Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Johansonu dzimta

Logo_Johansoni.jpg

Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies" literatura.lv iepazīstina ar Johansonu dzimtas spilgtākajiem pārstāvjiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti (1912–1995), esejistu, kultūrvēsturnieku un grāmatu krājēju Andreju Johansonu (1922–1983) un dzejnieku, mūziķi un pedagogu Pāvilu Johansonu (1947)

#rakstniecibasraduraksti #saradojušies #Johansoni

Ievads

Latviešu rakstniecību un kultūrtelpu cauri laikiem veidoja un veido arī dzimtas un radu saimes, nereti pārstāvot un bagātinot vienu nozari.

Latviešu literatūra nav iedomājama bez dzejnieces VERONIKAS STRĒLERTES (1912–1995), esejista, kultūrvēsturnieka un grāmatu krājēja ANDREJA JOHANSONA (1922–1983) un dzejnieka, mūziķa un pedagoga PĀVILA JOHANSONA (dzim. 1947). Tomēr, cik bieži, lasot viena vai otra dzejnieka un rakstnieka literāro devumu, lasītājs aizdomājas par viņu likteņiem, īpaši, ja domājam par Otrā pasaules kara izskaņu, kas simtiem tūkstošu latviešu aizveda bēgļu gaitās uz kara postīto Vāciju, vai bēgļu laivās uz Zviedriju. Savukārt, noslēdzoties t. s. mazās Latvijas laikam, proti, latviešu bēgļu nometņu laikam Vācijā, aizsākās ‘lielā izklīšana’ (Valža Krāslavieša apzīmējums). Latvieši kā vienkāršo darbu strādātāji nonāca savās jaunajās mītnes zemēs – Anglijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Dienvidamerikā, neliels skaits palika Vācijā un arī Zviedrijā. Uz ilgiem gadiem šīs abas pasaules bija šķirtas. Bieži šis laiks dēvēts par laiku abpus dzelzs priekškaram. Un, tikai atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, šīs abas puses vairāk tuvinājās, metot tiltus. Tiesa, nereti jau krietni agrāk daļa trimdas latviešu, tostarp arī rakstnieki un dzejnieki ‘šķērsoja robežas’, meklēja ‘spraugas’, lai ik pa laikam atgrieztos Latvijā, kas gan bija krietni mainījusies. Meklēja garīgo un literāro sasaisti. Tas nebija viegli, tas nereti polarizēja sabiedrību abpus. Un tomēr aizvien urdī jautājums, vai mēs viens otru saprotam?
Tikai 20. gs. 90. gadu sākumā Latvijā ‘atgriezās’ trimdā tapušās grāmatas, mākslas darbi..., arī šobrīd latviešu trimdas grāmatas atrodamas Latvijas bibliotēkās. Tās kļuva pieejamas interesentam, jo iepriekš bija glabātas grāmatu krātuvju specfondos un pieejamas vien šauram lokam ar īpašām atļaujām.

Arī dzejnieces Veronikas Strēlertes un kultūrvēsturnieka Andreja Johansona daiļrade it kā daļās divās daļās – Latvijas laikā un trimdas laikā, jo katrs no tiem ierakstījis kādas citas noskaņas, katrs no tiem atvēris kādus citus emocionālus zemstrāvojumus. Jo bēgļu gaitu pieredzējums un dzīve svešumā, šķirti no Latvijas atstāja savus nospiedumus. Došanās svešumā nozīmēja arī zaudētas mājas, tuviniekus, arī kādus zudušus sapņus un ieceres.
1944. gada 11. oktobrī Andrejs Johansons savās mazajās piezīmēs rakstīja:
“Priekškars operu un teātru namos nolaidies pēdējo reizi. Gleznotājs aplūko savu darbnīcu, pakavējas pie aizsāktajiem audekliem un apkārtnes, kas viņam devusi bezgala daudz ierosmes, atklājumu un garīga prieka, tad atvadās un pošas ceļā. Rakstnieks paveras uz grāmatām, gribēdams tās it kā noglāstīt ar ilgu skatu, un aiziet, pieminot savu un visas tautas dziļo postu. [..] Mūzu melodijas, panti un liegie mājieni šais dienās mūsu zemē apklust, lai pilnā spēkā atskanētu lielgabalu dunoņa, trauksmes sirēnu gaudošana un kaujas pavēles, bet satumsušajos apvāršņos raustītos liesmu mēles un sejās sistos karsta uguns elpa.
Daudzi latviešu mākslinieki kļuvuši par karavīriem, bet kas to nav darījuši, tagad klīst bēgļu gaitās pa Kurzemes lielceļiem. [..] Mums vairs nav grāmatu, koncertus mums atskaņo rudenīgie vējo auļodami cauri puskailo koku zariem, bet gleznu vietā mēs, naidā trīcēdami, skatām degošo māju atblāzmu. To visu mēs esam zaudējuši, taču reizē iegūdami vietā ko citu – pakāpeniski izaugušu, šaubās un pārbaudījumos noārdētu paļāvību savai tautai un tās nākotnei. Pašlaik latviešu mākslinieks – vienalga, kādā nozarē viņš darbotos, uzkrāj milzīgas, kaut arī pagaidām apslēptas radīšanas potences, kas reiz izlauzīsies un kārtosies krāšņos sacerējumos. Tie viņam liks ieraudzīt tagadējā laika jēgu un mūžības priekšā attaisnot ciešanas un upurus.” / Daugavas Vanagi, 1944, 11. oktobris/

Dzejniece Veronika Strēlerte Latviju atstāja kā pazīstama un iemīļota dzejniece. Viņa jau bija pieredzējusi vienas bēgļu gaitas Krievijā Pirmā pasaules kara laikā, tiesa, kā mazs bērns. Veronika Strēlerte bija beigusi mācības Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas 2. ģimnāzijā, Rīgas 2. pilsētas vidusskolā, beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Atstājot Kurzemes krastu, Veronikas Strēlertes literārajā pūrā bija divi dzejas krājumi “Vienkārši vārdi” (1937) un “Lietus lāse” (1940).

Andrejs Johansons bija beidzis mācības Valda Zālīša pamatskolā un Rīgas 1. ģimnāzijā, uzsācis studijas Latvijas Universitātē, vēl kā ģimnāzists iztulkojis Dž. G. Bairona “Manfrēdu” (1939), atdzejojis angļu liriku, kas iekļauta atdzejas krājumā “Angļu lirikas antoloģija” (1939) un kopā ar Anšlavu Eglīti izdevis kopdzejas krājumu “Mijkrēslī” (1941).
Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons Otrā pasaules kara beigu posmā bija nonākuši Vācijā. 1945. gada sākumu viņi aizvadīja Berlīne, tomēr 1945. gada martā atgriezās Kurzemē un 1945. gada 8. maijā kopā ar Andreju Eglīti, Uldi Ģērmani un citiem kāpa vienā no pēdējām laivām, kad atstāja tolaik jau degošo Liepāju, kuru Veronika Strēlerte atklājusi dzejolī “Kurzemes krasts”.

