Alfrēds Ziediņš

Dzimis muižas rentnieku Jēkaba un Dores Ziediņu ģimenē Annas pagasta Kadilās. Vecākais bērns (brāļi – Alberts un Jūlijs; māsa – Antonija).
19. gs. 90. gadu beigas: mācījies Annas pagastskolā.
1903: beidzis Alūksnes draudzes skolu.
1904: kā eksterns ieguvis tautskolotāja tiesības Valmieras skolotāju seminārā.
1904–1914: strādājis par skolotāju Annas, Beļavas un Bejas pagastskolās.
1914–1917: iesaukts Krievijas Impērijas armijā, karojis frontē.
1919: Annas pagasta padomju izpildkomitejas loceklis un kara komisārs Alūksnē.
1919–1923: politdarbinieks Sarkanajā armijā.
1923–1925: studējis Valērija Brjusova vārdā nosauktajā Augstākajā literatūras mākslas institūtā Maskavā.
1925–1930: docējis lekciju kursus par latviešu literatūru Latviešu centrālajā pedagoģiskajā tehnikumā Ļeņingradā.
1931–1934: tika nosūtīts partijas aģitācijas darbā uz Berezņiku ķīmisko kombinātu, vadījis kombināta bibliotēku un klubu.
1934–1937: docējis lekciju kursus par latviešu literatūru Aleksandra Hercena vārdā nosauktajā pedagoģiskajā institūtā Maskavā.
1937. gada 4. decembrī: arestēts.
1938. gada 3. janvārī: nošauts.
1956: reabilitēts.

1903: pirmā publikācija – Vladimira Giļarovska dzejoļa "Šūpuļdziesma" atdzejojums žurnālā "Apskats" (Nr. 12).
1904: pirmā oriģināldarba publikācija – dzejolis "Pēc gara ceļa" laikraksta "Pēterburgas avīzes" literārajā pielikumā (6.V.).

Dzejoļu krājumi
1908: "Pirmajā gaitā" (publicēta gan oriģināldzeja, gan atdzejojumi).


Stāstu krājumi
1932: "Biedra Apiņa brigāde".



Stāstu izlases
1964: "Bataljona komandieris Krauja" (sakārtoja Kārlis Preiss).

Publicējis stāstus, aprakstus un recenzijas PSRS latviešu periodiskajos izdevumos: "Krievijas Cīņa", "Latviešu
Zemnieks", žurnālā "Celtne".
Rakstījis romānu "Sivašs" par Sarkanās Armijas cīņām Krimas pussalā 1921. gadā, taču nepaguva to publicēt un rokrakstu atrašanās vieta nav zināma.


Dramaturģija
1912: "Plaisa".
1913: "Skolotājs Lejiņš".
1917: "Vēl tu rozes plūc".
1922: "Rēgi".
1925: "Nākotnes sapņi".
1927: "Partizāni".
1927: "Mēs jaunu pasauli sev celsim".


Ārzemju autoru darbu tulkojumi
No krievu valodas:
1909: Aleksandra Čehova "Krusttēvs Vaņa".

Atdzejojis Mihailu Ļermontovu, Alekseju Koļcovu, Vladimiru Giraļovski un citus; atdzejojumi publicēti periodiskajos izdevumos.

