Janis Jansons

lv
Ziņot redaktoram

Dorbi: Darba autors (10); Recepcijas persona (1)

Ilustrācijas: Persona attēlā(1)

VuordsJanis Jansons
Pseidonims Brauns, O. Brauns
Personiskuo informaceja Janis Jansons-Brauns[1] dzimis 1872. gada 18. martā (6. martā pēc vecā kalendāra) Kurzemē, Aizputes apriņķa Rāvas pagasta „Kauguros”.
1878. gadā sešu gadu vecumā viņš sāk iet skolā. Pirmos divus gadus (1878 –1885) mācās Rāvas pagastskolā, turpmākos divus (1885 – 1887) – Liepājas apriņķa skolā (tajā mācības ir vācu valodā) un trīs gadus (1887 – 1890) – Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. Ģimnāzijā 1888. gadā latviešu skolnieki izveido literāru pulciņu. Tajā ar Jansonu darbojas arī Fricis Roziņš un Miķelis Valters, kā arī Ernests Rolavs, Kanta darbu tulkotāja Ata (Otto) Rolava brālēns (tēva brāļa dēls), aktīvs marksists. Pulciņa dalībnieki, saskaņojuši darbību ar ģimnāzijas vadību, kopā apgūst latviešu valodu un literatūru, diskutē par nacionāliem jautājumiem. Bez latviešu autoriem Jansonam sevišķi tuvs ir vācu dzejnieks Heine.
1890. gadā Jansons iestājas Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur studē līdz 1895. gadam. Studiju pirmajos semestros kā noteikta ideoloģiska vienība, sevišķi „Dienas Lapas” ietekmē (Rainis ieņem redaktora amatu no 1893. gada), sāk formēties Jaunā strāva. Lielākā daļa Jansona biedru no ģimnāzijas dodas studēt uz Tērbatu, bet arī Maskavā netrūkst latviešu, viņi pulcējas un diskutē par dažādiem jautājumiem. Viņi satiekas t. s. latviešu vakaros (sākumā pie F. Brīvzemnieka un K. Valdemāra), bet vēlāk pulciņš sašķeļas. Viens jaunizveidotais grupējums ir Maskavas latviešu savstarpējās palīdzības biedrība, kurā darbojas arī Jansons. Studiju laikā Jansons iepazīstas arī ar Marksa un Engelsa darbiem.
Deviņdesmito gadu pašā sākumā Jansons sāk publicēties „Dienas Lapā”. „Domas par jaunlaiku literatūru” tiek publicētas 1893. gada „Dienas Lapā”. Pirms tam šo rakstu kā referātu (mazliet citādu) Jansons nolasa Liepājas Latviešu biedrībā un pēc tam arī Jelgavā, Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku sarīkojumā. Šī uzstāšanās gūst plašu rezonansi, tāpēc to publicē laikrakstā un 1894. gadā izdod atsevišķā brošūrā. Vairāki latviešu literāti, kas runu klausījušies, atceras to kā nozīmīgu un iespaidīgu, piemēram, Birznieks-Upītis un Aspazija[2].
 Referātā un pēc tam publikācijā Jansons kategoriski un satīriski vēršas pret tālaika latviešu literatūru un aicina latviešu rakstniekus kļūt reālistiem un apgūt citzemju jaunlaiku idejas. Latviešu folkloru Jansons uzskata tikai par tautas pagātnes liecinieci un nemaz neskar latviešu literatūrai nozīmīgo jautājumu par folkloras un literatūras attieksmēm.
Kopumā Jansona darbiem raksturīga prasība pēc reālisma, sociāli nozīmīgas tematikas un sabiedrības zemāko slāņu dzīves patiesa tēlojuma, kā arī sociālo parādību likumsakarību atklāšanas.
1894. gadā Jansons studijas Maskavā neturpina, iesniegumā rektoram par iemeslu norādot uz smagajiem materiālajiem apstākļiem un slimību. Mājās pavadītajā gadā viņš turpina rakstīt „Dienas Lapai” galvenokārt literatūrkritiskus rakstus. 1894. gadā publicēts viņa raksts „Mūsu vecai paaudzei”, kurā atbalstīta arī sieviešu emancipācija, kas tolaik bija aktuāls jautājums un sevišķi saasinājās pēc Aspazijas lugas „Zaudētās tiesības” pirmizrādes tajā pašā gadā. Tāpat šo laiku raksturo aktīva sabiedriskā darbība, dalība jaunstrāvnieku sanāksmēs un pasākumos, strādnieku pasākumu organizēšana un uzstāšanās utt.
1895. gada sākumā Jansons atgriežas Maskavā un gada pirmajā pusē turpina studijas. Šā gada vasarā viņš atkal pamet Maskavu bez universitātes vadības ziņas un atļaujas. Kad pēc diviem gadiem viņu arestē, liecībā viņš par iemeslu norāda nepieciešamību risināt problēmas, kas saistītas ar „Dienas Lapas” vadību un izdošanu.
1895. gada septembrī viņu uzņem Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Uzreiz iestājas arī studentu biedrībā „Pīpkalonija”. No Tērbatas viņš bieži brauc uz Rīgu, lai darbotos „Dienas Lapā”.
