Aleksandrs Dauge

Darbi: Darba autors (21); Mākslinieks (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (2)
VārdsAleksandrs Dauge
PseidonīmsSaša
Personiska informācija

Aleksandrs Dauge dzimis 1868. gada 22. augustā Saukas pagasta Ķesteru pagastā, skolotāja, ērģelnieka un rakstnieka Jura Dauges un skolotājas Elvīras Dauges (dz. Bišofa) ģimenē. Abi vecāki atstāj uz dēlu paliekošu iespaidu. Viņu saista mātes dievbijīgums un tēva vispusīgums un zināšanas, kā arī apkārtējo cieņa pret viņu. Paralēli pedagoģiskajam darbam Juris Dauge raksta literārus darbus (pazīstamākais darbs „Turaidas Jumprava”) un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē.

Skolas gaitas A. Dauge uzsāk astoņu gadu vecumā tēva vadītajā pagastskolā. 1881. gadā veselu mācību gadu skolojas Rīgā, taču jau nākamajā gadā turpina mācības Annas baznīcas skolā Pēterpilī, kur viņu palīdz iekārtot tēva paziņas. Dauge tiek izmitināts Annas baznīcas bāreņu namā, sākumā tur dzīve ir skarba, toties skolā vide ir pavisam citāda. Skola un kultūras dzīve Pēterpilī raisa viņā izteiktu interesi par mākslu, īpaši literatūru. Dauge lasa literatūras klasiķus, apsver teoloģijas studijas, sapņo par cilvēku studijām un pievēršanos teātrim. Īpaši viņu saista arī antīkā kultūra, tai pievēršas studijās Tērbatas universitātē. Mācības Annas skolā Daugem padodas, un 1886. gadā viņš beidz skolu ar teicamām sekmēm.

Pēc skolas beigšanas Dauge atgriežas tēva mājās un gadu strādā tēva skolā par palīgskolotāju. Ar interesi viņš vēro skolniekus, to uzvedību, raksturu un attīstību. 1887. gada rudenī Dauge dodas uz Rīgu, lai turpinātu seno valodu studijas. Balstoties uz skolēnu dzīves novērojumiem tēva skolā, raksta tēlojumus un stāstus un ar pseidonīmiem publicē tos „Dienas Lapā” un „Tēvijā”.

1888. gadā Dauge dodas uz Tērbatu, kur gatavojas abitūrijai, lai varētu iestāties universitātē. Vajadzīgos abitūrijas eksāmenus grieķu un latīņu valodā viņš nokārto Tērbatas klasiskajā ģimnāzijā un 1890. gadā uzsāk vēstures studijas Tērbatas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.

Pirmajos studiju gados Dauge sāk mainīt priekšstatus par cilvēka un apstākļu savstarpējām attiecībām. Viņu pārliecina ideja, ka cilvēks ir atkarīgs tikai no „ārējās iekārtas”. Šajā laikā Dauge piedalās latviešu studentu Literāri zinātniskajā biedrībā, kurā apvienojušies sociālistiski noskaņotie latviešu studenti, sadraudzējas ar Eduardu Veidenbaumu. Dauge pievēršas vēsturiskā materiālisma mācībai un kļūst par sociālisma aizstāvi. Literāri zinātniskās biedrības krājumā „Pūrs” („Kas ir tautība?”, 1891; „Vēstures likumi”, 1892; „Alkoholisms, viņa cēloņi un apkarošana”, 1894) un laikrakstā „Dienas Lapa” („Vēlreiz vēstures likumi”, 1892; „Domas par vēsturi”, 1893 un 1894) viņš raksta par sociāliem jautājumiem un vēstures likumiem. Vēlāk, pēc vēstures studijām, nonāk pie secinājuma, ka sociālisms ir nepārbaudāma, nepamatota un sakonstruēta mācība un atmet savu materiālistiski sociālistisko pozīciju.

1893. gadā Dauge apprecas ar Antoniju Jasinsku, kas pēc profesijas ir žēlsirdīgā māsa. Gadu vēlāk, 1894. gada 31. jūlijā, ģimenē piedzimst pirmais dēls Nikolajs. 1895. gadā Dauge beidz universitāti ar vēstures kandidāta grādu un sāk strādāt par pedagogu Trefnera ģimnāzijā Tērbatā, līdz 1897. gadā dabū skolotāja vietu Polijā Sedlicas kroņa ģimnāzijā. Pēc diviem gadiem pārceļas uz Varšavu, kur strādā Varšavas I ģimnāzijā, kur mācījis vācu valodu, Sieviešu neofiloloģiskajos kursos, kur pasniedzis literatūru un pedagoģiju, un Augstākajos komerckursos, kur mācījis vācu valodu un vēsturi. Varšavā 1905. gada 9. maijā piedzimst otrais dēls Georgs. Rakstos „Suņu dienu vēstules par šo un to” (1895) un „Saimnieciskie apstākļi un māksla” (1896) īpaši uzsvēris mākslas un literatūras šķirisko raksturu un atkarību no sociālekonomiskajiem apstākļiem.

Atvaļinājumus Dauge pavada Rietumeiropas pilsētās (Drēzdene, Minhene, Berlīne, Vīne, Insbruka), studējot daiļliteratūru, vēsturi un pedagoģiju dažādās valodās. Bez klasiskajām viņš pārvalda vēl sešas valodas. Draugu mudināts, publicējas pedagoģiski populārzinātniskajā žurnālā „Вестник Воспитания”.