Par stāstu izlasi Bataljona komandieris Krauja (1964)
"Par norisēm Latvijā 1917. gadā stāstus rakstījuši vairāki prozaiķi (A. Upīts, K. Jokums v. c), taču posms no Februāra revolūcijas līdz Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas dienām latviešu literatūrā apgaismots stipri mazāk nekā pilsoņkara cīņu ainas. Tāpēc īpaši gribas izcelt A. Ziediņa stāstus "Streiks", "Sākotne", "Paisums", "Kurzeme, Zemgale" un "Triumfs", kuros autors ar aculiecinieka precizitāti notēlo cariskās armijas sabrukumu, strēlnieku revolucionarizēšanos un nosvēršanos boļševiku pusē. Un pretstatā tam — vecās iekārtas aizstāvju ieslīgsmi pesimismā (virsnieks Vorobjovs) vai arī aktivizēšanos, gatavošanos pēdējai izšķirošai kaujai. Šajos tāpat kā otrā cikla stāstos brīžam var atrast valodas grubuļus, neveiklas teikumu konstrukcijas; var pārmest autoram nemotivētu vēstījuma laiku maiņu, bet tas nav galvenais. Šie stāsti simpātiski tādēļ, ka tajos kā dzīvi lasītāja acu priekšā nostājas dažādu sociālo slāņu
un dažādu politisko uzskatu cilvēki, kurus aizķēris varenais revolūcijas bangojums.
Plašāk nerunājot par katru no šiem stāstiem, jāatzīmē prasmīgais ironijas un satīras izmantojums reakcijas spēku pārstāvju zīmējumos (nacionālistiski noskaņotie dzejnieki Skalbe un Akuraters, virsnieki stāstā "Triumfs" u. c). Prasmīgi autors atsedzis arī šo stāstu galvenā varoņa virsnieka Meldera būtību. Pēc profesijas skolotājs, pirms kara viņš koķetējis ar sociālismu, bet, karam sākoties, padevies šovinisma un urrāpatriotisma vilnim. Melderis svārstās starp priekšniecību un strēlniekiem, kas noskaņoti boļševistiski, līdz kamēr atrod pareizo ceļu. Meldera tēla atsegsmē A. Ziediņš veiksmīgi izlieto vēstījuma pāreju tā sauktajā noģiedamajā runā.
Stāstā "Trauksmainās dienas Alksnienā" satīriski rādīta kāda miestiņa dižvīru pakaļķēmošanās buržuāziskās Latvijas dibinātājiem. Stāsta darbība notiek 1918. gada beigās. Nedaudzos zīmīgos vilcienos autors atklāj nacionālā skurbuma pārņemto pilsoņu savstarpējo rīvēšanos, kam pamatā konkurence un rūpes par personiskā īpašuma un paša drošību. Revolucionāru tēli stāstā iezīmēti bālāk.
Stāsti "Bataljona komandieris Krauja" un "Partizāni" atspoguļo cīņas posmu pēc padomju varas krišanas Latvijā 1919. gadā. Komandiera Antona Kraujas tēls, kas sastopams arī stāstā (pareizāk, tēlojumā) "Revolucionārā pilsēta", salīdzinājumā ar Melderi mazāk apveltīts individuālām iezīmēm.
Tematiski ārpus aplūkoto stāstu loka paliek stāsts "Biedra Apiņa brigāde", kurā bijušie pilsoņkara cīnītāji Krūmiņš un Apinis cīnās jaunā frontē — sociālisma celtniecībā. Rādot milzīgo darba entuziasmu Berezņiku kombināta būvē, autors tomēr nenoklusē trūkumus, grūtos apstākļus, kādos tolaik nācās dzīvot un strādāt. Stāstam var pārmest virspusību tēlojumā: Apiņa brigāde uzvaru izcīna kaut kā ārkārtīgi viegli. Autors te vairāk ir jūsmotājs, mazāk konkrētās īstenības reālistisks notēlotājs, tomēr kopumā stāsts pieņemams, tas sasaucas ar iepriekš minētajiem.
Liekas, ka ar šo stāstu arī vajadzēja izlasi noslēgt. Vispār šinī gadījumā pareizāk būtu stāstus sakārtot tajos attēloto notikumu hronoloģiskā secībā, it īpaši tādēļ, ka A. Ziediņam iznācis tikai viens stāstu krājums. Tā, piemēram, "Streiks" labāk iederētos izlases sākumā pie tiem stāstiem, kuros darbojas Melderis, bet "Revolucionārā pilsēta" — pirms stāsta "Bataljona'komandieris Krauja".
A. Ziediņa devums latviešu padomju prozā neliels, tomēr nozīmīgs. Varam priecāties, ka ar viņa stāstu izlasi latviešu padomju literatūrai, visai tautai atdots vēl viens rakstnieks, kura dzīve pāragri pārtrūka personības kulta nelikumību.''

Čākurs, Jānis. Vēl viens tautai atdots vārds. Karogs, Nr. 5, 1964, 147.–148.lpp.

1892–1899
Annas pagasta skola
Annas pagasts
mācījies

1899–1903
Alūksnes draudzes skola
Alūksne
mācījies

1904–1904
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera
kā eksternis ieguvis tautskolotāja tiesības.

1923–1925
Valērija Brjusova vārdā nosauktais augstākais literatūras mākslas institūts
Povarskaja iela 52, Maskava, Krievija, 121069
studējis

1904–1914
skolotājs Annas, Beļavas un Bejas pagastskolās.

1919
Alūksne
Kara komisārs Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas laikā.

1925–1930
Latviešu centrālais pedagoģiskais tehnikums
Maskava
docētājs kursiem par latviešu literatūru

1931–1934
Berezņiki
ir partijas aģitācijas darbā Berezņiku ķīmiskajā kombinātā, vada kombināta bibliotēku un klubu.

1934–1937
Aleksandra Hercena vārdā nosauktais pedagoģiskais institūts
Sanktpēterburga
pasniedzējs latviešu nodaļā.

1914–1917
strēlnieks Krievijas Impērijas armijā, cīnījies frontē.

1919–1923
Sarkanā armija
politdarbinieks.

1919–1925
Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija (1918–1925)
Biedrs

1925–1937
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)
Biedrs

04.12.1937
Sanktpēterburga