Viņu dēls Pāvils Johansons piedzima Stokholmā, taču viņš raksta un dzied latviešu valodā, viņam ir būtiska piederības sajūta, kas tik skaisti atklājas viņa teiktajā – “Es piederu Latvijai caur saviem vecākiem”. 1973. gadā Veronika Strēlerte (kā Rudīte Johansone) kopā dēlu Pāvilu pirmo reizi atgriezās Latvijā. Andrejs Johansons kopš Latvijas atstāšanas 1945. gada 8. maijā uz Latviju vairs nedevās. Savukārt, ka Anna Egliena iztaujāja Pāvilu Johansonu 1989. gadā, viņš uz jautājumu: “Vai, atbraucot uz Latviju, jūtaties tai piederīgs? Kas jums ir Latvija un kas – Zviedrija?” atbildēja: “Es piederu Latvijai caur saviem vecākiem. Es, Zviedrijā dzimis latvietis, jūtos vēl joprojām sašķelts. Dažubrīd domāju latviski, dažubrīd zviedriski, atkarībā no momenta – kurā situācijā atrodos. Esmu daļu no saviem pienākumiem veicis, iemācot saviem bērniem latviešu valodu. Par to viņi nekad nav sūdzējušies. Ko viņi pēc tam ar šo devumu iesāks, nav mana darīšana. Pats esmu latvietis, taču man arī piemīt zviedriskums. Nevar būt domstarpību par to, ka cilvēks, kas uzaudzis citā zemē, vismaz daļēji nepieņemtu domāšanas veidu un vērtības, kas valda tur, kur viņš mīt.”
Savukārt rakstnieka, žurnālista un redaktora Jāņa Grīna (1890–1966) dēla rakstnieka Ervīna Grīna (literārais pseidonīms Richards Rīdzinieks; 1925–1979) uz jautājumu, vai viegli būtu tik pazīstamu vecāku – Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona – dēlam, Pāvils Johansons atbildējis: “Tā man nav problēma Es daļēji protu tās pašas lietas, ko viņi, bet es esmu arī spējīgs veikt daudzas citas lietas, ko viņi nespēj.” Savukārt Annai Eglienai, krietnai latviešu trimdas mantojuma apzinātājai, piebildis: “Apzinos, ka manu vecāku darbs nav pabeigts, ka es tajā, to papildinot, varbūt varētu piedalīties. Ir palikuši nepublicēti darbi. Ir palikuši novērojumi, iespaidi, kurus varbūt būtu vērts atklāt, ne tikai no literārās puses. To es arī pa solītim daru. Taču es neesmu Andrejs vai Veronika. Es esmu es, Pāvils, un Pāvils darīs to, ko viņš grib, droši vien smeļot zināšanas un citas vārsmas no garīgā mantojuma.” / Karogs, 1995, Nr. 11./


1. VERONIKA STRĒLERTE

Jūras vidū mēs šūpojamies,
Nāves medībām izbēgušie.
Kādēļ dzīvi, kādēļ saudzēti
Kam par prieku vai nastu?
Nezināmu atbildi dos rīts,
Nezināmu krastu.
No dzejoļu svītas “1945” / Veronika Strēlerte. Jūras vidū. Universitas, Nr., 51, 1983.

Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš (1906–1964) no tālā Amerikas rietumkrasta 20. gs. 50. gadu otrajā pusē apceļoja Eiropu, viesodamies pie pazīstamiem un lasītāju iemīļotiem rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem. Viņš nonāca arī Zviedrijā – viesojās pie dzejnieka Andreja Eglīša, rakstnieka Alfreda Dziļuma, dramaturga Mārtiņa Zīverta, folkloras pētnieka Kārļa Strauberga un citiem. Stokholmā viņš viesojās pie Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona, taču toreiz 1962. gada “Laika Mēnešraksta” 2. numurā publicētajā apcerē “Mēs pamazām ieejam mijkrēslī” vairāk pakavējies pie dzejnieces Veronikas Strēlertes.

Kopš nonākšanas Zviedrijā jau bija aizritējuši vairāk nekā 10 gadi. Pa šo laiku vairākkārt dzejniece mainīja darbu, kurā nopelnīt iztiku – glāžu mazgātāja restorānā, trauku mazgātāja, fabrikas strādniece tipogrāfijā, stacijas virtuvē, kantora darbs Stokholmas tramvaju valdē. 1945. gada 16. augustā Veronika Strēlerte uz Vāciju rakstīja Ofēlijai Sproģerei: “Tā mēs visi esam izšķirti un izklīdināti, kā pelavas, Dievs zina, kad atkal tiksim kopā. [..] Garīgā atmosfēra te smaga. [..] Dažreiz morāliski jūtos nožēlojami, bet tad atkal sasparojos, jo vēl jātic brīnumiem.”

1947. gadā Stokholmā izveidota jauna ģimene ar Andreju Johansonu, 1947. gada 18. oktobrī piedzima dēls Pāvils, kuru visi mīļi sauca par Pāvuliņu.

Starp ikdienas rūpēm un mājas soli Veronika Strēlerte arī turpināja rakstīt dzeju, tulkoja no franču valodas apgāda “Daugava” vajadzībām, apgādā nereti veica arī redaktores pienākumus. Daudz kas no zaudētā bija sevī pārsāpēts. Tik tuvais un reizē tik tālais Latvijas krasts...

Tik tuvu esi, Latvija,
Var jūrai pārstiept roku,
Un otra pretim pasniedzas
Caur tumšo viļņu loku.
To cieši satver, nepalaid,
Varbūt kāds slīkst un grimst
Tik neizprotami jūra vaid.
Tik smagi viņi ļimst.
To nepalaid, to nepalaid,
Varbūt tas slīcējs tu.
Velk mūsu sirdis jūra šī
Ar akmens smagumu.
1982. / Veronika Strēlerte. Gotlandes krastā /

Laikā, kad Valdemārs Kārkliņš viesojās pie dzejnieces Veronikas Strēlertes Stokholmā, svešumā bija izdoti vairāki dzejas krājumi – “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951) un vēlāk tekstā minētais sakārtotais, bet vēl neizdotais krājums – “Žēlastības gadi” (1961).

Pakavēsimies pie Valdemāra Kārkliņa pierakstiem pēc atgriešanās no Stokholmas Amerikā:

“Personīgi dzejnieci vāji pazīstot, tomēr vēl tagad jūtu kādreiz redzēto viņas mierīgo skatu, dzirdu viņas kluso, laipno valodu; un zinu, ka tādā laikā, kāds ir šis, viņas dzejā allaž atrodams mierinājums. Kaut arī tās vārdi ir neliekuļoti, un tamdēļ to noskaņa bezgala skumja. [..]

Ar dzejnieci iepazinos gluži necerot, “Zelta Ābeles” apgādā Rīgā vācu okupācijas laikā. [..] Veronika Strēlerte bija ieradusies runāt ar Miķeli Gopperu kādas izdodamas grāmatas lietā. [..] Viņa toreiz jau bija ievērojama dzejniece, tālu daudzināta par krājumu “Vienkārši vārdi”, tāpat ar grāmatu “Lietus lāse”. [..] Viss, ko par viņu zināju, man lika dzejnieci uzlūkot apbrīnošanā un lielā cieņā.

Kā ar visiem cilvēkiem, kam bagāta iekšējā pasaule, ar dzejniekiem nav viegli iepazīties. Reti kad viņi jums nāk pretī “ar sirdi uz delnas”. Veronikā Strēlertē, pirmo reizi tiekoties, man visvairāk dūrās acīs viņas miers un it kā aristokrātiskā atturība. Tā nekādā ziņā nebija poza; varēja just, ka viņa ik vārdā, ik kustībā īsta, ka viņa, modri skatīdamās pasaulē un gudrām acīm to vērodama, tomēr dzīvoja sevī. Nezinu, vai daudz draugiem bijusi izdevība ieskatīties dziļāk šai vientulīgajā dvēseles dzīvē citādi kā tikai pa dzejas logu, toties tas ir dzidrs, skaidrs un neliedz ieskatīties dziļi jo dziļi – tiem, kas to vēlas un spēj. [..]
Man palika jau no šīs pirmās, gluži paviršās tikšanās kāds vieglu skumju, nenoteicamu sēru iespaids – tik viegls un gaistošs, ka to grūti ietvert vārdos. [..]

Nākamreiz Veroniku Strēlerti redzēju Stokholmā Zinaīdas Lazdas jūras bērēs. Nacionālā fonda rīkotajā svinīgajā aktā pelnu urna stāvēja uz altārim līdzīga paaugstinājuma, pušķota rozēm, un tai abās pusēs pēdējo atvadu goda sardzē stāvēja divas Zviedrijas latviešu dzejnieces – Anna Dagda un Veronika Strēlerte. [..]
Hēgerstena ir pajaunu ēku iecirknis, kur mīt daudz Stokholmas latviešu. Johansoni dzīvo garā, taisnā ielā nelielas, glītas, zviedriski vienkāršas un praktiski celtas dzīvokļi ēkas otrajā stāvā. Dzīvoklis ir nelies, bet ērts. [..] Mīlestību pret senlaicīgo man apciemojuma beigās vēl skaidrāk apliecināja Andreja Johansona veco un reto grāmatu krājums.
Dzejniece toreiz strādāja “Daugavas” uzņēmumā, bet, liekas, ne apgādā, drīzāk saiņu sūtīšanas nodaļā, un reizēm nepilnu darba laiku; tā gadījās, ka viņu dienas laikā satiku mājās. [..] Viņa labprāt stāstīja par savu ikdienu, maizes darbu, Stokholmas latviešu kultūras dzīvi, bet jo sevišķi par dēlu, kas ir apdāvināts zēns. [..]

