Klāvs Elsbergs

Darbi: Autors (21); Tulkotājs (2); Atdzejotājs (4); Sastādītājs (2); Recepcijas persona (4)
VārdsKlāvs Elsbergs
Profesionālā darbība

Cittautu autoru darbu tulkojumi un atdzejojumi

1981: Iraklijs Androņikovs. “Mūzikai”. (Rīga: Liesma)
1985: Gijoms Apolinērs. “Gājiens”. (Rīga: Liesma)
1987: Kurts Vonnegūts. “Lopkautuve Nr. 5” (tulk. Klāvs Elsbergs); "Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!" (tulk. Vizma Belševica); "Čempionu brokastis"(tulk. Klāvs Elsbergs, Ainis Ulmanis). Rīga: Liesma.
2003: Šarls Bodlērs. "Parīzes splīns/Spleen de Paris" (tulk. Irēna Auziņa, Dagnija Dreika, Klāvs Elsbergs, Gita Grīnberga). Rīga: Atēna.
2007: Kurts Vonnegūts. "Čempionu brokastis jeb Ardievu, melnā pirmdiena!" (kopā ar Aini Ulmani). Madrid: Mediasat Group.
2012: Kurts Vonnegūts. "Čempionu brokastis jeb Ardievu, melnā pirmdiena!" (kopā ar Aini Ulmani; šajā izdevumā novērsti cenzūras labojumi). Rīga: Zvaigzne ABC.
2013: Šarls Bodlērs. "Ļaunuma puķes" (atdz. Augusts Štrauss, Klāvs Elsbergs; dzejprozu tulk. Irēna Auziņa, Dagnija Dreika, Klāvs Elsbergs). Rīga: Zvaigzne ABC.


Klāva Elsberga dzejas tulkojumi citās valodās

Grāmatas

Ukraiņu valodā
2001: Елсбергси: вибранi вiршi. (“Elsbergi: dzejas izlase”). Atdz. Jurijs Sadlovskis (Юрий Садловский).

Krievu valodā
1985: Стихи/Дерево дружбы. (“Dzejoļi/Draudzības koks”). Atdz. Roalds Dobrovenskis (Роальд Добровенский).

Antoloģijas un periodiskie izdevumi

Franču valodā
1997: La littèrature lettonne au XX siècle. (“20. gadsimta latviešu literatūra”). Atdz. Astra Skrābane
2002: Pieds nus dans l’herbe : anthologie bilingue de poèmes lettons. (“Pļavās kailām kājām: latviešu dzejoļi ar franču atdzejojumiem”). Atdz. Roze Marija Fransuā (Rose-Marie François).

Krievu valodā
1985: В вечном созвучии. Сборник стихов русских и латышских поэтов. (“Mūžīgā saskaņā. Krievu un latviešu dzejoļu izlase.”) Atdz. F. Skudra.
2002 Молния в камне. (“Zibens akmenī”). Atdz. Larisa Romaņenko (Лариса Романенко).

Igauņu valodā
1997: Lıti uuema luule valimik. (“Latvijas nesenās dzejas izlase”). Atdz. Andress Ehins (Andres Ehin).

Vācu valodā
1993: Wunder und Wunden. Lyrik aus Lettland. (“Brīnums un Brūces. Dzeja no Latvijas”). Atdz. Matiass Knolls (Matthias Knoll).
2002: Die Horen. Zeitschrift fur Literatur, Kunst un Kritik. Nr. 3. (“Dzirdēts. Žurnāls literatūrai, mākslai un kritikai. Nr. 3”). Atdz. Margita Gūtmane.

Angļu valodā
2004: Descant 124. (“Dzeja 124”). Atdz. Margita Gailītis.

Zviedru valodā
1997: Nära röster över vatten. (“Pie balsīm ūdens”). Atdz. Juris Kronbergs.

Bulgāru valodā
2008: Антология на съвременната латвийска поезия. (“Latviešu mūsdienu dzejas antoloģija”). Atdz. Aksīnija Mihailova (Akсиния Михайлова).

Ukraiņu valodā
2007: З Латвiйського берега. Мала антологiя латиськоï поезiï. (“No Latvijas krastiem. Mazā latviešu dzejas antoloģija”). Atdz. Jurijs Zavgorodnijs (Юрий Завгородный).

Klāva Elsberga dzeja mūzikā

Dziesmas ar Klāva Elsberga dzejas tekstiem komponējuši Ilze Arne, Kaspars Dimiters, Juris Kulakovs, Vilis Kundrāts, Jānis Lūsēns, Sniedze Prauliņa.

