Kopa "Fraternitas artium"

Neformālā draugu kopa (vienība) “Fraternitas artium” (“Mākslas brālība”) nodibinājās pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā. Tās kodolu veidoja bijušie studiju biedri Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultāte Arveds Švābe, Jānis Grīns, Arturs Bērziņš, Pāvils Rozītis. Viņiem pievienojās Jānis Jaunsudrabiņš, Ādolfs Erss, komponists Jānis Zālītis, Jānis Kārkliņš un Valdis Grēviņš. Viens no brāļiem, Arturs Bērziņš, precizē faktu par kopas izveidošanos: “ “Fraternitas artium” izveidojās no dažu rakstnieku agrākās ciešākās sadarbības žurnālos, literāros apgādos, Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā un dažnedažādās kulturālās institūcijās, kur tie ņēma līdzdalību. Dibinātāji nāca no dažādām grupām, un to skaits bija ierobežots: sākumā bija septiņi, vēlāk deviņi locekļi.” (Bērziņš, Arturs. Jānis Jaunsudrabiņš. Ziemeļblāzma, J. Abučs, 1952, 245. lpp.)

Par “Fraternitas artium” jeb FA mērķiem un principiem rakstījis Jānis Kārkliņš: “FA nav korporācija, ne politiska vai reliģiska vienība. Tā ir brālība mākslā, ar neierobežotu iecietību pret katra brāļa personīgiem uzskatiem kā mākslā, tā dzīvē. Tā ir brālība cilvēcīgai tuvībai, draudzībai, garīgu vērtību apmaiņai. Tur rada arī kopspēku dažiem praktiskiem izdevumiem, pavada jautras stundas āzējoties – tas nozīmē nesaudzīgus vingrinājumus savstarpējās atjautībās. Brālības statūtus un rituālus veco šrāgu stilā ir izstrādājis Arveds Švābe, pamatos ņemdams Rīgas pirmo latviešu amatu brālību iekārtu un paražas. FA brālība pastāv no lielā un mazā pulka, ko vada vecis. Viņu vienprātīgi iekliedz lielais pulks katra Jaungada pirmajā stundā. Visiem lēmumiem, tāpat jaunu brāļu uzņemšanai jānotiek vienprātīgi. Katram ir tiesība izlietāt savu veto. FA vadmotīvs: Brāļi visur brāļojas, pagāniem – čiks.” (Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis: Atmiņas par “Jaunāko Ziņu” laikiem. Grāmatu Draugs, 1962, 175. lpp.)

Jāņa Kārkliņa teikto papildina Arturs Bērziņš: “Vienotāji principi bija – latviešu rakstniecības sekmēšana, kvalificētas jaunrades celšana un tolerance kultūras jautājumos.” (Op. cit., 245. lpp.)

Jaunus brāļus uzņēma tikai tad, ja kandidāts bija saņēmis visu balsis. Kopai bija savs jauna biedra uzņemšanas rituāls, kas katru reizi tika dažādots. Jānis Jaunsudrabiņš par savu uzņemšanu stāsta: “Mani vedējtēvi bija Jānis Kārkliņš un Pāvils Rozītis. Man aizsēja acis, un tad ar auto tikām braucām līkumu līkumiem, lai nezinātu, cik tālu un kurp. Vieta bija Dēķena dzīvoklis Brieža ielā, kur dzīvoja arī Valdis Grēviņš. Tur tiku izvadāts pa visām telpām, laikam visiem nākot man pakaļ, jo vienmēr bija dzirdami visādi šausminājumi: čukstēšanās, rūkšanas, vaidēšanas un brēkšanas kustoņu balsīs. Tad tiku atsēdināts uz krēsla. Nāca pēc kārtas brāļi un māsas un deva pa bučai, beidzot vajadzēja izdzert glāzi šķidruma nezināmas markas, kas bija stiprs kā uguns. Kad nu acis bija atsietas, jūs visi ar madāmām stāvējāt gar sienām vakara tērpos, frakoti un ordeņoti.” (Vēstule citēta no: Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis, 176. lpp.)

Katra gada beigās pēc kārtas pie brāļa mājās notika gada sapulces, kur iepriekšēja gadā iekliegtais vecis (priekšnieks) sniedza dzejā vai prozā sacerētu pārskatu par visu brāļu darbiem un visi brāļi no jauna parakstīja savstarpējo nolīgumu uz pergamenta un ieslēdza uzglabāšanai bankas seifā.

Brāļi mēdza pulcēties arī Romas pagrabā, tā sauktajā Mērkaķu istabā.

Pastāv uzskats, ko pauž Žanis Unāms savā atmiņu grāmatā “Aiz septiņiem kalniem” (1975) un arī Jānis Kārkliņš grāmatā “Latvijas preses karalis”, ka brāļi, būdami sabiedrībā pazīstamas un ietekmīgas personības, slepeni vadījuši un noteikuši kultūras dzīvi. Žanis Unāms raksta: “Šis klubs apm. 14 gadus slepeni vadīja Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību un pilnīgi noteica tās darbību. 1931. gadā “Mērkaķu istabas” klubs ar savu rīcību sašķēla Latvju rakstnieku un arodbiedrību un ar to palīdzēja nodibināt Latvijas preses biedrību.” (Unāms, Žanis. Aiz septiņiem kalniem. ASV, 1975, 194. lpp.) Unāms norāda arī uz brālības “saimnieciski kulturāliem pasākumiem”, kuros ietilpst apgāds “Latvju kultūra” ar savu spiestuvi, ko vadīja Ādolfs Erss, un žurnāls “Ritums” (redaktors Pāvils Rozītis). Arī “Fraternitas artium” brālis Jānis Kārkliņš atzīst: “Visu laiku, kamēr pastāv Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība, tās vadību klusībā izlemj un noteic FA. Brālība ir grupa, kas izšķir katru vēlēšanu iznākumu, kaut arī no ārpuses to nemana. Ilgus gadus arodbiedrību vada Arveds Švābe, Pāvils Rozītis, Ādolfs Erss. Kad šai arodbiedrībai vairs nav nozīmes, viņu vietā iesēdina Jāni Porieti, kas gan nav FA brālis un pats īsti neizprot, kā pēkšņi kļuvis tik augstā amatā.” (Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis, 177. lpp.)

Trimdā brālība turpināja darboties, un trimdā nokļuvušajiem biedriem pievienojās Kārlis Straubergs un Aleksandrs Plensners.