Velta Toma

lv
Ziņot redaktoram

Dorbi: Darba autors (51); Sastādītājs (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (53)

Ilustrācijas: Persona attēlā(1)

VuordsVelta Toma
Papyldu vuordiSkuja
Pseidonims Velta Pavasara
KopsavilkumsDzejniece Velta Toma (1912–1999) deviņu dzejas krājumu un viena romāna autore. Darbos nozīmīga loma piešķirta sievietei un trimdas attēlojumam.
Personiskuo informaceja Dzimusi saimnieku ģimenē.
1932: apprecas ar virsnieku un žurnālistu Georgu Timušku, bet drīz izšķiras.
1938: apprecas ar ārstu Nikolaju Skuju. Otrais Pasaules karš viņus izšķir.
1944: dodas uz Vidzemes fronti kā medmāsa.

1944: emigrē uz Vāciju.
1948: pārceļas uz Kanādu.
1969: pirmo reizi dodas uz Latviju un dibina kontaktus ar latviešu literātiem.
Profesionaluo darbeiba1936: pirmā publikācija – dzejolis "Jūlija vakaros" laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (15. jūlijā). Publicēts ar pseidonīmu Velta Pavasara.

Dzeja

1943 "Minējums"
1946 "Latvieša sieva"
1953 "Sēļuzemes sestdiena"
1959 "Vēl"
1960 "Mūžīgā spēle"
1963 "Dziļumā jāpārtop"
1969 "Sērdienes spēks"
1975 "Pēc uguns"
1980 "Maize no mājām"
1997 "Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās"
2002 "Aizejot, atnākot" (izlase, iekļauta arī poēma "Sēļu zemes sestdiena")

Proza

1960 romāns "Aldaune"
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Minējums" (Ernesta Kreišmaņa apgāds, 1943)

"Veltas Tomas individuālo pārdomu, pārdzīvojumu un izjūtu dzejoļi, kā tas ir daudziem sācējiem, ir ar visai dažādām gadījuma tēmām, kāpēc debitantes individuālitāte zīmējās no atsevišķiem vilcieniem, no kuriem dažs varbūt pārspīlēti izcēlies, cits notušējies, vēl cits nav nemaz pietiekami ievilcies, un tātad būtu tikai prezumējams. Toma saskatījusi sevī gan lielus pretstatus un pretmetus (Gājēja un Dzejolis 14. un 16. lp.), gan alkatību (Mana steiga un Maza dziesma 15. un 45. lp.); viņa viegli pieskārusies gan nāves problēmai (Aizejot, Zvaigzne krita un Mīlestība, 18., 19., 37. lp.), gan — ar mazu loģiku — inkarnācijas domai (Minējums un Kāpēc, 8., 30. lp.), bet tas nešķiet nekas organisks, drīzāk ir ar gadījuma raksturu. — Spēcīgākas un raksturīgākas Tomai ir citas pārdomas un izjūtas, kuras pagaidām apzīmēsim par feminīnām. Divās Sarunās ar māti (12. un 13. lp.), citur atkal apjūsmojot vecomāti vai senlatvieti (51., 57., 58.), kā arī vairākos mīlestības dzejoļos paužas skats uz sievieti un tās uzdevumu (..) Tātad jaunā Velta Toma būtu gājēja Brigaderes vai Lazdas dziļi ierautajā gultnē. — Relatīvi labākie sasniegumi viņai ir dzimtenes (Sauka, Augšzemgalē) dzejā, piem., Augšzemes kalnā, Stāvēdama kājas āvu vai Skrien vēji pār Zemgales klajumiem izskan it braši."

Jānis Grīns. Veltas Tomas dzejoļi. Minējums. Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 1.01.1943.

