Rainis

lv
Report to editor

Collections (2) Collections (1)

Items: Submitter (6)

Works: Author (310); Translator (9); Atdzejotājs (3); Person of reception (268)

Photos: Person in photo(5)

NameRainis
Additional namesJānis Pliekšāns, Jānis Hristoforovičs Pliekšāns
PseudonymJāns Jasēnu Plikšis, Pēterpilietis, Petrapiliets, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus
Linkhttps://runa.lnb.lv/; http://www.arlugano.lv/; https://enciklopedija.lv/skirklis/55869-Rainis
SummaryRainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns; 1865–1929) – dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, žurnālists, filozofs, kultūras darbinieks, politiķis.
Personal informationBērnību un skolas brīvdienas Rainis aizvadīja vairākās Augškurzemes un Latgales muižās – Tadenavā, Randenē, Berķenelē (Berkenhēgenā), Vasiļovā un Jasmuižā – kuras nomā viņa vecāki. Bērnībā saukts par Žaniņu, viņš Tadenavā pavada pirmos četrus mūža gadus. Nākamais dzīves posms paiet Randenes muižā Latgalē, kur Pliekšānu ģimene apmetas vieglāku nomas noteikumu dēļ. Kad Rainis ir aptuveni septiņus gadus vecs, Pliekšānu ģimene pārceļas uz netālo Berkenhāgenes muižu. Bērnības vērojumi un atmiņas ietvertas autobiogrāfiskajā epā "Saules gadi" (1925). Dzejnieka tēvs Krišjānis Pliekšāns ir savam laikam moderns lauksaimnieks, materiāli labi situēts cilvēks. Pateicoties uzņēmīgajam raksturam un praktiskajām dotībām, viņš neatlaidīgi vairo dzimtas turību jau kopš klaušu laikiem. Respektējama arī ir viņa autoritāte un stāvoklis vietējā latviešu sabiedrībā. Krišjāni Pliekšānu tur pazīst kā vācu muižnieku un baznīcas pretinieku, kā laikmeta progresīvo centienu, arī nacionālās kustības atbalstītāju. Māte Dārta Pliekšāne bijusi laba audēja un teicama tautas dziesmu zinātāja. Ģimenē bijuši pieci bērni, no kuriem divi vecākie brāļi miruši, vecākā māsa – Līze, jaunākā – Dora (precējusies Stučka).
1894: Rainis iepazinās ar nākamo sievu Aspaziju.
1897, dec.: laulības ar Aspaziju.
Work1895: pirmā literārā publikācija – dzejolis "Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele" ar parakstu J. Reinis laikrakstā "Dienas Lapa" (1./ 13. novembrī); "Dienas Lapas" pielikumā 11./ 23. novembrī – dzejolis "Dziļākās domas" ar parakstu J. Rainis.

Dzejoļu krājumi

1903: "Tālas noskaņas zilā vakarā".
1905: "Vētras sēja".
1909: "Klusā grāmata".
1912: "Gals un sākums".
1920–1925: "Dagdas piecas skiču burtnīcas" ("Addio bella!", "Čūsku vārdi", "Uz mājām" (1920), "Sudrabota gaisma" (1921), "Mēness meitiņa" (1925)).
1923: "Mūza mājās".

Poēma

1910: "Ave sol!".

Lugas

1901: "Pusideālists" (grāmatā 1904).
1905: "Uguns un nakts" (grāmatā 1907).
1907: "Ģirts Vilks".
1909: "Zelta zirgs".
1912: "Indulis un Ārija".
1914: "Pūt, vējiņi!".
1915: "Spēlēju, dancoju" (sarakstīta 1915, grāmatā 1919, teātrī 1921).
1919: dramatiska poēma "Daugava".
1919: "Jāzeps un viņa brāļi".
1920: "Krauklītis".
1923: "Ilja Muromietis".
1927: "Mīla stiprāka par nāvi".
1928: "Rīgas ragana".

Proza

1928: atmiņu grāmata "Kastaņola".

Dzejoļu krājumi bērniem

1920: "Zelta sietiņš".
1924: "Puķu lodziņš".
1924: "Vasaras princīši un princītes".
1924: "Lellīte Lolīte".
1925: "Putniņš uz zara".
1928: "Saulīte slimnīcā".

Lugas bērniem

1923: "Mušu ķēniņš".
1928: "Suns un kaķe".

Literārā līdzdalība citos projektos

1888: satīristisku dzejoļu krājums "Mazie dunduri".
1889: satīristisks krājums "Apdziedāšanas dziesmas III vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem" (publicēts ar pseidonīmu Jāns Jasēnu Plikšis).

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

1898: Johans Volfgangs Gēte "Fausts" (tulkojums sākts 1896. gadā, publicēts žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" 1897–1898, grāmatā 1898).
1899. gadā Rainis ļoti daudz tulkoja, galvenokārt pasaules klasiķu lugas: Gotholda Efraima Lesinga "Nātans Gudrais", Hnerika Ibsena "Svētki Solhaugā", Džordžs Gordons Bairona "Kains", Heinriha Heines "Viljams Ratklifs", Aleksandra Puškina "Boriss Godunovs", Gerharta Hauptmaņa "Nogrimušais zvans" un "Hannele", Johana Volfganga Gētes "Prometejs" un "Ifigenija", Viljama Šekspīra "Karalis Līrs", Frīdriha Šillera "Marija Stjuarte", "Vilhelms Tells", "Laupītāji".
Rainis pārtulkoja Johana Volfganga Gētes lugas "Torkvato Taso", "Egmots", Kalderona de la Barkas "Zalameas tiesnesis" un citas.
Quotations"Dzejnieks – nemiera cēlējs un "pasaulsmīklu" minētājs. Plurāla un zināmā mērā arī pretrunīga identitāte. Ideju ģenerators, ierosinātājs un atradējs. Pašpilnveidošanās ģēnijs. Latviešu dzejas un dramaturģijas lielmeistars. Ar nacionālu un cilvēcisku pašcieņu vispārākajā pakāpē apveltīts latvietis un moderns eiropietis vienā personā. Vienlīdzības zīme starp mums, latviešiem, un cilvēces kultūras lielumiem (brīvi, pēc Imanta Ziedoņa). Latvijas nacionālā valstiskuma idejas agrīns un ietekmīgs izteicējs. Reizē – gribēts un negribēts, saprasts un nesaprasts, mīlēts un nīsts "mūžīgais trimdinieks" savā reiz zaudētajā un tā vairs īsti neatrastajā dzimtenē gan dzīves laikā, gan pēc aiziešanas mūžībā."

