Alberts Prande

Dzimis mežsarga ģimenē. Alberta Prandes tēvs Mārtiņš vēlējās, lai dēls kļūst par agronomu, māte – par mācītāju. Tomēr zēna mākslinieka talantu ievēro turpat Jēkabpilī strādājošais skolotājs Jānis Kuga, pie kura Alberts Prande gūst pirmo pieredzi, vasarās strādājot pie dekorāciju gatavošanas.

Alberts Prande bijis arī kaislīgs grāmatu kolekcionārs.

Dzīvesbiedre – Zelma Prande, dzimtajā vārdā Sastaps, pirmajā laulībā – Zariņa, 1926. gada aprīlī apprecējusies ar Albertu Prandi. Dzimusi Jaunpiebalgā 1891. gada 17. novembrī amatnieka ģimenē, pēc laulībām pārtraukusi pianistes karjeru. 1944. gadā kopā ar ģimeni nonāk Austrijā, vēlāk pārceļas uz Eslingenu, Vācijā, no kurienes 1950. gadā kopā ar vīru un dēlu izceļo uz ASV. Pēc Alberta nāves 1965. gadā pārceļas pie dēla ģimenes Ročesterā, kur mirusi 1976. gada 21. februārī, kremēta, apbedīta Milvokos.
Meita – Rasma Prande (1926–1998). Vārds Rasma dots pēc krusttēva un rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta "Vēja ziedi" galvenās varones vārda. 1944. gadā sākotnēji emigrējusi uz Austriju, vēlāk šķirta no ģimenes un atgriezusies Latvijā. Ilggadēja Rīgas Kinostudijas grima māksliniece.
Dēls – Normunds Prande (1928–2006). Divus gadus dienējis ASV armijā Korejā.

1944. gadā dodoties trimdā, Albertam Prandem no Rīgas izdevies izvest arī 16 kastes (kopsvarā 900 kilogramus) ar bagātīgu kultūrvēsturisku materiālu – darba "Latvju rakstniecība portrejās" ilustratīvo materiālu, literatūras, sabiedriski politisko, mākslas un kultūras darbinieku fotoportretus, daudzu Latvijas gleznu izstāžu skatus, visu Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu diplomdarbu attēli un gandrīz visu latviešu mākslinieku izstādīto gleznu attēli, kā arī daudzi citi materiāli, preses recenzijas par mākslas izstādēm un teātra izrādēm, grāmatas, manuskripti un rokraksti.

Darbība mākslāNeatkarīgās Latvijas laikā izvērsa aktīvu darbību dažādos mākslas organizatoriskos pasākumos. 20. gadu sākumā darbojās Alberta Prandes vadītais "Letas" mākslas salons, kurā tika sarīkots vairāk nekā 10 individuālo un kopējo mākslas izstāžu.
Izstādēs piedalījies no 1920. gada ar impresionistiskā reālisma stilā veidotām gleznām, sevišķi ainavām. Zīmējis arī plakātus.

Trimdas posmā Vācijā nodibinājis sakarus ar starptautiskām bēgļu organizācijām un 1949. gadā organizējis plašas latviešu mākslinieku izstādes Hāgā, Amsterdamā un Parīzē, kuru nolūks pievērst uzmanību Baltijas valstu situācijai pēc Otrā pasaules kara.
Grāmatu grafikaIlustrējis grāmatas (J. Akuratera, Aspazijas, A. Grīna, J. Jaunsudrabiņa, V. Plūdoņa darbus).
1919: Vilis Plūdons "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (Latvijas Izglītības komisariāta apgāds; zīmējis vāku un ekslibri)
1936: Jānis Jaunsudrabiņš "Tā mums iet" (ilustrāciju autors)

