Varis Leikarts

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Werke: Author (9); Person of reception (8)

Illustrationen: Person in photo(2)

NameVaris Leikarts
ZusammenfassungVari Leikarts (1940–1978) – dzejnieks. Latviešu dzejā ienācis 1962. gadā un aktīvi rakstījis 60. un 70. gados, ir trīs dzejoļu krājumu “Kā mākonis krusu...” (1969), “Šodien un nopietnībā” (1979) un "Pārsteigums ir zvaigzne" (1992) autors. Pāragrās nāves dēļ Uldis Leinerts pilnībā kā dzejnieks nepaguva atraisīties, tomēr bija sava ceļa gājējs un savas unikālās izteiksmes meklētājs, dzejā apvienoja raupju, nemuzikālu, ritmiski negludu ironisku izteiksmi ar dziļu jūtīgumu, tverot dzīves skarbumu tieši un aiz tā slēpjot maigumu un trauslumu.

Persönliche Information1940: 31. augustā dzimis žurnālista, 4. Saeimas deputāta Pētera (1885–1942) un Elizabetes Leikartu ģimenē.
1941: 14. jūnijā kopā ar ģimeni deportēts no Līgatnes pagasta "Ratniekiem", tēvs atšķirts no ģimenes, ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, kur 1942. gadā miris. Ar māti nonācis Krasnojarskas apgabala Kozuļkos, kur pavadījis bērnību un pusaudža gadus.
60. gadu beigās: piedzīvo smagu motocikla avāriju, kas ietekmē veselību.
Professionelle Tätigkeit1962: 19. martā pirmā publikācija – dzejolis "Akmens" laikrakstā "Padomju Jaunatne".
60. gadu otra puse: Bauskas literārās apvienības biedrs.
Sākot no 60. gadu otras puses: publicējies žurnālos "Liesma", "Zvaigzne", laikrakstos "Padomju Jaunatne", "Literatūras un Māksla", rajonu laikrakstos "Komunisma Ceļš" (Bauska), "Komunisma Uzvara" (Aizkraukle, toreizējā Stučka), "Padomju Daugava" (Jēkabpils) un citos.
Rakstījis dzeju arī krievu valodā, atdzejojis no krievu valodas (antoloģijā "Krievu padomju dzeja" publicēta Vara Leikarta atdzejotā dzejnieka Pāvela Antokoļska dzejkopa (1. daļa, 1976).
1979: maija numurā žurnālā "Даугава" publicēta Vara Leikarta krievu valodā rakstīto dzejoļu kopa "Возвращаюсь к вам" ("Atgriežos pie jums").

Dzejoļu krājumi

1969: Kā mākonis krusu...
1979: Šodien un nopietnībā
1992: Pārsteigums ir zvaigzne (ASV)
Galerie der Zitate“Man šķiet, ka Vara Leikarta dzeja stiprāka ir tad, kad tā tver un zīmē dzīvi un tās norises, nevis prāto un bārsta sentences un aforismus, kaut arī kritiķiem tos parasti patīk citēt. [..] V. Leikarts jau kopš paša pirmā publicētā dzejoļa “Akmens” (1962. gads, “Padomju Jaunatne”) cenšas celt arvien lielākus smagumus. Dažs no tiem tik liels, ka nav saprotams, kā dabūts plecos. Viss augums sasprindzis līdz pēdējam, kājas (un arī pants) dažbrīd pat ļogās, bet viņš nes – spītīgi un neatlaidīgi. Un tas nekas, ka solis nav skaists, augums nav stalti izslējies, – no akmeņu nosēja to nevar prasīt. Tāpat no Vara Leikarta nevar prasīt, lai viņš intelektualizētu kā Pēteris Zirnītis, laistu plosīties saviem neapvaldītās fantāzijas suņiem, kā to dara Juris Helds, gleznotu tik pat piesātinātām krāsām savus diezgan sirreālistiskos tēlus kā Egils Plaudis. Vēl mazāk no viņa var prasīt, lai viņš sāktu tādu ekvilibristiku, kādu pēdējā laikā rāda Imants Ziedonis, vai arī lai savā raksturā kļūtu tikpat ekstravagants, jauki koķets un mazliet eksaltēts, kāda ir Ausma Pormale, vai arī aprakstītu savus šauri subjektīvos, intīmos pārdzīvojumus kā Olga Lisovska. Varis Leikarts ir un paliks Varis Leikarts – nervozi sasprindzināts, smagnējs un arī mazliet jūsmīgs... Viņš grib zīmēt ar ogli – skopi un kontrastaini – kā Ūders. Vēl varbūt viņš gribēs kalt granītu. Neliegsim viņam to – tāpat kā arī citiem dzejniekiem ļausim būt tādiem, kādi viņi ir. Gan viņi savu sapratēju atradīs – tā gribas cerēt.”

Remass, Rainis. Dzeja meklē savu sapratēju. Literatūra un Māksla, 1970, 26. decembrī.