Grīnuma, Gundega. Ievadam. Rainim 150. "Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015, 5. lpp.

"Izcila Eiropas literatūras apzināšana ir ļāvusi Rainim būtiski paplašināt latviešu literatūras garīgo dimensiju. Tieši Rainis latviešu mākslā ienes faustisko gara dzīves attīstības ideju. Raiņa gars attīstās bināro opozīciju sadursmē. Viņš pretstatos uztver gan laika plūdumu – pagātni, tagadni, nākotni –, gan dzīvību un nāvi, gan dabu, darbu, mīlestību. Dzejnieka liriskais Es ir reizē nemainīgais pirmsākums, bet apliecina sevi nemitīgā maiņā, dzīve ir reizē realitāte un sapnis, darbs ir cilvēka būtības izteicējs un iekšējās neapmierinātības avots, daba gan saplūst ar dvēseli, gan attālina no sabiedrības, mīla alkst ziedoties, bet nesaņem pretmīlu, sāpes gan padziļina, gan posta dvēseli. Nāve iznīcina dzīvību, bet reizē apliecina padarītā darba nemirstību.
Rainis gribēja tautai galīgās domāšanas vietā mācīt mūžīgo attīstības ideju. Rainis tomēr diezin vai spēja tautai iemācīt pārvarēt galīgo domāšanu, kas katru vielu spēja "galībā vien tik jēgt". Tautas galīgā domāšana izpaudās prasīgā jautājumā "Kas man par to būs?", bet Rainis uzskatīja, ka cilvēka darba rezultāts vispirms dod labumu citiem, ne viņam pašam. Savu sarežģītāko dzejoļu krājumu "Gals un sākums" dzejnieks veltīja pamatšķirai. Fricis Bārda gan ironiski jautāja – vai tiešām dzejnieks tic, ka pamatšķirai jelkad būs nepieciešams "Gals un sākums"? Atbildes pagaidām nav.
Pastāv uzskats, ka nacionālā māksla sasniedz garīgu pilngadību tad, kad tā sasniedz traģisko dimensiju. Traģiskā konflikta būtība ir tā, ka augstākā ideja (Rainim un Aspazijai tā ir tautas brīvības, gara brīvības ideja) tiek salīdzināta ar dzīvības vērtību. Un varonis ir spējīgs dzīvību upurēt idejas vārdā. Rainis ar lielu māksliniecisku spēku mākslā kopj tautas varoņgaru, kas skan jau folklorā: "Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi" un Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".
Lai izteiktu traģiskā varoņa domas vērienu un galēji intensīvo pārdzīvojumu, ir būtiski visos elementos jāmaina latviešu literatūrā ierastās reālistiskās drāmas struktūra – laiks, telpa, tēla atklāsme jāveido daudz augstākā nosacītības pakāpē.
Rainis daudz ņēma no Eiropas literatūras. Ne kā padevīgs un paklausīgs skolēns, bet kā Eiropas dižgariem līdzvērtīgs, kritiski domājošs sarunu biedrs. Viņš arī Šekspīru uzskatīja par pārspējamu pretinieku.
Neatbildēts paliek jautājums, ko Eiropa ir saņēmusi no Raiņa."

Bībers, Gunārs. Tas, ko varam zināt par Raini. Satori, 2015, 24. apr.

"Ne nievāt, ne pelt, bet saprast Raini, saprast cilvēku ar visām viņa pretrunām, šaubām, varbūt arī maldiem, ar viņa nedaudz naivo un utopisko pasaules un nākotnes redzējumu. Jā, lasot viņa pārdomas un atziņas, viņa lugas un dzejoļus, jūtam, ka dzejnieka idejas saistās ar brīvu, patstāvīgu, neatkarīgu Latvijas valsti, tādu, kurā augstā cieņā būtu garīgums un kurā mājotu vienlīdzība. Nereti savas cerības Rainis saista ar vārdu "sociālisms". Tas bija Raiņa abstrakti ideālais sapnis par nākotnes sabiedrību. Rainis to nepiedzīvoja, un vārda "sociālisms" jēga pagājušā gadsimta otrajā pusē Latvijā tiktāl tika degradēta, ka daudzi cilvēki bīstas to mutē ņemt. Bet vārdam pašam par sevi nav nekādas vainas un sapnim arī ne, vismaz Raiņa sapnim ne.
Rainis bija darba cilvēks, katra diena viņam pagāja darbā. Krājās teksti, krājās uzmetumi un ieceres, rakstnieks tos cītīgi glabāja, ne lapiņa nenoklīda [..].
Rainis bija izteikts savas zemes patriots, viņa augstākais ideāls bija Latvija un latvietība, taču vienlīdz augstu viņš cienīja citu tautu kultūru un literatūru; būdams nacionāli noskaņots, viņš vienlaikus pēc domāšanas plašuma un vēriena bija Eiropas cilvēks, gara radniecība viņu saistīja ar Eiropas rakstniekiem, un vispirms tas bija J. V. Gēte."

