Aleksandrs Grīns

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (75); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (66)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsAleksandrs Grīns
PseidonīmsSkribanovičs, Homo Grisenbergensis, Viņsētas Pušelnieks
Dzimtais vārdsJēkabs Grīns
KopsavilkumsAleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs Grīns; 1895–1941) – rakstnieks, darbojies arī kā žurnālists, redaktors un tulkotājs. Izglītību ieguvis Mežgala pamatskolā, Jēkabpils tirdzniecības skolā, Rūjienas proģimnāzijā, K. Millera reālskolā un Alekseja karaskolā Maskavā. Piedalījies Pirmā pasaules kara cīņās, kā arī Latvijas neatkarības cīņās. Pirmās literārās publikācijas kopš 1920. gada. Lielu popularitāti ieguva ar pirmo romānu "Nameja gredzens" (1932), bet īpaši ar romānu trīs daļās "Dvēseļu putenis" (1–3, 1933–1934). 1941. gadā represēts, reabilitēts 1991. gadā. Latviešu prozā izkopis un attīstījis vēsturisko tematiku, erudītas vēstures zināšanas sapludinot ar romantisku un leģendām apvītu noskaņu. Daiļrades ievirze saistīta ar fantastisko reālismu. Stāstiem, novelēm, leģendām koncentrēta izteiksme, veiksmīga stilizācija, raksturu viengabalainība, izkopta, sulīga valoda.
Personiska informācijaDzimis zemnieku ģimenē, Biržu pagasta "Ziedos".

Sieva – Alīda Grīna (dzimusi Cerbule) no Alūksnes Cerbuļiem, pārrakstījusi Aleksandra Grīna darbus.
Sākot ar 1934. gadu, vasaras pavada Vidzemē, Bauņu Pikātos (tagad Valmieras rajons).

1941. gada rudenī deportēts uz Astrahaņas cietumu, tiesāts, piespriežot nāvessodu, 25. decembrī spriedums izpildīts. Kā represētais autors padomju periodā bija aizliegto autoru lokā.
Reabilitēts 1991. gada 18. martā.
Profesionālā darbība

Pirmā publikācija

Literārā darbība

1919: raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem "Veļi" laikrakstā "Brīvā Zeme" 25. decembrī.
1920: pirmais publicētais prozas darbs – stāsts "Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas" laikrakstā "Brīvā 1. janvārī.
1938: "Dieva kokle: vēsturiska vīzija". Izrādīta Draudzīgā aicinājuma dienā uz Nacionālās operas skatuves, teksts nav atrasts.

Literārie darbi

Īsprozas krājumi
1921: "Krustneša gaitas".
1922: "Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles".
1926: "Septiņi un viens".
1928: "Likteņa varā".
1935: "Klusie ciemiņi".
1938: "Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns".

Romāni
1932: "Nameja gredzens".
1933-1934: "Dvēseļu putenis" (1–3).
1934: "Tobago".
1935: "Trīs vanagi" (nepabeigts).
1935–1936: "Debesu ugunis" (periodikā, nepabeigts).
1939: diloģijā "Zemes atjaunotāji" (1. daļa "Meža bērni", 2. daļa "Atdzimusī cilts").
1938, 1940: triloģija "Saderinātie" ("Pelēkais jātnieks", "Sarkanais jātnieks", abi 1938, Kultūras fonda godalga, "Melnais jātnieks").

Lugas
Vēsturiskas lugas "Zemgales atmoda", "Karoga meklētāji" (abas 1937), "Kalēja līgava", "Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis" (abas 1938) un citas.
1937: janvārī laikrakstā "Brīvā Zeme" publicēta informācija, ka Aleksandrs Grīns strādā pie kara lugas "Vampīrs", kurā mistiska darbības gaita, bet reālas beigas. – Karotāji, kas nostiprinājušies kādā pilī, redz, ka visi viņu nodomi arvien zināmi ienaidniekam. Viņi pārliecināti, ka tos vajā vampīrs, kas mājo pili Beidzot izrādās, ka pie visa vainīga saindēta tēja un pavisam reāla sieviete, pretinieku spiedze. Rakstniekam vēl padomā luga par Kalpaku, bez tam vēl par Nameju kā zemgaļu, lietuvju, senprūšu virspavēlnieku cīņā pret vācu ordeni.
1937: 13. gadsimta vīzija 5 ainās "Zemgales atmoda" pirmizrāde notika lielajos pļaujas svētkos Jelgavā, 5. septembrī.
1938: ziņa, ka Aleksandrs Grīns raksta jaunu lugu Nacionālajam teātrim "Lāčplēsis un Pumpurs". Lugas pirmizrāde paredzēta Latvijas valsts svētkos, 18. novembrī.
1938: komponists Mārtiņš Jansons rakstījis operu pēc romāna "Tobago" libreta; libreta autors Aleksandrs Grīns.

Darbu tulkojumi
1936: Kultūras fonds piešķīra stipendiju romāna "Nameja gredzens" tulkošanai krievu valodā.
1939: romāns "Nameja gredzens" (Nameikio žiedas) lietuviešu valodā, tulkojis V. Kemežis izdots Kauņā apgādā "Spaudas Fondas".
2010: romāns "Tobago"lietuviešu valodā; tulkojusi Renāte Zajančkauskaite.

