literatura.lv septembra jubilārei Ritai Gālei – 95!

Logo-Gale.jpg

30. septembrī Ņūdžersijā, Livingstonā dzimšanas dienu svin dzejniece RITA GĀLE – 95!

“Roka spēlējas / pogu kastē, velk ārā / pa vienai un mīlinot / saliek rindā kā mūžu”, dzejniece Rita Gāle teic dzejas rindās. Pogu kastē gadu gaitā ir sakrājušās daudz un dažādas pogas, ar katru no tām saistās kādas atmiņas.

Uz jautājumu, kāpēc es rakstu? – dzejniece “Pašportretos” pirms daudziem gadiem atbildējusi: “...tas ir vienīgais veids, kā atgriezties mājās, kuŗu vairs nav, pie draugiem, kas sen vairs nedzīvo tur, kur visi reiz satikāmies.”

Katra dzejnieka radītā un veidotā dzejas pasaulē ir īpaša, ļoti personiska – izjusta, izdzīvota, pārsāpēta, bet tā ir arī laimīgā pasaule, prieka pasaule, tāda pasaule, kura iespējams zudusi, bet dzejas rindās tomēr iespējama un dzīva. Arī tā dzejas pasaule, radītā dzejas telpa, kas tapusi ilgu gadu garumā ārpus Latvijas, ir īpaša pasaule, kas ļauj rosina mūs domāt, mēģināt saprast, izjust, iedziļināties. Dzejas process, Otrā pasaules kara izskaņā pārtrūka, un tikai pēc gadiem tika mēģināts to sasiet, savīt dažādās pasaules malās izvijušos jaunos asnus un pavedienus. Toreiz, dodoties projām pajūgos līdz Rīgai, Ventspilij vai Liepājai, tālāk ar kuģi vai nedrošā bēgļu laivā, bija cerība, ka tas tikai uz laiku. Bet bēgļu laiks izvērtās garos trimdas gados. Kā tas ir zaudēt mājās (kas nav tikai ēka, bet tā ir dzimtas māja ar visu tai piederīgo), zaudēt draugus, zaudēt sapņus Un tomēr arī svešumā augt, veidoties, palikt latvietim un rakstīt latviski. Un kā tas, ir ik pa laikam atgriezties – sāpot sirdij, ka nekas nav tā, kā reiz bijis. Agrākā pasaule ir zudusi, tomēr tā patveras literārajā pasaulē – rakstot. Un tad tas viss no personiskā kļūst arī par liecību pagājušam laikmetam. Rakstīt dzeju, prozu, darboties latviešu kultūras jomā, sevi radoši atklāt svešuma apstākļos nozīmēja dubultu slodzi un spītību. Katras radošas personības dzīve ritēja ikdienas laikā (darbs citā valodas vidē) un Ritas Gāles gadījumā – dzejas laikā (radošais laiks) un literāro sarīkojumu gaisotnē.

Bērnības gadi un nepabeigtas ģimnāzijas vai aizsāktas studijas – tas iezīmīgs dzejnieces Ritas Gāles paaudzei. Pāvils Vasariņš teicis – “.. mūsu paaudzei liktenis nebija sevišķi labvēlīgs, jo ģimnāzijas gados būtu derējuši labāki apstākļi, lai gatavotos dzīvei, bet bija divas dažādas okupācijas, katra ar savu propagandu un īpašiem apstākļiem, kas ietekmēja arī skolotājus. Un nekad neaizmirsīsim pārdzīvojumu 14. jūnija deportāciju laikā.” Vēl arī – bēgļu gaitas, trimda, gaisuši sapņi.

Rita Gāle dzimusi 1925. gada 30. septembrī Rīgā, par savām mājām uzskata Džūkstes “Tomiņus”, kurus atstāja 1944. gada rudenī, bet no jauna ieraudzīja tikai 1989. gadā, bet kopš 1990. gada viņa Džūkstē centās viesoties ik gadu, ciemojas skolā, satikās ar draugiem. Šis ir gads, kas mērot attālumus, ir tikpat kā neiespējami. Jēdziens attālums un distance ieguvis papildus nozīmi. Šķirtība.

