literatura.lv marta jubilāram Kārlim Veidenbaumam – 155!

Logo_KarlisVeidenbaums.png

4. martā sagaidām Kalāču māju saimnieka, dzejnieka Kārļa Veidenbauma 155. gadskārtu. Ielūkosimies dažās viņa dzīves lappusēs.

"Piepeši Kārlis nobālēja, sagrīļojās un tad ātri izskrēja laukā. Es steidzos viņam pakaļ, paredzēdams kaut ko nelabu. Un tiešām – tur viņš stāvēja kroga priekšā un grieza patlaban revolvera stobru pret savām krūtīm. Ar vienu lēcienu es biju tam klāt un atrāvu nāves ieroci. Vēlāk es Kārlim ieprasījos, kāpēc tas gribēja nošauties. – Tas lai paliek mūžam mans noslēpums, – viņš izvairījās," – tā brāļu Veidenbaumu draugs, dzejnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis raksta par vienu no skaudrākajām dzejnieka Eduarda Veidenbauma brāļa Kārļa dzīves lappusēm, kad neražas gada dēļ nespēdams kā vienmēr segt jaunākā brāļa skološanās izdevumus brālis konfliktē ar brāli.

Kārļa Veidenbauma, arī dzejnieka, piemiņa lielā mērā palikusi viņa pazīstamākā brāļa Eduarda ēnā. Tomēr jāatzīmē, bez Kārļa pašaizliedzības, uzturot "Kalāču" saimniecību, visiem spēkiem gādājot par brāļa tālākizglītību un pašam apmierinoties ar diviem gadiem Cēsu draudzes skolā, arī Eduarda vārds nebūtu guvis plašāku ievērību. Kārlis lolojis cerību reiz turpināt mācības. Brāļu starpā esošā noruna – Eduardam pabeidzot studijas, studēt ies Kārlis, bet Eduards pārņems Kalāču saimniecību – neīstenojās jaunākā brāļa pāragrās nāves dēļ.

"Nava liels literāriskais mantojums, ko mums atstājis Kārlis Veidenbaums. Daži desmiti dzeju, no kurām plašāk pazīstamas tikai nedaudzas, virkne piezīmju lapu ar prātojumiem vai novērojumiem [..], – tas ir viss, ko viņš savā neilgajā mūžā uzrakstījis; un mūsu rakstniecības vēstures viņu piemin vairāk sakarā ar jaunāko brāli Eduardu Veidenbaumu, kura vārds spožas nemirstības slavas apstarots.
Tomēr savās labākajās dzejās Kārlis Veidenbaums ir par patstāvīgu un īpatnu, lai viņu aplūkotu tikai Eduarda Veidenbauma un citu deviņdesmito gadu dzejnieku atgaismā. Savas pārdomas viņš ir izteicis ar lielu skaidrību, lakoniski, nejuzdamies saistīts ar valdošiem literāriskiem virzieniem. Vistuvāk jau pēc savas dabas viņš stāv dzīves īstenības novērotājiem, kuri mūsu rakstniecībā ienesa jaunu rosmi, raisīdamies vaļā no tautiskās jūsmu romantikas; bet realistiskā virziena ekstrēmos viņš neielaidās. Viņš cildina darbu, cilvēka gribas varenību, par neapšaubāmu patiesību pieņemdams tikai to, kas prātam aptverams. Pasauli viņš uzlūkoja ar domātāja skatu, ar apceri, kā prātnieks uzlūko noslēpumaino zvaigžņu mirdzumu.
No mūsu dzejniekiem-intelektuālistiem Kārlis Veidenbaums vai pats skaidrākais savās atziņās, un tādu skarbās īstenības tēlotāju pulkā, kādi viņam radniecīgie Ed. Treimanis, Fr. Plostnieks un Persietis, viņš izceļas ar savu nesaudzīgo loģiku. [..]"
Rūdolfs Egle. Kārlis Veidenbaums. Cēsis: O. Jēpes izdevniecība, 1925. 5.–6. lpp.

Pirmā Kārļa publikācija – tulkots stāsts "Priecīgi mantenieki" laikraksta "Mājas Viesis" pielikumā 1886.5.-26.VII. Dzejoļus rakstījis galvenokārt 19. gadsimta 90. gados, tie publicēti 1897. gadā periodiskajos izdevumos "Mājas Viesis", "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Dienas Lapa", E. Treimaņa-Zvārguļa sakārtotajā antoloģijā "Dzejas pūrs" (1897).

Lai aug uz kapa man nātras
Un dadži un ērkšķi, kas dzeļ!
Tiem pataupat rozes un liljes,
Kam monumentus ceļ.

Es negribu pasaules mācīt,
Ko darīt, kā dzīvot še būs.
Tik ļaujat, zem nezāļu saknēm
Lai trūdi man mierīgi dus.

Kas atzinis labu un ļaunu,
Lai savu mācību teic,
Lai iemanto dzīvojot laurus,
Un marmoru, dzīvot kad beidz.

Es paklausu prātam un jūtām,
Priekš sevis tik dzīvoju vien,
Un kāda man tiesība prasīt,
Lai manus trūdus vēl cien?

Lūk, tādēļ uz kapa man nātras
Un dadži un ērkšķi lai zeļ,
Un tiem, kas mieru man traucē,
Lai viņi skaudīgi dzeļ!

(dzejolis "Lai aug uz kapa man nātras")

Apskatu sagatavoja Signe Raudive.
Plašāk ar Kārļa Veidenbauma profilu aicinām iepazīties http://literatura.lv/lv/person/Karlis-Veidenbaums/872248

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.