1939: ziņo, ka jūnija vidū apgāds "Literatūra" sāks izdot Aleksandra Grīna rakstus 8 sējumos. Pirmais iznāks II sējums ar Dvēseļu puteņa 1. un 2. daļu. Tam sekos I sējums, kurā paredzēta plašāka Pētera Ērmaņa rakstīta Aleksandra Grīna biogrāfija un apmēram 34 stāsti. III sējumā: Dvēseļu puteņa 3. daļa un Nameja gredzens. IV sējumā: Meža bērni un Atdzimusi cilts. V sējumā: Sarkanais jātnieks un Pelēkais jātnieks. VI sējumā: Melnais jātnieks un Tobago. VII sējumā: Trīs vanagi un Karoga meklētāji. VIII sējumā: lugas, esejas un publicistika. Lielā formātā izdotā izdevuma vāku jau izveidojis Jānis Plēpis, kas ilustrēs visu romānu un stāstu varenos notikumus ar saviem kustības spēka pilniem un gracioziem kokgriezumiem.

Lugu un dramatizējumu iestudējumi

1933: 18. novembrī Jelgavas Latviešu teātrī "Nameja gredzens" pirmizrāde Žaņa Kopštāla režijā.
1934
: 17. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī izrādīts romāna "Dvēseļu putenis" 3. daļas dramatizējums; dramatizējums autors Voldemārs Zonbergs.
1935: 27. februārī Dailes teātrī "Nameja gredzens" pirmizrāde Jāņa Munča režijā, dramatizējis Aleksandrs Grīns.
1935: 11. maijā Dailes teātrī lugas "Tobago" pirmizrāde Eduarda Smiļģa režijā.
1935: 30. augustā Liepājas pilsētas drāmā un operā "Nameja gredzena" pirmizrāde Jāņa Lejiņa režijā.
1936: 31. oktobrī Dailes teātrī lugas "Karoga meklētāji" pirmizrāde Jāņa Munča režijā.
1936: 23. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī bērnu luga "Jānītis debesīs" Alfrēda Alkšņa režijā; autors stāstu "Jānītis debesīs" pārstrādājis lugā.
1937: maijā Ziemeļlatvijas teātrī "Nameja gredzena" pirmizrāde Žaņa Vīnkalna režijā.
1938: 2. februārī tautas lugas "Kalēja līgava" iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī; režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis.
1938: 5. maijā Liepājas pilsētas drāmā un operā tautas lugas "Kalēja līgava" pirmizrāde Visvalža Silenieka režijā.
1938: 20. oktobrī Daugavpils teātrī tautas lugas "Kalēja līgava" iestudējums Jāņa Kļavas režijā.
1938: 11. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī patriotiskās lugas "Pumpurs un Lāčplēsis" pirmizrāde Jāņa Zariņa režijā.
1938: 18. novembrī Dailes teātrī lugas "Tēvuzeme" izrāde Eduarda Smiļģa režijā.
1938: 18. novembrī Liepājas pilsētas drāmas un operas teātrī lugas "Tēvuzeme" pirmizrāde P. Zālīša režijā.
1938: 18. novembrī Jelgavas Latviešu teātrī lugas "Tēvuzeme" pirmizrāde Valfrīda Streipa režijā.
1938: 18. novembrī Ziemeļlatvijas teātrī lugas "Tēvuzeme" pirmizrāde Žaņa Vīnkalna režijā.
1938: 18. novembrī Ventspils dramatiskajā ansamblī lugas "Tēvuzeme" pirmizrāde K. Čakara režijā.

Sarakstījis grāmatas "Trīs gadsimti un trīs vadoņi" (1937), "Kauju karalis Kārlis XII" (1939), vēstures grāmatas skolām "Latvijas vēsture" (1935, 1936, 1937, 1938), "Latvijas vēstures pamatskolām" (1939).

Tulkotājs

No vācu valodas
1929: Remarks, Ērihs Marija. Rietumu frontē bez pārmaiņām (Grāmatu Draugs).
1929: Štālbergs, V. Humanitāte (kopā ar Robertu Kroderu; Varavīksne).
1929: Renns, Ludvigs. Karš (Grāmatu draugs).

Darbība žurnālistikā

1925–1926: redaktors joku žurnālā "Vecpuisis".
1925–1926: redaktors laikrakstā "Rīgas Ziņas".
1926–1927: redaktors laikrakstā "Brīvā Tēvija".
1927–1929: redaktors un kultūras nodaļas vadītājs laikrakstā "Latvis".
1934–1936: redaktors laikrakstā "Rīts".
1933–1938: strādāja laikraksta "Brīvā Zeme" redakcijā.

Periodikā publicējis recenzijas, literārus portretus, esejas, politiskus un publicistiskus rakstus.

Redaktora darbība

Rediģējis darbus: "Pasaules vēsture" (1–4, 1929–1931), "Kultūras un tikumu vēsture" (1–2, 1931), "Zeme un tautas" (1–4, 1929–1931).

