Vilis Olavs

lv
Ziņot redaktoram

Dorbi: Darba autors (1); Recepcijas persona (3)

VuordsVilis Olavs
Personiskuo informaceja Vilis Olavs dzimis 1867. gada 6. maijā (pēc vecā kalendāra) Bauskas pilsmuižas „Olavos”. Tēvs Jēkabs, bijušais rijkulis Bauskas muižā, 1857. gadā kļūst par māju saimnieku. Olava māte ir Dūklavu Dārta. Ģimenē aug meita Amālija un četri dēli: Jānis, Kārlis, Augusts, Vilis.
Izglītības gaitas Olavs uzsāk Bauskas Vernera privātelementārskolā, kur mācās divus gadus, pārsvarā ziemā, jo ir jāpalīdz mājās saimniecības darbos. Viņš izrādās apdāvināts skolnieks. Trīs gadus mācās Bauskas apriņķa skolā, pēc mācībām pusgadu nodzīvo vecāku mājās, palīdzot saimniecībā un studējot patstāvīgi.
Olavs iestājas Jelgavas ģimnāzijā. Tur pavadītie gadi atstāj lielu ietekmi uz turpmāko mūžu. Ģimnāzijā latvieši rīko literāros vakarus. „Vakariešiem” ir sava bibliotēka, kur viņš lasa „Dienas Lapu”, „Pēterburgas avīzi”, „Pagalmu” u. c.
Jelgavā aizsākas Olava vingrinājumi literatūrā. Par Maskavas latviešu izsludinātajam konkursam iesūtīto rakstu „Kā dzimtbūšana Latvijā cēlusies” (sar. 1886, public. rakstu krāj. "Sēta, daba, pasaule", 1889, 5, ar virsrakstu "Baltijas tautu liktens dzimtbūšanas vēsturē līdz 1561. g.") viņš saņem Jāņa Reinberga prēmiju.
1888. gadā Olavs absolvē ģimnāziju ar teicamām sekmēm un plāno tālākās studijas. Plānus sarežģī tēva nāve, jo ir grūti atrast finansiālos līdzekļus. Viņš aizņemas naudu no radiem un kaimiņiem un iestājas Tērbatas universitātē. Olavs vēlas studēt tieslietas, taču, paklausot mātes padomam, uzsāk mācības Teoloģijas fakultātē.
Tērbatā viņš iestājas korporācijā „Lettonia” un turpina strādāt publicistikā. Izdevumā „Sēta, Daba, Pasaule” viņš publicē rakstu „Baltijas tautu liktenis dzimtbūšanas vēsturē līdz 1561. gadam”. Rakstu augstu novērtē, un autors atkārtoti saņem Reinberga prēmiju.
Atzīmējot desmitgadi, „Lettonia” ieplāno apjomīgu projektu – rakstu virkni „Latvju tauta”. Projektā strādā Olavs, publicējot rakstu „Latvju vēsture līdz 12. gadusimteņa beigām”. Vēstures jautājumiem viņš pievēršas arī citās Tērbatas laika publikācijās „Austrumā”.
1893. gadā pēc studijām Tērbatā Olavs pārceļas uz dzīvi Rīgā. 1893. un 1894. gada pavasarī viņš nokārto mācītāja eksāmenu pie Vidzemes konsistorijas un nokalpo kandidāta gadu Jāņa draudzē pie mācītāja Vericha. 1895. gadā Olavu ieceļ par mācītāja adjutantu Torņakalna Lutera draudzē, kur strādā mācītājs Paukšēns. Pēc Paukšēna nāves pretēji draudzes vēlmei ģenerālsuperintendants Fr. Holmanis atsakās iecelt Olavu mācītāja amatā, viņa vietā izvēloties vācu tautības mācītāju Šeuermani. Olavs saprot, ka viņam, latvietim, nav izredžu atrast pastāvīgu mācītāja vietu Vidzemē un pievēršas pedagoga darbam, lai nopelnītu iztiku.
Viņš pasniedz ticības mācību un latviešu valodu Lomonosova sieviešu ģimnāzijā (1892–1899), Nikolaja ģimnāzijā (1892–1900), Rīgas pilsētas reālskolā (1893) un Pētera I reālskolā (1895–1904). Periodiski Olavs vada stundas Mironova komercskolā, Maldoņa un Ķēniņa meiteņu privātģimnāzijā un Latviešu labdarības biedrības meiteņu skolā.
