Fricis Roziņš

lv
Ziņot redaktoram

Dorbi: Darba autors (5); Izdevējs (1); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (2)

VuordsFricis Roziņš
Pseidonims Āzis
Personiskuo informaceja

Fricis Roziņš dzimis 1870. gada 7. martā (19. martā pēc jaunā kalendāra) Aizputes apriņķa Purmsātu pagasta Vanagu mājās, turīga zemnieka ģimenē. 1890. gadā tēvs Ādams Roziņš pārdod „Vanagus” un iegādājas lielāku saimniecību „Bušupus” Tāšu Padures pagastā. Ādamam un Billei Roziņiem ir trīs bērni – vecākais dēls Fricis, Žanis (dz. 1872) un Anna Karolīne (dz.1878).

11 gadu vecumā Roziņš uzsāk skolas gaitas Durbes divgadīgajā elementārskolā. 1884. gadā viņš sāk mācīties Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. Šī tolaik ir viena no piecām vīriešu ģimnāzijām Latvijas teritorijā, kurā mācību valoda ir krievu, citās ģimnāzijās mācības notiek vācu valodā. Nikolaja ģimnāzija ir viena no klasiskajām ģimnāzijām, lielu uzmanību tajā pievērš latīņu un grieķu valodas zināšanām, kā arī citām valodām, arī vācu. Tiek pasniegta arī ticības mācība, savukārt matemātiku un fiziku māca ierobežoti, bet dabas zinātnes (bioloģiju, ķīmiju) nemāca nemaz. Skolā nemāca ne latviešu valodu, ne latviešu literatūru, bet, kad vecāko klašu audzēkņi, arī Roziņš, lūdz direktoram atļauju izveidot literāro pulciņu, kurā varētu arī attīstīt latviešu valodu un lasīt latviešu literatūru, direktors piekrīt. Tā 1888./1889. mācību gadā sāk darboties literārais pulciņš, pulciņa dalībnieki tiekas reizi nedēļā, sestdienā. Tā biedru vidū ir vēlāk labi pazīstami sabiedriskie darbinieki – J. Jansons, E. Rolavs, M. Valters, A. Sprūde u. c. Pulciņa biedri mācās latviešu valodu, lasa literatūru (Ausekli, Pumpuru, Valdemāru u. c.), rīko referātu lasījumus, piedalās Liepājas latviešu biedrības organizētajās teātra izrādēs, koncertos un citos pasākumos. Par savu pienākumu pulciņa biedri uzskata runāt latviešu valodā visās dzīves jomās, kur tas ir iespējams.

Kā liecina skolasbiedru vēlākie izteikumi, Roziņš ir citu ģimnāzistu vidū cienīts, viņš daudz lasa, labi pārzina krievu, latviešu, franču, vācu literatūru, kā arī vispār interesējās par mākslām. Sevišķi ciešas attiecības Roziņam izveidojas ar J. Jansonu, šī draudzība saglabājās arī vēlākos gados. Roziņš un Jansons ir arī tie, kas literārajā pulciņā veicina sociālu un politisku jautājumu apspriešanu, jo abi pastāvīgi lasa šiem jautājumiem veltīto literatūru (Beļinskis, Hercens, Černiševskis, Dobroļubovs u. c.)

Ģimnāzijā Roziņam veidojas noteikta pārliecība par sociālo taisnīgumu, viņam veidojas kritiska attieksme pret vācu muižniecību (to veicina arī viņa pieredzētie zemnieku nemieri 19. gs. 80. gadu sākumā), kā arī pret carisko valdību. 1889. gadā Roziņš pat ir aizturēts par apvainojošiem izteikumiem pret caru, tomēr sodīts viņš netiek.

Ģimnāziju Roziņš beidz 1890. gadā un pēc gada iestājas Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē.

