Par Elvīras Blomas dzeju
"Tādas frāzes no šīs dzejas kā “godīgi sakot, izklausās labi” un it kā tam pretējais “tas ir process” atbilst visam teksta radītajam iespaidam kopumā, lai gan “dzīvē” nevienam vairs neko nepaskaidro. Nozīme rodas kopsakarībās, Elvīra to labi jūt un izmanto, radot tādu kā psiholoģisko paaudzes portretu, pat nedaudz padalot dzimumos, grupās un profesijās. Protams, jebkuras kategorijas šajā dzejā izkūst kā postmodernās apelsīnu konfektes karstumā – nebēdnīgi un ātri. Un šī dzeja neliks baigi pārdzīvot."
Jūlija Dibovska.
Kontakti. Elvīras Blomas dzeja. Publicēts 2018. gada 17. augustā. Pieejams:
la.lv
Par dzejas krājumu "Izdzēstie attēli"
"Elvīras Blomas krājums ir spilgtākā debija latviešu femīnajā dzejā kopš 2015. gada pirmo grāmatu buma, kad krājumi iznāca Justīnei Janpaulei, Anitai Mileikai, Madarai Gruntmanei un Elīnai Bākulei-Veirai. Blomas dzejas varone apdzīvo platību, kurai blakus dzīvokļos mīt Ērikas Bērziņas debijas krājuma labsirdīgi viltīgā ziemeļu lapsa, Jeļenas Glazovas alkatīgā, virtuāli sintētiskā reibumā dzīvojošā būtne, Agneses Krivades bērnības zaļā bante un arī tuvākas un tālākas māsas citu valstu mūsdienu dzejā. Cenšoties vispārīgi raksturot šo dzeju, varētu teikt, ka tās balss redz urbāno ainavu fragmentārā, garāmskrienošā skatījumā, nevairās no nepatīkamu un disharmonisku motīvu pieminēšanas, apzinās savu atkarību no tehnoloģijām, virtuālās pasaules un sociālajiem medijiem, taču nereti dumpojas pret to, kā arī alkst pēc patiesām un ilglaicīgām jūtām, apzinādamās, ka tādas mūsdienu pasaulē ir reta manta."
Vērdiņš, Kārlis. Ekfrāzes parastās.
Punctum, 02.03.2020.
Elvīras Blomas krājums "Izdzēstie attēli" ir vienlaikus svaigi talantīga un mākslinieciski nobriedusi debija. Kā dzejniece Bloma sev pirmoreiz pievērsa uzmanību 2014. gadā ar apjomīgo ekspresiju "Sieviete parastā". Par šo dzejoli bija sajūsmā vairāki kolēģi, un arī manā atmiņā tas palika kā spēcīgs un izaicinošs uzskaitījums. No vienas puses, tas pārstāv Volta Vitmena iesākto tradīciju, kur krāšņā verlibrā birst provokatīvi tēli un apgalvojumi; no otras – Bloma attīsta šo tradīciju laikmetīgi un atbilstoši autores/varones/runātājas personībai būtiskiem faktoriem: dzimtei, konkrētas kultūras un sociālās vides realitātei; turklāt teksts ir interesanti organizēts, tostarp dažas no daudzajām rindām izceltas ar lielajiem burtiem, tā imitējot balss pacelšanu.
Tagad, pēc piecarpus gadiem, kad esam sagaidījuši Blomas debijas krājumu, tajā atpazīstam to pašu drosmīgo balsi, kas nevairās ne trauslas emocionalitātes un atbruņojošas atklātības, ne skarbas sociālās realitātes, ne dažāda veida ironijas, pat sarkasma. Vienlaikus krājums pārsteidz ar strukturētību, kas ietver ne vien grāmatas redaktora Arvja Vigula minēto cikliskumu domāšanā, bet arī dažādus interesantus teksta noformēšanas veidus. Nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka šajā grāmatā lasāmā dzeja būtu intelektuāla vai emocionāla, dziļa vai absurda, sarežģīti uztverama vai vienkārša utt.; to negribas uzsvērti raksturot arī ar vārdiem "femīna", "eksperimentāla" vai "intertekstuāla", lai gan krājumā nenoliedzami ir atspoguļota sievietes dzīve, bieži pasludinot un izceļot runātājas dzimtes piederību, savukārt fonā jūtams plašs tekstu spektrs un kultūras vēstures pārzināšana, turklāt daļa no dzejoļiem šķiet tapuši, ievērojot oriģinālus principus. Tomēr īpašu to padara tieši pretstatu apvienojums, teksta daudzveidīgās iezīmes paradoksālos salikumos.
Auziņa, Anna. Dzejniece ne tik parastā.
Satori, 25.03.2020