1927. gadā kopā ar Raini apmeklējis Šveici, gleznojis tās ainavas un skicējis Raiņa portretus. Daudzas no ilustrācijām tiek ietvertas 1928. gadā iznākušajā Raiņa atmiņu grāmatā "Kastaņola".
Sastādītās grāmatas1926: Brāļu kapu komitejas uzdevumā sastādījis albumu "Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem" (1,1926), kur augstvērtīgās fotogrāfijās attēlota Brāļu kapu veidošanas vēsture, Latvijas Republikas nacionālās armijas kauju epizodes, apbedījumu vietas u.tml.
1926: "Latvju rakstniecība portrejās" ir unikāla Prandes sastādīta grāmata, kur ievietotas literatūras un mākslas vēsturnieku (A. Birkerta, E. Ego, P. Ērmaņa, A. Gobas, J. Misiņa, Jēkaba Poruka, J. Siliņa) apkopotas latviešu rakstnieku, publicistu, žurnālistu, tēlotājas mākslas un mūzikas kritiķu konspektīvas biogrāfijas un periodisko izdevumu raksturojumi un vairāk nekā 1200 fotoattēlu (portreti, autogrāfi, rokrakstu paraugi u.tml.).
Monogrāfijas un publikācijas1939: "Nikolajs Rērihs" (izdevums krievu un angļu valodā, ar krāsainiem attēliem)
1943: "Kārlis Hūns"
Pēc Alberta Prandes aiziešanas mūžībā manuskriptā palikušas monogrāfijas par Federu un Alksni.

Regulāri publicējis rakstus par mākslas jautājumiem preses izdevumos "Ilustrēts Žurnāls", "Jaunākās Ziņas", "Atpūta". Publicējis apceres par latviešu gleznotājiem J. Federu, J. Jaunsudrabiņu, R. Zariņu, J. Valteru, brāļiem Kalvēm u.c.
Pagodinājumi1923: Latvijas Kultūras fonda stipendija
1927: Latvijas Kultūras fonda prēmija (par darbu "Latvju rakstniecība portrejās", 1926)
Piemiņa1958. gada 15. un 16. martā sarīkota Alberta Prandes atstāto darbu skate Losandželosā, izstādīti 80 impresionistiskā reālisma gaumē darināti darbi, kas radīti ap 1955. un 1956. gadu, Albertam Prandem ilgāku laiku mītot Kalifornijā un Meksikā.
1962. gada 14.–22. aprīlī ar Milvoku evaņģēliski luteriskās draudzes atbalstu Latviešu dievnama sabiedriskajās telpās bija apskatāma Alberta Prandes piemiņas izstāde, kurā bija ietvertas 118 gleznas. Izstādes organizētāja – mākslinieka dzīvesbiedre Zelma Prande.
1962. gada 15.–16. septembrī Čikāgas latviešu biedrības namā Alberta Prandes piemiņas izstādē apskatāma 91 eļļas glezna.

"Viņam ir dzīvoklis Rīgā un tālrunis mājā, bet tikai retam izdodas viņu sastapt. Viņš ir Mākslas akadēmijā, spiestuvē, redakcijā, kafejnīcā, gleznu izstādē, muzejā, teātrī, operā... gandrīz visur. Viņš iet, steidzas, runā, kārto, dara un arī padara. Viņš pastāvīgi smaida un bieži pat smejas, liekas – viņš saņem dzīvesprieka papilddevas, bet vai viņš tiešām vienmēr ar visu tik apmierināts? Nē! Pēkšņi viņš var iedegties svētās dusmās, un tad skan: "Navā, navā, ka es jums saku, tā navā!" Par ko viņš strīdas? Par lielo politiku, karu, prātniecības jautājumiem, saimniecības lietām? Nē! Strīds var būt tikai par latviešu mākslu, jo šis vīrs ir mākslinieks Alberts Prande [..]."
K. K. Darbs mākslai un rakstniecībai. Laikmets. Nr. 26 (25.06.1943)