Tad pārnāca Veronikas Strēlertes vīrs rakstnieks Andrejs Johansons. Viņš tolaik, tāpat kā dramaturgs Mārtiņš Zīverts, strādāja labi atalgotu un samērā vieglu darbu pilsētas ielu dzelzceļa valdē – pie naudas skaitīšanas. Tas tikai bieži prasīja vēlas darba stundas. [..] Ar laipnu, bet noteiktu mājienu viņš atraidīja manu piedāvājumu izdarīt kādu uzņēmumu – viņš principā nekad nefotografējoties. [..] viņš mani ieveda dibenistabā pie sava grāmatu plaukta. [..] Andrejs Johansons krāj vecas grāmatas par Baltijas, sevišķi Latvijas vēsturi. Izrādās, ka ar lielu pacietību tādas diezgan kuplā skaitā atrodamas Stokholmas grāmatnīcās un antikvariātos. [..] Ātri skrēja laiks, kavējoties pie skaisto, veco grāmatu plaukta, diezgan ilgi biju izmantojis rakstnieka un dzejnieces viesmīlību; vakaram krēslojot, bija jādodas mājup. Tā kā bija jāiet uz tramvaju, kura piestātni nezināju, Veronika Strēlerte nāca mani pavadīt.

[..] Pa šauro, līkumaino celiņu mazajā ielejā iegājuši, pēkšņi esam it kā citā pasaulē – nedz namu, nedz ielu no šejienes nevar redzēt. Pļavā zaļo augsts grīslis, zied jāņuzāles, kuplo nelieli koki un biezi krūmi; mūs apņem vasarīgas āra smaržas, un nav iespējams pēc tik daudz gadiem kailā, sausā svešatnē, šādā vietā un šīs smaržas saožot, nejusties kā dzimtenē Jāņu vakarā.
- Te reizēm nāku sēņot, - dzejniece saka. – Šeit un tur, drusku tālāk, rudeņos aug
brangas bērzlapes un gailenes.
Man nevilšus jāpasmaida. Ai, šie Stokholmas latviešu sēņotāji! Tie gan būs vienīgie tādi visās bēgļu zemēs. Aspudenes kalna sēņotāji. [..]
Šai brīdī, brītiņu apstājoties dzimtenes ilūziju lizdā, izsaku jautājumu, kas man visu laiku bijis uz mēles:
- Jums tik sen nav iznācis jauns dzeju krājums. Vai vairs nerakstāt? Dzejniece, mēs visi gaidām jūsu jauno grāmatu. Kad tā būs?
- Dzejoļu jaunam krājumam apmēram pietiktu, - atbildēja Strēlerte. – Bet grāmatai vēl nav atradies izdevējs. Jūs zināt, ka ar dzejas izdošanu tagad nav viegli... Kad grāmata iznāks? Varbūt ilgi būs jāgaida.
[..] pateicīgs par īso tikšanos un sarunu, paliku dzejnieces nākamo grāmatu gaidot.”

1961. gadā iznāca Veronikas Strēlertes dzejas krājums “Žēlastības gadi”.

Dažas vietas šai pasaulē manī dzīvos,
Kamēr dzīvošu es.
Tās paliks nemainīgas visās pārvērtībās,
Paglābtas laiku brutālās maiņās
Kā zem eņģeļa spārna.
Mājas nojauks, izārdīs ielas,
Pilsētu sejas sašķiebsies
Nepazīstamās grimasēs,
Bet es atradīšu savus namus, savus ielu stūrus,
Savus mūžīgi smaržojošos dārzus
Un ēnās grimušo lauku
Ar tumši dzelteniem, aizmigušiem rudzu statiem. (Veronika Strēlerte. “Ģeogrāfija”).

Veronika Strēlerte bija un ir spilgta dzejniece latviešu lirikas kopainā, kur nav dalījumu šeit un tur, kur nav dzelzs priekškaru un robežšķirtņu. Jau ar pirmajām dzejas publikācijām aizsākusi savu smalko, iejūtīgo un klusināto dzejas toņkārtu, visu svešuma laiku saglabāja sevī iekšēju ētisku stāju, noskaņu un zināmu atturību, taču ik pa brīdim dzejā skaidri ieskanējās zaudētais un zudušais, bez patosa, ar iekšējo smeldzi.
Pateicoties literatūrzinātniece Ieva E. Kalniņai, līdzās dzejas izlasēm, dzejkopām, pie lasītāja nonākuši divi Veronikas Strēlertes Rakstu sējumi, drīzumā sagaidāms trešais – noslēdzošais. Gaidāma arī monogrāfija par dzejnieces mūžu – radošo un cilvēcisko.

Veronika Strēlerte bija iemīļota autore arī trimdas lasītāju lokā, saņēmusi literāras atzinības, tomēr viena palika neīstenojusies. Situācija atkārtojās 2012. gadā, kad dzejnieces simtgade aizritēja, īsti nenotikusi. Tas rosina pārdomas. 2022. gads būs Veronikas Strēlertes (110) un Andreja Johansona (100) kopjubilejas gads. Laiks sākt gatavoties.

“Ar varu nepagriezīs saulgriezi
Uz citu pusi, nē, ar varu ne.
Kam saules spēks ir sakņu azotē.
Kam saules krāsa ziedu lapās viz.
Tas pats ir kļuvis saules pulkstenis,
Ko nesamulsinās nekādu laiku jaucējs
Tas savas gaismas sargs un savas saules saucējs.” / Ar varu ne, Ceļa Zīmes, 1976, Nr. 58.

Viktors Neimanis un Aina Kraujiete sagatavoja motivācijas vēstuli PBLA, lai dzejniecei Veronikai Strēlertei piešķirtu Trimdas Tautas balvu. Tā nenotika.

VERONIKAI STRĒLERTEI / Viktors Neimanis(†) un Aina Kraujiete
Iesnieguma motivācija PBLA 1992. gada Trimdas Tautas balvas piešķiršanai [fragments]