 Šeit studē daudzi latviešu studenti, kā arī studenti no citām Krievijas guberņām. Pēc 1887. gada Tērbatā sāk studēt liela daļa studentu, kam par iestāšanos pret valdošo režīmu un dalību nemieros ir aizliegts studēt impērijas lielajās pilsētās. Šie studenti, kā arī aizliegtā literatūra (vācu sociāldemokrātiskā literatūra), kas studentu vidū cirkulē, veicina aizvien nopietnāku Roziņa pievēršanos sociālismam un marksismam. Nelegālo literatūru (tostarp Marksa un Engelsa darbus) par papildu samaksu izdodas nopirkt gan Tērbatā, gan Rīgā, kā arī 1893. gadā no Šveices uz Rīgu to slepeni atved Rainis, un tajā pašā gadā no Vācijas to atved arī Pauls Dauge.

 Studējot Roziņš galvenokārt uzmanību velta nevis tiem priekšmetiem, kas tieši attiecas uz viņa izvēlēto studiju jomu (anatomijai, fizioloģijai u. c.), bet vēsturei, filozofijai, literatūrai un politiskajai ekonomijai. Pirmajā mācību gadā Roziņš iestājas arī 1888. gadā latviešu studentu nodibinātajā literārajā pulciņā, kuru nosauc tā dibinātāja J. Pīpkalēja vārdā – „Pīpkalonijā”. Pulciņā sākotnēji apspriež literāras un filozofiskas tēmas, bet pēc tam tās nomaina politiskie jautājumi. Pulciņa biedru vidū ir arī A. Dauge, E. Veidenbaums u. c. Biedrība uztur saikni arī ar līdzīga rakstura studentu apvienībām Pēterburgā un Maskavā un ar tur studējošajiem latviešu studentiem, piemēram, J. Jansonu, E. Rolavu u. c.

Īpaši ciešas attiecības izveidojas starp Roziņu un E. Veidenbaumu, ko, iespējams, veicina abu lielā interese par literatūru. Pēc Veidenbauma nāves Roziņš Londonā 1900. gadā laiž klajā pirmo Veidenbauma dzejoļu krājumu. Roziņa pirmā publikācija „Par vissīkākajām ķermeņu daļiņām” (1892. gadā rakstu krājumā „Pūrs”) tapusi, jo viņam ir liela interese par filozofiju.

No 1894. līdz 1897. gadam Roziņš ļoti daudz publicējas „Dienas Lapā”, kas, kopš tās vadību 1888. gadā uzņēmies sociālistiski noskaņotais P. Stučka, no Jaunlatviešu idejas popularizējoša izdevuma kļuvis par Jaunās Strāvas idejisko atbalsta punktu un izplata sociāldemokrātijas un vēlāk arī marksisma idejas. „Dienas Lapā” 1894. gadā publicēta arī Roziņa pirmā publikācija ar nosaukumu "Vai vispārējie dziedamie svētki ir tautas svētki?" ar parakstu L-Anna. Kopumā

Roziņš raksta ar dažādiem pseidonīmiem, tostarp, „Āzis”, „Ā.”, „R.”. Sevišķi noturīgs izrādās pseidonīms „Āzis”, kuru Roziņš pats un citi turpmāk vienmēr izmanto. Roziņa publikācijām raksturīgs noturīgs teorētiskais līmenis, kas attiecīgi balstās uz vietējo kontekstu attiecinātās sociāldemokrātijas un marksisma idejās, proti, tās piemērotas sociālajai, politiskajai un ekonomiskajai situācijai Latvijā. Roziņa publikācijas nav veltītas tikai sociālām un politiskām problēmām, bet viņš raksta arī literatūrkritiskus rakstus. Tāpat Roziņam ir raksturīgi humoristiski, satīriski raksti un feļetoni.