1893. gadā aizsākas darbība Rīgas Latviešu biedrībā – viņu ievēl par runas vīru. 1894. gadā Olavs pilda Zinības komisijas un Derīgu Grāmatu Nodaļas priekšnieka amatu.
Gatavojoties 10. Maskavas Arheoloģijas biedrības kongresam Rīgā, 1895. gadā Latviešu biedrība rīko etnogrāfijas izstādi. Izstādes nolūks ir parādīt, ka latvieši ir Baltijas tautas pirmtauta, kurai ir savas etnogrāfijas īpatnības un kultūras vēsture. Olavs ir izstādes vadītāja Fr. Grosvalda vietnieks. Olavs rūpējies par senlietu vākšanu un glabāšanu. Viņš aktīvi popularizē izstādes ideju un sagatavo kongresam referātu „Par ķēniņu latviešu pasakās”, kuru gan laika trūkuma dēļ nenolasa.
Īsi pirms izstādes atklāšanas Olavs atsakās no Zinātņu komisijas priekšnieka amata, bet pēc vairākiem lūgumiem atgriezties viņš 1898. gadā ieņem amatu atkārtoti. Pirmajā runā Olavs norāda, ka latvieši kūtri iegādājas komisijas izdevumus, valda maza interese par latviešu vēsturi un secina: „.. mūsu garīgā dzīvē valda tāds vēsums un ja pie laika nesāksim kustēties, tad saslimsim pavisam.”
Zinātņu komisija viņa vadībā regulāri izdod rakstu krājumus, izstrādā jaunu kārtības rulli, noteikumus par studentu stipendiju piešķiršanu u. c.
Līdztekus darba pienākumiem Rīgas Latviešu biedrībā un skolās Olavs darbojas arī publicistiskā. 1895. gadā viņš raksta recenzijas par iznākušajām garīgajām skolas grāmatām „Baltijas Vēstnesī” un uzņemas avīzes feļetonu redakciju. No 1899. gada Olavs strādā „Austrumā” par sabiedriskās sadaļas vadītāju, iespiežot rakstus par zemnieku stāvokli, baznīcas jautājumiem, rakstnieku godalgām u. c.
1899. gadā viņš iestājas Rīgas Politehnikuma tirdzniecības nodaļā. Olavs ir viens no Rīgas vecākās studentu korporācijas „Talavija” dibinātājiem (1900). Studijas liek ierobežot darbu Rīgas Latviešu biedrībā un skolās. Olavs atsakās no Zinātņu komitejas un Derīgu Grāmatas Nodaļas priekšnieka pienākumiem, saglabājot runas vīra amatu un skolotāja slodzi Pētera I reālskolā. Studiju gados apprecas ar Freidu Eizenbergu.
Pēc studijām 1904. gadā Olavs izveido sieviešu tirdzniecības skolu. 1907. gadā skolu paplašina, uzņemot gan meitenes, gan zēnus. Ar laiku skolēnu un kursu skaits aug. Ap 1914. gadu tā ir viena no lielākajām skolām Latvijā.
1904. gadā Olavs uzņemas redaktora pienākumus izdevumā „Balss”. Viņš norāda, ka laikraksta nolūks ir aplūkot un aizstāvēt zemnieku intereses, jo „laucinieki ir mūsu „centrs””, kas ir jāstiprina. Avīzē Olavs raksta par valsts finanšu sistēmas, vēstures, baznīcas un citiem jautājumiem. 1905. gadā viņš pievēršas politiskām tēmām. Pēc Olava pārliecības, latvieši nevar iet ne revolucionāro, ne reakcionāro ceļu, tāpēc atliek liberālais. Liberālismam ir jāiestājas par agrāro reformu un reformām skolās, baznīcās un tiesās.