“Savu spilgto personību apliecināja jau neatkarīgajā Latvijā ar pirmajiem dzejoļu krājumiem: “Vienkārši vārdi” (1937) un “Lietus lāse” (1940). Toreiz kritika augsti novērtēja ne tikai Strēlertes formas varēšanu, kompozīciju un stilu, bet arī individuālo izteiksmi dzejoļos ar tradicionālu tematiku un motīviem. Kopīgais atzinums: ar Veroniku Strēlerti mūsu literatūrā bija ienācis liels, savdabīgs talants, kā formas, tā arī
poētisko līdzekļu ziņā gatava, nobriedusi dzejniece.
Īsi pirms Kurzemes kapitulācijas Strēlerte 1945. gada 8. maijā motorlaivā pārbēga uz
Zviedriju. Vēl 1945. gadā iznāca dzejoļu krājums “Mēness upe”, kurā intelektuālai dzejai raksturīga distancēšanās no ārējiem iespaidiem, vēlēšanās ieiet sevī Strēlertei apbrīnojami līdzsvarojas ar piederības apliecinājumu latviešu tautai, ar identificēšanos, ko bijām kopīgi pārdzīvojuši kara gados. Atsevišķi šī krājuma dzejoļi dziļi iegājuši mūsu trimdinieku kultūras apziņā, uzņemti antoloģijās, pārcelti komponistu dziesmās. Piemēram, Kurzemes apzīmējumam par Cerību zemi, kuras vārdā nosaukta arī Zelta Ābeles dzejas antoloģija (1945), īstenībā nosaukumu bija devusi Veronika Strēlerte ar savu emocionāli patriotiskā, jau par leģendu kļuvušā dzejoja “Kurzemes krasts” rindām (“tur tā palika – cerību zeme”). Pēc “Mēness upes”, turpmākajos krājumos – “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961), “Pusvārdiem” (1982) – evolūciju pārdzīvo arī dzejnieces izteiksme no formu virtuozitātes konvencionālos pantmēros līdz brīvajam pantam, ritmu dažādībai, aprautam, koncentrētam valodas stilam. Strēlertei ir dzejoļi, kas šķiet radušies pašai tuvu stāvot dzīvības un nāves robežām; dzejoļi ar personiskā pārdzīvojuma vispārināšanu, kad, redzot tik daudzus netaisni mirstot, mūsu paglābšanās, liekas, kā nenopelnīti žēlastības gadi. Poēzijas diapazons paplašinājies arī ar brīnumaini niansēto mīlestības liriku, bērnu dzejoļiem, liroepiskām poēmām, kuras rosinājuši senatnes motīvi, ar cilvēka eksistences mūžīgajiem jautājumiem. Bieži Strēlertes dzejā, vai tas būtu dabas aprakstos vai arī kādas pārlaicīgas gaismas attēlošanā, izpaužas īpašas atziņas, kā tas akcentēts dzejnieces domās, ka “šī dzīve –tikai brīnumains ceļš uz mājam.”
Veronikai Strēlertei šī atgriešanās kā dzejniecei notika 1989. gadā ar viesošanos Rīgā,
ar autorvakaru Ģildē, ar darbu pārspiedumiem periodikā, un tagad turpinājusies ar Strēlertes dzejas izlases parādīšanos (Liesmas apgādā). Viesturs Vecgrāvis šo izdevumu apzīmējis par ārkārtīgi svarīgu notikumu laikā, kad, “topot jaunai Latvijai, arī mums pašiem pārtopot...” [..] Trimdas kultūras dzīvi bagātinājuši Strēlertes franču rakstnieku prozas darbu daudzie tulkojumi, arī franču dzejas atdzejojumi ar adekvātu, konģeniālu iejūtu dažādos literāros stilos, tālāk – plašas latviešu dzejas antoloģijas, ko Strēlertes sakārtojumā izdeva Daugavas apgāds, rediģētas rakstnieku darbu izlases (Aspazijas, Poruka, Skalbes dzeja u. c), tautas dziesmu izlase, jaunāko grāmatu recenzijas, raksti par literatūras problēmām.
Atsevišķu romānu un lugu tulkojumi palikuši manuskriptos. Strēlertes dzejoji tulkoti zviedriski, arī vācu, angļu un islandiešu valodās. Darbojusies P.E.N. kluba valdē, saņēmusi Kultūras fonda goda balvu. Dzejniecei bijusi ietekme arī uz latviešu komponistiem: 17 skaņraži trimdā komponējuši koru un solo dziesmas ar dzejnieces tekstiem. Kopš gadu desmitiem Veronika Strēlerte latviešu dzejā reprezentē augstāko galotni.
Apbalvodama ar 1992. gada Trimdas Tautas balvu, Pasaules Brīvo latviešu apvienība reizē ar dzejnieci viņas astoņdesmitajā dzīves gadā godinātu arī mūsu kultūras dzīvi, kurai Veronika Strēlerte ar savu dzeju un visu savu literāro mūžu devusi neaizstājamas, nemirstīgas kultūras vērtības.”
Ņujorkā, 1992. g. 28. jūnijā / publicēts LAR`As Lapa, 1996, Nr. 45.–46.

“Akmens, akmens labs un ciets,
Kad tam galvu virsū liec,
Nogurušu, smagu, grūtu,
Liekas, ka tu lēnām kļūtu
Savā miesā stingrāks, svaigāks,
Domās tīrāks, sirdī maigāks.
Akmens, akmens labs un ciets,
Cik tam reižu garām iets,
Vasarās, kad rudzi kūp!
Vēl viņš stāv un nesadrūp.” / Laukakmens, Latviete, 1938, Nr. 2.


2. ANDREJS JOHANSONS

Par ANDREJU JOHANSONU (1922–1983), sagaidot viņa astoņdesmito dzimšanas dienu, jau atceres zīmē, reiz teikts – Rīgas svārku mūžam nenovalkātājs, vēstures iedzīvinātājs, dzejnieks, mūžam rīdzinieks. Šie vārdi precīzi izteic erudīto Andreja Johansona personību un precīzi iezīmē dzīves nozīmīgāko telpu – Rīgu. Stokholmā viņu dēvējuši arī par Stokholmas Misiņu.

Viņa paaudze skaudri izjuta padomju okupāciju, Otro pasaules karu – viņi bija dzimuši neatkarīgā Latvijas valstī, te izglītojušies, taču viņu studijas visbiežāk netika pabeigtas, jo sekoja iesaukums, karavīra gaitas, daudzi no viņiem krita, gāja bojā, nonāca gūstekņu nometnēs. Taču arī šai paaudzei bija savi sapņi, arī nākotnes ieceres.

Andrejs Johansons rakstniecībā ienāca vēl kā ģimnāzists, jau 20. gs. 30. gadu otrajā pusē lasāmas pirmās publikācijas, viņu saistīja mākslas pasaule un viņš, apmeklēdams jaunākās mākslas izstādes, rakstīja un publicēja arī apceres. 1939. gadā, kad Andrejs Johansons vēl bija septiņpadsmitgadīgs Rīgas 1. ģimnāzijas ģimnāzists, iznāca Dž. G. Bairona “Manfrēds” tulkojums, daži angļu atdzejas paraugi iekļauti “Angļu dzejas antoloģijā” (1940), 1941. gada Ziemassvētkos apgāds “Zelta Ābele” izdeva Anšlava Eglīša un Andreja Johansona kopdzejas krājumu “Mijkrēslī”.

Apgāda “Daugava” redaktore Dagnija Šleiere, kurai vēlākos gados Stokholmā veidojās veiksmīga sadarbība ar Andreju Johansonu, par viņa agrīno jaunības laiku rakstīja: “Šis dzejoļu krājums Andrejam Johansonam gan nav vairs vajadzīgs kā “ieejas karte”
Rīgas bohēmā, mākslinieku, rakstnieku, pētnieku sabiedrībā. Kā savs cilvēks viņš tur jau apgrozījies pāris gadus, ziņkārīgs un acīgs jautājis, spriedis un vērojis, un pieredzēto paturējis prātā. Andrejam Johansonam bija spēja brīvi un nepiespiesti satikties ar tēvu un pat vectēvu paaudzi, arī cienījamiem “sabiedrības pīlāriem”. Viņu sargāja agri iegūta erudīcija, un dzīva interese par aizgājušo laiku notikumiem un cilvēkiem rādīja atsaucību un atbalsi. Tā, stāstot par 77 gadu veco krājēju un bibliogrāfu Jāni Misiņu, kuram septiņpadsmitgadīgais Johansons kļuva uz laiku par ne atalgotu sekretāru, viņš piebilst, ka starp viņiem attīstījies “kas līdzīgs draudzībai”. Vēlāk Stokholmā, kur pirmajos pēckara gados bija saplūdis visai kupls latviešu inteliģences pulks – ministri, profesori, redaktori, direktori, rakstnieki, mākslinieki – un trimdā zaudētā līdzsvara atgūšanai dažs pasvītroja savus gadus un nopelnus, paturot zināmu skepsi un atstarpi iepretim jauniem cilvēkiem – “puikām”, pret Andreju Johansonu, kas šai sabiedrībā bija vai pats jaunākais, nekad šādu nostāju netiku manījusi. Un otrādi. kad Johansonu mājās apgrozījās jau “dēlu paaudze”, tās valodā, attieksmēs bija brīvums, ko dod līdztiesības apziņa.” / Dagnija Šleiere. Andreja Johansona dzīvi un darbu pieminot. LARA`s LAPA, 1983, Nr. 31. /

1940. gada vasarā Andrejs Johansons uzsāka studijas Latvijas Universitātē, taču, mainoties varām, studijas pārtrauca. 20. gs. 40. gadu pirmajā pusē strādāja pie rakstnieka Kārļa Zariņa laikrakstā “Tēvija”, publicējot gan dzejoļus, dažus īsprozas darbus, recenzijas par jaunākajām grāmatām, bet slejā Rakstnieki dzīvē lasāmi latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku portretējumi, apliecinot jaunā autora spējas, trāpīgi raksturot cilvēku personības un izceļot katra savdabību. 1944. gadā Rīgā Andreja Johansona sakārtojumā vēl paguva iznākt latviešu dzejas antoloģija “Pasaules vārtos”.