Hausmanis, Viktors. Turpinām iepazīt Raini. Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 6. lpp.
LinksAspazija - Wife
Pauls Dauge - Draugs
Pēteris Stučka - Svainis
Dora Stučka - Sister
Occupationscultural worker
poet
translator
journalist
politician
play writer
philosopher
theatre superior
ministrs
Birth time/place11.09.1865
Varslavāni
"Varslavāni", Dunavas pagasts, Jēkabpils novads, LV-5216
Dzimis Dunavas pagasta "Varslavāni" mājās.
Residence1865–1869
Tadenava
Tadenava , Dunavas pagasts, Jēkabpils novads

1869–1872
Randene
Randene, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads

1872–1881
Berkeneļi
Birkineļi, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads

1881–1883
Vasiļova
Vasiļova, Maļinovas pagasts, Daugavpils novads

1883–1889
Jasmuiža
"Jasmuiža", Aizkalnes pagasts, Preiļu novads, LV-5305

1889–1891
Viļņa
Vilnius, Vilnius County, Lithuania

1891–1895
Rīga
Rīga

1895–1896 (Date is approximate)
Jelgava
Jelgava

00.03.1897–00.06.1897
Paņeveža
Panevėžys, Panevėžys County, Lithuania
Advokāta darbs Panevēžā.

31. maijā Raini apcietināja un ieslodzīja Panevēžas cietumā, 26. jūnijā pārsūtīja uz Liepājas, pēc tam Rīgas cietumu, apsūdzot par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai, kā bija nodēvēta Jaunā strāva.


00.07.1897–00.12.1897 (Date is approximate)
Rīga
Rīga
Ieslodzījums Liepājas un Rīgas cietumā. Cietumā Rainis tulkoja J. V. Gētes „Faustu” (tulkojums sākts 1896, publicēts žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1897–1898, grāmatā 1898).

00.12.1897–00.03.1899
Pleskava
Pskov, Pskov Oblast, Russia

00.04.1899–00.05.1903
Slobodska
Slobodskoy, Kirov Oblast, Russia

1903–1904
Jūrmala
Jūrmala

1904–1905
Jaundubulti
Priedaine, Jūrmala

00.12.1905–00.03.1906
Cīrihe
Zürich, Switzerland

00.03.1906–00.03.1920
Lugano
Lugano, Canton of Ticino, Switzerland

00.04.1920–00.10.1920
Baložu iela 14, Rīga
Baložu iela 14, Rīga, LV-1048
Par pirmo dzīvesvietu pēc atgriešanās no Šveices kļuva dzīvoklis Rīgā, Baložu ielā 14. No Šveices Raini un Aspaziju sagaidīja kā varoņus un viņu pirmajai dzīvesvietai bija vākti sabiedrības līdzekļi – Tautas balva.

00.10.1920 (Date is approximate)
Muitas iela 4, Rīga
Muitas iela 4, Rīga, LV-1010

1921 (Date is approximate)
Nometņu iela, Rīga
Nometņu iela, Rīga

00.05.1922–00.08.1926
Dīķa iela 11, Rīga
Dīķa iela 11, Rīga, LV-1004
Šajā laikā Rainis ir Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors. Šeit sarakstīts dzejoļu krājums "Mēnesmeitiņa", sakārtoti un izdoti Raiņa raksti "Dzīve un darbi" un svinēta viņa 60 gadu jubileja. Dzejnieki māju pārdeva, kad pārcēlās uz Baznīcas ielu 30.

1923–1929 (Date is approximate)
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads, LV-3101
Piešķirta Rainim pēc nacionalizācijas 1923. gadā, kurš 1928.gadā to dāvināja Latvijas Skolotāju savienībai ar vēlējumu tajā iekārtot viņam dzīvokli un muzeju, bet pārējās telpas izmantot kultūras un atpūtas nama vajadzībām. Durbes pilī iekārtotajā dzīvoklī Rainis savā pēdējā vasarā 1929.gadā pavadījis vien dažas dienas, bet Aspazija tur nodzīvojusi vairāk nekā mēnesi.

00.09.1926–12.09.1929
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala, LV-2015
Vasarnīcu Majoros Rainis nopirka 1926. gada rudenī. No 1927. līdz 1929. gadam tā bija dzejnieku – Raiņa un Aspazijas – darba un vasaras atpūtas vieta. Vasarnīca kļuva par Raiņa pēdējo dzīves vietu – savā darbistabā – verandā 1929. gada 12. septembrī Rainis nomira.

15.09.1926–12.09.1929
Baznīcas iela 30, Rīga
Baznīcas iela 30, Rīga, LV-1010
Rainis šajā namā dzīvoja līdz pat savai nāvei. Par šīs mājas nozīmību liecina ieraksts abu Raiņa un Aspazijas testamentā: "Nams Rīgā, Baznīcas ielā 30 paliek Rīgas pilsētai, kurai tajā jāierīko muzejs uz mūsu abu vārda. Namā paliek arī mūsu bibliotēka un rokraksti, un tie darāmi pieejami visiem…"
Education1873–1874
Ēģipte
Ēģipte, Medumu pagasts, Daugavpils novads
Mācījies pansijā pie Ēģiptes (agrāk Vilkumiesta) mācītāja Oskara Svensona.