Dzejnieces Latvijas laika pūrā ir mācības Džūkstes pamatskolā, Jelgavas ģimnāzijā un Jelgavas Skolotāju institūtā. Jelgavas laikā Rita Gāle pievēršas literārai jaunradei. Tolaik ģimnāzijā Jelgavā un Skolotāju institūtā bijusi ļoti literāra vide, savs skolas literārais žurnāls, literāri saieti, tolaik institūtā mācījās Gunars Saliņš, Indra Gubiņa, bet direktors bija rakstnieks un pedagogs Ernests Aistars. Pirmie dzejoļi tapa ar Ritas Rasas vārdu. Taču pienāca 1944. gada vasara, kad Rita kopā ar mammu un brāli Viesturu uzsāk bēgļu gaitas. Viņi nonāca lielākajā amerikāņu pārvaldes zonas latviešu nometnē Vācijā, Eslingenā. Rita tur pabeidza ģimnāzijas studijas un atkal pievērsās dzejai. Tolaik Eslingenas nometnē dzīvoja literatūrkritiķis Jānis Kadilis, viņu dzejniece uzskata par savu skolotāju, kurš rosinājis iepazīt un izkopt dzejas formu. Pēc septiņiem Vācijā nodzīvotiem gadiem tālākais ceļš 1951. gadā veda pāri okeānam uz Ameriku, vispirms uz rietumkrastu. “Sākumā ļoti grūti klājās. Profesori strādāja par sētniekiem brīvā dzīvokļa dēļ. Es strādāju fabrikā. Māte tīrīja svešas mājas. Brālis vēl mācījās skolā. Taču, kurš vien gribēja strādāt, tas ātri iekārtojās.” Bet tad pienāca vēstule no dzejnieka Gunara Saliņa: “Nu ko tu tur nīksti? Brauc pie cilvēkiem.” Un Rita Gāle dodas uz Ņujorku, kļūstot par rosīgu līdzdalībnieci “Elles Ķēķa” literārajās vakarēšanās, dokumentējot literārās rosmes un spilgtās personības. Rita Gāle daudz filmējusi un arhivējusi trimdas literāro dzīvi, saglabājot liecības. Vairāk interesējoties par 20. gs. 50. gadiem Amerikā, ar prieku varu atzīt, ka tolaik dzejnieki Gunars Saliņš, Linards Tauns un Rita Gāle bijuši tie, kuri visbiežāk ar dzejas lasījumiem uzstājušies rakstnieku sarīkojumos, iezīmējot pārmaiņas latviešu literāro paaudžu dominantēs, saistot klausītāju uzmanību dzejas valdzinājumā. Klātesmes mirkļa burvībā. Neatkārtojamībā. Tomēr, dzīvojot svešumā, līdzās vēlmei radoši piepildīt sevi, bija jāatrod materiāls līdzsvarojums. Rita Gāle mācās Industrālās mākslas skolā Ņudžersijā, par viņas maizes darbu kļūst tehnisks darbs (inženiere uzņēmumā, kur gatavo ceļazīmes autoceļiem). Tāpat ilgus gadus dzejniece strādā par latviešu valodas skolotāju Bronksas latviešu papildskolas ģimnāzijas klasē un Beverīnas vasaras vidusskolā, ar interesi seko nu līdzi savu bijušo audzēkņu gaitām Latvijā. Katrs Ritas Gāles atvaļinājums pagāja, strādājot vasaras vidusskolā Beverīnā.