Klāva Elsberga dzeja teātra iestudējumos

2009: 29. septembrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde "Klāvs", kurā Klāva Elsberga dzeju un vēstules lasīja aktieris Varis Piņķis. Režisors – Varis Piņķis, komponists – Jēkabs Nīmanis.
2017: 24. februārī Liepājas teātrī – Klāva Elsberga dzejas iestudējums kamerizrāde "Par mīlestību". Piedalās: Leons Leščinskis, Everita Pjata-Gertnere, Normunds Kalniņš (klavieres). Režisors – Leons Leščinskis, māksliniece – Liene Rolšteina, gaismu mākslnieks – Klāvs Gūtmanis.
Citātu galerija

Par Klāvu Elsbergu

"Klāvs kļuva par savas paaudzes karogu ne tikai tāpēc, ka viņš bija viens no vistalantīgākajiem savas paaudzes pārstāvjiem, bet arī viens no visinteliģentākajiem. Ko es saprotu šajā gadījumā ar inteliģenci? To, ka Klāvs bija ārkārtīgi precīzs. Jebkurā situācijā – vai mēs runājām par augstām matērijām vai palaidām prastus jokus. Jebkurā situācijā. Tieši šajā ziņā Klāvs nebija tikai savas paaudzes pārstāvis vien, viņš varēja nopietni runāt ar jebkuras paaudzes kolēģi un no jebkura arī tika uzklausīts.
[..] Klāvam bija liels, dziļš un analītisks prāts, arī pietiekami ironisks, lai viņš spētu uz sevi paskatīties no malas. Tas tiek dots stipriem cilvēkiem, un tas tiek dots lieliem talantiem. Tas, kas mums sākotnēji varēja šķisties jaunības bravūra, izrādījās dzīves dziļums. [..]
Klāvs bija cilvēks ar atsaucīgu dvēseli, un tieši tāpēc viņam nepietika tikai ar sevis izpaušanu vien. Klāvs ātri un bez sevišķi lieliem un sīviem mācekļa sviedriem atrada sevi arī tādā nozarē kā atdzejošana. Atdzejošana vispār ir pašaizliedzības darbs. Tā ir sava spēka, sava talanta ziedošana kāda cita cilvēka interesēs. Jāpaceļas pāri savam egoismam un savam pasaules redzējumam, lai spētu iejusties otrā cilvēkā. Klāvs to prata. Tieši šajā ziņā viņš bija mūsu ne pārāk lielā atdzejotāju kolektīva visgaišākā cerība.

Skujenieks K. Kāda būs leģenda: LĻKJS prēmijas laureāta Klāva Elsberga lietā. Padomju Jaunatne, 1989, 28. februāris.

"Tu biji visgodīgākais, vistalantīgākais no mums. [..] Tu apznājies savu sūtību, savu likteni, savu Darbu. un ar to Tu esi un paliec mūsu paaudzes dzejnieku sirdsapziņa.."
Rancāne A. Atvadvārdi Klāvam Elsbergam. Padomju Jaunatne, 1987, 7. februāris.

Par Rakstu 1. sējumu "pie sienas un Maigajā zemē" (1997)