Studiju laikā Jansons arī turpina organizēt un aktīvi piedalīties jaunstrāvnieku sabiedriskajās aktivitātēs. Kad 1897. gadā sākas strādnieku un jaunstrāvnieku aresti, Rīgā (Stučkas dzīvoklī) arestē arī Jansonu. Līdz 1898. gadam viņš uzturas cietumā Rīgā, tad viņu izsūta uz Smoļensku, kur tiesa piespriedusi pavadīt trīs gadus. Atrodoties trimdā, viņš no 1899. līdz 1901. gadam turpina publicēties „Dienas Lapā”.
1901. gadā Jansonu apcietina un ievieto Smoļenskas cietumā, jo varas iestāžu darbinieki ir pārtvēruši vēstuli, kurā viņš apliecina savu atbalstu strādnieku kustībai. 1902. gada jūnijā Jansonu izsūta uz Vitebsku, bet tā paša gada oktobrī ievieto Pēterburgas cietumā. 1903. gadā viņu atbrīvo, un šī paša gada vasarā viņš dodas uz Latviju.
Nozīmīgākie Jansona trimdas laika darbi ir "Sešdesmito gadu reformas Krievijā un Baltijā" (1902), "Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās" (1903).
Pēc atgriešanās no cietuma Jansons grib nokārtot eksāmenus, lai pabeigtu juridisko fakultāti, bet tas viņam ir aizliegts. Rīgā viņš pelna iztiku, būdams izdevuma „Jaunā Dienas Lapa” līdzstrādnieks, bet darbojas arī nelegālajā laikrakstā „Cīņa”, kas sāk iznākt 1904. gadā, kā arī aktīvi turpina komunisma ideju popularizēšanu ar sabiedriskajām aktivitātēm.
Jansons piedalās LSDSP programmas izstrādāšanā un 1. kongresā 1904. gadā.
1905. gadā Jansons uzņemas redaktora pienākumus „Dienas Lapā”. Revolūcijas laikā viņš ir viens no redzamākajiem vadoņiem un aktīvistiem. Aktīvās darbības dēļ, sākoties revolūcijas apspiešanai, Jansonam ir jāemigrē. 1906. gadā viņš dodas uz Pleskavas guberņu, pēc tam uz Pēterburgu un tad, bēgot no soda ekspedīcijām, uz Šveici. No Šveices šajā pašā gadā viņš pārceļas uz Somiju.
Somijā top viņa pazīstamais darbi „Fauni vai klauni?” (1908), kurā viņš vēršas pret pēcrevolūcijas laika literatūrā pausto individuālismu, pesimismu un revolūcijas kritiku. Vēl citi lietratūrai veltīti darbi – "Tautiskā birģelība un māksla" (1908), "Piezīmes par mūsu literatūru" (1909). Tāpat top darbi „Vēsturiskais materiālisms” (1910), "Vai gaidāma mums proletāriskā māksla?" (1913), "Kāds vārds par "Vārdu"" (1913) u.c.  Jansons strādā arī pie Engelsa darbu „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” un „Anti – Dīringa” tulkojumiem, kā arī turpina līdzdarboties dažādos preses izdevumos, kas atbalsta revolūciju.
1910. gadā viņš dodas uz Briseli, jo Somijā, kur uzturas nelegāli, vairs nejūtas droši. Beļģijā viņš paliek līdz pat kara sākumam un ir „Cīņas” redaktors, kļūst par Latvijas sociāldemokrātu ārzemju komitejas vadītāju. 1914. gadā notiek LSDSP kongress, līdz tam un tā laikā viņš vēlas samierināt boļševikus un meņševikus, lai saglabātu partijas un domubiedru vienību. Jansona paša uzskati tomēr vairāk sakrīt ar boļševiku pozīciju, tāpēc 1915. gadā viņš pievienojas boļševikiem un arī iestājas partijā.
Pirmskara periodā Jansons turpina aktīvi rakstīt un tulkot. 1911./1912. gadā iznāk „Baltijas revolūcijas” pirmā daļa, viņš turpina strādāt pie „Vēsturiskā materiālisma” otrās daļas, ko iecerējis izdot ar apakšvirsrakstu „Māksla un filozofija”. Tā kā viņam ir plašas svešvalodu (krievu, franču, vācu, zviedru, norvēģu, vēlāk arī angļu) zināšanas, viņš var un vēlas tulkot darbus, ko uzskata par svarīgiem latviešu lasītājam, piemēram, tādus autorus kā Tolstojs, Igo, Gorkijs u. c., viņš arī atbalsta Turgeņeva un Čehova darbu tulkošanu.
1914. gada augustā Jansons dodas uz Angliju, sākumā viņš apmetas Bornmutā, bet 1915. gadā viņš pārceļas uz Londonu, kur turpina politiskās aktivitātes un publicējas. Šajā laikā viņš izstrādā darbu „Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra”, kas tiek publicēts 1916. gadā.
1917. gadā, sākoties revolūcijai, viņš nolemj doties uz Krieviju. Anglijas varas iestādes piešķir izbraukšanas atļauju, bet viņam ir atļauts braukt tikai ar preču tvaikoni „Zara”. 1917. gada 13. aprīlī Ziemeļu jūrā šo tvaikoni nogremdē vācu zemūdene un Jansons iet bojā.
 