"Alberts Prande visu savu mūžu bijis īsts "self-mademan", – vīrs, kas pats savu laimi kaļ. Atceros viņu kā jaunu zēnu Rīgā: basām kājām, pindzeles un krāsu kaste padusē, pusmārciņa maizes kabatā, tā viņš soļo pa Aleksandra bulvāru uz Ķīšezeru "skicēt".
Toreiz Prande kopā ar dažiem citiem jaunajiem mācekļiem palīdzēja "Jaunā Teātra" dekoratoram, māksliniekam Kugam, pie dekorāciju darbiem. Šie darbi iesākas ar grīdas mazgāšanu darbnīcas telpās. Tas bija, laikam, 1910. gadā. Šī paša gada rudenī Prande savelk ciešāki siksnas un dodas uz Pēterpili mākslas studiju nolūkā un iestājas "Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā". Saprotams, ne tik viegli bija arī Pēterpilī; šinī ziņā Prande dalījās ar mūsu jauno mākslinieku plejādas parasto likteni – klejoja pa Krievijas pilsētām, meklējot līdzekļus un panesamākus dzīves apstākļus.
Pēckara gados satiku Albertu Prandi atkal Rīgā. Viens pēc otra atgriezās uz Latviju jaunie mākslinieki, tie klejoja pa Rīgas ielām un meklēja izdevību pielietot savu mākslu, lai kaut ne cik nodrošinātu eksistenci. Latvijas tapšanas pirmos gados nebija īstais brīdis atrast noņēmējus mākslas ražojumiem. Vispirms, protams, vajadzēja publiku iepazīstināt ar mākslinieku darbiem. Prande iekārtoja "Mākslas salonu", sarīkoja jauno mākslinieku darbu izstādes, kurās mūsu sabiedrība varēja iepazīties ar šo mākslinieku sasniegumiem. Šinīs izstādēs redzējām arī Prandes grafiskos darbus – peizažus un dažas krāsu etīdes.
Prande ar saviem darbiem ieņem sevišķu vietu jauno mākslinieku starpā: viņš neseko moderniem virzieniem; kubisms, ekspresionisms viņu nevaldzina. Klusa meditācija vecmeistaru garā dveš no viņa dabas skatiem."
Rihards Valdess. Alberts Prande. Ilustrēts Žurnāls, Nr.48 (30.11.1923)

"Sukubu apmeklēja arī citi gleznotāji, kam citas atziņas un tieksmes mākslā. Pat jauno nonievātais Jānis Jaunsudrabiņš tur, kaut reti, ienāca; atceros, reiz viņš man Sukubā izmaksāja pusdienas. Biežāk bija redzams apaļīgais, omulīgais, baltgalvanais Alberts Prande, praktiski acīgs, cilvēks ar organizatora talantu."
Pēteris Ērmanis. Sejas un sapņi. Daugava, 1955, 162. lpp.

"[..] Nikolajs patvērās galvenās ejas priekštelpā, kur uz kāpnēm pulcējās apmeklētāji, dāmas un kungi, ierēdņi un strādnieki, studenti un brīvbiļetnieki, lai uzsmēķētu un sarunātos, un pa durvju stiklu vērās gaitenī, kur, soļus uz sarkanā paklāja apdomīgi likdami, pāris aiz pāra aizslīdēja izrādes viesi. Dažus viņš pazina. Tur bija Viktors Eglītis ar platu un augstu pieri un pa ģimnāzistam katrā pusē, kuru roks viņš bija aptvēris un turēja pie savām krūtīm, it kā vaļā laist negribēdams. Druknais, omulīgais, mazliet ciniskais Alberts Prande no Atpūtas, kura varā bija padarīt kādu mākslinieku vismaz pazīstamu, ja ne slavenu, – ar vienu vienīgu pieņemtu vāka zīmējumu."
Pāvils Klāns. Sirilundas atgriešanās. Latvija, Nr. 2., 09.01.1954.