"Grāmata "pie sienas un Maigajā zemē" ir Klāva Elsberga "Rakstu" pirmais sējums. Tajā apkopoti gandrīz visi Elsberga sacerētie dzejoļi: abi viņa dzīves laikā iznākušie krājumi "Pagaidīsim ausaino" (1981) un "Bēdas uz nebēdu" (1986), bet nodaļā "pie sienas un Maigajā zemē" – teksti, no kuriem lielākā daļa bija lasāmi grāmatā "Velci, tēti" (1989). Jānis Ramba [Jānis Elsbergs] grāmatas priekšvārdā raksta, ka “Klāvs ietekmē pašlaik topošo latviešu dzeju vairāk nekā jebkurš viņa paaudzes autors”, t. i., Elsbergs ir “uzminējis” deviņdesmito gadu dzejas procesu. [..]
Debijas krājumā Pagaidīsim ausaino Elsbergs nespēlēja nedz “tribīnes dzejnieku”, nedz snobisku intelektuāli, nedz eksaltētu romantiķi ar vējā plīvojošiem matiem (lomas, kādas iecienījuši jauni dzejraži); tāpat viņš neslēpās aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes maskas (vēl iecienītāka nodarbība). Elsbergs atļāvās būt gluži vai demonstratīvi jauns un lāgiem arī naivs. Tam patiešām nepieciešama uzdrīkstēšanās – katrā ziņā lielāka nekā tam, lai ievīstītos cita dzejnieka ādā. Tas nozīmē, ka Elsbergs savu poētisko pasauli sāka veidot no pašiem pamatiem, no sevis – no sākta gala viņš teicās būt brīvs. Bez šaubām, saistība ar Vācieša poētiku ir acīm redzama; tāpat Elsbergs turpināja to līniju, ko gadus desmit iepriekš efektīvi bija aizsācis Jānis Rokpelnis (maza mīkla: “kāpēc gan dzīves kas ir tik skaista / reizēm ir tāda maita” un “dzīve nozīmi groza / tā kā meitene gurnus, / te staro iekš rozā, / te gāž pa purnu” – kurš no šiem pantiem pieder Elsbergam, kurš – Rokpelnim?). Turpinot šo tradīciju, par poētiskām būšanām Elsbergs dzejoja pagalam nepoētiski, tomēr gala iznākums paradoksālā kārtā izrādījās poētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī “dzīves prozu”, vienlaikus lieliski apzinādamās distanci starp prozu un poēziju.
Elsbergs ir ļoti ironisks dzejnieks – un jo sevišķi tas jūtams krājumā Bēdas uz nebēdu, sākot jau no virsraksta. Taču viņa ironija saistīta ne tik daudz ar spēli – un līdz ar to arī ar vairāk vai mazāk izspēlētu pozu – cik ar domu par iekšējo brīvību: ironisks dzejnieks ir ne vien redzīgāks, bet arī atbrīvotāks. Ironijas gaismā daudzi dzejošanas noteikumi izrādās bezjēdzīgi – tāpat kā mākslīgās un sastindzinātās kārtības ideja vispār. Tas pats sakāms arī par citiem Elsberga paaudzes dzejniekiem – Brūveri, Godiņu, Melgalvi, no dzejas pačibējušajiem Zirni un Žeberu. Katrs dzejdaris tiesīgs būt brīvs – problēma tikai tā, vai viņš šo brīvību izmanto. Taču patlaban dzejnieka brīvība ir diezgan mīklaina lieta: tu vari atļauties darīt pēdīgās muļķības – un dzejā, tāpat kā politikā, muļķu vienmēr atliku likām -, bet diez vai kāds iebakstīs ar pirkstu un muļķību nosauks par muļķību. Citiem vārdiem, beidzamo padsmit gadu laikā ir pagaisis kvalitātes kritērijs: par kritēriju vairs nekalpo smalki izanalizētā un saklasificētā tradīcija un arī ne viegli formulējams etalons, ko radījis kāds no dzīvajiem dzejas dižgariem. Atšķirībā no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem nepastāv arī “dzejnieku panteons” – četri pieci dzejnieki, kas faktiski noteica visu dzejas procesu. “Centrtieces” struktūru literatūrā aizvietojusi “centrbēdze”. Elsberga dzeja trāpīja precīzi šā kritēriju sairuma un panteona sabrukuma sākumposmā. Taču, protams, kvalitātes kritērijs joprojām pastāv, tikai – tas kļuvis pilnībā intuitīvs: vai nu tekstā ir “kaut kas” augstajai poēzijai piederīgs, vai arī “nekā nav”, bet kas īsti ir šis “kaut kas” – tas pilnībā atkarīgs no autora. Elsberga dzeja “iestādīja” šo intuitīvo kritēriju, turklāt ļoti augstu. Viņa latviskotais Apolinērs savulaik dzejnieka radošo brīvību pielīdzināja dienas avīzes brīvībai, kas apcer savā starpā nesaistītas, laikā un telpā attālinātas lietas. Šo izteikumu varētu attiecināt arī uz Elsberga daiļradi: viņš tiecas būt visaptverošs, taču allaž ir arī precīzs un konkrēts; ja atspēriena punkts meklējams ikdienā – teksts izvēršas līdz grandioziem mērogiem; ja Visumā – teksts noteikti “nokāpj” līdz šepatnībai.

Berelis G. Klāvs Elsbergs. "pie sienas un Maigajā zemē". Diena, 1997, 8. jūl.

SaiknesIrēna Auziņa - Sieva
Imants Auziņš - Sievastēvs
Vizma Belševica - Māte
Olga Lisovska - Krustmāte
Jānis Elsbergs - Brālis
Anna Auziņa - Svaine
Zigurds Elsbergs - Tēvs
Irina Cigaļska - Sievasmāte
Nodarbesdzejnieks
tulkotājs
atdzejotājs
OrganizācijasLatvijas Rakstnieku savienība
1985
Dzimšanas laiks/vieta03.01.1959
Rīga
Izglītošanās laiks/vieta1977
Latvija, Rīga
Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskola

Tagadējais Rīgas Franču licejs


1982
Latvija, Rīga
Latvijas Valsts universitāte

Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļa

Darbavieta1982–1986
Rīga
redaktors izdevniecībā "Liesma".

1986–1987
Rīga
redaktors žurnālā "Avots".
Apbalvojumi1987
Nodibināta Klāva Elsberga prēmija par gada labāko debiju dzejā.
Miršanas laiks/vieta05.02.1987
Dubulti
Klāvs Elsbergs gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos, pēc viņa nāves tika ierosināta krimināllieta, ko pēc prokurora Georga Skudras lēmuma izbeidza. Advokāte Vija Jākobsone uzturēja spēkā sūdzību par vardarbīgu nāvi, izgrūžot Klāvu Elsbergu pa Dubultu jaunrades nama 9. stāva logu. Sūdzība tika pamatota ar nepietiekamu ekspertīzi, nepietiekami vērā ņemtiem pierādījumiem un noraidītām "neērtām" liecībām. Notika jaunas izmeklēšanas, bet lēmums nemainījās. Protestējot pret līdz galam neizmeklēto Klāva Elsberga lietu, viņa māte dzejniece Vizma Belševica atteicās no iespējas kandidēt uz Valsts prēmiju.

Apglabāts1987
Raiņa kapi, Rīga
Piemiņas vietas1988
Piemiņas akmens Staicelē.