08.08.1875–16.12.1879
Grīvas vācu skola
Komunālā iela 2, Daugavpils
Komunālā iela 2, Daugavpils, LV-5418
Klasiskā nodaļa

1880–1884
Rīgas pilsētas ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Raiņa bulvāris 8, Rīga, Latvija, LV-1050
Klasiskā nodaļa

1884–1888
Pēterburgas Universitāte
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Juridiskā fakultāte

1889–1891
Viļņa
Vilnius, Vilnius County, Lithuania
Izstrādā kandidāta disertāciju romiešu tiesību vēsturē "Justiniāna likums". 1891. gadā Pēterburgas universitāte viņam piešķir tiesību kandidāta grādu
Working place1886–1890 (Date is approximate)
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Korespondents Pēterburgā laikrakstam "Dienas Lapa"

00.01.1889–00.09.1889
Jelgava
Jelgava
Advokāta Andreja Stērstes palīgs

00.02.1889–00.09.1891 (Date is approximate)
Viļņa
Vilnius, Vilnius County, Lithuania
Viļņas apgabaltiesas tiesneša amata kandidāts un sekretārs; turpināja rakstīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”, raksta par tieslietu jautājumiem laikrakstam "Виленский Вестник", kā arī izstrādā kandidāta disertāciju romiešu tiesību vēsturē "Justiniāna likums" (1891. gadā Pēterburgas universitāte viņam piešķir tiesību kandidāta grādu).

00.09.1891–00.12.1895
Laikraksts "Dienas Lapa"
Elizabetes iela 16, Rīga
Elizabetes iela 16, Rīga, LV-1010
Laikraksta "Dienas Lapa" žurnālists, no 1891. gada 17. decembra līdz 1895. gada decembrim – redaktors.

00.12.1895–1896 (Date is approximate)
Jelgava
Jelgava
Jurists Jelgavas notāru kantorī

00.03.1897–00.05.1897
Paņeveža
Panevėžys, Panevėžys County, Lithuania
Advokāts Paņevēžas tiesā

1920–1921
The Dailes Theatre
Lāčplēša iela 25, Rīga
Lāčplēša iela 25, Rīga, LV-1011
Dailes teātra līdzdibinātājs un direktors

1920–1922
Latvijas Republikas Satversmes sapulce
Rīga
Rīga
Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis

14.04.1920–10.12.1920
Latvijas Republikas Izglītības ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga, LV-1010
Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktors

1921–1925
The National Theatre of Latvia
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010
Direktors

1922–1926
The Saeima of the Republic of Latvia
Jēkaba iela 11, Rīga
Jēkaba iela 11, Rīga, LV-1050
Saeimas deputāts

00.12.1926–00.01.1928
Latvijas Republikas Izglītības ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga, LV-1010
Latvijas Republikas izglītības ministrs
Participation in organisationsLatvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Biedrs
Emigrated00.12.1905–00.03.1906
Cīrihe
Zürich, Switzerland

00.03.1906–00.04.1920
Lugano
Lugano, Canton of Ticino, Switzerland
1906. gada martā Rainis apmetās uz dzīvi Kastaņolas ciematā (tagad Lugāno pilsēta) pie Lugāno ezera. Šveicē Rainis uzturējās ar pieņemtu vārdu Arturs Nagliņš. 1920. gada 10. aprīlī Rainis un Aspazija, tūkstošiem cilvēku sveikti, atgriezās Rīgā.
Deported00.12.1897–00.03.1899
Pleskava
Pskov, Pskov Oblast, Russia
1897. gada decembrī Rainis salaulājās ar Aspaziju, 22. decembrī kopā ar viņu devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā.

1899–1903
Slobodska
Slobodskoy, Kirov Oblast, Russia
1899. gada aprīlī tiesa piesprieda Rainim izsūtījumu uz Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētu, kur ieradās tā paša gada 17. jūnijā (par dzīvi Pleskavā un izsūtījumā – vēstulēs Aspazijai, Kopoti raksti, 19.–20. sēj., 1984.). Rainis šajā periodā ļoti daudz tulkoja, galvenokārt pasaules klasiķu lugas.
Place/time of death12.09.1929
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala, LV-2015
Buried15.09.1929
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
MemorialsRandene
Randene, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads
Piemiņas vieta Raiņa vecāku bijušo māju vietā Randenē, piemiņas zīmes autors tēlnieks Igors Dobičins.

Vasiļova
Vasiļova, Maļinovas pagasts, Daugavpils novads
Piemiņas akmens Raiņa vecāku bijušo māju vietā Vasiļovā, uzstādīts Vasiļovā Daugavpils–Rēzeknes šosejas malā, vietā, kur atradās Vasiļovas pusmuiža.

Berkeneļi
Birkineļi, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads
Raiņa māja Berķenelē.

Slobodska
Slobodskoy, Kirov Oblast, Russia
Raiņa māja Slobodskā.

Kastanjola
Castagnola, Ticino, Switzerland
Raiņa un Aspazijas piemineklis

1929–1937
Raiņa muzejs Durbes pilī
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads, LV-3101

1932–1935
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
1932. gadā Raiņa kapa vietā izveidota arhitekta Pētera Ārenda kolonāde, 1935. gadā uzstādīts Kārļa Zemdegas piemineklis.