1910. gadā Dauge pārceļas uz Maskavu un uzsāk darbu Aleksandra komercskolā, paralēli lasīdams lekcijas par literatūru dažādos kursos, arī latviešu studentiem. Maskavā smagi saslimst, taču izveseļojas un turpina iesāktās literatūras studijas. Žurnālos publicē apcerējumus „Domas par dzeju” (1910), „Iz studijām par Gēti” (1914), „Kultūra un māksla” (1918–1919), kuros atsakās no mākslas šķiriskā skatījuma un uzsver mākslas vispārcilvēcisko raksturu. Bibliotēkās ārzemēs viņa uzmanību piesaista tajā laikā Rietumeiropā un ASV aktuālā mākslas pedagoģijas kustība, īpaši mākslas kritiķa, sociālreformātora un pedagoga Džona Reskina (Ruskin) idejas, kas guvušas lielu rezonansi Vācijā. Vēlāk, 1920. gadā, Dauge izdod nelielu darbu „Džona Reskina mākslas pedagogika”. Domājot par pedagoģiskajiem jautājumiem, viņš atsaucas arī uz Žana Žaka Ruso (Rousseau) audzināšanas idejām un Frīdriha Šleiermahera (Schleiermacher) izpratni par audzināšanu kā ceļu uz pasauli, kurā cilvēks dzīvo.

Dauge studē mākslas pedagogu darbus un gūst iespaidus pedagogu praksēs Vācijā, īpaši Hamburgā, novērtējot pedagogu centienus attīstīt aktīvu bērna iesaistīšanos, patstāvību un radošās spējas. Viņš uzsver mākslas audzinošo un izglītojošo lomu ne tikai atsevišķa cilvēka, bet visas sabiedrības pilnveidē un attīstībā. Dauges pedagoģijā cilvēks ir augstākā vērtība, kura pilnveidei ir nepieciešama kultūra. Nostāja pedagoģijas jautājumos pausta darbos „Искусство и творчество в воспитании: Cборник cтатей” (1911), „Skolas ideja un tautas audzināšanas uzdevumi” (1924), „Māksla un audzināšana” (1925), „Audzināšanas ideāls un īstenība” (1928), „Vispārīgā paidagoģija” (1932), kā arī daudzos rakstos periodiskajos izdevumos.

1920. gadā pēc ilga ceļojuma atgriežas dzimtenē un uzsāk darbu Latvijas Augstskolā (vēlākajā Latvijas Universitātē). Ceļojuma laikā lielinieki viņam ir atņēmuši visus dokumentus, sagādājot ne mazums apgrūtinājumu. Daugem ir jāatrod liecinieki nostrādātajiem gadiem, lai varētu tos ieskaitīt darba stāžā, kā arī vairākus gadus nākas kārtot 1916. gada 1. janvārī dzimušās audžumeitas Tonijas otrreizējās adopcijas dokumentus.

Paralēli docenta darbam Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē no 1921. līdz 1923. gada sākumam Dauge strādā par Izglītības ministru. Viņš strādā arī par pedagogu un Mākslas un filozofijas nodaļas vadītāju Tautas Universitātē, lasa lekcijas Kaucmindes mājturības seminārā, vada Rīgas Latviešu biedrības rīkotos priekšlasījumus, publicējas periodikā, strādā par redaktoru. Šajā laikā viņu interesē tādi filozofi kā Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Hegel), Vilhelms Diltejs (Dilthey), Anrī Bergsons (Bergson), Eduards Šprangers (Spranger), Ernsts Kuno Bertolds Fišers (Fischer), Ernsts Trelčs (Troeltsch) un Teodors Lits (Litt).

1923. gada 1. februārī Dauge tiek ievēlēts universitātē par vecāko docentu, 1930. gada 13. septembrī – par Latvijas Universitātes goda doktoru pedagoģijā, un no nākamā gada 3. oktobra līdz dzīves beigām viņš ieņem pedagoģijas profesoru amatu. Dauges vadībā tiek izdotas grāmatas „Lielas personības” (1–3, 1935–1937), kur ievietoti dažādu autoru raksti par pasaules ievērojamu tautu vadītājiem, filozofiem un izgudrotājiem. Publicē monogrāfijas „Volfgangs Gēte” (1935), „Fridrihs Nīče” (1936, kopā ar J. Zanderu). Sastāda V. Šekspīra (1926) un J. V. Gētes (1930) darbu izlases. Publicē daudz rakstu periodikā, daļa sakopota krāj. „Kultūras ceļi” (1–2, 1921– 1925).

1937. gada 11. martā Dauge pēkšņi mirst un trīs dienas vēlāk, daudzu cilvēku pavadīts, apglabāts Sv. Ģertrūdes kapos (Lielajos kapos).

SaiknesPauls Dauge - Brālis
Juris Dauge - Tēvs
Dzimšanas laiks/vieta22.08.1868

Izglītošanās laiks/vieta
citi izglītības veidi
Tērbatā nokārtojis ģimnāzijas abitūriju

mācījies
mācījies pie tēva Saukas pagastskolā

1882–1886

mācījies
mācījies Pēterburgā Annas baznīcas skolā

1889–1890

studējis
studē Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē

1890–1895

studējis
studē Tērbatas universitātes Vēstutres fakultātē
Miršanas laiks/vieta11.03.1937

Rīga
Rīga
Apglabāts
ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1931. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1931

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Gēte".
Zinātne
1936