“Dzīve frontes aizmugurē gan vēl uzsita pa vilnim, bet pamata noskaņojums bija bezcerība, nākotnes perspektīvu trūkums. Andreja Johansona dzejā blakus mīlestības motīvam – no straujas aizrautības līdz liegam maigumam – vijas nāves jausmas, laikmeta krēslainums uztverts jauna dzejoļu krājuma virsrakstā KRĒSLAINIE SPOGUĻI [dzejoļu krājums ar Veronikas Strēlertes gādību iznāca vien 1984. gadā, jau pēc Andreja Johansona nāves]. Tam vajadzēja iznākt Ernesta Kreišmaņa apgādā 1944. g. vasarā. Ar klusu patētiku par sīksto turēšanos pie dienu un darba rituma vēstī Latvijas vērtspapīru (agr. valsts papīru) spiestuves zīmogs uz aplauztā krājuma novilkuma lapiņām: “II korrektūras apstiprināšanai 1944. g. 3. V11”. Šī mēneša beigās krita Jelgava, dzīve sabruka, uz rietumiem vēlās bēgļu viļņi. Andrejs Johansons ar latviešu leģiona ģenerālinspektora štābu, kurā paglābts, ieskaitīts ar cita dzejnieka, pulkv. Aleksandra Plensnera gādību, atstāj Rīgu, nezinādams, ka to vairs neredzēs, un nonāk Liepājā. Ar frontes laikraksta “Daugavas Vanagu” redakciju tur ierodas arī Veronika Strēlerte, un no šī brīža viņu gaitas vairs mūža laikā nešķiras.” / Dagnija Šleiere. Andreja Johansona dzīvi un darbu pieminot. LARA`s LAPA, 1983, Nr. 31. /

Tālākais ceļš veda ar evakuēto kuģi uz Gdiņu (toreiz Gotenhafenu). Novembrī Andrejs Johansons ar Veroniku Strēlerti nonāca Berlīnē, kur darbojās “Daugavas Vanagu” redakcijā. 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā Berlīne kļuva par latviešu inteliģences lielāko centru Vācijā, tur darbojās bēgļu informācijas centrs, atradās palīdzības iestādes, izdoti latviešu laikraksti “Latviju Balss” (1944–1945), turpināja iznākt laikraksts “Daugavas Vanagi”, ilustrēts mēnešraksts karavīriem “Latvieši cīnās” un “Junda”, notika literāri muzikāli sarīkojumi, teātra izrādes. Arī dzejnieki Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons iesaistās kultūras norisēs – 1944. gada 23. decembrī Berlīnē notika pirmais rakstnieku vakars, piedalās arī dzejnieki Pēteris Aigars, Velta Toma, Zinaīda Lazda, Ēriks Raisters, bet 1945. gada 6. un 7. janvārī literārā vakarā latviešu karavīriem Tornā (tagadējā Toruņa, Polija) piedalās Andrejs Johansons, Veronika Strēlerte, Velta Toma un Oļģerts Liepiņš. Šajos dažos Vācijā pavadītajos mēnešos abi dzejnieki piedzīvoja bīstamas situācijas, arī ugunīgo Berlīnes bombardēšanu un nāvējošos gaisa uzlidojumus. 1945. gada martā Andreju Johansonu komandēja atpakaļ uz Kurzemi. 1945. gada 6. martā Svinemindē Andrejs Johansons un Veronika Strēlerte kāpa uz kuģa “Deutschland”, lai atgrieztos Kurzemē. 1945. gada 15. martā laikrakstā “Tēvija” publicēts Andreja Johansona dzejolis:

Mūs vadi pāri jūrai,
Līdz ceļa gals būs rasts,
Kur spītē dienai sūrai
Vēl Dieva zemes krasts.
Jel, ostas pulksten, šķindi
Un laimi kuģim sauc,
Tas atstāj Svinemindi,
Uz Kurzemi tas brauc
/Pomerānijas līcī, 1945. gada 6. martā/

Nodzīvojuši Kurzemē divus mēnešus, piedalījušies dažos literāros sarīkojumos, 1945. gada 8. maijā Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons vienā laivā atstāja Kurzemi, nonāca Gotlandē un katrs devās savās ikdienas darba gaitās – Andrejs Johansons sākotnēji strādāja dārzniecībā Stokholmas apkārtnē (Vendelsӧ).

Miegs no plakstiem trauca,
Likās – kāds tvarsta un draud.
Kas gan pusnaktī sauca?
Mēness kam asiņains raud? –
Nakšņainu pazemes zvanu
Tālumā atdunam šķiet;
Pāri par Kurzemi manu
Ziedoša nāve iet.
/ Vendelsӧ, 21. 7. 45.; Andrejs Johansons. Pusnaktī /

1945. gada 11. septembra vēstulē [vēstule glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā Veronikas Strēlertes kolekcijā] viņš Veronikai Strēlertei rakstīja: “Vakar aprakņāju prāvus laukus [strādāja pie dārznieka] un pēc tam iestādīju atkal ap 1000 zemeņu. Šorīt ņēmos tās aplaistīdams, bet pēc tam bez žēlastības izvācu no siltumnīcas visus tomātus – gan zaļus, gan sarkanus. [..] Vakaros laiks ir ļoti dzestrs; zem melnajām, zvaigžņotajām debesīm pāri laukiem mutuļo bieza migla. Ir rudens – sāk gribēties uz pilsētu. Bet kas mūs tur gaida? Trauki? Tie ir riebīgi. Un tomēr es nedz skumstu, nedz baiļojos – pat nedomāju par nākošajām dienām.” 1945. gada rudenī citā vēstulē Andrejs Johansons rakstīja: “Drīz būs gads, kamēr esmu projām no mājām. [..] Mājās pārnākdami, mēs gribēsim atkal pazīt savas sejas senajos spoguļos. Bet vai tas vairs izdosies? Šaubos.”

Jaunajiem pārbraucējiem dzīve zviedru zemē jāsāk ar fizisku darbu. Pēc dažiem mēnešiem gan Andrejs Johansons sāk darboties baltiešu informācijas žurnālā “Baltic Review”, kādu laiku ir faktiskais Zviedrijas latviešu laikraksta “Latvju Vārds” faktiskais redaktors, kaut ar savu vārdu nekad šo laikrakstu nav parakstījis.

1946. gadā Andrejs Johansons un Veronika Strēlerte noīrēja istabu Stokholmas dienvidu priekšpilsētā, Hēgerstenas pakalnē, apkārtnē, kur jaunbūvēto strādnieku kvartālu mazajos dzīvokļos apmetušies jau diezgan daudz latviešu. Vēl neviens nespēj īsti pieņemt domu par nepārredzami ilgiem trimdas gadiem. 1947. gada oktobrī piedzimst dēls Pāvils.

Kad 1948. gadā pēc Andreja Eglīša iniciatīvas sāk iznākt mēnešraksts “Ceļa Zīmes”, Andrejs Johansons iesaistā tās darbā. Taču ikdienas iztikas nodrošināšanai nākas strādāt arī Stokholmas galvenajā pastā par vēstuļu un naudas šķirotāju. 1949. gada augustā raksta Aleksandram Plensneram: “Tagad jau veselu mēnesi esmu Stokholmas Karaliskā pasta darbinieks, resp., Zviedrijas kroņa činavnieks, un Struņķis [gleznotājs Niklāvs Strunke] mani biedē, ka drīz es iegūšot arī attiecīgu mentalitāti; pazīmes jau esot manāmas. Palikšana šai vietā nav garantēta, bet varbūt kādu laiku izdosies noturēties. Darbs nav no grūtajiem, un galvenais – brīva laika ir diezgan daudz, tā ka esmu atsācis rakstīt par dzejoļus.”

