Māris Bērziņš

"Māra Bērziņa daiļrade ir dinamiska – katrs nākamais darbs atšķiras gan satura, gan formas ziņā, pāri paliek "tikai" autora specifiskais, ar citiem nesajaucamais stils. [..] Savās grāmatās Bērziņš izvairās no loģiska sižeta un varoņu konkrētības, lai radītu literāro telpu, kurā viss ir iespējams. Biežāk izmantotie paņēmieni – ikviens varonis acumirklī var kļūt par citu, stāstu aizmetņiem trūkst attīstības un atrisinājuma, nav iekšējo monologu un rīcību skaidrojumu. Lai lasītājs šajā telpā nejustos neomulīgi, Bērziņš prot saglabāt stāstu iekšējo loģiku – subjektīvu ritmu un noskaņu, par dzinuli izvēloties komiskas situācijas."

Brokāne, Laura. Stāsti un mērces. Latvju Teksti, Nr. 4, 2011.

Par romānu "Svina garša" (Dienas Grāmata, 2015)

"Man aizraujoši šķiet romāni, kas vēstures disciplīnā jau zināmās koncepcijas papildina ar ar kādiem paralēliem nozīmju slāņiem, kuru iekļaušana zinātniskajā naratīvā ir neiespējama. Tāda ir "Svina garša", īpaši sākot ar okupāciju laika tēlojumu. Es teiktu, ka Bērziņam ir izdevies reprezentēt laikmeta sajūtu. Sižetiska izklāsta hronoloģiskajā secībā tikai romāna beigu daļā autors ievieš citu laika dimensiju un līdz ar to – citu realitāti, nemanāmi vājinot manu apņēmību novērot savas reakcijas lasīšanas procesā. Romāns beidzas ar galvenā varoņa geto slimnīcā redzētā dīvainā sapņa šķietamo piedzīvošanu pēc tam, kad viņš līdz ar sava likteņa biedriem ir kļuvis par kādu no zvaigznēm romāna beigu lappusēs. Sapņa atkārtojums ir tiešs trāpījums manā lasītājas sirdī. Nav asiņu un ložu, ir tikai neizskaidrojama atbrīvotība. Nav arī šaubu – Māra Bērziņa romāns ir laba literatūra."

Lipša, Ineta. Par svina garšu. Latvju Teksti, Nr. 2, 2015.