Jānis Poruks

lv
Ziņot redaktoram

Works: Author (131); Person of reception (49)

Photos: Person in photo(2)

NameJānis Poruks
PseudonymDaimons, Nemo, Adagio
Personal informationPORUKS Jānis (dzimis 1871. gada 13. oktobrī Druvienas pagasta Prēdeļos, miris 1911. gada 25. jūnijā Tērbatā, tagad Tartu, Igaunijā, apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, pārapbedīts 1924. gadā Meža kapos Rīgā) - rakstnieks. Dzimis saimnieka ģimenē.
1902. gadā apprecējies ar E. Pētersoni. Pēc 1905 slimības dēļ aktīva un radoša lit. darbība apsīka, Poruks vairākkārt ārstējies psihiatrisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kā arī uzturējies sievas Ernestīnes mājās Cēsīs. No 1909. gadam līdz 1910. gadam dzīvojis Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. No 1910. gada rudens ārstējies Čiža nervu klīnikā Tērbatā, kur pēkšņi miris. 

IZGLĪTĪBA

Māc. Druvienas pagastsk. (1881-85), Liezēres draudzes sk. (1885-87), Cēsu pils. sk. (1888-89), Rīgas Politehniskā inst. priekšsk. (1889-92). 1893-94 ar mecenāta H. Vestermaņa materiālo atbalstu stud. Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā, gk. klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju. 1897-99 stud. ķīmiju RPI, 1901-05 - komerczinātnes.

DARBA GAITAS

Darbs periodiskajos izdevumos

Pēc atgriešanās no studijām Drēzdenē 1894. gada aprīlī Poruks ar pārtraukumiem strādājis laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts".

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā literārā publikācija

Pirmā publikācija - stāsts "Purvaiņos" laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā 1888 (ar pseidonīmu Daimons).

Proza

Poruka proza viņa dzīves laikā apkopota krājumos "Sirds starp sirdīm" (1900), "Dzīves straumē" (1902), "Dzīve un sapņi" (1904), "Zelta adata" (1906), atsevišķi izdoti stāsti "Pērļu zvejnieks" (1895), "Brūklenāju vaiņags" (1904).

Latv. romant. prozas pirmais spilgtākais darbs bija P. garais stāsts "Pērļu zvejnieks" (1895), kurā filozofiski reflektējošs, introverts platon. mīlestības maksimālists, svešs konformismam un prakticismam, tēlots kā neiederīgs sadzīviskā ikdienišķu vērtību vidē. Stāsta "Pērļu zvejnieks" romant. idejas sakņojas R. Vāgnera, Novālisa u.c. romantiķu, kā arī Platona cilvēka un mīlestības metafiziskajā izpratnē. P. varonī dominē dzīves garīgās izjūtas intensitāte un maksimāli spriegs transcedentāls pārdzīvojums. Stāstam daļēji autobiogr. raksturs. Turpmākajos P. prozas darbos lielākoties stāsta "Pērļu zvejnieks" ideju sazarošanās un variēšanās, skatot pasauli un cilvēkus pretstatu vienībā un duālismā, sākot no romant. maksimālisma dramatisma un estētiskā altruisma līdz reāl. vai pat naturāl. personāžiem un konfliktiem. Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos "Sirdsšķīsti ļaudis" (1896), "Kukažiņa" (1899), "Baltās drānas" (1903, visi per.), simboliski akcentējot viņu personības starojumu un labestības nesavtīgumu. Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir P. stāstos "Kauja pie Knipskas", "Klusētājs" (abi 1897), "Asaras" (1898), "Ērģelnieks" (1903, visi per.), "Zelta adata" (1906). Romant. mīlestība kā dvēseliska vērtība akcentēta P. stāstos "Rīta zvaigzne" (per. 1899), "Brūklenāju vaiņags" (1904). Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā public. stāstos "Krustmātes kāzas" (1900), "Veseli ļaudis" (1901), "Dzimtas plaisa" (1905). Cilvēka slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos "Grāfs Rodensteins" (1901), "Čūskas" (1905). Naturāl., ironiska šarža nokrāsa ir stāstiem "Kā Runcis kļuva par Runcē" (1898), "Ubagi gada tirgū" (1901). Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psihol. romānā "Rīga" (per. 1899, grām. 1907). Liela daļa P. intīmo un apceres dzejoļu ir latv. klas. dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz E. Dārziņa dziesmu).
P. lugā "Hernhūtieši" (per. 1895) mākslinieciski plakātiskā formā tēloti patriarhāli rel. un buržuāziski pragmatiskās paaudzes konflikti, veidojoties jaunām vērtīborientācijām 19. gs. beigu Ljā.

Dramaturģija

Luga "Hernhūtieši" (periodikā 1895)

Dzeja

Poruka dzīves laikā grāmatā izdota poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905), lirika - krāj. "Dzejas" (1906).