Dzejniece Rita Gāle sevi uzlūko par mazrakstītāju, “dzejolim ir jāskan kā dziesmai, kā melodijai, [..] nevaru pēc savas uztveres negatavu, neizaudzinātu dzejoli laist pasaulē. Tas nav iespējams,” lasītājiem bija jāgaida līdz 1965. gadam, kad iznāca pirmā Ritas dzejas grāmata, tomēr latviešu trimdas periodikā viņa dzeja parādījās jau Vācijas nometņu gados (romantiskas sapņotājas dzeja, kautra mīlestība, šaubas, nepiepildīta cerību smeldze, reizēm mulsums, arī izmisums, vientulība un nemiers), vēlāk Amerikā, un, protams, pašas dzejnieces lasījumā skanēja un skan literāros sarīkojumos un dziesmu svētkos (dziļi latviska dzeja, kuru caurvij mīlestība, arī savas zemes, tēvzemes, ieskanas arī sabiedriski politiski motīvi, jo dzejniecei rūp ne tikai pagātne un tagadne, bet arī nākotne). Ritas Gāles dzeja lasāma laikrakstos “Laiks”, “Latvija Amerikā”, “Latvija”, “Londonas Avīze”, žurnālā “Jaunā Gaita” un citur. Krājums “Kas lietu sauks” (1965) Upeskalna apgādā tika izdots vien 300 eksemplāru skaitā, tam sekoja “Atkala” (1977) ar Voldemāra Avena vāka zīmējumu un vinjetēm, tad “Atšķirtā” (1990) ar dēla Andra Glasgova vāka zīmējumu. Ritas Gāles dzeja lasāma arī Latvijas preses izdevumos. 1995. gadā uz dzejnieces 70-gadi un svinībām Rīgas Latviešu biedrības namā Rīgā izdota dzejas izlase “Gaŗa rinda sudraba naglu”, un visi šie krājumu nosaukumi ir ļoti simboliski. 2005. gadā devumu papildināja Rīgā izdotais krājumā „Pirms Saulgriežiem”, kurā izteiktu noskaņu rada ziemas tuvums, saulgriežu tuvums, miers un gaišums, kuru noskaņā paspilgtina dēla Andra zīmējumi. Šogad, sagaidot dzejnieces 95-gadi, izdevniecībā “Pētergailis” izdots kopdzejas krājums “Saule pusdienā”, kuru papildina raksti, intervijas recenzijas, arī dienasgrāmatas fragmenti un fotogrāfijas.

Pirmais dzejas krājums „Kas lietu sauks” pilns vasaras un rudens noskaņu, dabas ritu klātbūtnes cilvēka dzīves gājumā un izjūtās, smeldzes par zudušo, sajūtas – ‘meklēju zemi, kur sevi dēstīt’. Pāvils Vasariņš tolaik atzīmēja dzejnieces eksistenciālismu, kas nozīmē dzīvību, vitalitāti un dzīvības saknes, kas saistītas ar dzimteni. “To pastiprina mūsu paaudzes liktenis, jaunības gadus pavadot dzimtenē un dzimteni identificējot ar skaistākajiem dzīves gadiem. Tas ir skaisto un dziļo jūtu un sapņu laiks, kas aizgājis uz neatgriešanos. Ar to saprotama gluži nenovēršama nostaļģija, reizēm pat svešuma un vientulības izmisums. Ritas Gāles allegoriskie un humora dzejoļi svaigi, interesanti, viegluma un priecīgas noskaņas pilni.” Un jau no pirmā dzejoļu krājuma izgaismojas ziemassvētku tēma. Kritiķis Jānis Rudzītis pēc pirmā krājuma iznākšanas atzina – dainu ritma elementi, izkopta panta tehnika, skaidri risinātas domas, kas ietērpjas interesantās vārdu spēlēs, atrodas meklējumos starp tām dzejas tradīcijām vai vismaz šo tradīciju izskaņām, kas mums bija raksturīgas pēdējos gados pirms dzimtenes atstāšanas un visu to, ko ieviesuši trimdas jaunās paaudzes dzejnieki. Jānis Krēsliņš atzīmējis, ka Rita Gāle ir vai vienīgā Elles ķēķiniece, kuras dzejā manāmas Jāņa Medeņa un Edvarda Virzas romantiskās ievirzes atskaņas, gan formālā ziņā, gan arī izteiksme. Viņš atzīmēja: “Dzejnieci pazīstam kā priekšzīmīgu dzejas lasītāju, izcilu skandētāju. [..] Viņas darbi autores pašas lasījumā allaž šķiet mīlestības un laimes pilni. [..] Rita Gāle, kā pati teikusi, savā prātā un savos pirkstos vēl tur meža ēnas, kuras, pārvērstas rakstos, ieauž savas dzejas tumšās villainēs. Ir jauki Ņujorkas drudžainās ielās un tik dažādā Ņujorkas latviešu literātu saimē sastapt šādu villaiņu audēju un valkātāju.”