1965
Esplanāde
Reimersa iela 1, Rīga, LV-1050
Raiņa piemineklis (pēc Kārļa Zemdegas ieceres). Tēlnieki – Aivars Gulbis un Laimonis Blumbergs.
MuseumsRaiņa un Aspazijas māja
Baznīcas iela 30, Rīga
Baznīcas iela 30, Rīga, LV-1010

Raiņa muzejs "Tadenava"
Tadenava
Tadenava , Dunavas pagasts, Jēkabpils novads

Lugano
Lugano, Canton of Ticino, Switzerland
Raiņa un Aspazijas muzejs Lugāno pilsētas vēstures arhīva telpās

"Aspazijas un Raiņa virtuālais muzejs Lugāno" (http://www.arlugano.lv/)

1949 yet
Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala, LV-2015

1964 yet
Raiņa muzejs "Jasmuiža"
Jasmuiža
"Jasmuiža", Aizkalnes pagasts, Preiļu novads, LV-5305

00.06.2015 yet
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads, LV-3101
"Rainis un Durbe"– Rainim veltīta ekspozīcija Durbes pilī, Tukumā.
RewardsRīgas Latviešu biedrības prēmija
Prēmija piešķirta par J. V. Gētes darba "Fausts" tulkojumu (1901).
1901

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1913

The Order of Three Stars
Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris ar Domes 1925. gada 28. februāra lēmumu.
I šķira
1925

LPSR Tautas dzejnieks
1940



Showing 1-20 of 61 items.
#LocationDateTypeType of location
  
1Varslavāni
("Varslavāni", Dunavas pagasts, Jēkabpils novads, LV-5216)
11.09.1865Farmstead
2Lugano
(Lugano, Canton of Ticino, Switzerland)
01.03.1906 - 01.03.1920City
3Randene
(Randene, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads)
1869 - 1872Village
4Berkeneļi
(Birkineļi, Kalkūnes pagasts, Daugavpils novads)
1872 - 1881Village
5Vasiļova
(Vasiļova, Maļinovas pagasts, Daugavpils novads)
1881 - 1883Village
6Jasmuiža
("Jasmuiža", Aizkalnes pagasts, Preiļu novads, LV-5305)
1883 - 1889Farmstead
7Viļņa
(Vilnius, Vilnius County, Lithuania)
1889 - 1891City
8Rīga
(Rīga)
1891 - 1895City
9Jelgava
(Jelgava)
1895 - 1896City
10Paņeveža
(Panevėžys, Panevėžys County, Lithuania)
01.03.1897 - 01.06.1897City
11Rīga
(Rīga)
01.07.1897 - 01.12.1897City
12Pleskava
(Pskov, Pskov Oblast, Russia)
01.12.1897 - 01.03.1899City
13Slobodska
(Slobodskoy, Kirov Oblast, Russia)
01.04.1899 - 01.05.1903City
14Jūrmala
(Jūrmala)
1903 - 1904City
15Jaundubulti
(Priedaine, Jūrmala)
1904 - 1905Part of a city
16Cīrihe
(Zürich, Switzerland)
01.12.1905 - 01.03.1906City
17Baložu iela 14, Rīga
(Baložu iela 14, Rīga, LV-1048)
01.04.1920 - 01.10.1920Building, house
18Muitas iela 4, Rīga
(Muitas iela 4, Rīga, LV-1010)
01.10.1920Building, house
19Nometņu iela, Rīga1921Street
20Dīķa iela 11, Rīga
(Dīķa iela 11, Rīga, LV-1004)
01.05.1922 - 01.08.1926Building, house
Jānis Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos. Tēvs Krišjānis – vairāku māju nomnieks, māte – Dārta. Bērnību pavadījis tēva nomātajās pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē (Berkenhēgenā), Vasiļovā un Jasmuižā. Bērnības vērojumi un atmiņas ietvertas autobiogrāfiskajā epā Saules gadi” (1925). Astoņu–deviņu gadu vecumā Rainis mācījies pansijā pie Vilkumiesta jeb Ēģiptes mācītāja Oskara Svensona, no 1875. gada augusta līdz 1879. gada decembrim – Grīvas vācu skolā. Dzīvodams pansijā pie mežkunga Freiberga, viņš sarakstījis savu pirmo dzejoli „Spalviņu sīko”. 1880. gada janvārī Rainis iestājas Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijas klasiskajā nodaļā. Šajā laikā regulāri rakstījis vēstules tuviniekiem (publicētas Kopotu rakstu 19. sēj., 1984). No 1880. gada augusta kopā ar Leonu Daraškeviču dzīvoja pansijā pie laikraksta „Baltijas Vēstnesis” izdevēja Bernharda Dīriķa. Skolas laikā Rainis apguva latīņu un sengrieķu valodu un daudz lasīja pasaules literatūras klasiku. Sācis vākt arī latviešu folkloru un sacerējis vairākus dzejoļus, kā arī sastādījis nepublicētu krājumu „Rīta dziesmas” pirmo ciklu. Ģimnāzijas laikā sācis arī tulkot Aleksandra Puškina darbus „Skopais bruņinieks” un „Boriss Godunovs”, līdztekus atzīmējis savas ieceres un sarakstījis prozas fragmentu lugai „Imanta”.