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Andrejs Johansons pazīstams lasītājiem un interesentiem kļuva ar atkārtoti izdotajām kultūrvēsturiskajām un saistošiem personību portretējumiem eseju grāmatām “Pakavu dunoņa” (1954, 1994), “Vēju mezgli” (1962, 1994), “Dūmainie spīdekļi” (1953, 2002), “Leoparda āda” (1956, 2004), atmiņu un kultūrvēsturisko apceru grāmatām “Rīgas svārki mugurā” (1966, 2000) un “Visi Rīgas nami skan” (1970, 2001) un “Latvijas kultūras vēsture. 1610-1700” (1975, 2015). Visiem šiem darbiem viņš veltīja daudz laika; viņu saistīja senāku laiku vēsture, kultūra, saiknes un sakarības, interesantas personības.

Taču apbrīnas vērts ir fakts, kā Andrejs Johansons, Latvijā beidzis ģimnāziju un aizsācis studijas Latvijas Universitātē, nonācis Zviedrijā kā Otrā pasaules kara bēglis, kur pašam bija jānodrošina iztika, ikdienas rūpes par ģimeni, faktiski jāveido visa dzīve no jauna citā valodas vidē spēja soli pa solim mērķtiecīgi virzīties akadēmiskajā ceļā – līdz reliģijas vēstures doktoram (1964) un mācībspēkam Stokholmas Universitātē.

1957. gada 7. augustā klasesbiedram Rihardam Lapsam uz Rīgu viņš rakstīja: “1945. gadā visu vasaru un rudeni nostrādāju par puisi pie kāda dārznieka (praktiski, tā sakot, gandrīz tikai par vēderu un pajumti); citu vasaru skaldīju akmeņus un vedu granti kādam pusdullam būvmeistaram (tas gan labi samaksāja); divas vasaras strādāju pa naktīm saldējuma fabrikā. Īsti ir tā, ka pilnīgi uz “balto krādziņu” esmu pārgājis tikai dažos pēdējos gados.” 19. septembrī viņš stāstīja tālāk: “Izmisīgi cenšos virzīt uz priekšu oficiālās studijas augstskolā, bet saraustītais dienas rimts tās nekādi neveicina: koncentrētais darbs tramvaju hallē, mājas darbi (arī sieva visu dienu strādā ārpus mājas – kādā kantorī), dažādi gadījuma darbi (galvenā kārtā korektūru lasīšana) veicina vienīgi materiālo, bet ne garīgo labklājību.” 1961. gada 2. jūlija vēstulē viņš spiests atzīt: “Mūsu sarakste tiešām risinās gliemežu tempā, taču šoreiz man ir nopietns pamats aizbildināt klusēšanu, jo – kā laikam jau pagājušā reizē minēju – 14. 6. man bija jānoliek pēdējais licenciāta pārbaudījums. Tas ir ļoti smags, un gatavojos tam ar vislielāko intensitāti trīs mēnešus; izdevās pa godam – dabūju augstāko atzīmi. Tā nu varu mierīgā garā sākt gatavot doktora disertāciju, kas gan droši prasīs ne mazāk kā divus gadus. [..] Tāpat esmu tagad piesaistīts par 1. asistentu turpat Stokholmas Universitātē; uzdevums ir mācīt pasaules reliģiju vēsturi (tātad par seno Ēģipti, Romu, islāmu u. t. t.) pirmā kursa studentiem. Līdzīgā lekciju ciklā “izprovēju roku” jau šai pavasarī. Pašam reizēm ir dīvaina sajūta, “dodot stundas” zviedru valodā; tāda varbūtība gan ne sapņos nerādījās.”

Pavasarīgā 1964. gada 9. maijā (kopš ierašanās Zviedrijā 1945. gada 9. maija rītā bija aizritējuši 19 gadi!) Stokholmā Universitātes auditorijā pulcējās liela daļa latviešu inteliģences, arī atbraucēji no akadēmiskās Upsalas. Tā bija liela diena. Doktora grādu reliģiju vēsturē ieguva Andrejs Johansons. Todien klāt bija dzejniece Veronika Strēlerte un dēls Pāvils. Nav šaubu, ka, pateicoties ģimenes atbalstam un sapratnei, īpaši dzejniece Veronikas Strēlertes līdzdzīvošanai, viņš sasniedza šo augsto zinātnisko apvārsni.
Andreja Johansona disertācija “Der Schirmherr im Volksglauben der Letten” (305 lappušu apjomā) izdota atsevišķā grāmatā, 1965. gadā par pētījumu viņš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju. Valodniece Velta Rūķe-Draviņa rakstīja: “Plašais salīdzināmais skats, vērtējot pašu latviešu lietas no visu Eiropas tautu kultūras perspektīvas, ierindo Johansona disertāciju to pētījumu starpā, ko folkloristikā jau Latvijā ievadīja zinātņu doktore Anna Bērzkalne, bet kas pēckaŗa gados paguvuši plašāk sazarot tikai ārpus Latvijas. [..] pirmo reizi ticis vienkopus apvienots viss līdzšinējo pētījumu rezultāts, kā arī mēģināts pārskats par visu pieejamo materiālu kultūrvēstures un salīdzināmās reliģiju zinātnes gaismā.” /Laiks, 1965, 7. jūl./

Nākamais apjomīgais Andreja Johansona pētījums apgāda “Daugava” t. s. vēstures sērijā ir “Latvijas kultūras vēsture. 1610 – 1700”. Tam veltīti daudzi gadi. Vēstulē rakstniekam Kārlim Zariņam 1972. gada 10. jūnijā lasām: “.. labas inspirācijas brīžos pat īsa vēstule „izsit no ritma”. Jūs aizvien atzīmējat, lai ar šo vēsturi steidzos. Es jau arī daru, cik spēju, taču tā nav rakstāma vienā laidā un “no galvas”, bet prasa arī diezgan daudz papētīt, bez tam atrast un sadabūt – tīri fiziskā nozīmē. Turklāt aizvien veicami vēl citi, gan oficiāli, gan neoficiāli, tomēr svarīgi un nereti pat neatliekami darbi. Ar visu to gatavas man būs jau apmēram desmit loksnes, rēķinot pēc tā paprāvā formāta, kādā šo vēstures sēriju izdod.”

1971. gada 6. februārī Andrejs Johansons rakstīja rakstniekam Kārlim Zariņam uz Rīgu, atklājot arī savu tālaika dzīvošanu: “Pie tā, ka šai zemē visās malās rēgojas klintis, sākumā tiešām bija grūti pierast, bet tagad – pēc vairāk nekā gadsimta ceturkšņa – to vairs pat nemana. Ir, protams, arī mazāk klinšaini apgabali, bet Stokholmas apkaime nepieder pie tiem. Arī mūsu dārzā nav vietas, kur izraktā bedrē pēc metra, šur tur pat pēc pusmetra un mazāk, neparādītos akmens. Īsti krāšņi motīvi – ar aizām un visu citu, kas pienākas – ir pat jau tai mežā, ko varu sasniegt pēc piecu minūšu gājiena. [..] Diemžēl mūsu apkārtnē nav neviena rūnakmeņa. Citur tos redz bieži. [..] Par to, ka vairs nevaru strādāt ar tādu intensitāti kā vēl priekš gadiem septiņiem, Jums nevajag šaubīties. Iemesls tas, ka apmēram 15 gados (1950-65) es strādāju par daudz un, kā saka, nereti cēlu vairāk nekā spēju nest. Tas nevarēja palikt un arī nav palicis bez pēdām (gan līdz šim tikai fiziskām, ne garīgām), un tādēļ tagad arī gluži apzināti gandrīz nekad nestrādāju vairāk kā ar “pustvaiku”.” – Šī vēstule arī atklāj, cik daudz spēka un pūļu paņēma reizēm fiziskais un intelektuālais darbs.