1998: TV filmas "Šāviens miglā"; režisore Maija Dance, operātors Andris Bētiņš, mākslinieks Zigfrīds Antons, komponists Aivars Ozols, aktieris Juris Rudzītis un "Klusie ciemiņi" pēc Aleksandra Grīna īsprozas darbu motīviem, aktieris Jānis Skanis.
Citātu galerija

Par Aleksandra Grīna personību un daiļradi

"Aleksandrs Grīns pieder pie tās latvju rakstnieku paaudzes, kas parādījās 1920. gadā. Tolaik viņš izlaida stāstu Krustneša gaitas, kur it labi atdarināja chroniku un veco baznīcas valodu. Arī tālākie stāstu krājumi Pieviltā vīra atriebšanās un Septiņi un viens ir ar vēsturiskiem sižetiem, kas sniegti pa daļai stilizētā, pa daļai īpatnēji grīniskā veidā. Asā spēcīgā izteiksme, dēkainais saturs un ne par ko nebēdājošais varonības gars, kas dveš no viņiem, piešķir šiem stāstiem nevīstošu svaigumu. Tie ir it kā renesanses laikmeta cilvēki, pilni asiņu, cīņas kāres, nežēlības, pagāniskas kaisles, nenogurdināmi kā kaujās, tā mīlestībā, ko Grīns tēlo. Viņi lāga neiederas mūsu gļēvajā, bālajā „vismīlestības" sludināšanas laikmetā. Grīns turpina kādu svarīgu latviešu literātūras tradiciju, ko pirmais pasaka Auseklis savās dzejās un Pumpurs savā Lāčplēsī. Tā ir varoņgara tradicija."
Veselis, Jānis. Aleksandrs Grīns. Nameja gredzens. Daugava, 1932, Nr. 4.

"Aleksandrs Grīns ar savu plato, gludo, apaļo, aceņoto seju sēd šinīs sanāksmēs svinīgs un kluss, bet viņš zina labi visu, kas notiek. [..] Šai laikā Al. Grīna rakstnieka spalva pievēršas plaši veidotai nacionālai tematikai. Viņš pats ieguvis redzīgumu, romānistam nepieciešamu tieksmi uz tēlojuma detaļām, stāstījuma gausumu un pakāpenību. Reizē viņa valoda patur spēku un mākslu, aprobežoties ar pašu svarīgāko un galveno."
Liepiņš, Oļģerts. Aleksandrs Grīns. Ceļš, Nr. 10–12, 1948.

Par noveļu krājumu "Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles" (1922)

"Aleksandrs Grīns ir tipisks vēsturnieks, kuram labi padodas atdarināt seno laiku stilus ar visu to, kas īpatnējs un tipisks tajos un tāpat ari ar visu to, kas pirmatnējam saturam dod pirmatnēju kolorītu. Savās novelēs un noveletes Aleksandrs Grīns pieiet tuvu renesanses laikmeta novelēm, juzdamies šeit gandrīz kā pats savās mājās Tēlojumos izmanāma viegla skepse un lasītāju paņem savā varā īpatnējais satīriķa smīns."
Jēkabsons, Kārlis. Aleksandrs Grīns. Pieviltā vīra atriebšanās. Ilustrēts Žurnāls, 1923, Nr. 3.


Par romānu "Dvēseļu putenis", 1–3 (1933)

"Īsā laikā sasniegdams milzīgu pārdoto eksemplāru skaitu, šī gada vairāk lasītais romāns nu ir nobeigts, un līdz ar to nobeigta pirmā plašākā mūsu strēlnieku epopeja. Darbs rakstīts ar manāmu steigu, no kā drusku cietis romāna mākslinieciskais izveidojums. Lielie notikumi un vareno cīņu laiki, kuru elpa dveš no šo grāmatu lappusēm, ir vēl pārāk tuvi, lai tos pilnīgā mākslinieciskā objektivitātē un skaidrā izkārtojumā varētu skatīt un pārliecinošos tēlos izcelt viņu dziļāko iekšējo jēgu. [..] "Dvēseļu putenim" bez tīri mākslinieciskās ir arī sava politiskā un ideoloģiskā nozīmē."
Veselis, Jānis. Aleksandrs Grīns. Dvēseļu putenis. Daugava, 1934, Nr. 7.

"Aleksandra Grīna padarītais darbs, kas ieguvis lielu nozīmi, kļuvis par notikumu mūsu rakstu pasaulē. Autors kļūst ceļvedis arī mūsu rakstu idejiskā apjukumā, kad neviens nespēj pateikt, kurp ejam, kādā virzienā lai apzinīgi ievirzām nākotnes rakstniecības gultni. Grīna romāns ir skaļš kliedziens literātūras krustceļos, kas paver tālas izredzes nākotnē. "Dvēseļu puteņa" temats aptver latviešu tautas vistraģisko un viscildeno likteņa mijkrēsli, kad svaru kausos bij likts mūsu dzīvības un nāves jautājums. [..] A. Grīna romāna tematika ar varenu spēku ceļ gaismā mūsu valsts tapšanu, kas dzimusi asinīs un dūmos, bet ilgi veidojusies vēstures perspektīvā.
Klaustiņš, Roberts. Latviešu tautas spēks. Daugava, 1935, Nr. 7.


