870)
(Nav norādīts)DzīvesvietaĒka, māja
3Amūras apgabals
(Amur Oblast, Russia)
1949 - 1956DeportēNovads
4Cesvaine
(Cesvaine, Cesvaines novads)
1961IzglītojiesPilsēta
5Cesvaine
(Cesvaine, Cesvaines novads)
1961 - 1962DarbavietaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1962 - 1963DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1963 - 1964IzglītojiesPilsēta
8Bulduri
(Jūrmala)
1964 - 1967IzglītojiesPilsētas daļa
9Krimulda
(Sigulda, Siguldas novads)
1964 - 1968DarbavietaPilsētas daļa
10Bulduri
(Jūrmala)
1968 - 1981DarbavietaPilsētas daļa
11Rīga
(Rīga)
1984 - 1992DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
1992 - 1993DarbavietaPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1995DarbavietaPilsēta

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.