"[..] Tad sapnis pārcēla atkal bijušo laiku Rīgā, Krišjāņa Barona ielas stūrī. Kur bija tā saucamā Leta – Latvijas telegrāfa aģentūra. Pašlaik uz ielas iznāca neliela auguma apaļš vīrs, tādiem pat baltiem matiem kā Freināts, portfeli padusē. Gaita enerģiska, likās, ik solis, ko viņš sper, var būt tikai mērķtiecīgs. Mani ieraudzījis, viņš smaidīja pār visu seju, uzsauca: "Bonjour!" Tas bija Alberts Prande, gleznotājs, Ilustrētā Žurnāla un ievērojamas grāmatas "Latvju rakstniecība portrejās" redaktors, allaž darbīgs, gatavs kaut ko kārtot un rīkot; kāds mans draugs par viņu teica: "Jā, Prande, tam ir īstas redaktora aknas." Sapnis mani bija aizvedis Rīgā tā ap 1926. gadu. Sapnī atdzīvojās atmiņa par lielo Prandes rediģēto grāmatu, kurai es gādāju daļu teksta, gausi rakstīdams. Pats Prande ar lielu veiksmi un prasmi savāca milzum daudz ilustratīvā materiāla; viņam bija nevien redaktora, bet arī vācēja, arhivāra, "aknas"."
Pēteris Ērmanis. Sapnis par aizgājējiem. Laika Mēnešraksts, Nr. 8., 20.08.1958

"Noslēpumainākā nacistu okupācijas gadu mākslas dzīves persona, kas tās norisēm sekoja visregulārāk, bija Andis Bajārs. Diezgan droši var apgalvot, ka tas bija pseidonīms, jo ne pirms, ne pēc Otrā pasaules kara šāds autors latviešu mākslas literatūrā nav parādījies. Ar Anda Bajāra pilnu vārdu vai ar parakstiem A. B., retāk Andis B., no 1942. gada augusta līdz pat 1944. gada septembrim žurnālā "Laikmets" publicēts vairāk nekā 60 rakstu par tikpat kā visām Rīgā šai laikā sarīkotām izstādēm. Mākslas zinātniece Aina Brasliņa izteikusi hipotēzi, ka Andis Bajārs varētu būt gleznotāja un mākslas zinātnieka Alberta Prandes pseidonīms. [..] Plaši ilustrētās Anda Bajāra publikācijas "Laikmetā" lielākoties bija apraksti par māksliniekiem un viņu darbu izstādēm, daži raksti – veltījumi māksliniekiem jubileju reizēs."
Jānis Kalnačs. Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā, 1941–1945. Rīga: Neputns, 2005, 136. lpp.

Andis Bajārs

Mācījies Mežgala pamatskolā.

Jēkabpils tirdzniecības skola
Jēkabpils
Mācījies Jēkabpils tirdzniecības skolā. Šeit viņa zīmēšanas skolotājs bijis Jānis Kuga.

1909–1910
Jūlija Madernieka mākslas studija
Rīga
Mācījies gleznotāja Jūlija Madernieka mākslas studijā Rīgā vienlaikus ar Rihardu Valdesu un Ludolfu Libertu.

1911–1912
Kijiva
Mācījies Kijevas mākslas skolā.

1913–1914
Sanktpēterburga
Mācījies V. Zubova Mākslas vēstures institūtā Pēterburgā.

1915
Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skola
Sanktpēterburga
Beidzis Pēterpils Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolas glezniecības nodaļu. Šeit mācījies pie N. Rēriha, A. Rilova, I. Biļibina.

1917
Kazaņa
Paralēli darbam pulvera rūpnīcā Kazaņā Pirmā pasaules kara laikā apmeklējis dramatiskos kursus.

Rīga
Kādu laiku bijis arī Rīgā iznākošā krievu mākslas žurnāla "Перезвоны" mākslas nodaļas redaktors.

1915–1918
Kazaņa
Pirmā pasaules kara laikā strādā Kazaņā par tehnisko zīmētāju pulvera rūpnīcā.

28.07.1919–1920
Valstspapīru spiestuve
Maskavas iela 11, Rīga
Viens no Latvijas vērtspapīru spiestuves (Valtspapīru spiestuve) organizētājiem Rīgā (1919) un tās grafiskās nodaļas vadītājs. Darbu Valstspapīru spiestuvē uzsācis 1919. gada 28. jūlijā.