Par romānu "Tobago" (1934)

""Tobago" ir 17. g. s. manuskripta imitācija tāpat kā daži citi šī autora darbi. Romānā tēloti vispirms hercoga Jēkaba valdīšanas gadi, cik tos raksturo gudrā un enerģiskā lielkunga koloniju politika. A. Grīns stāsta veikli, pat aizraujoši. Viņa prozas mākslā vērojama laba erudīcija. Kā stilists viņš skops vārdos. Vielas ziņā romāns bagāts notikumiem, vērojama krietna vēstures studēšana un pazīšana. Bet visam cauri manāmas arī spēcīgas liriķa tieksmes. [..] Nevis rāma proza, bet skaudrs dzejisks spēks runā no šīm Aleksandra Grīna labākajām rindām tāpat kā "Dvēseļu puteņa" rūpīgāk izstrādātajās vietās. Strēlnieku triloģiju pārspēj hercogu laiku romāns tomēr tajā ziņā, ka te solīdā vēsturiskā perspektīve padarījusi autora skatu nosvērtāku, tas vairs nav tik eksaltēts. Šis A. Grīna darbs ievērojami kuplina mūsu vēsturisko romānu apcirkni."
Baumanis, Arturs. Aleksandrs Grīns. Tobago. Daugava, 1934, Nr. 8.

Par romānu triloģijas "Saderinātie" 1. daļu "Pelēkais jātnieks" (1938)

"Ar Pelēko jātnieku AI. Grīns ir aizsācis vēsturisko romānu triloģiju, kādas mūsu rakstu mākslā vēl nav. Pirmā daļa tā tad ir tikai ievadījums tajā vēsturisko notikumu plūsmā, kuri būs šī daiļdarba meti. Romāna darbību rakstnieks sāk ar 1681./82. g. bargās ziemas attēlošanu un nobeidz lielā Ziemeļu kara priekšvakarā. [..] vēstures notikumi sastāda romāna darbības skeletu, bet ar to vien vēl nepietiek, lai sacerējums iegūtu daiļdarba apzīmējumu, šim skeletam dot miesu un asinis – mākslas spēku – ir rakstnieka uzdevums. Vēstures fakti tādēļ jāsasaista sava laika ticamās un iespējamās sakarībās, vēsturiskās personas jānotēlo kā dzīvi cilvēki, bet saskaņā ar vēstures liecībām. Rakstniekam sava iztēle te jāpakļauj zināmiem nosacījumiem; vēstures faktus rakstnieks var padarīt dzīvākus un uzskatāmākus, tikai šo faktu būtībai un virzībai jāpaliek nepārgrozītai, jo vēsturiskam romānam kā daiļdarbam jāietver sevi sava laikmeta gars un elpa. [..] Liels meistars rakstnieks ir kā tā laika vēsturisko personu, tā arī konkrēto vēsturisko apstākļu notēlošanā. [..] Rakstnieka valoda sulīga un īpatni latviska. Vienmēr labi tā atbilst tēlotai videi. Latvisko dzīvi tēlojot tai senlaicīga nokrāsa un bieži pavīd jaukas veclaicīgas valodas formas. Mūsu vēsturisko romānu nelielajā skaitā šis daiļdarbs vērā liekams ieguvums. Darbības galvenie pavedieni ir ievadīti tā, lai triloģijas vidus posmā un beigu daļā pilnā mērā varētu izraisīties rakstnieka lielās spējas dramatisma pilnu notikumu tēlošanā."
Dravnieks, Arvīds. Pelēkais jātnieks. Brīvā Zeme, 1938, 9. apr.


Par romānu diloģiju "Meža bērni" (1939)

"Mums šajā grāmatā ir darīšanas ar rakstnieku, kas ar savu nikno, neatlaidīgo un auglīgo darba spēju aizsteidzies priekšā latviešu rakstniekiem ne tik vien tagadējiem, bet ari mirušiem. Ja rakstniekus varētu salīdzināt ar seniem karotājiem, tad nevienam zobena vēziens nav tik plašs, ka Aleksandram Grīnam. Lieli romāni viņam seko viens otram, apžilbinādami lasītāju ar savas fantāzijas spilgtumu un darbības dažādību. [..] Pirmais, kas krīt acīs Grīna romānu lasot ir viņa lielais dabas svaigums. [..] Cita varenība, bet vēl lielāka, kā iepriekšējās, autoram ir mirušo valstība un mirušo kults. [..] Šo romānu, kas ir it kā ticības apliecinājums savai tautai, Grīns rakstījis ar lielu iekšēju saviļņojumu, kas reizēm ir lielāks pat par mākslu, kas ielikta tā uzrakstīšanā. Mēs šajā romānā atradīsim neaizmirstamas lapaspuses un stilistisku meistarību un iedvesmas svaigumu, kas paceļas augstu, līdzīgi zaļiem kalniem. Šis romāns var būt nacionālās enerģijas romāns un ikviens labi dzimis latvietis izlasījis to un nogrimis pārdomās par savas tautas pagātni, jutīsies aicināts sekot senču piemēram, lai kaut garā redzētu latviešus savairotus līdz jūras smilšu vairumam."
Virza, Edvarts. Aleksandra Grīna "Meža bērni". Brīvā Zeme, 1939, 11. febr.
SaiknesRihards Rīdzinieks - Brāļadēls
Jānis Grīns - Brālis
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta15.08.1895
Birži
Birži, Salas pagasts, Salas novads

IzglītībaLatvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050
Studējis vēsturi.

