Esse un... un...

"Esse un... un..." (2020) ir pārstrādāts un papildināts grāmatas "Esse un..." izdevums.

Publicitātes informācijaJura Zvirgzdiņa radošā pauze pieaugušo literatūrā, kas sekoja pēc vēsturiskā romāna “Dancis uz virves” (Pētergailis, 2015) uzrakstīšanas ir beigusies, un rakstnieks atkal pievērsies lielo lasītāju auditorijai. Viņš turpina rakstīt stāstus par Essi, personāžu, kura pirmais uznāciens meklējams jau 1987. gadā žurnālā “Avots”. Lai arī cenzūras, brīdī, kad autors radījis pirmos Esses stāstus, vairs nav, tomēr – tai pašā 1987. gadā kāda preses izdevuma redaktors Guntim Berelim pavēsta, ka šie stāsti esot izcili, bet tos nekad un neviens neatļaušoties publicēt. Taisnība izrādās Guntim Berelim, jo “nekad nepublicējamie” stāsti gadu vēlāk tiek publicēti “Avotā”, tā pirmajā numurā.
Kas tobrīd ir Zvirgzdiņš?
Jauns autors ar klasiķa cienīgu sirmu bārdu, kuram Latvijas literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā ne sapņos nerādās, īpaši vēl tāpēc, ka tādas vēl nemaz nav, nemaz nerunājot par pārējo godalgu birumu, kas viņu piemeklēs vēlāk.
Iepriecina, ka Esse mīt kopā ar Juri Zvirgzdiņu joprojām, un tiek radīti jauni stāsti, gan par Essi jaunajā bibliotēkā, gan viņa esību mobilo sakaru laikmetā, gan darbībām COVID-19 laikā. Pie tam, šoreiz uz grāmatas “ESSE...UN...UN...” vāka ieraugām Esses vizualizāciju, zīmējumus,ko radījusi pati Jura Zvirgzdiņa roka. Ar tiem lieliski sasaucas grāmatas mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas – neviens stāsts nav palicis bešā, ilustrācijas ir lielisks Esses filozofisko stāstiņu papildinājums.
Pats autors jaunajiem stāstiem pievienojis teikumu: ”Esmu vēl dzīvs un, es ceru, arī Esse.”

Guntis Berelis, rubrikā par nenovērtēto latviešu literatūrā, raksta: “Kas ir Esse? Iespējams, Esse varētu būt ES - SE: autora ES un tā spoguļattēls SE (lai nu kas, bet dirnēšana spoguļa priekšā un sava “es” apjūsmošana ir literātu visiecienītākā nodarbošanās). Tomēr spoguļattēls - tas būtu pārlieku vienkārši. Spoguļattēls tāda garlaicīgi plakana un nīkulīga autora kopija vien ir. Essi varētu uztvert kā Zvirgzdiņu, kurš, ielīdis starp diviem pretstatītiem spoguļiem, groza galvu uz vienu un otru pusi, priecādamies par bezgalībā aizejošām Zvirgzdiņu virknēm. Un tur, tajās bezgalībās, tad arī mīt Esse - it kā tepat blakus un tomēr nesasniedzams. Kaut kur tālu, tālu - tik tālu, ka acs jau zaudē izšķiršanas spēju - Esse sastopas ar vēl vienu vārdu - Ecce, kas saistās ar Pilāta pazīstamo izteikumu Ecce Homo! - Lūk, cilvēks! (un pavisam bezgalīgā bezgalībā - ar Nīčes pašironisko pašiemīlēšanos tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskā darbā). Esse Homo! Vēl viena tēma: Esse un eseja. Essem (Essei?) piemīt esejai raksturīgā loģiski aloģiskā, filozofiski literatūriskā domāšana, vien tā atšķirība, ka Esse ir vīriešu dzimtes eseja (un vēl: esseja kā es-seja). Vai Esse ir cilvēks? Visticamāk, ka nē, Esse ir tikai vārds, tomēr nekas cilvēcisks viņam nav svešs.”

Stāsti – tie ir sīki atgadījumi no Esses dzīves, iespējams, anekdotes, vietumis atšķaidot ar alegorijām. Esse dzer tēju ar nāvi, nolemj arī pēc COVID pandēmijas citiem nolūkiem saglabāt sejas masku, ceļ Ķīnas mūri no sērkociņiem, apceļo antīko pasauli, kopā ar Hemingveju dodas zvejā, atver līdzību un aforismu bodīti, glābj Skalbes kaķīti no jaunajiem vandāļiem un viņš nelaiž iekšā pa durvīm seksuālo revolūciju.

Guntis Berelis radījis lielisku J. Zvirgzdiņa Essem veltītu pašesseismu: “Esse pieklauvē pie Latviešu Literatūras durvīm. LL atver, paskatās - tāds maziņš, jokains, nepareizi domājošs un vispār... Durvis aizcērtas. Esse neapmulst, padzīvo kādus gadus un tad speras atkal iekšā - bez klauvēšanas. LL iepleš acis un bezkaunīgi saka: “Kur tu biji pazudis? Es tevi jau tik ilgi gaidu!” Ne vella, LL Essem durvis tā arī nav atvērusi.”