1884. gada augustā Rainis iestājas Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, interesējas arī par filoloģiju un vēsturi; klausījies arī Dmitrija Mendeļejeva un Vladimira Behtereva lekcijas. 1886. gadā viņš sāka sūtīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”, pirmā publikācija šajā laikrakstā – „Vēstule iz Petrapils” (20. XI). Raiņa interesi par folkloru rosināja doc. E. Voltera pētījumi un lekcijas, par tām dzejnieks rakstīja korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”. Sadarbībā ar Pēteri Stučku radās tulkotu satīrisku dzejoļu krājums „Mazie dunduri” (1888), kurā ievietoti arī daži Raiņa panti un no tēvoča Apsāna dzirdēti anekdotiski stāsti. 1888. gada maijā Rainis saņēma apliecību par universitātes beigšanu. Trešo vispārējo dziesmu svētku ierosmē radās satīrisks krājums „Apdziedāšanas dziesmas III vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem” (publicēts ar pseidonīmu Jāns Jasēnu Plikšis, 1889). Rainis atdarināja latviešu apdziedāšanas dziesmu izteiksmi un formu, zobgalīgi vērtēja Trešo vispārējo dziesmu svētku norisi un organizāciju. 1889. gada februārī Rainis sāka strādāt Viļņas apgabaltiesā par tiesneša amata kandidātu un sekretāru, turpinot rakstīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa” un interesējoties par folkloru – publicēja rakstu „Dinaburgas apriņķa Višķu pagasta kāzu ieražas” (Pēterburgā 1890, krievu valodā). 1889. gadā no janvāra līdz septembrim Rainis bija advokāta Andreja Stērstes palīgs Jelgavā un rakstīja par juridiskiem, politiskiem un sociāliem jautājumiem Latviešu konversācijas vārdnīcas pirmai un otrai burtnīcai. No 1891. gada septembra Rainis strādāja laikrakstā „Dienas Lapa”, kļūstot 17. decembrī par laikraksta redaktoru. Rainis sacerēja avīzei ap 400 ievadrakstu, kuri publicēti bez paraksta un identificēti tikai daļēji. 1893. gadā viņš uzturējās Cīrihē, klātesot II Internacionāles Trešajā kongresā, kur iepazinās ar sociālisma teorētisko literatūru. Šīs idejas izvirzījās laikraksta „Dienas Lapa” darbības centrā, kļūstot par Jaunās strāvas centienu paudēju. Jauno strāvu Rainis uzlūkoja par plašu garīgu kustību, kas aptvēra socioloģiju, dabaszinātnes, literatūru un mākslu, sabiedrisko dzīvi, sieviešu kustību, filozofiju un jauna pasaules uzskata meklēšanu. 1895. gada 1./13. novembrī laikrakstā „Dienas Lapa” iespiests pirmais Raiņa dzejolis „Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele” ar parakstu Jānis Reinis, „Dienas Lapas” pielikumā 11./23. novembrī – dzejolis „Dziļākās domas” ar parakstu Jānis Rainis.

1894. gadā Rainis iepazinās ar nākamo sievu Aspaziju. 1895. gada decembrī Rainis aizgāja no laikraksta „Dienas Lapa” vadības un pārcēlās uz Jelgavu, šajā laikā strādājot notāra kantorī. 1896.–1897. gada miju pavadīja Berlīnē, viņa gūtie iespaidi izpaudās laikrakstā „Mājas Viesis” publicētajos rakstos. 1897. gada martā Rainis sāka strādāt par advokātu Panevēžā. 31. maijā Raini apcietināja un ieslodzīja Panevēžas cietumā, 26. jūnijā pārsūtīja uz Liepājas, pēc tam Rīgas cietumu, apsūdzot par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai, kā bija nodēvēta Jaunā strāva. Cietumā Rainis tulkoja J. V. Gētes „Faustu” (tulkojums sākts 1896, publicēts žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1897–1898, grāmatā 1898). Veicot šo darbu Rainis bagātināja latviešu valodas leksikas krājumu, darināja jaunas vārdu formas. 1897. gada decembrī Rainis salaulājās ar Aspaziju, 22. decembrī kopā ar viņu devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā. 1899. gada aprīlī tiesa piesprieda Rainim izsūtījumu uz Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētu, kur ieradās tā paša gada 17. jūnijā (par dzīvi Pleskavā un izsūtījumā – vēstulēs Aspazijai, Kopoti raksti, 19.–20. sēj., 1984.). Rainis šajā periodā ļoti daudz tulkoja, galvenokārt pasaules klasiķu lugas, toskait: G. E. Lesinga „Nātans Gudrais”, H. Ibsena „Svētki Solhaugā”, Dž. Bairona „Kains”, H. Heines „Viljams Ratklifs”, A. Puškina „Boriss Godunovs”, G. Hauptmaņa „Nogrimušais zvans” un „Hannele”, J. V. Gētes „Prometejs” un „Ifigenija”, V. Šekspīra „Karalis Līrs”, F. Šillera „Marija Stjuarte”, „Vilhelms Tells”, „Laupītāji” (kopā ar Aspaziju). Rainis publicēja atbildes uz tieslietu jautājumiem laikrakstā „Mājas Viesis” (apmēram 365 raksti), rakstīja apceres par dažādām tēmām, dzejoļus (iespiesti žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Burtnieks”, almanahā „Jaunā raža” u.c.) un sāka darbu pie drāmas „Īls”. 1901. gadā sarakstīja komēdiju „Pusideālists” (Jaunajā Latviešu teātrī 1903, grāmatā 1904). Komēdijas pamatā konflikts, ko rada nekritiska turēšanās pie pagātnes principiem un tradīcijām, tautiskuma pārvēršanās ārišķībā un tukšās frāzēs. Stila ziņā „Pusideālists” radikāli atšķiras no vēlākajiem Raiņa dramatiskajiem darbiem. Slobodskā sacerēti krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) ievietoti dzejoļi. Krājums ir organiski saliedēts veselums, dzejoļu cikli veido stingru iekšēju dramaturģiju, Rainis tēlo metaforās un alegorijās, izmantojot dabas sēku simboliku. Krājumā „Tālas noskaņas zilā vakarā” ir izteikta pirmsrevolūcijas atmosfēra, pausta sociālo pārveidojumu nepieciešamība, kā arī ietverti asi satīriski dzejoļi un mīlas lirika.