Ārpus „Dienas Lapas” jaunstrāvnieki un viņu domubiedri organizē un piedalās t. s. jautājumu vakaros, kuros sākotnēji, pirms tiek pievērsta pastiprināta varas iestāžu uzmanība, atklāti propagandē marksismu. Tāpat Roziņš un citi ļoti aktīvi izplata marksisma idejas strādnieku vidū Liepājā, Rīgā un citās Krievijas pilsētās. Par šo darbību, konkrētāk, par Liepājas strādnieku aģitāciju, 1894. gadā Roziņu izslēdz no Tērbatas universitātes.

1895. gadā Roziņš atkal tiek uzņemts Tērbatas universitātē, šoreiz Juridiskajā fakultātē. Šajā laikā par Jaunās strāvas dalībniekiem īpašu interesi sāk izrādīt varas iestādes, 1896. gadā sākas pirmie jaunstrāvnieku aresti. 1897. gada vasarā tiek apcietināti „Dienas Lapas” redakcijas locekļi, līdzstrādnieki un ar izdevumu saistītie cilvēki, Jaunās strāvas dalībnieki un domubiedri, „Dienas Lapa” tiek slēgta uz 8 mēnešiem. Roziņu apcietina viņa tēva mājās „Bušupos” un nogādā Liepājas cietumā, kur viņš uzturas no jūlija līdz septembrim. Pēc apcietinājuma viņam piespriež mājas arestu, bet 1899. gadā –8. mēnešu ilgu ieslodzījumu un izsūtījumu uz trim gadiem. Roziņš nolemj bēgt uz ārzemēm – Londonu. 1899. gada jūnijā Roziņš kopā ar vēl vienu jaunstrāvnieku Frīdrihu Veismani no Liepājas dodas uz Londonu.

Londonā Roziņš sastopas ar daudzām un dažādām politisko emigrantu grupām. Lielākā daļa krievu emigrantu pulcējās ap „Brīvās krievu preses fondu”, to vada F. Volhovskis, Ļ. Goldenbergs, N. Čaikovskis, P. Kropotkins. Lai gan veido kopēju organizāciju, politisko uzskatu ziņā viņi nav vienoti. Vēl citi emigranti pulcējas ap V. Čertkovu, tolstojiešu grupas vadītāju. Bez krievu emigrantiem ievērojama ir arī poļu emigrantu grupa ar Pilsudski priekšgalā. Poļi sākumā arī piedāvā finansiālu palīdzību nelielajai latviešu emigrantu grupai, tomēr rodas domstarpības par nacionālo jautājumu. Poļu sadarbības nosacījums ir prasība pēc Polijas un Latvijas neatkarības no Krievijas, ko savukārt neatzīst ne Roziņš, ne viņa biedri. Sadarbība Roziņam izveidojas ar Anglijas krievu sociāldemokrātiem, arī ar V. Bonču-Brujeviču, kurš palīdz uzsākt marksistiskās literatūras izdošanu latviešu valodā.

1899. gada septembrī tiek nodibināta „Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība”, kurā sākumā ir 15 biedri, proti, Roziņš ar sievu Magdu, F. Veismanis, E. Rolavs, H. Punga un arī emigranti, kas uzturas Šveicē – M. Valters, E. Skubiķis u. c. Šī gada decembrī klajā nāk arī latviešu sociāldemokrātu savienības žurnāls „Latviešu strādnieks”. Jāpiemin, ka tieši šajā žurnālā Roziņš rakstos „Ko mēs gribam”, „Kamdēļ un kā organizēties”, „Tauta un tēvzeme” izvērš domu par latviešu sociāldemokrātu partiju. Interesanti, ka Roziņš uzskata, ka mazāk izglītotu strādnieku aģitācijā noderīga varētu būt literatūra un dzeja, tādēļ katrā „Latviešu strādnieka” numurā tiek ievietots kāds īss stāsts, dzejolis vai fragments no romāna. Dzejoļus no dažādām valodām tulko paši izdevēji F. Roziņš, Magda Roziņa, A. Birkerts u. c. Žurnālā ievieto arī Turgeņeva „Slieksni”, Tolstoja „Vēstuli feldfēbelim” un fragmentu „Eksekūcija” no darba „Augšāmcelšanās”.