Aleksandrs Plensners kopsavelkot atzinis: “Pūloties maizes darbā, pašaizliecīgi palīdzot arī viņa mūža un Mūzu biedrei [Veronika Strēlerte], viņš darbojies arī sabiedrībā un rakstniecībā, kā arī mācās augstskolā, kuŗu beidz no A līdz Z, noliekot arī ārzemniekam pasmagos blakus pārbaudījumus. Zinātniskie grādi seko viens otram, ieskaitot Zviedrijā lielu gatavību pratošo doktora godu. Ne jau skaisto acu dēļ, bet viņa centības un spēju nopelnā, viņam tiek uzticēta katedra Stokholmas Universitātē. [..] Protams, ka tas prasa nepārtraukti intensīvu zinātnisku darbu. Ar to visu, viņš devis tik daudz latviešu kultūras vēsturei, kā laikam trimdā neviens cits pēc Švābes.” /Latvija, 1972, 5. febr./
Tā ir liecība par Andreja Johansona zinātnieka mūžu.


3. PĀVILS JOHANSONS

Pāvils Johansons Zviedrijā pazīstams kā skolotājs dzejnieks un mūziķis. Latvijā viņu Atmodas laika sākumā vispirms iepazina kā mūziķi. Arī mani tolaik fascinēja (un tās tas ir arī šodien) Pāvila Johansona samtainais tembrālais dziedājums, tolaik gan neko daudz nezināju par latviešu trimdas literatūru. Pāvils ir viens no Johansonu dzimtas, kuru sastapu un sastopu Rīgā. Tā viņš ir arī mana saikne ar viņa vecākiem Veroniku Strēlerti un Andreju Johansonu.

Kur meklēt pareizās atbildes?
Vecos rakstos,
Sensenos ticējumos,
Ikdienas plūsmē,
Vai nākotnes vīzijās?

Nē, draugs,
atbildi neiegūsi
paziņu smieklos
vai universālās mācībās.
Tā ieaugusi tavā mugurkaulā,
runās un būs patiesa tikai tad,
kad tu atmodīsies
un apjēgsi,
ka jāsaslienas. / Pāvils Johansons. Atbilde. 1987

1947. gada 18. oktobrī Stokholmā dzejnieces Veronikas Strēlertes un kultūrvēsturnieka un zinātnieka Andreja Johansona ģimenē piedzima dēls – Pāvils Kārlis. 1948. gada oktobrī Veronika Strēlerte gan bažīgi rakstīja: “Manam puikam pēc pāris nedēļām būs jau gads – ir izaudzis liels un dūšīgs vīrs, ļoti priecīgas un rotaļas dabas. Būs laikam atsities senčos. Vienīgā bēda, ka nevarēšu viņu izsargāt no “pārzviedrošanās” valodas ziņā, jo visi latvietēni tā runā zviedriski, ka tos nevar atšķirt no iedzimtiem.” Kad 1951. gadā pie ģimenes viesojies kāds latviešu trimdas žurnālists, tas sastapis jauku puisēnu zilām acīm un zeltainu matu cekulu. Kad tolaik vecākiem vaicāts, vai arī Pāvils dienās kalpos daiļajām mākslām, tie atbildējuši – “Nē, Pāvuliņš būs zemnieks. Kārtīgs arājs, nevis kaut kāds mākoņu stūmējs.” Iepazīstoties ar daļu Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona korespondences, nācies atrast daudz sirsnīgu, mīļu vārdu, gan gaidot, gan sagaidot, gan audzinot dēlu, kurš ģimenē dēvēts par Pāvuliņu, kurš jau kopš agriem bērnības gadiem viņš saredzēja, ka bēgļiem no Latvijas, kas bija raduši patvērumu Zviedrijā, ikdiena, no ārpuses skatīta, varēja šķist pelēka, bet viņiem palika pašu iekšējā bagātība un garīgā saikne ar Latviju. Skolas gadi pagāja galvenokārt ar zviedru draugiem, mācoties zviedru skolā, taču arī kopā ar draugu, dzejnieku Juris Kronbergu. Vide un pasaule, kurā auga un veidojās Pāvils Johansons, ir ļoti būtiski. Tieši no saviem vecākiem pirmām kārtām ieguvis valodu, latviešu valodu, jo vienmēr sarunājušies latviski. – “Māte, man iemiegot, lasīja pasakas. Tēvs savā darba istabā kaut ko rakstīja. Pagāja gadi, pirms apzinājos, ka mani vecāki bija nozīmīgas personas latviešu kulturālajā dzīvē.”

Pāvils Johansons studē literatūras vēsturi un Ziemeļzemju valodas, pabeidz Stokholmas Universitāti ar filozofijas maģistra grādu (sarakstījis īsu pārskatu par latviešu literatūras vēsturi kā mācību grāmatu Stokholmas Universitātes Slāvu institūta latviešu valodas nodaļai (1973)), neilgi studē Stokholmas Universitātes Baltijas institūtā. Kopš 1973. gada viņš ir skolotājs zviedru skolās, vada Stokholmas latviešu sestdienas skolu, ir Eiropas Latviešu Vasaras skolas skolotājs un vadītājs, aktīvi darbojas Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ELJA), raksta, uzstājas ar referātiem, piedalās Latviešu dziesmu dienu / svētku Rakstnieku cēlienos, Austrālijas Latviešu Jaunatnes dienās, viesojas ASV un citviet; spēlē teātri. Par viņu teikts – “savā garā ļoti līdzīgs savam tēvam – nosvērts, atturīgs, dzīves pazinējs, arī ar “klaiņotāja skatu”, vienlaikus poētisks un objektīvi poētisks”, kurš par savu sūtību izskata – būt par krietnu skolotāju. Sestdienas skolas nozīme svešumā bija jo būtiska, bērniem tā bija saikne ar to zemi, tās kultūru, vēsturi, literatūru un tradīcijām, kura viņos dzīvoja tikai ar vecāku vai vecvecāku stāstiem. “Pats tajā iesāku kā skolnieks piecu gadu vecumā. Vēlāk biju skolotājs, pēc tam arī skolas priekšnieks. [..] Šī piederība bija auglīga tādā ziņā, ka tā veidoja tādu kā nabassaiti ar latvietību. Uzaugot trimdā, bija nozīmīgi radīt iespēju izkaisītajām ģimenēm rast tikšanās punktus. [..] Tas bija labvēlīgs izejas punkts, lai rastos iespēja tikties ar saviem laikabiedriem, vienalga kāda vecuma, pēc tam turpinot sadzīvi citā vietā. Šie, manuprāt, bijuši ārkārtīgi nozīmīgi brīži, meklējot un dažubrīd atrodot savas saknes, latvisko identitāti.”

Bērnībā Pāvils aizraujas ar futbola spēli, spēlē basketbolu Stokholmas latviešu komandā “Rīga” un muzicē. Viņš atzinis, ka muzikalitāti mantojis no mātes dzejnieces Veronikas Strēlertes. 1963. gadā, būdams 16 gadus vecs, kopā ar savu skolasbiedru Jāni Zālīti dibināja grupu “Pagraba skratītāji”. Pēc šīs grupas radās cita – kopā ar brāļiem Austri un Uldi Grašiem – “Saules brāļi”. Taču vislielākā atzinība mūziķiem saistās ar grupu “Dundurs”, kurā līdzās Jānim Zālītim muzicēja arī dzejnieks un atdzejotājs Juris Kronbergs. Ar grupu “Dundurs” tapuši skaņuplašu ieraksti (“Vilcienā” (1969), “Reiz agrā rītā izgājām” (1972), “Zilais karuselis” (1974) un “Dzīves ratiņš” (1978)), soloplate “Pāvils Johansons dzied savas dziesmas” (1985) u. c.. Viņš atzinis, ka “ir brīži, kad mūzikas rodas naktīs sapņojot. [..] Lasot labus dzejoļus, rodas ritmiskas virknes, kuras esmu centies muzikāli apvīt ar savu izprasmi, izmantojot etablētu dzejnieku vārdus, kas mani ir uzrunājuši – Veronika Strēlerte, Vizma Belševica, Imanta Ziedonis, Aleksandrs Čaks, Eduards Veidenbaums un citi dzejnieki. Tajos gadījumos teksts ir bijis izejas punkts. Kad rakstu savus vārdus, melodija atrodas priekšplānā. Iespaidi dažubrīd nākuši no Boba Dilana, citubrīd no manas paša fantāzijas.”
Noskaņai aicinām noklausīties Pāvila Johansona izpildījumā “Patētiskās kvartas” ar Aleksandra Čaka vārdiem “Mikrofona” aptaujas koncertā 1988. gadā.
https://www.youtube.com/watch?v=d1Y2j3noeJQ

Un arī “Kā gulbji balti padebeši iet” ar Eduarda Veidenbauma vārdiem, izpildītas 1989. gadā “Mikrofona” aptaujas koncertā.
https://www.youtube.com/watch?v=O0_Y7CdD-dM

Pāvila Johansona pirmās literārās publikācijas latviešu trimdas presē lasāmas kopš 1966. gada. Kad Kopenhāgenā iznāca Pāvila pirmā dzejas burtnīca “Sudraba ceturksnis” ar 21 dzejoli, viņam ir divdesmit viens gads.