1903. gada 1. maijā Rainis saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Pēc atgriešanās viņš dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904. gada – Jaundubultos un turpināja tulkotāja darbu. Šajā laikā Rainis pārtulkoja J. V. Gētes lugas „Torkvato Taso”, „Egmonts”, Kalderona de la Barkas „Zalameas tiesnesis” u.c. Rainis iesaistījās Piektā gada revolūcijā: viņš teica runas revolucionārās sanāksmēs, piedalījās Latvijas skolotāju kongresā. Raiņa attieksme pret revolūciju pausta krājumā „Vētras sēja”, kas ir spilgtākais Piektā gada revolūcijai veltītais krājums latviešu literatūrā. Revolūcijā Rainis saskatīja latviešu tautas cīņu par atbrīvošanos no krievu carisma un valstiskās patstāvības veidošanās sākumu. Šī doma pausta arī simboliskajā drāmā „Uguns un nakts” (žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1905, grāmatā 1907, teātrī 1911), kurā darbojas alegoriski spēki, kas pārstāv skaistumu, varonību, nodevību, taču simboli lugā iemiesoti dzīvu cilvēku tēlos, kas rādīti attīstībā un maiņā. Latviešu tautas cīņu Rainis ir tēlojis dažādos vēsturiskos laikmetos, apvienojot mitoloģisko senatni ar latviešu seno vēsturi, asociatīvi to saistot ar 1905. gada revolūciju un aicinot Lāčplēsi sargāt Latviju kā patstāvīgu valstisku veidojumu.

1905. gada decembrī Rainis un Aspazija emigrēja uz Šveici. Sākumā viņi dzīvoja Cīrihē, bet 1906.gada martā apmetās Kastanjolas ciematā (tagadējā Lugano pilsētā) pie Lugāno ezera. Šveicē Rainis uzturējās ar vārdu Arturs Nagliņš. Rainis dzīvoja līdzi tautas dzīves problēmām, notikumus vērtēja plašā filozofiskā vispārinājumā. Sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri tapa un šajā teātrī tika izrādītas lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912) un „Pūt, vējiņi!” (1914). Izmantojot folkloras un vēstures vielu un ņemot talkā simbolus, Rainis rakstīja par pašām aktuālākajām tautas dzīves un izdzīvošanas problēmām. Saulgriežu pasakā „Zelta zirgs” tautas atmodas nenovēršamību Rainis pamato ar dabas dialektikas likumu, kā galevno uzvaras priekšnosacījumu izvirzot varoņa spēju uzupurēties un tauts vienotību. Lugā darbojas tautas pasakas tēli – trīs tēva dēli, kā arī alegoriskas būtnes Baltais tēvs, Melnā māte. Traģēdija „Indulis un Ārija” centrā divu jauniešu mīlestības tēlojums, līdztekus risināta problēma par nākotnes valsti un tās ētiskiem pamatiem. Luga ir īpaši latviska, salīdzinājumos izmantoti dabas tēli, tā ir viens no spilgtākajiem traģēdijas žanra darbiem latviešu literatūrā. Ētiskais ideāls izcelts tautasdziesmu stilistikā sarakstītajā lugā “Pūt, vējiņi!”, kas iecerēta kā polemikas luga, vēršoties pret varmācības principu vēsturiskajos un sabiedriskajos procesos. 1905. gada cīņai veltīts arī pēc P. Merimē noveles veidotais viencēliens „Ģirts Vilks” (žurnālā Rīts 1907), tāpat revolūcijas varoņu piemiņas un varonības apliecinājums – organiski saliedētais dzejoļu krājums „Klusā grāmata” (1909), kurā līdzās tradicionālas formas dzejoļiem ir vērojama arī žanru daudzveidība – satīras, epigrammas u.c. 1910. gadā Rainis saraksta poēmu „Ave sol!” – himnu saulei, dzīvības devējai, pārvērtību avotam; saules simbolika poēmā ir ietilpīga, tā ir dabas spēks, sociālā un cilvēka dvēseles garīgā atbrīvotība.
Turpmākajos gados līdz Pirmajam pasaules karam Rainis radīja pašus filozofiskākos darbus: dzejoļu krājumu „Gals un sākums” (1912) un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” (1919, teātrī 1920). Krājuma „Gals un sākums” pamatā ir attīstības un nepārtrauktās mainības tēma, filozofiska apcere par cilvēka sūtību un plašākām ētiskām kategorijām – mīlestību, vientulību, sāpēm, garīgo vērtību nezūdamību. Krājuma iekšējo dinamiku virza uz priekšu refrēna „Es ritu” motīvs. Mīlestības, naida, atriebības un piedošanas problēmas ir traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” centrā. Rainis dod Bībeles leģendas brīvu versiju, tā ir filozofisks disputs par augstākajiem ētiskajiem principiem, dziļi izdzīvota cilvēciska drāma. Jāzeps, tāpat kā Indulis, tēlots nepārtrauktā patiesības meklēšanas procesā. Raiņa varoņi pie tās nonāk lugas darbības gaitā.

Pirmā pasaules kara notikumi Raiņa darbiem deva jaunu pavērsienu – ar tiem viņš centās aktīvi palīdzēt savai tautai nestundā. Lai radītu asociācijas ar militāristu iebrukumu Latvijā, Rainis lugā „Spēlēju, dancoju” (sarakstīta 1915, grāmatā 1919, teātrī 1921) tēlo sen mirušā latviešu tautas paverdzinātāja – Kunga augšāmcelšanos. Lugā izcelta garīgā faktora loma vēstures griežos, cildināts mākslas spēks, varonis Tots iet no nāves atgūt Leldi – Latviju. Doma par Latvijas nedalāmību arī ieausta panāksnieku dziesmā – lugā „Krauklītis” (1920, teātrī 1921), tā sarakstīta tautasdziesmu pantmērā, atdarinot dainu stilistiku, izcelta brāļa un māsas mīlestība; tēlojot Magones aizvešanu gūstniecībā, radītas asociācijas ar militāristu atņemto Kurzemi.