[1] Vārds “Janis” ir “Jāņa” izloksnes forma Kurzemē. Pseidonīmu „Brauns“ viņš pieņēma pēc atgriešanās no trimdas 1903.g., kā norāda viņa sieva, šo vārdu Jansons aizguva no G. Hauptmaņa lugas „Vientuļi ļaudis“.
 
[2]Aspazija šo uzstāšanos atceras šādi: „Tur Jansons, ne no viena nesaprasts, patētiski runāja par Jauno strāvu, jauniem ideāliem. Es redzēju viņā gara radinieku, bet izlikos ļoti naiva un runāju visādas muļķības, rādīju viņam ne savus sacerējumus, bet – rokdarbu ar izšūtu eņģeli un vārdiem „Ruhe Sanft!”. Man patika viņu provocēt, patika tā dedzība ar kādu viņš gribēja atgriezt mani no tā rokdarba eņģeļa un „Ruhe Sanft!”.”
 
SaiknisAnna Jansone - Sīva
Nodarbespublicists
literatūrzinātnieks
literatūrkritiķis
politikas aktīvists
Dzimšanas vieta18.03.1872
Rāva
Rāva, Dunalkas pagasts, Durbes novads
Dzimis Rāvas pagasta "Kauguros".
Izglītojies
mācījies
mācījies Rāvas pagastskolā

mācījies
mācījies Liepājas apriņķa skolā

1887–1890
mācījies
mācījies Liepājas Nikolaja ģimnāzijā

1890–1895
studējis
studē Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē

1895
studējis
pārgājis uz Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti, studijas nav beidzis
Miršanas vieta13.04.1917
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VītaDatumsTipsVietas tipsTeksta fragments
   
1Rāva
(Rāva, Dunalkas pagasts, Durbes novads)
18.03.1872Dzimšanas vietaCiems

:Nav norādīta kategorija

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.