"Kvantitatīvi latviešu moderno liriku jūtami pārņēmušas savās rokās sievietes. Pa laikam būdamas mācītas, viņas sniedz visai izsmalcinātus, noskaņotus un formāli izslīpētus darbus. No vienas puses, šai parādībai nav noliedzama sava svētība, jo tā demonstrē vispārēju dzejas kultūras līmeņa celšanos. No otras — šeit dažkārt gadās, ka spoža arējā čaula slēpj sīku dzejisko kodolu un tas visbiežāk notiek, ja radīšanas impulsu devusi izlasītā literatūra, nevis tiešais pārdzīvojums. Ar to, protams, nav sacīts, ka sievietēm — un visnotaļ mūsu pēdējā laika dzejniecēm — būtu tikai reproduktīvs talants. Gluži otrādi — daudzās vietās, kur viņas atveido dzejā primārus, savas personības apstarotus pārdzīvojumus, rodas nobriedināti darbi, kas neizdziest atmiņā līdz ar izlasīšanas brīdi."

Andrejs Johansons. Par Veltas Tomas pirmo krājumu "Minējums". Tēvija, 26.06.1943.


Par dzejoļu krājumu "Latvieša sieva" (Gaismas pils, 1946)

"Līdzīgi kā daudziem citiem šī laika liriķiem, centrālais temats Veltas Tomas dzejā ir dzimtene (..). Dzimtenes zaudējums, cīņas Kurzemes frontē, bēgļu gaitas u. t. t. pārdzīvojamā laika svaigumā ir radījušas tik asas un spilgtas izjūtas, ka tās aizēno visu pārējo jūtu un domu skalu. Veltas Tomas skatījumā dzimtene ir, liekas, apzinīgi radīta, senatnīguma apdvesta, un, kaut arī dzejoļu temati skar neseno un tagadējo dienu notikumus, tanīs nav tagadnes, bet, kā Velta Toma pati saka, "aizmūžu latvietes gars" jeb "sens gars", kas līdz ar mātes saktīm mantots, senmātes nostāstos un senās dziesmās rasts. (..) Blakus šai centrālajai dzimtenes dzejas tematikai Veltas Tomas grāmatā ir arī otrs motīvs, ko pati dzejniece apzīmējusi vārdiem "latvieša sieva" un kas likts arī grāmatas virsrakstā. Tāpat kā visai grāmatai, arī savai latvieša sievai Velta Toma ir gribējusi dot seno garu. Tā nav modernā vērtību meklētāja, problēmu risinātāja, kultūras pasaulē augusi sieviete, bet senām jostām jozta, mātes dotām saktīm greznota, sēļu zemē ieaugusi, vitāla spēka pilna sieva, kas tautas dzīvību glabā un sarga. Tautas un dzimtenes vērtībām pakārtojas arī Veltas Tomas latvieša sievas personīgās dzīves un personīgo jūtu vērtības, jo dzimtenes mīlestība un karavīru upuri vieno tagadni ar pagātni un iekļauj arī sievu tautas kopībā."

Rasma Sināte. Latvieša sieva. Laiks: Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1.11.1946

Par dzejoļu krājumu "Sēļuzemes sestdiena" (Druva, 1953)

"Velta Toma aizbēg no skarbās bēgļa dzīves īstenības, uz kuras uzmācīgiem jautājumiem viņai nav atbildes. Viņas dzeja ir atmiņu dzeja, nojausmām apvītu tēlu pilna dvēseles runāšana ar sevi pašu. Par cik viņai savas vīzijas izdevies ievīt spilgtos pantos, neaizmirstamos vārdos? Jāatzīst, nav viņai daudz rindu, kas tā uzreiz iespiestos garā; gludi, nevainojami panti, bet bez spilgtuma, asuma, poētiskās iekvēles."

Jānis Veselis. Sēļuzemes sestdiena. Latvija Amerikā, Nr. 71, 12.09.1953

Par dzejoļu krājumu "Vēl" (Imanta, 1959)

"Veltas Tomas līdzšinējās grāmatas iezīmē diezgan dažādas strāvas, ar patriotisko "Latvieša sievu", reālistisko notikšanu pacelšanu dzejā "Sēļuzemes pēcpusdienā" un ar jaunāko "Vēl", kas pauž atgriešanos ļoti estētiskā, pirmajos grāmatas dzejoļos diezgan dzirdētā skaņu pasaulē. (..) Veltai Tomai kritiķi pārmetuši, runājot par "Sēļuzemes pēcpusdienu" un "Latvieša sievu", pārlieku vaļsirdību, kas manuprāt nebūtu sajaucama ar vaļību. (..) Nezinu, vai šādi iebildumi dzejnieci nobiedējuši, bet krājumā "Vēl" mīlestības tēmas sniegtas pavisam romantiskā valodā. (..) Tiem, kas meklē dzejā jaunumu ritmā, atskaņās un idejās, "Vēl" nebūs nekāds pārsteigums, iepriekš minētie Veltas Tomas dzeju krājumi tai ziņā bija savrupāki. Bet dažas atziņas liecina briedumu mierīgā, skaidrā formā (..)"