1914
Kārļa Millera reālskola
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

1904–1906
Biržu Muižgala 6-klašu pamatskola
Birži
Birži, Salas pagasts, Salas novads

1906–1910
Jēkabpils tirdzniecības skola
Jēkabpils
Jēkabpils

Izslēgts disciplīnas dēļ.


1911
Rūjienas proģimnāzija
Rūjiena
Rūjiena, Rūjienas novads

1914
Maskava
Moscow, Russia

Iestājies 1. pasaules kara sākumā, saīsināto karalaika kursu Alekseja karaskolā beidzis pēc 4 mēnešiem ar praporščika (leitnanta) dienesta pakāpi.


01.09.1918–1918
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005

Studējis medicīnu; kara apstākļu dēļ 1918. gada decembrī atgriezies dzimtajā pusē.


1919–1920
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050
Studējis medicīnu.
DarbavietaLatvijas Aizsardzības ministrija
Rīga
Rīga

Strādāja tipogrāfijā.


1920–1924
Laikraksts "Latvijas Kareivis"
Rīga
Rīga

Redaktora vietnieks.

Dalība organizācijās1937
Latviešu preses biedrība
Priekšnieka biedrs -vietnieks.
Dienests1915
Galisija
Galicia, Spain
Gada beigās nosūtīts uz Galīcijas fronti, kur pēc cīņām pret austriešiem apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpu un lenti.

1916–00.07.1917
Pabijis Rīgā un Smārdē, nonācis frontē Olaines un Ķekavas rajonā. 1917. gada jūlijā pie Grenču muižas smagi ievainots. 1918. gadā pēc ārstu komisijas lēmuma demobilizējies,

00.03.1916
Tartu
Tartu, Tartu County, Estonia
Pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku.

1919–1924
Latvijas armija
Demobilizējās kapteiņa pakāpē.

00.03.1919–00.10.1919
Mobilizēts Padomju Latvijas armijā, oktobrī no tās pārbēdzis uz J. Baloža brigādes Jelgavas rotu, nozīmēts par virsleitnantu Cēsu pulka skolnieku 8. rotā, tad Latvijas armijas virspavēlnieka štābā par Rīgas kara cenzoru.

1939–1940
Latvijas armija

Ienākot Sarkanajai armijai, iedalīts 24. teritoriālajā korpusā, tad pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Ostroviešu nometnē (15 km no Litenes) 1941. 16. aprīlī arestēts.

Apcietinājums16.06.1941
Rīga
Rīga
Rīgā pratināts, deportēts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāvessodu, 25. decembrī spriedums izpildīts.
Reabilitēts 1991. gada 18. martā.
Miršanas laiks/vieta25.12.1941
Astrahaņa
Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia

ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Nameja gredzens".
Literatūra
1932

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1934. gada 15. novembra lēmumu.
IV šķira
1934

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Dvēseļu putenis".
Literatūra
1935

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Klusie ciemiņi".
Literatūra
1936

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par drāmu "Karoga meklētāji".
Literatūra
1937

Viestura ordenis
III šķira
1938

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par triloģijas "Saderinātie" pirmajām divām grāmatām "Pelēkais jātnieks" un "Sarkanais jātnieks".
Literatūra
1939

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Meža bērni".
Literatūra
1940



Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Birži
(Birži, Salas pagasts, Salas novads)
15.08.1895Ciems
2Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
25.12.1941Pilsēta
3Birži
(Birži, Salas pagasts, Salas novads)
1904 - 1906Ciems
4Jēkabpils
(Jēkabpils)
1906 - 1910Pilsēta
5Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1914Pilsēta
6Rūjiena
(Rūjiena, Rūjienas novads)
1911Pilsēta
7Maskava
(Moscow, Russia)
1914Pilsēta
8Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005)
01.09.1918 - 1918Ēka, māja
9Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1919 - 1920Ēka, māja
10Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
(Nav norādīts)Ēka, māja
11Rīga
(Rīga)
1920 - 1924Pilsēta
12Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Pilsēta
13Galisija
(Galicia, Spain)
1915Reģions, apgabals
14Tartu
(Tartu, Tartu County, Estonia)
01.03.1916Pilsēta
15Rīga
(Rīga)
16.06.1941Pilsēta
Kārlis Kārkliņš “Latviešu literatūras vēsture” (Fišbaha, 1946) atzīmējis, ka Aleksandrs Grīns sevišķi izkopis vēsturisko romānu, godā celdams Latvijas senatni, tēlodams latviešu varonības sparu un brīvības garu.

Aleksandrs Grīns (īstā vārdā Jēkabs Grīns) dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa, Biržu pagasta Ziedos saimnieka ģimenē. Mazāk zināms fakts, ka reizē ar Jēkabu ir dzimis dvīņu brālītis Mārtiņš, kurš miris divu gadu vecumā. Bērnība aizritējusi vientuļa – “Esmu izaudzis ar Bībeli, Skolas maizi un suni.” Brālis Jānis Grīns “Redaktora atmiņās” raksta: “Viņš klusu sēdēja pie mājas lieveņa zālītē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē: tās atkārtoti pārlasīdams... Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, 'satecināt', kā viņš mīlēja sacīt.”