10.1919–02.1920
Valstspapīru spiestuve
Helsinki
Latvijai tuvojoties bermontiešiem, naudas iespiešana tika organizēta ārzemēs. Toreizējā finanšu ministra uzdevumā devies vispirms uz Igauniju (komandējuma apliecība izdota 11. oktobrī), vēlāk Somiju. Vadījis Latvijas naudas iespiešanu Helsinkos, Tilgmaņa spiestuvē. Naudas iespiešana uzsākta 1919. gada novembrī, noslēgusies 1920. gada sākumā.

19.09.1920–1922
Krišjāņa Barona iela 4, Rīga
1920. gada 19. septembrī izveidojis un vadījis LTA (jeb "Letas") mākslas salonu Suvorova (tagadējā K. Barona) ielā 4.

1921–1926
Žurnāls "Ilustrēts Žurnāls"
Rīga
Žurnāla "Ilustrēts Žurnāls" redaktors. Alberta Prandes laikā žurnāls pakāpeniski kļuva par kvalitatīvu mākslas mēnešrakstu, šajā laikā žurnāls sasniedza arī visaugstāko tirāžu.

1927–1929
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Nacionālās operas inspektors

04.1929–02.1931
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Nacionālās operas direktora vietas izpildītājs

1931–1937
Žurnāls "Atpūta" (1924–1941)
Žurnāla "Atpūta" ilustrāciju nodaļas vadītājs

1936–1944
The Art Academy of Latvia
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkas vadītāja vietnieks, vēlāk vadītājs

1942–1944
Žurnāls "Laikmets" (1942–1944)
Rīga
Žurnāla "Laikmets" mākslinieciskais redaktors

Neatkarīgo mākslinieku vienība
Rīga
Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs un viens no dibinātājiem

1928–1940
Mākslinieku biedrība "Sadarbs"
Mākslinieku biedrības "Sadarbs" biedrs no 1928. līdz 1940. gadam (citos avotos – no 1931. gada).

03.1927
Parīze
1927. gada martā devies uz Parīzi, kur ilgāku laiku nodevies mākslas studijām.

08.1927
Kastanjola
1927. gada augustā kopā ar Raini devies uz Kastaņolu, lai gleznotu ilustrācijas Raiņa nodomātajai atmiņu grāmatai.

1956–1957
Kalifornija
18 mēnešus pavadījis Kalifornijā, kur gleznojis un izstrādājis vairāk nekā 30 lielformāta studijas un pasniedzis privātstundas. Vairākus mēnešus pavadījis pie dziedoņa Ādolfa Kaktiņa, šeit ilgāku laiku arī slimojis. Kādu laiku dzīvojis pie kāda mākslinieka Holivudā.

1956
Meksika
Ilgāku laiku uzturēdamies Kalifornijā apmeklējis Sandjego un tai tuvo Meksiku.

1944–1945
Austrija
Zināms, ka 1945. gada septembrī Alberts Prande apmeties Austrijā, Foralbergas provincē.

1945–1950
Eslingene pie Nekāras
1944. gadā emigrējis vispirms uz Austriju, vēlāk Vāciju, līdz apmēram 1950. gadam Eslingenā. Šajā laikā aktīvi piedalījies trimdas mākslas dzīves organizēšanā, organizējis latviešu mākslinieku darbu izstādes Holandē un Parīzē.

08.1950
Mičigana
1950. gada vasarā emigrējis uz ASV, Mičiganu.

05.1951
Milvoki
1951. gadā pārcēlies uz Milvoki, kur pastāvīgi dzīvojis līdz mūža beigām.

23.10.1957–24.10.1957
Milvoki
Atvadīšanās no Alberta Prandes notikusi 23. un 24. oktobrī, piedaloties E. Brusubārdam un viņa vadītajam korim, brīvmāksliniekam A. Zīversam, ērģelniekam E. Ritsikam u.c.