Knuts Lesiņš. "Vēl" – Veltas Tomas dzejoļu izlase. Tilts, Nr. 38-39, 1.04.1960.

"Erotiskos pārdzīvojumus un alkas dzejniece attēlojusi pieklājīgā atturībā, nekur nerādīdama pārdrošāku vaļsirdību, tomēr jūtams, ka bez tiešos vārdos pateiktā ir vēl dzejas zemteksts, kurā ietverta tvīksmīga kaisle, ķermeņu savstarpējais pievilkšanās spēks, saplūšanas svētlaime. Tātad turpinās tā pati pazīme, kas bija novērojama jau Tomas iepriekšējās dzejo|u grāmatās. Jaunajā krājumā uzņemtā lirika visumā variē vecvecos motīvus par mīlestības skaistumu, mīlestības aizlaicību, mīlestības turpināšanos vēl aiz dzīves beigām. (..) Kādas īpašības raksturīgas Veltas Tomas mīlestības lirikai? — Visvairāk daiļrunība, kas izpaužas izskaistinātās metaforās, salīdzinājumos epitetos. (..) Skaidrs, ka daiļrunība, šī pasvītroti izskaistinātā izteiksme dzejas baudītājam sagādā liegu glāstījumu. No otras puses, nav reti gadījumi, kad šķietamam skaistumam par labu upurēta jēga."

Jānis Rudzītis. Mīlestības daiļrunība. Latvija, Nr. 45, 5.12.1949.

Par dzejoļu krājumu "Mūžīgā spēle" (Daugavas Vanagi, 1960)

"Sadalījums četrās nodaļās lielās Iīnijās atbilst četriem galvenajiem tematiem jeb žanriem Veltas Tomas sonetos: apcere, daba (sevišķi dzimtenē), patriotisms un mīlestība (nevairoties no drošas tuvošanās seksuālām puantēm). Katrā nodaļā ir vismaz daži izcili soneti, piemēram, Grēcinieces sapnis, Jērikas roze, Tauta bez vārda, titulsonets Mūžīgā spēle; bet katrā noda|ā ir arī pa mazāk veikliem darinājumiem, un varbūt lielākais neveiksmju cēlonis tādos gadījumos bijis pasakāmās domas samudžinājums, nesavaldīga rīkošanās ar stila gleznām, kas gan krājas krādamās, bet var arī lasītāju atstāt neizpratnē, kas īsti domāts."

Jānis Rudzītis. Mūžīgā spēle. Latvija, Nr. 26, 8.07.1961.

Par dzejoļu krājumu "Sērdienes spēks" (Grāmatu Draugs, 1969)

"Dzejnieces astotās grāmatas koncentrētais izjūtas un domas apvienojums, kurā personīgais un tautas izsāpējums ir kopējais un viens, paceļ šo grāmatu jaunā dzejas balss tīrībā un sērdienes spēkā, tādā pašā, kā Rainis redzēja latviešu Jūrmalas priedēs: "Tu vari mūs liekt, tu vari mūs lauzt – mēs tāles sniegsim, kur gaisma aust.""

Jānis Klīdzējs. Sērdienes spēks. Laiks, Nr. 43, 31.05.1969.

"Laiks ir "Sērdienes spēka" centrālā vara, par kuru stiprāka, kā Horācijs un Šekspīrs jau apgalvoja, ir vienīgi dzeja. Dzeja laiku apstādina, tā rada ilgstošu brīdi, kurā Velta Toma, trimdiniece laikā un telpā, uzņem sava stāvokļa inventūru. Bilance stāv kā motto krājuma pirmajai daļai "Viss tuvais tālu / viss tālais tuvu". Fiziskā klātiene, svešatnes vide un pārdzīvojumu iespējas dzejniecei palikušas emocionāli tālu. Tiešā, psihiskā attieksmē viņa stāv pret tālo dzimteni un pagātni, pret mājām laikā un telpā "kuru nav, / ne te, ne tur". "

Ojārs Jēgens. Sērdienas spēks. Laiks, Nr. 54, 9.07.1969.