Dzejoļu krājumā “Atkala” izvijas vairāki tematiskie loki: 1) cilvēks dabā un daba cilvēkā – skanēšana, ziedēšana, salapošana, gadalaiku mijas, ar sauli un melnu nakti, salu un lietavām; 2) cilvēks vēstures lokos – ar atmiņu, smeldzi, pieķeršanos dzīvei un jautājumiem – “no kuras pasakas es?”, spilgtāk iezīmējas pasaules sašķeltība: tur-šeit, pagātne-tagadne, pārdalītas dzīves, kuru grūti sasiet; 3) mīlestības dzeja, kas vairāk ir vasaras meldijās, saplūsmē ar dabu, tā ir cilvēka mūža ziedēšana, un pilnbrieds, un mīlestība, kas jāatmin un satikšanās brīnums – “es gribu sajust un būt”; 4) svešuma klātesme, kas saplūst ar atminēšanās loku; 5) cilvēka dzīves un dzīvības pārtrūkstamība (aizgājējiem veltīti dzejoļi). Dzejā jaušana ne-miers, ne-samierināšanās, redzīgais redz to, kas bijis, un redz to, kas būs. Taču pēc vasaras ziedēšanas nāk arī ziema, atkala, pali. Un svešumā ir grūti mīlēt to, ko neredzi, „kas var iedot vārdus, / kad gaisusi ‘/ vecvecmāmiņas šūpļa dziesma?”, un sirds grib savu vietu. Varbūt spēku dos vecāmātes villaine (pagātne tagadnē). Kritiķis Jānis Andrups šajā grāmatā saskatīja pārmaiņas dzejas izteiksmē – “nes tautasdziesmas zīmogu. [..] bieži ir piekopta tautasdziesmas stila metode – un kas vēl svarīgāk – ir atveidota tautasdziesmu pasaules noskaņa. Tādā kārtā Rita Gāle piebiedrojas tiem latviešu dzejniekiem, kas pārspējuši vēstures radīto lūzumu starp tautasdziesmām un jaunlaiku dzeju un panākuši to, nevis atdarinot tautasdziesmu stilu, bet atveidojot to garu,” akcentējot bagātos n motīvus, dziļās atziņas, taupīgos vārdus un gaumīgās gleznas. Kritiķe Nora Valtere, skaidrojot krājuma nosaukumu – “Šis nosaukumus Ritas Gāles dzejā raksturo to stāvokli, kādā pašreiz (1977) ir latviešu tauta – trimdā un Latvijā. It kā kāda ledus kārta klāj vienu un otru, it kā bīstami šķiet soli spert, lai dotos ceļā un pretī vienotrai – un tomēr – šī ledus kārta ir plāna, to tiecas kausēt tautas sašķeltības sāpes un dziļi gremdētā apziņa, ka esam tomēr viens: viena tauta ar vienu kopīgu valodu, ar vienu un to pašu smagu un grūtu spaidu vēsturi, ar vienu zemi, kuŗā iestīdz mūsu latviskās saknes. Neviens no pašreizējiem latviešu dzejniekiem nav šo sašķeltības motīvu apdzejojis tik bieži, nav to ietvēris tik dziļi pārdzīvotā gleznainā un izteiksmīgā simbolikā kā Rita Gāle.”