„Latviešu strādnieka” izdošanā līdzdarbojas arī latviešu sociāldemokrātu savienības biedri no Šveices. Katru žurnāla ievadrakstu no Londonas sūta uz Šveici, lai tur šis raksts tiktu akceptēts. Tomēr starp emigrantu grupām visai drīz iezīmējas būtiskas domstarpības, kuru pamatā ir t. s. nacionālais jautājums. Valters, Rolavs, Skubiķis u.c.  priekšplānā izvirza latviešu nacionālās intereses, atbilstoši izprastā sociālā taisnīguma iedibināšanai atvēlot sekundāru lomu, bet Roziņam un viņa domu biedriem svarīgākais ir strādnieku šķiras interešu aizstāvība, turklāt netiek arī uzskatīts, ka Latvijai vajadzētu attīstīties neatkarīgi no Krievijas. Domstarpības noved pie tā, ka 1900. gadā Roziņš, Roziņa, Punga un Vesmanis izstājas no sociāldemokrātu savienības un Roziņš pārtrauc arī personīgos kontaktus ar Liepājas ģimnāzijas biedriem Rolavu un Valteru. Tiek apturēta arī „Latviešu strādnieka” izdevniecība.

1900. gadā Roziņš ar domubiedriem sāk jauna žurnāla „Sociāldemokrāts” izdevniecību. To papildina ar pielikumu „Sociāldemokrātu bibliotēka”, kurā izdod atsevišķus marksistu darbus vai fragmentus, arī „Komunistiskās partijas manifestu”, ko 1900. g. vēlreiz pārtulko Roziņš. Līdz 1902. gadam „Sociāldemokrāts” iznāk Londonā, bet pēc tam līdz 1905. gadam Šveicē.

1900. gadā Roziņš izdod arī Veidenbauma „Dzejas”.

1903. gadā „Sociāldemokrātā” tiek publicēts LSDSP programmas projekts t. S. „Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas programmas priekšlikums”. Gadu iepriekš, būdams pārliecināts, ka strādnieku kustībai Latvijā jāattīstās vienoti ar Krieviju, Roziņš pārtulko, komentē un publicē „Sociāldemokrātā” arī KSDSP programmas projektu. 1905. gada jūnijā LSDSP programma, kuras izstrādē aktīvi piedalās arī Roziņš, tiek apstiprināta LSDSP otrajā kongresā.

Uzturoties Šveicē un darbojoties „Sociāldemokrātā”, Roziņš īpaši pievēršas arī filozofijai, lasa Jozefa Dīcgena darbus. Viņš aktīvi polemizē arī ar vācu sociāldemokrātu līdera E. Bernšteina teorētiskajiem uzskatiem, apsūdzot Bernšteinu, ka viņš novērsies no marksisma mācības, kam pats Roziņš paliek nelokāmi uzticīgs. 1903./1904. gadā „Sociāldemokrātā” Roziņš publicē vairākus rakstus („Sociāldemokrātu filozofija”, „Atbilde”, „Vēlreiz par sociāldemokrātu filozofiju”), kuros aizstāv marksisma un materiālisma pozīcijas, izklāsta marksisma pamatnostādnes, matērijas un apziņas skaidrojumu marksisma ietvaros, dialektikas lomu un pasaules izzināmību. Viņš arī kritizē tos filozofijas virzienus, kas pauž marksismam un materiālismam pretējus uzskatus.

Tāpat Roziņš turpina tulkotāja darbu, 1903.g. viņš iztulko T. Hārdija darbu „Jūdas neievērojamais”.

1904. gadā Bernē klajā nāk vēlāk vairākas reizes pārizdotais un krievu valodā tulkotais Roziņa darbs „Latviešu zemnieks”. Šajā darbā, ko Roziņš sauc par nelielu vēsturisku skici, viņš aplūko latviešu zemniecības vēsturi savas marksistiskās pārliecības perspektīvā. Darbs beidzas ar nodaļu, kas veltīta tagadējiem agrārajiem apstākļiem Latvijā, Roziņš iecerējis rakstīt vēl otru daļu, bet šī iecere neīstenojas.