Par dzejoļu krājumu "Pēc uguns" (Grāmatu Draugs 1975)

"Veltas Tomas dzejā tagad emocijas ir atradušas apvienojumu ar intelektu un viņas dzejas rindai dod pilno skaņu, par kuru var teikt: VeltaToma ka dzejniece, ka cilvēks, ka latviete ir ieguvusi pilnīgi savu neatkarīgo, suverēno izteiksmi, balsi, domu. Viņai ir savs personības profils. Vēl vairāk: viņa ir ieguvusi arī drosmi domāt, teikt un runāt to, ko jūt par pareizu, neatkarīgi un nebaidoties no personīgām sekām. Tikai tāda veida dzejnieks var iegūt pilnīgu brīvību. Viņa to ir ieguvusi."

Jānis Klīdzējs. Veltas Tomas devītā grāmata. Laiks, Nr. 103, 27.12.1975.


Par romānu "Aldaune" (Grāmatu Draugs, 1960; Liesma, 1991)

"Aldaune ir rakstniece un dzejniece, viņa ne tikai subjektīvi pārdzīvo trimdas patiesību, bet viņas subjektivitāte ir tik pārjūtīga, ka šis pārdzīvojums kļūst vispārējs. Aldaune, tāpat kā romāna autore, nemīl sabiedrību, viņa to nemīl vis tādēļ, ka to veido cilvēka, jo cilvēkus viņa mīl, bet gan tādēļ, ka sabiedrība savā būtībā ir bezmugurkaula dzīvnieks, kura smadzeņu centrs parasti ir kāds cilvēks, kas "stāv ar kājām uz zemes". Lasot "Aldauni," man palika iespaids, ka pār mani nolijis neskaitāmu pagātnes refleksiju lietus, kuru sīkie atomi jaucas ar mūsdienu saskaldītajiem, un lielākais fainomens ir – tie atkal savienojas un kļūst par vienu – mūsu trimdas jēgu, cilvēka tiesībām uz savu personīgo brīvību – būt un pastāvēt kā indivīdam. Aldaune ir subjektīvs romāns, kas skatās pāri mūsu pašreizējai trimdas uztverei, bet kurš pēc gadiem tiks uzņemts kā patiess trimdas attēlojums."

Guntis Zariņš. Mūžīgasi raugs. Latvija Amerikā, Nr. 4, 14.01.1961.

"Rakstnieces izvēlētā es – romāna forma nepastarpināti tieši atklāj ne tik daudz varones iekšējo pasauli tās psiholoģiskajā spraigumā, bet tiecas atklāt pārdzīvojuma un domu intensitāti, kas ir ap viņu – cilvēces trimdinieces, īpaši Austrumeiropas mazo tautu trimdas traģiku. Ļoti iespējams, ka "Aldaune" īsti parādās tikai Veltas Tomas dzejoļu krājumu "Minējums" (1943), "Latvieša sieva" (1946), "Sēļuzemes sestdiena"(1953), "Mūžīgā spēle " (1960), "Dziļumā jāpārtop" (1963), "Sērdienes spēks" (1969), "Maize no mājām"(1980, Rīgā) un "Pēc uguns" (1975) gaismā. Bet tā jau ir universāla patiesība: neviena grāmata pati sevi nevar izgaismot, bez dzīves un literatūras (kultūrapziņas) konteksta tā ir pusmēma. "Aldaune" ir sevī
patstāvīga grāmata, tonalitātes un vērtīborientācijas ziņā tuva G.Janovska trimdas pārdzīvojumam veltītajiem romāniem."

Ausma Cimdiņa. Aldaune, Ķoniņienes nepabeigtā seja. Literatūra un Māksla, Nr. 2, 17.01.1992.