Skolas gadi Aleksandram Grīnam izvērtušies visai raibi – mācījies dažādās skolās – Biržu Muižgala skolā (šo skolu Jānis Akuraters aprakstījis grāmatā “Degošā sala”), Jēkabpils tirdzniecības skolā, kur aizrāvās ar dabas zinātnēm, skolas žurnāla publicēta viņa apcere par dzīvības izcelšanos pēc darvinisma teorijām. Pēc tam neilgi mācījies Rūjienas proģimnāzijā un K. Millera reālskolā Cēsīs, kur sadraudzējas ar nākamo karavīru un literātu Edvīnu Medni (1897–1967). Skolas gados Aleksandrs Grīns aizrāvies ar Oskara Vailda, vēlāk ar Edgara Alana Po un Gustava Flobēra darbiem. Šo rakstnieku daiļrade, vēstījums un poētiskie elementi ietekmēja topošo rakstnieku, sniedzot arī lieliskus literārus paraugus.

Kopš 1915. gada, kad Aleksandrs Grīns pabeidza Alekseja kara skolu Maskavā, viņa ikdienas saistās ar karavīra gaitām: devās uz Galīcijas fronti, vēlāk pievienojās latviešu strēlnieku pulkiem. Pirmais pasaules karš un karavīra / strēlnieka dzīve un varonība ir lielākais Aleksandra Grīna mūža pārdzīvojums, kas bija klātesošs mūža garumā un atbalsojās viņa prozas darbos. 1917. gadā Aleksandrs Grīns tika ievainots un pēc ārstēšanās demobilizējās. 1918. gada rudenī Aleksandrs Grīns devās uz Tērbatu studēt medicīnu, taču 1919. gada martā tika mobilizēts atkārtoti. 1919. gada rudenī Aleksandrs Grīns turpināja medicīnas studijas Latvijas Universitātē, vēlāk pievērsās vēstures studijām, tomēr medicīnas un vēstures studijas palika nepabeigtas. Vēstures zināšanas gan liktas lietā, rediģējot “Pasaules vēsturi” (1–4, 1929–1930), “Zeme un tautas” (1–4, 1929–1931), “Kultūras un tikumu vēsture” (1–2, 1931), sastādot “Varoņu grāmatu” (1935) un citos darbos, tostarp skolu vēstures grāmatās. Aleksandrs Grīns tulkojis vācu rakstnieku Eriha Marijas Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (1929) un Ludviga Renna “Karš” (1929). Strādāja laikrakstos “Latvijas Kareivis” un “Brīvā Zeme”.

1925. gadā Aleksandrs Grīns izveidoja ģimeni ar medicīnas studenti Alīdi Cerbuli, kura daudz palīdzēja, pārrakstot viņa darbus. Arī meitai Zentai (dzimusi 1926. gada 25. decembrī; precējusies Romāne) saglabājušās maz atmiņu par tēvu: “Atmiņā palikusi tikai tēva balss un rakstāmmašīnas klaboņa.”

Aleksandra Grīna pirmā publikācija iezīmēja daiļrades pamattēmu – tas bija raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem – “Veļi” (publicēta laikrakstā “Brīvā Zeme” 1919. gada 25. decembrī), arī pirmā literārā publikācija laikrakstā “Brīvā Zeme” 1920. gada 1. janvārī – “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas” turpina šo tēmu.

Aleksandrs Grīns ir vēsturisko romānu autors. Savos prozas darbos, īpaši romānos viņš centies atdarināt zināmu vēstures laikmetu līdz pat detaļām. Pamatīgi iedziļinājās pagātnes vēsturiskajos notikumos, pētīja un, papildot vēsturisko materiālu ar savu rakstnieka fantāziju, tapa nozīmīgi vēsturiski romāni. “Ikvienā Al. Grīna romānā varam saskatīt pašu autoru, kas paslēpies aiz notēlojamiem varoņiem. Tie cauri kaŗa un mēŗa briesmām cīnās Latvijā, Vācijā, Itālijā un citās zemēs. Al. Grīna darbu varoņos izpaužas uzņēmība, drosme, spars. Vispār Al. Grīna notēlojumā Latvijas seni laiki ir spēka, varonības un dzīves prieka pilni.” / Kārlis Kārkliņš. Latvieši literatūras vēsture. Fišbaha, 1946, 87. lpp. /

Aleksandra Grīna īsprozas darbu vidū: stāstu un noveļu krājumi – “Krustneša gaitas” (1921), “Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles” (1922), “Septiņi un viens” (1926), “Likteņa varā” (1928), “Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns” (1938) un citi. Literatūrkritikā atzīmēts, ka viņš ir viens no spožākajiem vēsturiskās noveles autoriem latviešu literatūrā, kas spilgti atklājas godalgotajā noveļu krājumā “Klusie ciemiņi” (1935), kas veltīts latviešu strēlnieku piemiņai.