Rainis kļuva par Latviešu komitejas Šveicē priekšsēdētāju un savos rakstos periodikā usvēris nepieciešamību nodalīties nacionālās valstīs (1917). Šī doma pausta arī 1916. gadā ārzemju laikrakstos publicētājā „Protesta rezolūcijā pret nodomāto Latvijas pievienošanu Vācijai”. Mākslas tēlu veidā attieksmi pret tautas likteņa vissvarīgākajām problēmām Rainis ir izteicis dramatiskajā poēmā „Daugava” (1919, teātrī 1928), tā sākta 1915. gadā kā dzejoļu cikls, atsevišķi dzejoļi publicēti presē, ar tiem dzejnieks tieši atsaucas traģiskajiem notikumiem tautas dzīvē. Dramatiskajā poēmā „Daugava” Rainis akcentē garīgo spēku kā tautas glābēju grūtā brīdī un izvirza patstāvīgas valsts ideju: lai tauta kara viesuļos neaizietu bojā, vajadzīgs apvienojošs kopīgs faktors – Latvijas valsts. Poēmā Rainis izmanto dziedājumu formu, savu domu pauž atsevišķi tēli vai sociālas grupas.

1920. gada aprīlī Rainis un Aspazija, tūkstošiem cilvēku sveikti, atgriezās Latvijā. 12. aprīlī Nacionālajā operā Rainis uzsvēra nepieciešamību tautai realizēt visplašākās politiskās brīvības. Kā sociāldemokrātu partijas kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920), pēc tam Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920) un tā pirmais direktors (līdz 1921), no 1921. līdz 1925. gadam – Nacionālā teātra direktors, kā arī Strādnieku teātra padomes goda priekšsēdētājs (no 1926). No 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim Rainis bija izglītības ministrs. Dienesta pienākumus veicot, viņš apbraukāja daudzas Latvijas skolas. No 1920. gada Rainis ir Latvijas Universitātes goda biedrs. Šai laikā Rainis bieži devās ārzemju ceļojumos (Francija, Itālija, Austrija, Vācija, Beļģija, Polija, Baltkrievijas PSR, Norvēģija, Zviedrija, Ēģipte un Palestīna), ilgojās pēc sirdij mīļās Kastanjolas, ko apmeklēja vairākkārt (1921, 1926, 1927).

Laika posmā no 1920. gada līdz 1925. gadam Rainis publicēja dzejoļu krājumus „Dagdas piecas skiču burtnīcas”, kas nosaukts par romānu dzejoļos. 1920. gadā atsevišķās grāmatiņās iznāca cikla trīs pirmie krājumi – „Addio bella!”, „Čūsku vārdi” un „Uz mājām”. Tie izdoti arī vienā grāmatā ar kopēju virsrakstu „Treji loki” (1921). Pēc tam nāca klajā krājums „Sudrabota gaisma” (1921) un „Mēness meitiņa” (1925). Krājumu cikls veidots kā trimdinieka Dagdas dzīvesstāsts. Dažādi veltījuma dzejoļi ietverti krājumā „Mūza mājās” (1.d. 1923, pilnā veidā kopotu rakstu „Dzīve un darbi” 3.sēj., 1925).

Rainis sarakstījis vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku: „Zelta sietiņš” (1920), „Puķu lodziņš”, „Vasaras princīši un princītes”, „Lellīte Lollīte” (visi 1924), „Putniņš uz zara” (1925), „Saulīte slimnīcā” (1928). Dzejoļi bērniem ir viegli uztverami, tajos darbojas dzīvnieki, dažādi dabas spēki un paši bērni, rotaļa dzejoļos mijas ar nopietnību. Rainis bez moralizēšanas veido bērnu ētiskās pasaules pamatus. Bērniem veltītas arī lugas „Mušu ķēniņš” (grāmatā un teātrī 1923) un „Suns un kaķe” (grāmatā un teātrī 1928).

20. gados augstākā virsotne Raiņa dramaturģijā – episkā, plašā traģēdija „Ilja Muromietis” (1923, teātrī 1928). Krievu varoņepu Rainis brīvi interpretējis, to nosaucot par vecuma traģēdiju, ko rada varoņa nespēja atjaunoties un saprast jauno paaudzi. Daudz izrādīta Raiņa traģēdija „Mīla stiprāka par nāvi” (grāmatā un teātrī 1927), tajā variēts Raiņa dramaturģijas motīvs par ļaunuma bezspēcību, filozofiskā nozīmē kā gaišais poētiskais spēks izcelta mīlestība. Car Pēteris I kā ļauns iekarotājs tēlots drāmā „Rīgas ragana” (grāmatā un teātrī 1928), mākslinieciskā ziņā luga mazāk veiksmīga. Rainis sarakstījis arī nedaudz stāstu (izdoti krājumā „Novelas”, 1925), atmiņu grāmatu „Kastaņola” (1928) par dzīvi Šveicē un ilgstoši veidojis aforismu krājumu, kas publicēts pēc viņa nāves. Dzīves laikā publicējies arī ar citiem pseidonīmiem: Jānis Jasēns Plikšis, Pēterpilietis, Petrapiliets, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus.

Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā vasarnīcā Majoros un apbedīts 15. septembrī Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.

Hausmanis, Viktors. Rainis Jānis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2003, 470.–472.lpp.



We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.