1905. gadā Roziņš nelegāli dodas uz Latviju, uz LSDSP otro kongresu. Tiek nolemts slēgt „Sociāldemokrātu” un pavisam atgriezties Latvijā. 1905. gada rudenī Fricis un Magda Roziņi atgriežas Rīgā. Roziņš ļoti aktīvi atbalsta revolūciju un organizē LSDSP darbu. 1905. gadā viņam tiek uzticēta sociāldemokrātiskā laikraksta „Pēterburgas latvietis” rediģēšana un izdošana. Kopā ar Roziņu laikrakstā darbojas J. Jansons-Brauns, P. Stučka u. c. Šo avīzi cenzora ziņojumu dēļ slēdz jau 1906. gadā. Avīzes izdevēji turpina izdošanu, mainot tai nosaukumus. Avīze iznāk kā „Biedris”, „Diena”, „Darbs”, „Patiesība”, „Atbalss”, u. c. 1905./1906. gadā Roziņš aktīvi darbojas arī sociālistiskajā žurnālā „Karogs” un almanahā „Sieks”. 1906., 1907. un 1908. gadā Roziņš sagatavo arī „Strādnieku kalendāru”, kas pazīstams kā „Āža kalendārs”, jo to Roziņš paraksta ar savu seno pseidonīmu Āzis.

Reakcijas laikā tiek īpaši vajāti visi revolūcijas atbalstītāji, liela daļa emigrē uz ārzemēm. Roziņa un viņa sievas situācija ir īpaši bīstama, jo abi atrodas Latvijā nelegāli. 1906. gadā notiek trešais LSDSP kongress, kurā Roziņš piedalās un aktīvi iestājas par partijas apvienošanu ar KSDSP.

Lielu daļu 1907. gada Roziņš pavada Somijā. Šajā gadā iznāk arī Roziņa darbs „Sociālisma katķisms”. Patiesībā šis ir angļu  autoru Belforta-Beksa un Kvelča darbs „A new catechism of socialism”, bet Roziņš to nevis vienkārši pārtulko, bet vietām būtiski maina pēc saviem uzskatiem un idejām. Nodaļā par filozofiju Roziņš sevišķi uzsver Dīcgena ideju nozīmi marksisma attīstībā.

1908. gada 16. martā Rīgā, Pārdaugavā, notiek LSD Rīgas komitejas sanāksme, kuras laikā F. Roziņš un citi dalībnieki tiek apcietināti. Janvārī Roziņam un vēl četriem viņa biedriem piespriež četrus gadus katorgā. Šo laiku viņš pavada Rīgas Centrālcietumā. Cietumā, kur vienuviet ir daudz domubiedru, notiek aktīvas diskusijas un kopīgas dažādu priekšmetu studijas, kā arī savstarpēja svešvalodu apmācība. Roziņš daudz lasa literatūru kā arī nodarbojas ar tulkošanu (Gortera „Vēsturiskais materiālisms”, Marksa „Kapitāls”, Bēbeļa „Sieviete un sociālisms” u. c.). Tiek diskutēts arī par filozofijas tēmām, apspriež Avenāriju, Mahu, Lunačarski u. c. Sevišķi aktīvs šajās diskusijās ir Roziņš, kurš aizstāv materiālisma idejas. Mācības un diskusijas, kuru laikā pat tiek referēts, notiek katru dienu noteiktā laikā, gluži kā skolā vai universitātē (politieslodzītie Centrālcietumu pat dēvēja par „Romanova Universitāti”).