NodarbesDichter
Birth time/place31.08.1940
Rīga
Rīga
Education1956–1958 (Datum ist ungenau)
Pļaviņas
Pļaviņas, Pļaviņu novads

Beidzis Pļaviņu vakara vidusskolu (pēc atgriešanās Latvijā).


1959–1959 (Datum ist ungenau)
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Beidzis spridzinātāju kursus G. Pļehanova Kalnrūpniecības institūtā Ļeņingradā.


1963–1963 (Datum ist ungenau)
Jelgava
Jelgava
Pabeidzis dzelzceļa automātiskās regulēšanas kursus
Working place1960–1962 (Datum ist ungenau)
Pļaviņas
Pļaviņas, Pļaviņu novads
Pļaviņu HES, spridzinātājs

1966–1968 (Datum ist ungenau)
Bauska
Bauska, Bauskas novads

Dzelzceļa sakaru mehāniķis


1968–1969
Zālītes pagasts
Iecavas novads

Dzelzceļa sakaru mehāniķis

Deportiert14.06.1941

14.06.1941
Kozulsky district
Kozulsky District, Krasnoyarsk Krai, Russia
Place/time of death18.04.1978
Smiltene
Smiltene, Smiltenes novads
BurriedOgre
Ogre, Ogres novads

Apglabāts Ogres kapos.