Un, šķiet, ka dzejniece, meklējot kopīgās saites un zīmes, pamazām atkausē sasaluma slāni un vieš cerības, ka saknes ataugs, sasiesies pavediens. Atkausēt piederības sajūtu arī svešumā dzimušo jauniešu vidū. Un šīs saites ir arī Dziesmu svētki – sevis apzināšanas laiks. Jo arī sirds grib savu vietu. Ritas Gāles dzeja ir ļoti latviska un to sajūt īpaši, kad autore pati lasa savu dzeju, viņa savā dzejā skaidri saredz arī šodienu, tagadni, nesenas tautas vēsturi, nozīmi iegūst ikdienas vērojumi un notikumi, savukārt mīlestības dzeja ir smalka, bet atturīga izteiksmē. „Nelielais, bet iekšēji saskanīgais un jaunu vēsmu pilnai Ritas Gāles dzejoļu krājums izstaro ticību labajam un gaišajam dzīvē un cilvēkos, paļāvību un uzticēšanos nākotnei.” (N. Valtere)

Krājums “Atšķirtā” turpina jau iepriekšējos krājumos aizsāktās tēmas, smeldzīgāk iezīmējot iekšējo sajūtu – atšķirta, tomēr sadalīto dzīvi, mūžu, šķirtību šeit-tur, divām pusēm, kurām sarežģīti savienoties, atkal saaugt. Aizvien vairāk dzejā ir Latvijas tagadnes un Latvijas sajūtu klātbūtnes. Dzejniece meklē pieturzīmes. Māju meklēšana (tās visas nu ir citas vietas, citādākas) ciklā būtisks ir Džūkste cikls. Daudz vairāk smeldzīgu pārdomu par likteņiem – tuviem un tāliem, par brīvību un nebrīvi, par dzīvību un nāvi; notiek atgriešanās pie Lielupes, Jelgavā, kur tikai domās var iet par šķērsielu, kuras vairs nav; iezīmējas Džūkstes cikls, kurā ietverts lūgums – “nevediet manu uz mājām, / tu saki, / es gribu tās paturēt / skaistas un veselas.” – sāpīgi ir nonākt tai vietā (Tomiņos), kas sapņi skatīta, zinot, ka tās vairs nav, reāli viss ir svešs, pat mežs. Šajā dzejoļu krājumā notiek atgriešanās – “es noliju zemē, / ar lietu, / bet zeme mani neņēma pretī”/ Un šķiroties, projāmbraucot, māsīca atnes tēju – “Tā no mūsu vienīgās liepas, / Dzer kad tev salst.” Viņa zināja – Ņujorkas svelmē, / Pazemju smacenī/ Vienmēr man drusku salst.” Pirmoreiz Latvijā atgriezās 1977. gadā, no tās ciemošanās reizes līdzi paņēma sauju Latvijas zemes. Kopš 20. gs. 90. gadiem atgriešanās ir daudz biežāka: “Dažreiz informāciju no Latvijas saņemu tik bagātīgi, ka sāku šaubīties, kur es īsti dzīvoju. Varbūt Ņudžersijā tikai pārguļu un apleju rožu un tomātu dobes, bet īstenībā esmu Latvijā?”. Arī tikšanās ar savējiem, arī džūksteniekiem, jo “Mēs katru dienu / ejam uz mājām / un uzceļam tās / no jauna.”

Ruta Veidemane atzinusi, ka Rita Gāle ir latviski atturīga, kā galveno motīvu, caurviju emociju minējusi neremdināmas slāpes. “Līdzīgi vālodzei, kurai Dievs atļāvis dzesēt slāpes tikai no valgmes kokos un zālē, Ritu Gāli var veldzēt tikai dzimtenes akas un avoti, dzimtenes meži un pļavas, lieti un miglas. Rita Gāle, tāpat kā viņas dzeja, ir stipra, bet nav neievainojama, taču viņa neaicina aizmirst, viņa aicina atcerēties.”

Vēlot spēku, izturību, saglabāt dzirkstošo humora izjūtu, sirsnību un radošo dzirksti, sirsnīgi jubilejā sveic Literatura.lv komanda.

Informāciju sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Ritas Gāles profilu skat.: http://literatura.lv/lv/person/Rita-Gale/881030

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.