Kultūrvēsturiski apcerējumi

Pirmā grām. izdota Berlīnē vācu val. - "Die Religion der Zukunft" ("Nākotnes reliģija", 1894), kurā esejiski izklāstītas Ļ. Tolstoja un F. Nīčes cilvēka koncepcijas.

Kopoti raksti

Kopoti raksti 5 sēj. (1905-08), 4 sēj. (1912-14), 10 sēj. (1924-25), 20 sēj. (1929-30), Raksti 3 sēj. (1971-73), "Izlase" (2001).

Daiļrades galvenās iezīmes, uzskati, nostādnes

Raksturīgas P. prozas romant. varoņu iezīmes - to garīgā neatkarība un patstāvība, morālo principu noturīgums, emocionālo pārdzīvojumu intensitāte un metafiziskums, tiecībā uz filoz. refleksijām.
Daļai P. prozas darbu ir filoz. paralēles, alegorijas, t.s. konceptuālās prozas raksturs; pretējā polā - P. humor. un satīr. proza. P. prozas darbos atklāta cilvēka esamības dažādīguma plaša panorāma - gan jutekliskie instinkti, gan romantiskās bezgalības alkas, kā dominanti uzsverot personisko atbildību un nepieciešamību apliecināt katram visatbilstošāko pašizpausmes formu. P. prozā, nereti pat atsevišķā darbā, ir romantisma, reālisma un simbolisma estētikas un poētikas mijiedarbe, īpaši cilvēka reālās dzīves un metafiziskās esamības dubultplāna interpretācijā, kā centrālo uzsverot subtila, smalkjūtīga un ideālu alkstoša cilvēka dzīves dramatismu pragmatisku un sadzīvisku vērtību pasaulē.
P. dzejā blakus meditatīvai lirikai (dzīve un nāve, dievība un zemes dzīve, nesasniegtā un nebijušā motīvs, sapnis un realitāte) emocionāli piesātināta ir mīlestības lirika, kurā dominē sapņaina un ekstātiska pielūgsme, garīgās šķīstības alkas un elēģisks "pasaules sāpju" rūgtums. P. dzeja rāda gk. viņa personības romantiski grūtsirdīgo, eksistenciāli traģisko un platoniski metafizisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīgo analītisko pieeju dzīvei, cilvēkam, pasaulei. 
P. dramaturģiskās skices veidotas kā dialogi un monologi par personības suverenitāti, eksistenciālo traģismu un morālā imperatīva nepieciešamību. P. lit. apcerēs un recenzijās, rakstos par sab. un kult. aktualitātēm uzsvērta vispārcilvēc. ētisko un mākslas vērtību prioritāte un nepieciešamība tās pārmantot.
QuotationsEglītis V. Poruks. R., 1903;
Maldonis V. Poruka ētikas problēmi. R., 1923;
Mauriņa Z. Jānis Poruks un romantisms. R. 1929;
Egle R. Poruku Jānis. R., 1930;
Lapiņš J. Jānis Poruks. R., 1935;
Dāle P. Gara problēmas. R., 1935;
Veselis J. Jānis Poruks // Veselis J. Rakstnieku sejas. R., 1938;
Apalups A. Jāņa Poruka smiekli // Rakstniecības un mākslas gadagrāmata 1942. gadam. R., 1942;
Poruka E. Atmiņas par Jāni Poruku // Latvju Mēnešr., 1943, 3-4;
Ancītis V. Jānis Poruks // Poruks J. Raksti. R., 1971. 1. sēj.;
Egle K. Jānis Poruks: Lit. rād. R., 1977;
Rudzītis J. Nepazītais Janis Poruks // Izglītība, 1992, 1.X;
Vecgrāvis V. Jāņa Poruka skatījums uz pasaules literatūru - laikmeta apsteigšana un personības traģika // Materiāli par pasaules strāvām latviešu literatūrā. R., 1998;
Smilktiņa B. Gaismas un tumsas pretstatos // Smilktiņa B. Novele. R., 1999
Vecgrāvis V. Nākamības cilvēka sirdsdedzi alkdams // Lit. un Māksla, 1981, 16.X.
LinksErnestīne Poruka - Wife
Occupationsauthor
Birth place13.10.1871
Dzimis Druvienas pagasta Prēdeļos.
Education1881–1885
mācījies
Druvienas pagastskolā

1885–1887
mācījies
Liezēres draudzes skolā

1888–1889
mācījies
Cēsu pilsētas skolā

1889–1892
mācījies
Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā

1893–1894
studējis
ar mecenāta H.Vestermaņa materiālo atbalstu;
galvenokārt klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju
Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā

1897–1899
studējis
Rīgas Politehniskajā institutā ķīmiju

1901–1905
studējis
RPI komerczinātnes
Place of death25.06.1911
Miris agrākajā Tērbatā.
Burried1924
Miris 1911. gada 25. jūnijā Tērbatā, tagad Tartu, Igaunijā, apbedīts Cēsu Lauciņu kapos. 1924. gadā pārapbedīts Meža kapos Rīgā.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.