Beatrises gultas stāsti

Publicitātes informācija:“Es – Eleonora, Džūlija, Lisjēna, Agnese, Marianna, Flora, Žanna, Anastasija, Terija, Elīza un vēl, un vēl, un vēl – laikam esmu piedzimusi tikai tādēļ, lai bariņam manu līdzcilvēku nebūtu garlaicīgi dzīvot. Katram vīrietim, kuru iepazīstu, es esmu cita un vārdus izvēlos pēc savas patikas. Ar vecākiem viņus neiepazīstinu un no laulībām izvairos, tādējādi neradot nekādu iespēju atklāt, kā mani sauc patiesībā. Tas ir jautri un dod iespēju pašai izdomāt savu stāstu atkarībā no mirkļa garastāvokļa. Un dzīvot šajā stāstā. Runā, ka fantāzijas esot daudz aizraujošākas par pašu dzīvi. Tam es nevaru piekrist –– nav nekā interesantāka par šo –– izbaudīt visu, ko vien iespējams baudīt, un darīt to, kas ienāk prātā...”

“Visi šajā romānā attēlotie notikumi ir līdz mielēm patiesi, darbojošos personu vārdi nav mainīti, un notikumu vietas līdz pat šai dienai ir apskatāmas dzīvā dabā.” (Dace Rukšāne)

“Beatrisei, šķiet, ir paveicies ar autori –– katrā gultas stāstā kādas kāpnes, lidojums, kritiens. Taču viņa vairs nav naivā, neaizsargātā Taņa no “Romāniņa” –– Beatrisē ir daudz vairāk tās Daces, ko pazīstu es.” (Ilmārs Šlāpins)

““Romāniņa” fani nebūs vīlušies, jo arī “Beatrises gultas stāstu” centrā ir sievietes iekšpasaule jeb, precīzāk sakot, sievietes iekšpasaules attiecības ar ārpasauli un tās iemītniekiem vīriešiem. (..) Tiek turpināta arī mītiskā Ideālā Vīrieša tēla veidošana (“Romāniņā” tas bija Anrī, šeit –– Henrijs), kuru tikpat labi var uztvert arī kā Mūsdienu Sievietes (otrs mītisks tēls) ilgu un sapņu summu. Tiek turpinātas pārdomas par seksualitāti, kura pastāv kā piektā dimensija, kur nestrādā neviens no šīs pasaules likumiem. Ar seksualitātes ārpasaulīgumu sasaucas abiem romāniem raksturīgas laika un tā nesto pārmaiņu traktējums –– novecošana parādās kā kaut kas tāds, kas notiek kaut kur citur, ne šeit. Šķiet, ka laiks maina tikai sadzīves un materiālos apstākļus, pamudinot varoņus uz kādu rīcību, taču citādi tas ir gluži nekaitīgs. Visbeidzot jāatzīmē Daces Rukšānes valoda, kuras dabiskums ļauj bez pūlēm virzīties cauri romāna telpai, lai ik pa brīdim aiznestu pie burvīgas metaforas vai epiteta. (..) Romāns ir lieliski sabalansēts, tajā nav lieku detaļu –– gluži kā lieliski izceptā picā (bija garšīgi…).” (Vents Sīlis, filosofs)