Par romānu "Mērnieku laiki" (1879)
"Reālisma attīstībā ievērojamu pavērsienu iezīmē Reiņa (1839-1920) un Matīsa (1848-1926) Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki" (1879). Turpinot J. Neikena ētiskā reālisma līniju, "Mērnieku laiki" to ievirza sabiedriskā gultnē. "Mērnieku laiku" reālismu nereti arī dēvē par sabiedrisko reālismu, jo te tēlots plašs indivīdu kopums (divu Vidzemes pagastu ietvaros) ciešā saistībā ar vēsturiski konkrētu sociālu procesu, t.i., ar 19. gs. 60.-70. gadu māju iepirkšanas notikumiem, ar zemes pārmērīšanas gaitu un tās radītiem konfliktiem cilvēku savstarpējās attiecībās. Salīdzinājumā ar J. Neikena tēloto 50.-60. gadu latviešu sadzīvi "Mērnieku laiki" aptver jaunu laikmetu ar atšķirīgu domāšanas un sociālās apziņas līmeni. Ja J. Neikens atkailināja zemnieku raksturus ģimenes problēmu vai savas un kaimiņu sētas ietvaros, tad Kaudzītes pagriež zemniekus, galvenokārt saimniekus, ar seju pret laikmetu, nostāda attieksmēs pret īpašuma tiesībām, kurās sakņojas zemnieka eksistences problēmas, viņa būt vai nebūt zemes saimniekam. Citiem vārdiem - zemnieka liktenis. Vēlme savu eksistenci nostabilizēt rada dažādas konfliktsituācijas, kurās atsedzas cilvēka īstā, patiesā daba. Romāna autori tādā sakarā redz latviešu zemes kopējā daudz nepievilcīga un nosodāma, redz mantkārību, liekulību, blēdīgumu, cietsirdību utt. Šo netikumu atsegšanu viņi izvirza par romāna centrālo uzdevumu un atbilstoši tam veido tēlu sistēmu. Katrs tēls iegūst noteiktu atmaskojošu funkciju. Piemēram, Oļiniete - paštaisnību, varas un mantas kāri, Ķencis un Pāvuls - klaušu laiku tumsonību, māņticību, naivumu, Švauksts - ākstīgu kārkluvācietību, Prātnieks - balamutību, līdz cinismam kāpinātu prakticismu un blēdību utt. Šāds vienvirziena funkcionālisms un hiperbolizācija "Mērnieku laiku" tēlus veido vairāk kā tipus, mazāk kā raksturus ar analītisku pārdzīvojuma, izjūtu pasaules atklāsmi. Taču no shematisma tos pasargā autoru talants, iztēle un cilvēku izpētes pieredze, piešķirot romāna tēliem iekšējās loģikas paškustību, dzīvībumu un pirmreizīgu svaigumu. Ne velti daudz romāna tēli folklorizējušies, iegājuši tautas apziņā kā tās vai citas īpašības personifikācijas.
Tēlu sistēmu, tāpat kā visi pirmie latviešu reālisti, Kaudzītes fundamentēja melnbaltās krāsas salikumā, t.i., personas strikti dalīja ļaunos un labos, negatīvos un pozitīvos.
Ar labajiem "Mērnieku laiku" ļaudīm latviešu literatūrā ienāca jauna pozitīvā varoņa modelis - dvēselē skaidra, kristietības cilvēkmīlestībai uzticīga personība."
Biruta Gudriķe. Nacionālās atmodas laika literatūra. 19. gs. 50. gadu vidus-19. gs. 80. gadi. Reālisms.
Latviešu literatūras vēsture, 1. sējums. Rīga: LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 146.-151. lpp.