1912. gadā Roziņam jādodas uz Sibīriju, Irkutskas guberņu, kur viņam piespriests mūža nometinājums. Irkutskā Stučku sagaida sieva, kura tur ieradusies jau agrāk un strādā par mājskolotāju. Pēc tam abi apmetas Manzurkas sādžā. 1912./1913. gada ziemā Roziņš daudz lasa un tulko no holandiešu valodas, ko iemācījies Rīgas Centrālcietumā. Viņš pārtulko H. Rolandesa-Holstas darbu „Strādnieku šķiras cīņas vēsture”, no angļu valodas – Dž. Golsvorsija „Cīņu” („Strife”)

Gan ieslodzījumā, gan nometinājumā Roziņš turpina aktīvi sarakstīties ar saviem domubiedriem, citiem jaunstrāvniekiem – Raini, Stučku, P. Daugi, Ozolu, Jansonu-Braunu u. c.

 1913. gadā, sarakstoties ar Daugi un Stučku, Roziņš nolemj bēgt no nometinājuma vietas. Dauge šim nolūkam atsūta nelielu naudas summu, bet Ozols piedāvā Roziņam doties uz ASV, lai tur viņš uzņemtos „Strādnieka” redaktora amatu. Augustā Roziņi pamet Manzurkas sādžu, septembrī ierodas Pēterburgā. Tolaik tur dzīvo P. Stučka, kurš viņiem palīdz tikt līdz Somijai, pēc tam kādu laiku viņi uzturas Kopenhāgenā, Briselē un Anglijā. 1913. g. 25. oktobrī Roziņi ar kuģi „Luzitania” dodas uz ASV, un novembrī viņi ierodas Ņujorkā.

Uzturoties ASV (no 1914. līdz 1917. gadam) Roziņš ir Amerikas latviešu sociāldemokrātiskās organizācijas laikraksta „Strādnieks” redaktors, un pats tajā aktīvi publicējas.

1917. gadā, revolūcijas ietekmē, daudzi politiskie emigranti, arī Roziņi, atgriežas Krievijā. No Pēterburgas 1917. gada novembrī viņi dodas uz Valku, kas ir brīva no vācu okupācijas. Līdz 1918. gadam Roziņš ir Iskolata (1917. gada jūlijā ievēlētā Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) priekšsēdētājs. 1918. gadā Roziņi kopā ar P. Daugi, bēgot no vāciešiem, dodas uz Krieviju. Maskavā Roziņš strādā par Tautību lietu tautas komisāra vietnieku un latviešu nacionālo lietu komisāru. Paralēli Roziņš noorganizē arī trīs nedēļas avīžu – „Ziņotājs”, „Taisneiba”, „Cīņa” – iznākšanu. 1918. gadā Stučka ir arī Ārlietu tautas komisariāta darbinieks, bet jau šī gada septembrī viņu no šī amata atbrīvo.

1919. gadā, kad tiek nodibināta Padomju Latvija, F. Roziņam uztic zemkopības komisāra pienākumus. Šī gada 7. maijā viņš nomirst no plaušu karsoņa. Apglabāts Rīgā, Brāļu kapos.

Nodarbespublicists
politikas aktīvists
Dzimšanas laiks/vieta19.03.1870
Dzimis agrākā Aizputes apriņķa Purmsātu pagasta Vanagos.
Izglītojies
mācījies
Durbes divgadīgajā elementārskolā

1884–1890
mācījies
Liepājas Nikolaja ģimnāzijā

1891–1894
studējis
par revolucionāru darbību izslēgts 1894.g.
medicīnu Tērbatas universitātē

1896
studējis
atjauno studijas Tērbatas univewrsitātes Juridiskajā fakultātē
Miršanas laiks/vieta07.05.1919
Lūznava
Lūznava, Lūznavas pagasts, Rēzeknes novads
Apglabāts

:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VītaDatumsTipsVietas tipsTeksta fragments
   
1Lūznava
(Lūznava, Lūznavas pagasts, Rēzeknes novads)
07.05.1919Miršanas laiks/vietaCiems

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.