Iebāziet savas domas un sapņus
plasta kulītē ar sinchronizētiem ventiļiem
un saskaņojiet balsis ar soļu ritmu.
Jums jāskrien, jo laiks esot īss,
citādi nespēsit izstiept taisno līniju,
kur taisnums ir princips,
un princips ir šīsdienas Dievs.
Jūs sakāt: tad Dievs būsim mēs,
un mums visiem būs kopīgi jāelpo
principa objektīvais tvaiks.
Ja man uznāks klepus,
tad uzmetīšu kūkumu.
/ Princips. Snīpis, 1970, Nr. 10 /

Svešumā dzimušā un augušā jaunieša veikumu atzinīgi novērtē kritiķis Jānis Rudzītis: dzejnieks ar smalkām maņām un oriģinālu izteiksmi, īpaši izceļot dzirdi – skanisko elementu. Tāpat Jānis Rudzītis atklāja būtisku Pāvila Johansona paaudzes šķautni – dzimuši pēc Otrā pasaules kara, viņi nevienu dienu nav varējuši mācīties regulārā latviešu skolā. “Viņa nacionālā izglītība saistās tikai ar augšanu ļoti kulturālā ģimenē un to minimu, ko varēja dot Stokholmas latviešu papildskola.” Savukārt pēc kāda Rakstnieku rītā Latviešu dziesmu dienās Lestenā 1975. gadā atzīmēta svešumā dzimušā jaunieša skaistā latviešu valoda. Par pirmo dzejas krājumu Kārlis Ābele žurnālā Jaunā Gaita rakstījis: “.. atturība, vēsums, “dezinficētā paradīzē” intelekts uzsvērts vairāk nekā jūtas to parastajā izpratnē. Tas nenozīmē, ka jaunā dzejnieka jutu pasaule būtu nabadzīga, bet liecina par dziļi sakņotu, mūsu laikmetam raksturīgu tieksmi izvairīties no neīstas sirsnības izteiksmē.” Dzejoļu krājumam“Patskaņi un līdzskaņi” (1976) raksturīgs savas paaudzes psiholoģisks portretējums, vēršanās pret laikmetam zīmīgo steigu, paviršību, arī būtiski sabiedriskās reālitātes vērojumi.

Kad rozes asiņo
un āboli krīt kā lietus,
rudens cērt ar izkapti
to, kas izdzīvots ir.
Kad puteņi aulekšo
un sniegi krīt kā tumsa,
ziema pārliek segu
tam, kas izdzīvots ir.
Kad bērzi mēļi laistās
un asni gavilē kā strauti,
pavasaris pārlaiž važas
tam, kas izdzīvots ir.
Kad saule svilst un svīst
un lakstīgalas trizuļo.
vasara smiedamās aizmirst
to, kas pārdzīvots ir.
/ Gadskārtu maiņas. Latvija, 1979, 29. sept.

Jaunākajā dzejoļu krājumā “Paisums un bēgums” (Rīga, 2016) ir gandrīz pusgadsimta laikā radītu dzejoļu izlase, veidota pēc nejaušības principa. “Nolūks bija sastapties ar dzejoļiem no dažādiem laikiem un, pāršķirot vienu lappusi uz nākamo, varbūt būs kāds pārsteigums,” atklāj autors. “Savās verlibrā rakstītajās vārsmās dzejnieks lielākoties tiecies pēc muzikalitātes, netraucēta skaniska plūduma. Pamīšus ar liriskiem motīviem lasāmi dzejoļi ar asu sabiedrisku ievirzi, nopietnība mijas ar humoru, arī absurdu,” atzīst grāmatas redaktors Jānis Rokpelnis. Literatūrzinātniece Linda Kusiņa rezumējoši atzinusi, ka Pāvila Johansona dzejā jāielasās, tā neatveras ar pirmo rindu, ne pirmo pantu. Savu nospiedumu tajā atstājusi dzīve zviedru valodas vidē un attiecīgi atšķirīgs valodas plūdums. “Labi vārdi, asas melodijas un humora piešprice – tas atrodams arī Pāvila Johansona ceļš dzejā, kurā savdabīgi savijušies gan 20. un 21. gadsimta kultūras un popkultūras tēli, gan pēckara dzīves un trimdas izjūta.”

1973. gadā, kad Pāvils Johansons pirmoreiz bija Rīgā, skatīja vecāku stāstos un atmiņās pieminēto Latviju, bija arī vilšanās –“Atmosfēra bija tāda, it kā kāds būtu uzlicis smagu vāku virs jumtiem, virs cilvēku galvām.” Un, tomēr viņš atgriezās un pēc Atmodas laikā atzina, ka “Tagad Rīga ir citādāka. Nomācošais vāks ir pacelts.” Rīga viņa tēva Andreja Johansona grāmatās bija tik daudzkrāsaini aprakstīta – “esmu lepns par tēvu, kas ar tādu sirdsdedzi bija pieķēries pilsētai kā savai dvēselei, to arī aprakstot grāmatās.” Pats atzinis, ka viņa audzināšana vairāk bijusi intelektuāla, nekādas lutināšanas nav bijis, tēvs bijis pastingrs, ar tendenci uz pedantismu.

Pāvils Johansons sevi par dzejnieku nesauc, jo ar jaunradi varot nodarboties tikai no darba brīvajā laikā, bet dziesmās svarīga esot reālitātes apziņa. Ilgi gadi nostrādāti par zviedru, angļu un vācu valodas skolotāju Farstas vidusskolā. Viņš tulko arī no spāņu, norvēģu, dāņu un latīņu valodas. Par sevi reiz teicis – “Esmu bards bez bārdas”. 2013. gadā Stokholmas latviešu skolas skolotājs un pārzinis Pāvils Johansons saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu par ieguldījumu skolotāja darbā svešumā.
Iepazīstot Pāvilu Johansonu, varam klausīties viņa stāstījumu
https://www.youtube.com/watch?v=R4bOqcim_WU

Raksti Laikam, raksti Latvijai, raksti Brīvībai.
raksti, raksti, raksti.
Raksti Laikā, raksti Latvijā, raksti Brīvībā
raksti.
Raksti laicīgi, raksti latviski, raksti
brīvi,
raksti, raksti, raksti.
Raksti par laiku, raksti par Latviju,
raksti par brīvību,
raksti.
Laiks rakstīt latviski brīvībā
Laiks brīvi rakstīt Latvijā. / Raksti. Laiks, 1984, 22. aug.


Par projektu

Rakstu sēriju par Johansonu dzimtu sagatavojusi literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe. Rakstu pirmpublikācija literatura.lv lapā sociālajā tīklā Facebook no 2019. gada 20. maija līdz 4. jūnijam.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti" notiek rakstniecības dzimtu un ar tām saistīto personu profilu izstrāde literatūras datubāzē Literatura.lv.

Ar Johansonu dzimtas profiliem aicinām iepazīties šeit:
Andrejs Johansons http://literatura.lv/lv/person/Andrejs-Johansons/872992

Veronika Strēlerte http://literatura.lv/lv/person/Veronika-Strelerte/872047

Pāvils Johansons http://literatura.lv/lv/person/Pavils-Johansons/871785

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.