"Kaut arī notikumi – vienalga, vai tā būtu Berlīnes bombardēšana, Akseļa darbs mežā vai dažnedažādās, brīžiem visai komiskas intrigas – tiek iezīmēti ārkārtīgi konkrēti un brīžiem pat pedantiski, tomēr neatstāj sajūta, ka romāns ir vīzija, redzējums. To uzsver arī pati autore, apgalvodama, ka "viss šeit attēlotais ir variācija par kādas nosapņotas dzīves tēmu". Domājams, šis apgalvojums nenozīmē tikai to, ka romāna personām nav nekāda sakara ar reāliem cilvēkiem, – vīzijas, sapņi, redzējumi vienmēr ir pārsteidzoši "īsti", un tas ir labākais veids, kā samākslotību – jebkurš teksts ir samākslots – pārvērst mākslā. Varētu sacīt, ka Veltas Tomas romānam piemīt dziļuma dimensija – aiz teksta ir vēl kaut kas vārdos neformulējams. No šāda viedokļa Aldaunē jūtamas paralēles ar Regīnas Ezeras prozu, sevišķi ar Zemdegām un Pati ar savu vēju – arī tai ziņā, ka gan Toma, gan Ezera meklē cilvēka personības atslēgas."

Guntis Berelis. Velta Toma. Aldaune. Karogs, Nr. 2, 1992.
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas vieta31.01.1912
Neretas pagasts
Neretas pagasts, Neretas novads
Dzimusi Neretas pagasta Šausmānos.

IzglītojiesNeretas Pētera–Pāvila pamatskola
Nereta
Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads
Jēkabpils ģimnāzija
Jēkabpils
Jēkabpils
Zeltmata dramatiskie kursi
Rīga
Rīga
Darbavieta1944
Rīga
Rīga

Satiksmes Ministrija

Ierēdne


1944

Medicīnas māsa leģionā.


1945–1948
Manheima
Mannheim, Baden-Württemberg, Germany

Amerikāņu Sarkanais Krusts

Mašīnrakstītāja–tulks

Dalība organizācijās1991
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
1992
Latvijas Zinātņu akadēmija
Rīga
Rīga
Goda locekle
Emigrē1944–1945
Berlīne
Berlin, Germany
1945–1948
Manheima
Mannheim, Baden-Württemberg, Germany
1948–1999
Toronto
Toronto, Ontario, Canada
Ceļojums1969
Rīga
Rīga

Pirmais ceļojums uz Latviju.

Miršanas vieta24.09.1999
Toronto
Toronto, Ontario, Canada
Apglabāts30.10.1999
Ķesteru kapi
Pētera Lodziņa iela 3B, Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads, LV-5118
ApbalvojumiZinaīdas Lazdas prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Pēc uguns".
1976

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1995. gada 12. aprīļa lēmumu.
IV šķira
1995

Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VītaDatumsKategoreja TipsVietas tipsTeksta fragments
   
1Neretas pagasts
(Neretas pagasts, Neretas novads)
31.01.1912(Nav nūruodeits)Dzimšanas vietaPagasts
2Berlīne
(Berlin, Germany)
1944 - 1945(Nav nūruodeits)EmigrēPilsēta
3Manheima
(Mannheim, Baden-Württemberg, Germany)
1945 - 1948(Nav nūruodeits)EmigrēPilsēta
4Manheima
(Mannheim, Baden-Württemberg, Germany)
1945 - 1948(Nav nūruodeits)DarbavietaPilsēta
5Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
1948 - 1999(Nav nūruodeits)EmigrēPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1969(Nav nūruodeits)CeļojumsPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1991(Nav nūruodeits)Dalība organizācijāsPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1992(Nav nūruodeits)Dalība organizācijāsPilsēta
9Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
24.09.1999(Nav nūruodeits)Miršanas vietaPilsēta
10Ķesteru kapi
(Pētera Lodziņa iela 3B, Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads, LV-5118)
30.10.1999(Nav nūruodeits)ApglabātsKapsēta
11Nereta
(Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads)
(Nav nūruodeits)(Nav nūruodeits)IzglītojiesCiems
12Jēkabpils
(Jēkabpils)
(Nav nūruodeits)(Nav nūruodeits)IzglītojiesPilsēta
13Rīga
(Rīga)
(Nav nūruodeits)(Nav nūruodeits)IzglītojiesPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1944(Nav nūruodeits)DarbavietaPilsēta

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.