1906. gadā viņš aiziet no „Balss”, norādot, ka vadījis avīzi pēc mērenības un apdomības principiem. Tajā pašā gadā sākas pret Olavu vērstie tiesas procesi. Bijušo redaktoru apsūdz par valsts graušanu. 1907. gadā Pēterburgas tiesu palāta izskata prāvu Rīgā. 26. jūnijā viņam piespriež vienu gadu ieslodzījumā. Olavu uzreiz neapcietina, spriedumu pārsūdz, taču visi mēģinājumu beidzas nesekmīgi. 1908. gada 28. augustā pienāk rīkojums par soda izciešanas sākumu, un viņš nonāk Rīgas Centrālcietumā.
Cietumā Olavs nododas filozofijas studijām. Vēstulē sievai viņš raksta: „Blakus svētdienām, mans lielākais baudījums ir filozofija.” Olavs strādā pie sava darba „Ētika” un studē dažādu filozofu darbus: Eikēns, Paulsens, Vundts u. c. Sūta vēstules J. Lautenbaham uz Tērbatu, izsakot vēlmi uzsākt filozofijas studijas, taču sarakstē atklājas, ka jāizpilda vairākas formālas prasības, lai uzsāktu mācības Tērbatā, tāpēc filozofijas studijas ir jāatliek.
Ieslodzījumā pasliktinās Olava veselība. Viņš slimo ar reimatismu un influenci. Olavs cenšas panākt soda laika saīsināšanu vai apžēlošanu, bet nesekmīgi. Viņu izlaiž no cietuma pēc gada, 1909. gada 28. augustā.
Lai gan Olavs vēlas nodoties tikai zinātniskajam darbam, viņš turpina aktīvu sabiedrisko darbību. Vada Skolas komisiju Latviešu Izglītības biedrībā, 1911. gadā ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības priekšnieku.
Pirmā pasaules kara laikā Rīgā 1915. gadā Palīdzības komiteja nodibina atsevišķu Baltijas Bēgļu apgādāšanas komiteju, kurā par priekšnieku ievēl Olavu. Tajā paša gadā viņš dodas bēgļu gaitās uz Vitebsku, kur dzīvo sievas radinieki.
Kad nodibina Latviešu bēgļu centrālkomiteju, Olavu ievēl par tās priekšnieku. Viņa vadībā komiteja izstrādā statūtus, izsūta savus emisārus, veicina vietējo organizāciju izveidošanu. Olavs vada visas valdes sēdes un jau no komitejas darbības sākuma uzstāj par stingras grāmatvedības nepieciešamību. Viņa nostājas dēļ vēlāk Iekšlietu ministrijas veiktajā revīzijā netiek konstatēti pārkāpumi komitejas darbībā.
Aktīvais darbs komitejā novājina Olava veselību. Viņš lūdza sevi atbrīvot no amata 1917. gada 4. janvārī un aizbrauc uzlabot veselības stāvokli uz Somiju, Koonkalas sanatoriju. Pirms aizbraukšanas centrālkomitejas locekļi izsaka nodomu izveidot „Viļa Olava fondu”. Olavs norāda, ka tā līdzekļi būtu jāiegulda nacionāli kulturālos mērķos.
1917. gadā Somijā Olavs mirst. 22. martā viņu apglabā Petrogradā, bet 1921. gadā pārbedī dzimtenē. Meža kapos 1927. gadā Olavam atklāts piemineklis, tā autors - tēlnieks B. Dzenis.
SaiknisAndrass - Draugs
Vilis Plūdons - Brālēns
Nodarbesskolotājs
mācītājs
žurnālists
publicists
sabiedriskais darbinieks
redaktors
Dzimšanas vieta18.05.1867
Dzimis Bauskas pagasta Olavos.
Izglītojies
mācījies
mācījies Bauskas vācu elementārskolā

mācījies
mācījies Bauskas apriņķa skolā

mācījies
mācījies Jelgavas ģimnāzijā Academia Petrina

1888–1893
studējis
studē Tērbatas universitātē Teoloģijas fakultātē

1899–1903
studējis
studē Rīgas Politehnikumā tirdzniecību
Miršanas vieta28.03.1917
Apglabāts05.06.1921

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.