Zeige 1-10 von 10 Einträgen.
#OrtDatumTypVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
31.08.1940Birth time/placePilsēta
2Kozulsky district
(Kozulsky District, Krasnoyarsk Krai, Russia)
14.06.1941DeportiertCiems
3Ogre
(Ogre, Ogres novads)
Nicht angegebenBurriedPilsēta
4Pļaviņas
(Pļaviņas, Pļaviņu novads)
1956 - 1958EducationPilsēta
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1959 - 1959EducationPilsēta
6Pļaviņas
(Pļaviņas, Pļaviņu novads)
1960 - 1962Working placePilsēta
7Jelgava
(Jelgava)
1963 - 1963EducationPilsēta
8Bauska
(Bauska, Bauskas novads)
1966 - 1968Working placePilsēta
9Zālītes pagasts
(Iecavas novads)
1968 - 1969Working placePagasts
10Smiltene
(Smiltene, Smiltenes novads)
18.04.1978Place/time of deathPilsēta
31. augustā atminēsimies dzejnieku VARI LEIKARTU – 80!
Dzejnieks Varis Leikarts (1940–1978) ir divu dzejoļu krājumu “Kā mākonis krusu...” (1969) un “Šodien un nopietnībā” (1979, iznāca pēc viņa nāves) autors. Mūsdienās gluži vai piemirsts, bet 60. gadu otrās puses un 70. gadu dzejā un rakstnieku sabiedrībā ieraugāma parādība – gan ar savu dzeju, gan raksturu, asu, tiešu, pa laikam neprognozējamu. Iespējams, tādu to vērta 60. gadu beigās piedzīvotā smagā avārija, kas atstāja iespaidu arī uz veselību. Un arī pati dzīve, kas jau no pirmā dzīves gada bija aizlauzta un tā īsti nekad nesadzija, liekot smagi cīnīties par savu eksistenci un tiesībām dzīvot. Vieni viņa dzeju kritizēja (un ne gluži bez pamata), citi saskatīja dzejnieka īpatnējību – aiz ārēja raupjuma slēptu smalkumu, atbalstīja un arī saprata, ka Leikarts vēl pilnībā nav izpaudis visas sava talanta potenciālās iespējas. Diemžēl pāragrā nāve to arī neļāva izpildīt.
Varis Leikarts dzimis 1940. gada 31. augustā, dažus mēnešus pēc padomju okupācijas. Viņa tēvs bija žurnālists un 4. Saeimas deputāts, kas jau apriori noteica, ka staļiniskās represijas – 1941. gada 14. jūnija deportācijas – skars arī šo ģimeni. Tā arī notika – šajā datumā ģimene tiek izvesta, tēvs tūdaļ nošķirts no ģimenes un ieslodzīts Sverdlovskas nometnē, kur arī 1942. gadā miris. Vari un māti restotie vagoni aizved uz Krasnojarskas apgabala Kozuļkiem, kur nākamais dzejnieks pavada bērnību un pusaudža gadus. Latvijā atgriežas 50. gadu vidū, pabeidz Pļaviņu vakara vidusskolu. Sākusies ir Pļaviņu HES celtniecība, un domājams, izredzes tur dabūt darbu liek doties uz toreizēju Ļeņingradu un G. Pļehanova Kalnrūpniecības institūtā beigt spridzinātāju kursus. Kādu laiku arī strādā par spridzinātāju, tad pabeidz Jelgavā dzelzceļa automātiskās regulēšanas kursus un strādā Tukumā, Ogrē un Bauskā, kur ir dzelzceļa sakaru mehāniķis. Liktenīga izrādās Zālītes stacija, kur strādājot cieš jau pieminētajā smagajā ceļa negadījumā. Pēc tā fiziski vairs strādāt nevar, kaut izmisīgi mēģina. Glābj dzeja, 1962. gadā tiek publicēts pirmais dzejolis “Akmens”, par kuru literatūrkritiķis Rainis Remass rakstījis: “Tematiski tanī galvenokārt bija tikai tādas kā atbildes uz pašuzstādītiem jautājumiem. Taču Vara Leikarta balss uz kopējā skarbā lirisma stilistikā ieturētā retorikas fona ieskanējās visai atšķirīgi: savdabīgi saspriegtajā dzejoļa ritumā jautās kāds aizturēts, pat milzīgs spēks. Vārdi it kā slavēja skarbumu, taču aiz tiem slēpās teicēja nervozais jūtīgums, kas tik ļoti nepieciešams īstai dzejai. Skaidri izteikta dzejoļa galvenā doma: “Grūti ir vārdu kopu / Atrast / Kā nakts, kā sargs, / Tādu kā akmens skopu.” Tā jau bija programma, “Ars poetica”. Nākamajos dzejoļos nāca jauna tematika, citas noskaņas, savādākas krāsas, bet šis augstais, savdabīgi leikartiskais jūtīgums tika saglabāts.” (Citēts pēc: Liepniece, Anda. Tālākas zemes putns. Literatūra un Māksla, 1990, 1. sept.)
60. un 70. gados ļoti daudz Leikarta dzejoļu tiek publicēts presē, bieži vien nelielie honorāri ir arī vienīgais ienākumu avots dzīvē, kur nav savu māju un pieturvietas. Pirmajam krājumam “Kā mākonis krusu...” līdzās stāvējusi Mirdza Ķempe. Dzejnieces mudināts, Varis Leikarts vēlas studēt žurnālistiku, taču ātri kļūst skaidrs, ka savas biogrāfijas dēļ, kā arī pusbrāļa dēļ, kurš dzīvo trimdā, “ideoloģiski jūtīgā” profesijā viņam neļaus strādāt. Un vai viņš arī spētu dzīvot kompromisos, kas neizbēgami būtu jāpieņem?
Vara Leikarta pirmais krājums izpelnās arī trimdas literatūras zinātnieka Rolfa Ekmaņa uzmanību: “Atrast Leikarta tematiskajai aplocei kādu kopsaucēju nav viegli. Viņa vārsmas ir mirklīgas impresijas, kas radušās, mērojot grumbuļaino dzīves ceļu. Lielākā impresiju daļa piesātināta ar spēku un enerģiju, bet tā ir grūti definējama degsme, no kuras vienlaikus izstrāvo kaut kas līdzīgs izmisumam. Dzejnieks pastāvīgi cenšas izriest krūtis, gāž klāt savām jūtām dzelzi, bet tomēr nespēj noslēpt sapņotāju. Viņa garīgā pasaule ir daudzdimensionāla. [..] Nemuzikāls, ritmiski negluds lakonisms, trauksmains, dažkārt ļoti nervozs lakonisms, ironija, daudzpunkti un izsaucamās zīmes raksturo viņa vārsmas. [..] Iespēju robežās Leikarts mēģina izteikt arī patstāvīgu domu, netradicionālu spriedumu, tiecas pēc jauna emociju slāņa.” (Latvija Šodien, 1979, Nr. 7)
Paralēli paša dzejai Varis Leikarts atdzejo – visiemīļotākais ir krievu dzejnieks Pāvels Antokoļskis (atdzejojumi lasāmi “Krievu padomju dzejas antoloģijas” 1. daļā), arī pats dzejo krievu valodā – ilgajos izsūtījumā pavadītajos gados tā kļuvusi gluži vai par otru dzimto valodu (dzejā viņam pārmesta pārāk lielu krievu valodas nospiedumu uz latvisko izteiksmi, kas padara to kokainu, pat neskaidru). Pēc dzejnieka nāves žurnāls “Daugava” (1979, Nr. 5) publicē viņa krieviski rakstīto dzejoļu kopu, turpat arī izlasāms, ka viņš gatavojis oriģināldzejas krājumu krievu valodā, nosaukums tam būtu bijis “Mazā lāpa”. Lāpa, kurai tā arī nebija lemts aizdegties.
Vara Leikarta publicēto dzejoļu daudzums krietni vien pārsniedz krājumos iekļauto, 1990. gadā uz dzejnieka piecdesmitgadi viņa draugi bija sagatavojuši izlasi “Pārsteigums ir zvaigzne”, taču izdevniecības “Liesma” tā brīža finansiālā situācija neļauj to izdot...
1978. gada 18. aprīlī Smiltenē dzejnieku varmācīgi noslepkavo, viņš atdusas Ogres kapos.
* * *
Diena –
Bezierunu kapitulācija.
Vēl diena –
Vēl viena –
Bezierunu kapitulācija.
Cits sasniedzis vairāk –
Ar savu peldēšanu,
Ar savu iešanu,
Ar savu augšējā stāvā kāpšanu…
Varbūt nakts
Mani izmetīs
No sava melnā šūpuļa
Un atdos pasaulei
Pasaules bērnu?
Varbūt nakts?
(No krājuma “Šodien un nopietnībā”, 1979)
Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa
Ar Vara Leikarta profilu aicinām iepazīties

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.