Rakstnieks Oļģerts Liepiņš atzīmējis, ka 20. gs. 30. gados Aleksandrs Grīns iegūst episku plašumu un neatlaidīgā gaitā tuvojas savas slavas un varenības zenītam. “Šai laikā Al. Grīna rakstnieka spalva pievēršas plaši veidotai nacionālai tematikai. Viņš pats ieguvis redzīgumu, romānistam nepieciešamu tieksmi uz tēlojuma detaļām, stāstījuma gausumu un pakāpenību. Reizē viņa valoda patur spēku un mākslu, aprobežoties ar pašu svarīgāko un galveno.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. “Ceļš”, 1948, Nr.10-12 / Savukārt Aleksandra Grīna romānu klāstā minami: vēsturisks romāns “Nameja gredzens” (1932); romāns “Dvēseļu putenis” (I–III, 1933–1934), vēsturisks romāns “Tobago” (1934). triloģija “Saderinātie”: “Pelēkais jātnieks” (1938), “Sarkanais jātnieks” (1938), “Melnais jātnieks” (1940), romāns “Trīs vanagi” (l, 1938.), diloģija “Zemes atjaunotāji”: “Meža bērni” (1939), “Atdzimusī cilts” (1939). Vairāki no romāniem iznākuši atkārtoti. “Dvēselu putenis” izdots Roberta Klaustiņa saīsinājumā skolu vajadzībām (1936). Par “Nameja gredzenu” un “Dvēseļu puteni” autoram piešķirtas Kultūras fonda godalgas. Jānis Veselis atzīmējis, ka romānu triloģijā “Dvēseļu putenis” Aleksandrs Grīns ļoti plaši tvertā laikmeta ainā rāda latviešu tautas pārdzīvojumus, ciešanas, strēlnieku varonību, Ziemassvētku kaujas un daļēji arī Latvijas atbrīvošanas cīņas.

Arvīds Dravnieks 20. gs. 30. gadu izskaņā uzskatīja, ka vēsturiskais romāns kā nopietni vērtējama mākslas daļa latviešu literatūrā īsteni ienākusi tikai ar Aleksandra Grīna daiļdarbiem. Viņa “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis” joprojām vēl ir šī rakstu mākslas novada dižākie sasniegumi, kaut arī tieši pēdējos gados daudzi ir jutušies aicināti uz vēsturisko romānu rakstīšanu, bet šo daudzo pulkā nav bijis neviena izredzētā.”

Nenoliedzami, ka divi centrālie Aleksandra Grīna lielprozas darbi ir romāns “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis”, kur strēlnieku varonība, drosme un cīņas spars, vedot uz savas neatkarīgas valsts tapšanu, kļuva par pamatu režisora Dzintara Dreiberga filmai, kas vizuāli iespaidīgi izstāsta stāstu par valsts tapšanu un apliecina, cik būtiska nozīme ceļā uz valsti bija katra indivīda drosmei un spējai (uz)upurēties. Filma, kurā skan arī komponistes Lolitas Ritmanes mūzika, tulkota (kaut arī īsinātā) nonākusi jau ārpus Latvijas un aizkustinājusi skatītājus Anglijā.

Aleksandrs Grīns ir arī vairāku lugu autors. Lugas iestudētas, bijušas Latvijas teātru repertuārā. Grāmatās izdotas četras drāma “Karoga meklētāji” (1936), 13. gadsimta vīzija “Zemgales atmoda” (1937), laikmetīga luga “Tēvzeme” (1938) un jautra tautas luga “Kalēja līgava” (1938).

“Aleksandrs, īsteni Jēkabs, Grīns ir liela vēriena rakstnieks un spēka vīrs mūsu rakstos, vienlīdz mākslinieks un erudīts, kas nav kautrējies laisties pasaules vēstures neaptveramos laikos un tautās. Viņš aizvien mēdz latvieti izvadīt vispasaules notikumos. “Dvēseļu putenī” viņš iesviedis latvieti lielā kara un revolūcijas mutuļos. Romāna “Nameja gredzens” varonis Gundars, izceļojis Itāliju, metas lielā poļu, zviedru, leišu, un Kurzemes hercoga valstiņas likteņos, politikā un karā. Vēsturiskā romānā “Tobago” varonis aizklīst Vidus Amerikas salā un dodas kā jūras laupītājs internacionālās holandiešu, franču, angļu, spāniešu un portugāļu savstarpējās cīņās un dēkās. Nelūkojot labu tiesu avantūrisma, kas ievērpts romānu pavedienos, varoņi cīnās un mirst dzimtenes un tēvijas labā. Grīns ir liels patriots, stingras pārliecības, pašaizliedzības, drausmīgu cīņu, drošsirdības sludinātājs. Patriotisms un pārliecība ir viņa būtes pamati, pirmatnējie dati, pirmdotības, kas nav ne pierādāmas, ne iztirzājamas: tajās viņš dzīvo, dvašo, rod spēku, attaisnojumu un nolūku. Tās viņu saista ar tautu, laikmetu, vēsturi, sadzīvi un valsti. Atsevišķais varonis ar savām individuālām ciešanām, domām un centieniem, ar savu psīcholoģiju pilnīgi ietveras lielos vispārības notikumos, kļūst mazs un niecīgs tautu un laikmetu likteņos. Pašos pamatos Grīns nošķiras asi no parastā impresionistiska moderna romāna autoriem, kas mēdz nogrimt taisni subjektīvismā, sludina antinacionālo un antisociālo. Kaut tomēr tā saknes nav meklējamas modernistu nespēkā, aistētismā un formālismā, kas pārsmalcinātā juteklībā apzinīgi spīlē sīkākos notikumus un situācijas, bet gan tautas masu, karavīru cīņas straujā romānu darbība atgādina impresionistisku sprindzinājumu, spēkā un spriegumā. Dažus impresionistu mākslas līdzekļus, vārdus, izteicienus viņš gan, kā vēlāk redzēsim, lieto, tikai pavisam pretējā nolūkā un darinājumā.” / Roberts Klaustiņš. Latviešu tautas spēks. “Daugava”, 1935, Nr. 7 /

Reiz Aleksandrs Grīns rakstījis, ka vēsture ir tautu mūžīgā skolotāja, savukārt 21. gs. varam teikt, ka Aleksandra Grīna vēsturiskie romāni var kļūt par ierosmes avotiem pētīt un neaizmirst dažādus vēstures posmus. Pēteris Ērmanis atzinis, ka aiz raupjā smējēja slēpies izpalīdzīgs un laipns cilvēks. Paziņas ir Aleksandru Grīnu pazinušas kā cilvēku ar džentlmenisku manieri, pieklājīgi vēsu izturēšanos, mazrunīgu, kurš nereti lietas nosauc ne vienmēr sabiedrībā pieņemtos vārdos.

1940. gada martā laikrakstā “Brīvā Zemē” Aleksandrs Grīns rakstīja: “Tā ticība labā galīgai uzvarai ir cauraugusi arī visus mūsu senču ticējumus, viņu pasaules uzskatus, ar to savīta arī viņu nešaubīgā paļaušanās savai latviešu tautas taisnībai. Šo paļaušanos nespēj satricināt, nedz saliekt ilgie atkarības laiki, it nekādas mūsu vēstures gājumā gadījušās nestundas. Mūsu tauta noturējusies pretī tām, kā āra bērzs turas pret visiem vējiem. Cik daudzas svešas varas nav savā laikā mēģinājušas ieperināties mūsu zemē, noenkuroties te ar savām pilīm, saviem kakla kungiem un saviem visu krāsu karogiem. Vēstures vējš tos kungus un viņu karogus allaž ir aizpūtis, jaunu laikmetu pavasara pali aizskalojuši visas viņu pilis, pamezdami tikai kādas pūču un spoku iemīļotas krāsmatas. Palikuši esam tikai mēs, šīs zemes turētāji, kuru sentēvi noslēguši ar Daugavas krastiem mūžīgu draudzību un iesakņojuši ar saviem kapiem savu tautu šajos krastos, tā ka latviešu dzīvības koka saknes nejaudā izraut no viņu dzimtenes nekādas viesuļvētras.”

Viņam lemts bija nodzīvot vēl tikai vienu gadu. Redaktora un rakstnieka Jāņa Grīna (1890–1966) jaunākā brāļa rakstnieka un karavīra Aleksandra Grīna mūžu skaudri skāra pirmais padomju okupācijas gads. Visu mūžu dzīvojis kā īstens latvietis, cīnījies par Latvijas valstisko neatkarību, literārajos darbos iemūžinājis varonību un cīņassparu, bezbailību un nelokāmību, viņš tika apcietināts un izsūtīts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāves sodu. Tikai 1991. gada 18. martā Aleksandrs Grīns tika reabilitēts. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pieredzējis spožus panākumus visu padomju periodu Latvijā Aleksandrs Grīns bija aizliegto un noklusēto autoru vidū; Valdemārs Ancītis pat minējis, ka rakstnieks gandrīz simtprocentīgi izdzēst no latviešu literatūras. Ja vien kāds Aleksandra Grīna vārdu zinājis, “tad nevis kā ievērojamu literatūras meistaru”, bet vienīgi kā “reakcionāru rakstnieku”, “buržuāzijas ideologu”, “klaju nacionālšovinistu”, “pagātnes idealizētāju”, “buržuāzisko nacionālistu” un tā tālāk.” / skat.: Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. “Oktobra Karogs”, 1989, 13. jūn. /

Aleksandru Grīnu atminējās, viņa darbus atkārtoti izdeva latvieši, dzīvodami svešumā, trimdā. “Aleksandrs Grīns – šis daudzpusīgais, vīrišķīgais, apdāvinātais, patriotiskais rakstnieks, kas mīl dēkas un piedzīvojumus, paliek ievērojams latviešu jaunākajā literātūrā. Viņu arī daudz lasa emigrācijā, no jauna izdod viņa darbus. Aleksandrs Grīns ir dzīvs mūsu vidū kā tautas iedvesmotājs un vienotājs mūsu pašu, latviešu garā.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. “Ceļš”, 1948, Nr. 10–12 /

Valdemārs Ancītis minējis, ka “30. gadu vidū un otrajā pusē A. Grīns pieder pie pašiem produktīvākajiem, vienlaikus arī pašiem populārākajiem latviešu autoriem. 1935. gadā viņam iznāk deviņas, bet 1938. gadā pat desmit grāmatas!”. Valdemārs Ancītis arī atzīmējis, ka jau ar pirmajiem literārajiem darbiem Aleksandrs Grīns apliecināja “gan spožas stilista, gan tabulas vērpēja spējas, spilgtu iztēli un prozas ritma izjūtu. līdz ar to iemantodams respektējamu rakstnieka vārdu. Aleksandrs Grīns tātad pieder pie tiem rakstniekiem, kas nevis savu lasītāju acu priekšā izaug par meistaru, bet kas – taisni pretēji – ir meistars jau kopš pirmajām iespiestajām lappusēm.” / Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. “Oktobra Karogs”, 1989, 13. jūn. /

Informāciju 2020. gada 15. augustā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.